Edvīna cena bija 5000 sterliņu mārciņu.
«Kad atbraucu uz Londonu, dzīvoju vienā mājiņā, kurā bija ļoti daudz cilvēku. Māja bija ļoti neglīta, daudz strīdējos ar tās iemītniekiem. Biju radis dzīvot citādos apstākļos. Iedomājies kopmītnes, reiz četri un plus vēl viss pārējais nelabais. Iedomājies ģeogrāfu kopmītnes. Tikai atšķirība bija tāda, ka cilvēki jebkurā diennakts laikā iedomājās nākt prasīt naudu par īri. Gandrīz visu laiku bija tāda lamāšanās. Runājot par pašām fiktīvajām laulībām, tas ir drausmīgi vienkārši. Patiešām drausmīgi. Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par Eiropas pilsoni, ir jāapprec kāds, kurš ir Eiropas pilsonis. Atnāk viena meitene un prasa: Edvīn, vai es varu ar tevi apprecēties, es gribu šeit palikt. Prasu – cik maksās? Viņa saka – 5 tūkstošus mārciņu. Parasti vīrieši neizvēlas precēties ar vietējām Anglijas meitenēm, jo viņas ir nokurījušās, nokoļījušās, nodzērušās un nošņaukušās. Tās meitenes vispār ir domātas tikai seksam galīga izmisuma gadījumā. Ja vīrietis fiktīvi prec kādu meiteni no Āzijas, piemēram, Ķīnas, Taizemes, tad saņem vairāk naudas – 10 000 mārciņu,» portālam stāsīja Edvīns.
Viņš gan stāsta par savu bijušo fiktīvo sievu kā par vislabāko draugu. «Citiem fiktīvajiem pāriem mēdz rasties lielas problēmas, jo sieviete paliek stāvoklī. Mums bija vienkārši ideāli – mēs apprecējāmies, viņa man samaksāja, nodzīvojām tos noteiktos trīs gadus kopā un pašķīrāmies. Bet šeit tā notiek... Šeit cilvēki par to vispār nebrīnās».
Edvīna galvenais nosacījums bija, lai viņa trīs gadu laikā nepaliktu stāvoklī, jo bērns no likuma viedokļa ļoti sarežģītu situāciju.
Vīrietis, kurš tagad ir precējies ar, kā viņš pats saka, «īsto cilvēku», intervijā vairākkārt uzsver, ka pēc fiktīvo laulību dzīves jūtas sevi pārdevis.
Tomēr viņš arī atzīst, ka ir «fiktīvo laulību cilvēks». «Vēsi. Varu konsultēt visus iesācējus šajā jomā. Ja vēlies, varu izstāstīt, kāda ir dzīve Londonā. Tā ir kā nagla pakaļā. Meitenes par īri maksā ar seksu, pat ar nežēlīgu seksu. Es šeit esmu piecus gadus un varu pateikt – šī ir liela pilsēta lieliem mēsliem. Varu pateikt, ka tikai kādiem 30% aizbraucēju viss ir kārtībā. Pārējie 70% vienkārši kļūst atkarīgi vai nu no alkohola, vai narkotikām. Ja man draugi zvana un prasa, kā man ir ar darbu, saku, ka darba nav. Ja prasa, kāda ir dzīve Londonā, saku – sūdīga. Es negribu, lai kāds no maniem draugiem uz šejieni pārvāktos,» stāstīja Edvīns.
