Vīrietis sūdzējās Dievam par garlaicību.
Dievs nolēma radīt viņam sievu, bet nebija no
kā.
Viss materiāls jau bija izlietots vīrieša radīšanai.
Tad Dievs ņēmis:
nedaudz spožu saules staru,
visas ausmas burvīgās krāsās,
mēness
sapņainās skumjas,
gulbja skaistumu,
kaķēna rotaļīgumu,
spāres
grāciju,
lakstīgalas balsi,
kažoka maigo siltumu,
uguns
dedzinošo kvēli,
ledus trauslumu,
stirnas trīsas,
medus
saldumu,
magnēta pievilkšanas spēku…
Sajaucis to visu kopā. Bet, lai izvairītos no salkanības, pielicis vēl klāt:
zvaigžņu auksto mirdzumu,
vēja nepastāvību,
mākoņu
raudulīgumu,
lapsas viltību,
zaķa gļēvumu,
mušas uzbāzību,
ēzeļa
spītību,
haizivs rijību,
zirnekļa meistarību,
hameleona
pielāgošanās spējas,
peles neuzticēšanos,
tīģera mātītes
greizsirdību,
kamenes atriebīgumu,
dēles asinskārību,
čūskas
indīgumu,
opija apdullināšanas spējas,
viesuļa nežēlīgumu
un
pārējās stihijas šausmas.
Tā visu sajaucis un samaisījis kopā, Dievs izveidojis sievietes
augumu un iedvesis tai dzīvību. Rezultātā izveidojās īsta, pilnvērtīga
sieviete.
Šo sievieti Dievs nodevis vīrietim, teikdams:
«Ņem viņu tādu, kāda tā iznākusi, necerot uz pārtaisīšanu.
Dzīvo
ar viņu svētlaimē visu mūžu un mokies ar viņu līdz pašai nāvei.»
