Zinātniskais progress tiek asociēts ar pētījumiem un rūpīgu
analīzi, tomēr pārsteidzoši liels skaits atklājumu ir veikti,
pateicoties nejaušībām. Pats zināmākais šāds piemērs ir Aleksandra
Fleminga atklātais penicilīns. 1928. gadā, zinātnieks, dodoties divas
nedēļas ilgās brīvdienās, savā laboratorijā aizmirsa kolbu ar
stafilokoka baktēriju. Atgriežoties, viņš ieraudzīja, ka kolba ir
piesārņota ar sēnīti, kas apturējusi baktērijas augšanu. Savas
aizmāršības un arī nevīžības dēļ Flemings bija atklājis antibiotikas.
Grāmatzīmes
baznīcas korim
Īpaši lielā daudzumā nejaušie atklājumi ir sastopami ķīmijā, un, patiecoties nejaušībām, ir tapušas visiem labi zināmas lietas.
Tā 1970. gadā amerikāņu ķīmiķis vārdā Spensers Silvers strādāja
kompānijas 3M pētniecības laboratorijās, mēģinot izveidot iespējami
stiprāku līmi. Nekāds zinātnes ģēnijs Silvers gan nebija, jo ilga un
centīga darba rezultātā viņam izdevās radīt vien ne pārāk lipīgu lentu.
Atdalot divus papīrus, kas bija salipuši ar šo līmlenti, zinātnieks
ievēroja, ka līme pieķeras vai nu pie vienas vai otras lapas. Tobrīd tas
likās nekam nederīgs izgudrojums, jo darba mēŗkis, kā jau minēts, bija
superstipras līmes radīšana un Silvers pateica vien dažiem darba
biedriem.
Vajadzēja paiet četriem gadiem, kai kādam Silvera kolēģim,
kas dziedāja baznīcas korī, ienāca prātā ģeniāla ideja. Viņš izmantoja
grāmatzīmes, lai spētu īstajā brīdī atrast nepieciešamo dziesmu vārdus,
bet grāmatzīmes nemitīgi krita laukā no grāmatām. Zaudējis pacietību,
viņš tās pārklāja ar Spensera līmi. Grāmatzīmes palika savās vietās, bet
izņemot, tās nesabojāja lapas. Šodien līmlapiņas ir viens no
vispopulārākajiem pieejamiem biroja produktiem.
Restorānā apgāzta vīna pudele
Ideja par celofānu, vispopulārāko tīrās plastmasas iepakojuma materiālu, ienāca prātā Šveices tekstilrūpniecības inženierim Žakam Brandenbergeram, pusdienojot restorānā. Pēc tam, kad kāds viesis nejauši apgāza vīna pudeli, pamatīgi novārtot galdautu, Brandenbergers devās uz savu laboratoriju, apsēsts ar vēlmi radīt ūdens necaurlaidīgu un vienlaikus caurspīdīgu materiālu, kuru pievienot galdautiem.
Zinātnieks uzsāka pētījumus ar dažādiem materiāliem un visbeidzot nonāca līdz šķidrajai viskozei. Eksperiments gan neizdevās, jo audums kļuva pārāk stīvs un trausls, tomēr Brandenbergers ievēroja, ka pārklājumu iespējams atdalīt no auduma kā plānu, caurspīdīgu materiālu, kuram iespējami visdažādākie pielietojumi. Līdz 1908. gadam viņš izgudroja mašīnu, kas varēja ražot caurspīdīgas viskozes sloksnes, kuras viņš pārdeva kā celofānu.
Dadži pie suņa spalvām
Līpošo slēdzēju jeb tā dēvētos klipšus 1941. gadā izgudroja Šveices
inženieris Žoržs de Mestrāls. Ideja inženierim ienāca prātā, kad viņš
bija rūpīgi apskatījis dadžus, kas lipa klāt pie viņa drēbēm un suņa
spalvām, ceļojot pa Alpiem. De Mestrāls izpētīja tos ar mikroskopu un
nolēma izveidot alternatīvu rāvējslēdzējam, kas būtībā bija dadža
mikroskopisko āķīšu kopija.
Lai gan de Mestrāla ideja sākotnēji
sastapās ar neizpratni un pat pretestību, viņš neatteicās no savas
ieceres un eksperimentu sērijas laikā nonāca pie secinājuma, ka neilons
infrasarkanās gaismas iedarbības rezultātā veido nelielus, stiprus
āķīšus, kuri viegli pieķēras pie mīksta neilona. Savu izgudrojumu Šveices
inženieris dzimtajā franču valodā nodēvēja par velours crochet, kas
nozīmē – samta cilpa. Šobrīd būs grūti atrast cilvēku, kura apģērbā nav
izmantotas velours crochet.
Nākošais Edisons
Nejaušie atklājumi arī turpinās joprojām. Tā pateicoties nejaušībai, galvenais gaismas avots nākotnē gandrīz droši nebūs elektriskā spuldzīte. Iespējams, par gaismas avotu kalpos galds, krēsls, siena vai pat visparastākā ēdamkarote. Jebkurā gadījumā tieši nejaušība ir ievirzījusi gaismu izstarojošās diodes jaunā attīstības līmenī un drīzumā varētu parādīties lētākas un ilgāk kalpojošas apgaismošanas alternatīvas tradicionālajām spuldzītēm, kas ar laiku varētu pilnībā aizstāt Tomasa Edisona izgudrojumu.
Nākošais Edisons ir ASV Vanderbilta Universitātes students Maikls Bovers, kurš mēģināja radīt kvantu punktus, kas ir sīki, dažus nanometrus lieli kristāli. Katrā šādā kristālā parasti ir aptuveni 100 līdz 1000 elektronu, kas ir mazas, viegli ierosināmas enerģijas iepakojumu. Ja uz šādiem kvantu punktiem spīdina gaismu vai iedarbojas ar elektrisko lauku, tie sāk izstarot gaismu, parasti spilgta krāsā.
Tomēr Bovers eksperimenta laikā pieļāva dažas, par laimi dokumentos fiksētas neprecizitātes un pēc tam apstaroja savus kvantu punktus ar lāzeru un tajā brīdī parādījās spilgta gaisma, lai gan punktiem vajadzēja spīdēt zilā krāsā. Turpinot eksperimentu Bovers kopā ar kādu citu studentu pārklāja zilu gaismu izstarojošu diodi ar saviem kvantu punktiem, un rezultātā ieguva spocīga paskata gaismas ķermeni, kas izstaroja gaišu balti iedzeltenu gaismu. Šāds gaismas ķermenis darbojas aptuveni 50 reizes ilgāk par parasto spuldzīti un ir aptuveni divas reizes spožāks par parasto 60 vatu spuldzīti. Uzminēt, kāds būs nākošais nejaušais atklājums, laikam nespēj neviens.
