Laikrakstā «Diena» publicētā komentārā zinātnieks norāda, ka, lai gan elektrības ražošanā patlaban un vidējā laika periodā noteicošo vietu ieņem fosilo energoresursu izmantošana, pēdējos gados pasaulē arvien pieaugoša uzmanība tiek veltīta arī elektrības ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Tas saimnieciski izvērtējams arī Latvijā.
No ekonomiskā izdevīguma viedokļa viszemākā kilovatstundas (kWh) pašizmaksa ir elektrībai, kas iegūta lielajās HES. Ūdens spēks ir neizsīkstošs energoresurss, turklāt šādā ražošanā rodas niecīgi CO2 izmeši. Lielajās HES elektrības izmaksas nepārsniedz 2,5-3,5 santīmus par kWh. Visu Daugavas HES (ar jaudu: Ķeguma HES - 261 megavati (MW), Pļaviņu HES - 868 MW un Rīgas HES - 402 MW) izstrādātās elektroenerģijas kWh pašizmaksa svārstās ap 0,6-0,8 santīmiem. Tā ir lētāka, arī salīdzinot ar elektrību, kas ražota no dabasgāzes, turklāt ražošana notiek bez jebkāda ārējā finansiālā atbalsta.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2006.-2010.gadā HES vidēji gadā saražoti 3,103 miljardi kWh elektroenerģijas. Tas veidoja 57,3% no kopējās saražotās elektroenerģijas daudzuma Latvijā. Taču vēl neapgūtais Daugavas hidroenerģētiskais potenciāls tiek vērtēts ap 1,2 miljardiem kWh gadā. Tas var nosegt visu no valsts elektroenerģijas gada importa/eksporta starpības, kāda bija izveidojusies vidēji 2009.-2010.gadā.
«Neapgūtās atjaunojamās elektrības ieguves iespējas varētu izmantot, piemēram, papildus izbūvējot Daugavpils HES un Jēkabpils HES. Arī no Krievijas un Baltkrievijas ienākošie vižņi tiktu sadalīti pa vairākiem posmiem, un nebūtu jāiztērē prāvi līdzekļi plūdu briesmu novēršanai. Katra no jauna uzbūvētā HES tiktu izmantota arī kā tilts pār Daugavu, kas uzlabo autotransporta un dzelzceļa satiksmi, kopumā radot būtisku finansiālo līdzekļu ekonomiju,» jaunu HES būvniecības priekšrocības raksturo akadēmiķis.
Dārgāka ir elektroenerģija, kas iegūta no citiem atjaunojamiem energoresursiem. Nozīmīga ir cietā biokurināmā izmantošana kondensācijas elektrostacijās (kur tiek saražota elektrība un siltums). Taču, elektroenerģijas ražošanā izmantojot par kurināmo šķeldu, ap 70%-75% enerģijas pārvēršas siltumā. Elektrības iznākums ir mazāks, tāpēc tā ir dārgāka.
«Latvijā zināmas priekšrocības ir arī kūdras izmantošanai, bet to it kā negrib atzīt par atjaunojamo energoresursu. Latvijā 80.gados tika iegūts 1,1 miljons tonnu kurināmās kūdras gadā. Rūpnieciskai sadedzināšanai izmantojamie kūdras krājumi ir 230 miljoni tonnu (5% no visiem kūdras resursiem), kas var dot ap 660 miljoniem megavatstundu (MWh) kopējās enerģijas. Šo resursu pietiek vairākiem simtiem gadu. Purvu veidošanās un attīstība turpinās, kūdras biezums lēni palielinās,» norāda Kalniņš.
Piemēram, Somijā 2008.gadā kūdras elektrostacijās tika saražoti 6,7% no kopējā elektroenerģijas daudzuma valstī.
Elektrību varētu iegūt arī no celulozes - papīra ražošanas kompleksa, ja tas tiktu uzcelts Latvijā atbilstoši vides aizsardzības nosacījumiem, piemēram, Kurzemes jūras piekrastē starp Ventspili un Liepāju, kā tas bija iecerēts. Ražojot ap 600 000 tonnu celulozes gadā, varētu pārstrādāt ap trim miljoniem kubikmetru tievās koksnes un šķeldas, ko tagad galvenokārt izved uz Skandināvijas celulozes rūpnīcām (pēdējā desmitgadē Latvija vidēji gadā eksportēja 1,3 miljonus kubikmetru skuju koku un 1,5 miljonus kubikmetru lapu koku papīrmalkas sortimenta). Bez pamatprodukcijas - celulozes un papīra - vienlaikus var saražot realizācijai uz ārpusi arī dažus simtus miljonu kWh elektroenerģijas.
