Pavisam nesen zinātnieki guvuši pārsteidzošas atziņas kā cilvēka pirmā mājvieta ietekmē viņa eksistenci – dažkārt līdz pat sirmam vecumam.
Cilvēks izveidojas 40 nedēļās – saskaņā ar ģeniālu plānu, kas radies miljoniem gadu gaitā. Embrija attīstība ir ieprogrammēta līdz vissmalkākajām deteļām. Olšūnai saplūstot ar spermatozoīdu, šūnu dalīšanās rezultātā jau pēc divām dienām izveidojas astoņu šūnu kopums, kurās katrā ietverts viens un tas pats ģenētiskais materiāls.
12. dienā šūnu kopa ieligzdojas dzemdes gļotādā, kas no šī brīža apgādā to ar asinīm.
Četru nedēļu vecumā embrijam jau iezīmējas smadzenes un mugurkauls. Sākot no 5. nedēļas, pakāpeniski izveidojas seja un rokas, pēc divpadsmit nedēļām 80 līdz 90 milimetrus garajam auglim jau ir gatavas visas dzīvības sistēmas. 4. mēnesī, būdams jau 16 centimetrus garš, tas spēj sparīgi kustēties. 7. mēnesī tas ir tik liels, ka tam dzemdē pamazām kļūst diezgan šauri.Nedzimuša cilvēka augšanu vada neskaitāmi molekulārģenētiski signāli. Ja tos mēģinātu pārtulkot vienā rakstā, sīki aprakstītās lapas aizpildītu vismaz veselu bibliotēku. Tomēr pamazām zinātnieki gūst arvien skaidrāku priekšstatu par šo vadības mehānismu darbību. Piemēram, par to, kā konkrēti gēni liek atsevišķām šūnām specializēties, lai kļūtu par aknu, smadzeņu, ādas vai matu šūnām. Vai arī, kā tie ar proteīnu palīdzību nodod tām pavēles dalīties, lai veidotu rokas un kājas. Sestajā mēnesī, kad augļa seja un ķermenis ir noklāts ar lanugo matiņiem, šī specializēšanās jau ir noslēgusies. No šī brīža pieaug vairs tikai svars – līdz piedzimšanas brīdim tas palielināsies četrarpus reizes.
Belfāsta Ziemeļīrijā, 1988. gada pavasaris: Karaliskajā Viktorijas slimnīcā psihologs Pīters Hepers uzstāda magnetofonu dzemdību nodaļā. Tad viņš visiem jaundzimušajiem pēc kārtas atskaņo kāda televīzijas seriāla tituldziesmu un vēro viņu reakciju. Daži mazuļi sāk raudāt un spirināties. Citi nereaģē vispār. Taču aptuveni puse no mazajiem eksperimenta dalībniekiem apklust, pagriež galvu skaļruņa virzienā un klausās.
Hepers izdara secinājumu, ka cilvēki spēj iegaumēt melodijas jau mātes ķermenī. Tātad
jau pirms piedzimšanas topošais cilvēks ir apveltīts ar atmiņu un spēju mācīties.
Līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem bērna spējas mātes organismā netika pētītas. Tika uzskatīts, ka viņš ir kurls un akls, pat nepieļaujot domu, ka tam varētu piemist atmiņa vai spēja mācīties. Tāpēc daudzi mediķi bija pārliecināti, ka priekšlaicīgi dzimušie bērni nejūt sāpes, un operēja tos bez narkozes.Šobrīd, pateicoties tehnikas progresam, mums jau ir pavisam cits priekšstats par dzīvi mātes dzemdē. Ultraskaņas uzņēmumi tagad ir tik skaidri kā fotogrāfijas. Ar modernām metodēm pētnieki var precīzi izmērīt pat augļa sirds darbību. Viņi arvien prasmīgāk spēj nolasīt pat daþas dienas vecu mazuļu pirmsdzemdību pieredzi. Pētījumi rāda, ka bērni piedalās apkārtējā dzīvē, jau atrazdamies mātes organismā, tādējādi optimāli sagatavojoties apstākļiem, kas tos sagaida. Lai izdibinātu, kāpēc tas tā notiek, zinātnieki pēta visplašāko pirmsdzemdību pieredzes diapazonu: ko auglis dzird? Ko tas saož un sagaršo? Ko tas iemācās un ko jūt?
Vēl nedzimuša cilvēka maņu orgāni attīstās tādā pašā secībā kā pārējiem zīdītājiem un putniem: vispirms izveidojas līdzsvara un kustību maņas. Tām seko tauste, pēc tam oža un garša, visbeidzot dzirde un tikai pašās beigās – redze. Visas maņas sāk funkcionēt jau otrajā grūtniecības trimestrī.
Nozīmīgu kontaktu ar ārpasauli veido dzirde. Pētnieki ir konstatējuši, ka nedzimušie, sākot no 27. attīstības nedēļas, reaģē uz nepierastām ārējām skaņām: viņu sirds sirds sitas straujāk, tie saraujas vai mirkšķina acis. Sākumā tie reaģē tikai uz vismaz 110 decibelus skaļiem stimuliem – apmēram tādu troksni rada pneimatiskās urbjmašīnas darbināšana. Taču turpmākajās nedēļās dzirde saasinās.