Latvijā 2010.gada sākumā vēja elektrostacijās bija uzstādītas tikai 29 MW jaudas, un tajās 2009.gadā saražoja 50 MWh elektroenerģijas. Vēja enerģijas asociācija vēja potenciālu Latvijā uz sauszemes vērtē ap 600 MW (1300 gigavatstundām (GWh)), selgā - 1200 MW (3000 GWh), ko varētu apgūt 20-40 gados.
Kā informē Kalniņš, piemēram, Austrijā, vēja enerģētikas darbu sauszemē uzskata par rentablu, ja atlīdzība noteikta ap septiņiem santīmiem par kWh, kur būtu ietvertas arī sabalansēšanas izmaksas līdz 0,7 santīmiem par kWh. Zemākas izmaksas ir tajās vēja elektrostacijās iegūtai elektrībai, kuras izvietotas jūras piekrastes joslā abpus krasta līnijai. Vācijā jūras vēju turbīnās iegūtās elektrības tipiskā pašizmaksa esot 5-7 santīmi par kWh. Paredz, ka nākamajos desmit gados elektrība no vēja enerģijas būs saimnieciski izdevīga bez atbalsta no ārpuses.
Ir iespējas iegūt elektrību arī no biogāzes. Pēc Kalniņa aprēķiniem, biogāzes ražotnē ar 500 kW elektrisko jaudu, kurā nav iespējams izmantot lētos mājlopu šķidrmēslus, vienas kilovatstundas elektrības pašizmaksa var sasniegt ap 10-12 santīmiem par kWh, bet tur, kur izmanto vairāk nekā 30% no kopmasas mājlopu šķidrmēslu, - ap 9-10 santīmiem par kWh. Ir pieņēmumi, ka līdz 2030.gadam, izmantojot efektīvāku tehnoloģiju, šādi iegūtas elektrības izmaksas samazināsies līdz 4-6 santīmiem par kWh.
«Turklāt saražotās elektrības piedāvājums no biogāzes ražotnēm ir vienmērīgs, tas neizvirza prasību elektroenerģijas iepircējiem radīt papildu jaudas, lai nodrošinātu nepārtrauktu enerģijas piegādi laikā, kad objektīvu apstākļu dēļ elektrība netiek ražota (vēja elektrostacijās, kad nepūš vējš). Attīrītā veidā tā labi ievadāma kopējā publiskajā dabasgāzes tīklā, kā arī izmantojama kā biometāns transportlīdzekļu dzinējos. Var prognozēt, ka Latvijā pieejamie substrāti nākamajos 20 gados varētu nodrošināt līdz 800 miljoniem kubikmetru biogāzes ieguvi gadā, kas ļautu iegūt ap 1,7 miljardiem kWh elektrības,» norāda akadēmiķis.
Nākotnē pieaugs arī elektroenerģijas ražošana no fotovoltaika iekārtām, saules starojuma. To apliecina arī citu valstu pieredze, kur ir līdzīgs saules starojums kā Latvijā. Taču tā vēl ir padārga, uzsver zinātnieks. Fotovoltaika elektrības izmaksas sarūk visstraujāk, salīdzinot ar citiem atjaunojamiem energoresursiem. Te ir vēl liels tehnoloģiju uzlabojumu potenciāls. Fotovoltaika elektroenerģijas pašizmaksu Viduseiropā patlaban vērtē ap 28 santīmiem par kWh, 2016.gadā paredz - 16 santīmus, bet 2020.gadā - 14 santīmus par kWh.
«Vienlaikus vidējā termiņa periodā atjaunojamā elektroenerģija vēl negarantēs nepieciešamo patēriņu un nevarēs atteikties no parastajiem, konvencionālajiem energonesējiem. Elektrības ražošanai no atjaunojamiem resursiem jānotiek kombinācijā ar efektīvu elektroenerģijas ieguvi tradicionālā veidā, piemēram, no dabasgāzes kā vislētākā, visdraudzīgākā videi un ilgtspējīgākā fosilā energonesēja. Dabasgāzes CO2 izmeši ir tikai 60% no koksnes un 51% no akmeņogļu izmešu daudzuma,» rezumē Kalniņš.
«No iepriekš aplūkoto likumsakarību viedokļa būtu veidojami arī investīciju projekti, kurus valsts varētu piedāvāt interesentiem. Līdzekļus, ko valsts ieguvusi, pārdodot siltumnīcefekta gāzu emisijas vienības, lietderīgi piesaistīt iepriekšminēto ekonomiski efektīvāko atjaunojamās elektrības veidu attīstībai.»