No bioloģijas viedokļa prenatālais mācību process ir visnotaļ nepieciešams. Auglis jau laicīgi pierod pie trokšņiem, kurus, visticamāk, tādā pašā veidā sadzirdēs arī pēc dzimšanas. Tādējādi tas netiks lieki pārslogots, sastopoties ar daudzajiem jaunajiem iespaidiem.
Sevišķi labi auglis dzemdē iepazīst to cilvēku, kurš arī pēc piedzimšanas nodrošinās tā izdzīvošanu – māti.
Viņas balss ir visiespaidīgākā skaņa, ko dzird auglis. Ar milzīgu jaudu tā plūst cauri kaulu savienojumiem – galvenokārt cauri mugurkaulam un iegurnim – tieši pēcnācēja iekšējā ausī. Turklāt sievietes iegurņa kauli darbojas kā savdabīgs pastiprinātājs. 2500 līdz 3000 hercu diapazonā tie sāk vibrēt sievietes balss frekvencē. Kad māte runā, auglis viņas balsi, pateicoties šai vibrācijai, var pat sajust. „Nedzimušais burtiski peldas mātes balsī,” saka prenatālās psiholoģijas eksperts no Heidelbergas (Vācijā) Ludvigs Januss.
Arī mātes organisma trokšņi augļa ausīm izklausās skaļi un uzstājīgi. Viņas sirdspuksti, zarnu un kuņģa burbuļošana, asiņu un elpas šņākoņa dzemdē atskan līdz pat 60 decibelu skaļumā – tas pielīdzināms troksnim, ko sarunājoties rada vesela cilvēku grupa. Šīs skaņas augošajam mazulim sniedz drošības sajūtu. Jaundzimušie mazāk raud un ir daudz mierīgāki, ja tiem atskaņo mātes sirdspukstu ierakstus. Savukārt ārpasaules trokšņi augli sasniedz tikai tajā gadījumā, ja tie pārspēj mātes organisma skaņas. Turklāt skaņas viļņiem vispirms jāizlauž ceļš cauri mātes vēdera sienai, dzemdei un augļūdenim. Piedevām augļa ausīm tie izklausās dobji, jo tas dzird galvenokārt tikai zemās frekvences. Šī iemesla dēļ nedzimušais mazulis vīriešu balsis dzird skaidrāk nekā sieviešu.
Grūtniecības beigu periodā augļa dzirde jau ir tikpat asa kā jaundzimušajiem. Tagad līdz viņam sniedzas arī sarunas no ārpasaules. Mātes vēderā iespējams uztvert pat atsevišķus vārdus – to apliecina skaņu ieraksti, kurus pētnieki veikuši sieviešu dzemdes iekšienē. Tomēr daudz labāk mazulis dzird pavisam citas savas nākamās mātes valodas pazīmes – tās melodiju un raksturīgo ritmu.
Mātes organismā mazulis vēlākajiem dzīves apstākļiem tiek sagatavots arī ar garšas un smaržvielu palīdzību. Mātes barības aromāts pāriet tieši augļūdenī un stimulē bērna ožas un garšas receptorus. Īpaši svarīgi tas ir grūtniecības beigu periodā, kad auglis regulāri arī dzer šo augļūdeni.
To, cik iedarbīga ir šāda pirmsdzemdību pieredze, ir pierādījis Benuā Šāls, Eiropas Garšas pētījumu centra vadītājs Dižonā, Francijā. Viņš topošajām māmiņām pēdējās divās grūtniecības nedēļās piedāvāja ēst anīsu saturošus cepumus un konfektes. Tiklīdz bērni bija nākuši pasaulē, pētnieks tiem pie deguna pietuvināja anīsa smaržas paraudziņus. Mazuļi tūdaļ sarosījās un sāka tos zīst vai laizīt. Tie jaundzimušie, kuru mātes nebija lietojušas uzturā anīsu, reaģēja pavisam pretēji: viņi savilka sejiņas un raudāja vai arī neizrādīja pilnīgi nekādu reakciju. „Pazīstamas smaržvielas,” secina Šāls, „veido ožas saikni starp dzīvi mātes miesās un dzīvi ārpasaulē.”
Iepriekš pazīstama smarža arī norāda jaundzimušajam ceļu uz svarīgāko barības avotu – mātes krūti. Augļūdenī sastopamos aromātus satur arī mātes piens. „Tveršanu pēc krūtsgala nosaka nevis kaut kādi instinkti, bet gan tieši oža,” skaidro neirobiologs Geralds Hīthers no Getingenes Vācijā. „Jaundzimušais zina, kā smaržo vieta, kas sola paļāvību, drošību un barību.”
Taču mazulis pieskaņojas ne tikai mātes ēdienkartei, bet arī barības daudzumam, kas viņu sagaida pēc piedzimšanas. Ja māte grūtniecības laikā ēd maz, badojas vai ievēro diētu, augļa gremošanas sistēma tiek noregulēta uz neliela barības daudzuma optimālu pārstrādi. Tādā situācijā augļa aknas paaugstina cukura līmeni asinīs, līdz ar to ražojot vairāk enerģijas. Un aizkuņģa dziedzeris izdala salīdzinoši maz insulīna, tādējādi tauku šūnas noārdās lēnāk.
Zinātnieki šāda veida procesus apzīmē ar jēdzienu „fetālā programēšana”, jo cilvēka organisma funkcijas tiek noteiktas visas dzīves garumā – turklāt neatgriezeniski. „Problēmas rodas tad, kad vēlāk barība tomēr kļūst pieejama lielā daudzumā,” skaidro neirologs Matiass Švābs no Jēnas Universitātes klīnikas Vācijā. Tad nepietiekamais insulīna līmenis asinīs var izraisīt aptaukošanos un diabētu: „Viens no iemesliem, kāpēc ASV daudzām slaidām mātēm ir resni bērni, ir diēta grūtniecības laikā.”
Uz bērnu tiek pārnesta arī jutība pret stresu. Taču ir pazīmes, kas liecina, ka normāls ikdienas stress nedzimušajiem nāk tikai par labu. Vismaz tā uzskata amerikāņu attīstības psiholoģe Dženeta A. Dipietro no Džonsa Hopkinsa universitātes Baltimorā, ASV. Kādā pētījumā viņa aptaujāja 94 mātes gaidībās, akcentējot uzmanību uz viņu pašsajūtu un izjusto stresu. Divus gadus pēc dzemdībām viņa pārbaudīja, kā pa šo laiku mazuļi ir attīstījušies – gan fiziski, gan garīgi.
Tie bērni, kuru mātes grūtniecības laikā dažkārt bija jutušās norūpējušās un saspringtas, uzrādīja mazliet labākus rezultātus nekā absolūti harmonisku sieviešu pēcnācēji. Pat bieža nomāktība grūtniecības laikā neļāva konstatēt nekādu negatīvu iespaidu uz bērna attīstību. Tomēr, ja grūtniece ilgstoši izjutusi spēcīgu stresu, tas var atstāt negatīvas sekas arī uz bērnu. Šādā gadījumā liels daudzums stresa hormona kortizola caur nabas saiti nokļūst augļa organismā. Tāpēc viņš pierod pie paaugstināta kortizola līmeņa un visu mūžu cieš no pārmērīgas stresa hormonu izdalīšanās – šādi bērni nemitīgi atrodas tādā kā trauksmes stāvoklī. Taču, kā rāda dažādi pētījumi, salīdzinoši pasargātā vidē, kāda nereti eksistē mūsdienās, tik augsta stresa gatavība var izraisīt kognitīvas problēmas un uzvedības traucējumus, piemēram, uzmanības deficīta sindromu.
Auglis patiešām fiziski jūt mātes emocijas. Ja viņai, piemēram, patīk dziedāt, no augļa perspektīvas šai brīdī notiek kaut kas ļoti iespaidīgs: visas viņas organisma skaņas sasinhronizējas, un viņas vēdera priekšējā siena kļūst mīksta. Tāpēc auglis dziedāšanu saista ar komforta un plašuma sajūtu. Pēc mazuļa piedzimšanas viņu, visticamāk, viegli varēs nomierināt ar šūpuļdziesmām, un arī vēlāk viņu saistīs dziedāšana. Un otrādi. Mazulis jūt arī to, ka māte ir neapmierināta. Jo tad viņas ķermeņa trokšņi kļūst disharmoniski, vēdera siena sasprindzinās, un auglis tiek saspiests.
„Tieši tāpēc nevar funkcionēt prenatālas mācību programmas, kurās auglim tiek atskaņota klasiskā mūzika vai svešvalodas,” skaidro Hīthers.
Grūtniece, kurai vienmēr patikusi rokmūzika, bet kura bērna dēļ tagad klausās Mocartu, sagādā savam mazulim nepatīkamu fizisku pieredzi un, iespējams, pat paliekošu nepatiku pret klasisko mūziku.
„Izšķirošais ir nevis tas, ar ko māte grūtniecības laikā nodarbojas,” saka Geralds Hīthers, „bet gan aizrautība, kādu viņa šai brīdī izjūt. Tā aplipina arī mazuli.”Tomēr, lai arī cik iespaidīgas būtu spējas, kuras bērns attīsta jau mātes vēderā, laiku pirms dzimšanas nevajadzētu pārvērtēt – tā uzskata attīstības psihologs Aksels Šēlmerihs no Rūras universitātes Bohumā, Vācijā. „Mātes organismā tiek ielikts pamatakmens, lai jaundzimušais spētu noorientēties un izdzīvot jaunajā vidē. Taču te vēl ir tik daudz vietas pārmaiņām. Cilvēka attīstībā galveno lomu spēlē elastīgums.”
