Patiesībā, ja mēs gribam būt pavisam korekti, tad tīrs vīraks nekad nebūs uz bambusa kociņa, konusa vai spirāles. Lieta tāda, ka īstais vīraks ir tikai viens no daudzajiem „vīrakiem”, lai arī pats „karaliskākais”, ja tā drīkst izteikties. Tas ir sastopams tikai kā dzeltenīga sveķveida viela un tam ir pavisam specifiska, tikai īstajam vīrakam raksturīga smarža, kas to atšķir no pārējiem „vīrakiem”, kurus es šajā rasējumā, ērtības labad, apzīmēšu ar vārdu „smaržzāles”. Es pats personīgi, bērnībā apmeklējot vietējo lauku draudzi, un sajūtot ārkārtīgi patīkamo aromātu, vienmēr domāju, ka priesteris kūpina vīraku. Tikai vēlāk neilgi pirms vidusskolas, kad kļuvu par ministrantu šajā draudzē, es sapratu, ka laiviņā atrodas nevis tradicionālie dzeltenie sveķa graudiņi, bet gan, kā man likās, zaļas saberztas lapas. Liels bija mans pārsteigums, kad draudzes priesteris mani apgaismoja, ka tas, ko visu savu apzināto dzīvi līdz tam biju uzskatījis par vīraku, patiesībā ir tūjas jeb dzīvības koka kaltētas skujas…
Smaržvielas izsenis pielieto visās lielākajās kultūrās gan medicīniskiem, aromaterapeitiskiem, insektu apkarošanas, nepatīkamu smaku novēršanas mērķiem, gan arī visdažādākajām kulta darbībām un meditācijām. Pirmās vēsturiskās liecības par smaržvielu pielietojumu nāk no Ķīnas, jau neolīta periodā. Visticamāk, Indija šo praksi pārņēma no Ķīnas, kas vēlāk ļoti harmoniski iekļāvās hinduisma un budisma kulta praksēs. Tieši tāpat, senas liecības par smaržvielu pielietojumu ir atrodamas senajā Ēģiptē. Arī senajā Babilonijā smaržvielas pielietoja reliģiskajās ceremonijās un orākuliem pareģojot nākotni. Laikam tieši Babilonas praksi pārņēma senie grieķi un vēlāk romieši. Savukārt ebreji to pārņēma no senās Ēģiptes.
Izceļošanas grāmatas 30. nodaļa pavisam detalizēti apraksta recepti kādu jāievēro, lai kulta vajadzībām pagatavotu svaidāmo eļļu un kūpināmās smaržzāles, kuru drīkst pielietot tikai reliģiskām vajadzībām. Pretējā gadījumā, pielietojot šīs receptes sadzīviskām vajadzībām, sods bija visai bargs- izraidīšana trimdā. Lai pagatavotu svaidāmo eļlu bija nepieciešamas mirres, kanēlis, kalmes, un kasija, svara attiecībā 2-1-1-2, kā papildus saistvielu izmantojot olīveļļu.
Ar kūpināmām smaržzālēm ir nesalīdzināmi sarežģītāk, jo nav viennozīmīgi skaidri zināms, kas tieši ir ticis domāts ar Sv. Rakstos minētajiem terminiem. Vienā no latviskajiem Vecās Derības tulkojumiem sastāvdaļas ir tikušas tulkotas kā opobalzama sveķi, onikss, galbāns un tīrs vīraks, vienādā svara attiecībā, kam tīrībai piejaukts nedaudz sāls. Tomēr vienīgais ingredients, kas ir droši identificējams ir vīraks. Par galbānu ir zināmas šaubas. Par opobalzama sveķiem nav nekādas noteiktības, tas ir tikai tulkojums kam devuši priekšroku latviešu Bībeles tulkotāji. Onikss nekādā gadījumā nebūtu identificējams ar pusdārgakmeni oniksu, bet gan drīzāk ar smaržīgiem gliemežvākiem (kā citā latviskajā Vecās Derības tulkojumā). Bet arī par šo sastāvdaļu nav nekādas skaidrības. Pārdroša spekulācija no manas puses: gan eļla, gan smaržzāles sastāv no četriem komponentiem. Vai nav iespējams, ka šeit pastāv saistība ar tetragramatonu? Ja tas tā būtu, tad katrs tetragramatona burts pēc savām korespondencēm atbilstu kādai īpašībai (piemēram vienam no 4 elementiem), kas savukārt atbilstu noteiktai smaržvielai. Bet kā jau teicu, tā ir mana tīri personīga spekulācija. A. Kroulijs rekonstruējis šo recepti piešķirot sastāvdaļām elementālas īpašības. Tādējādi kūpināmais upuris Kroulija variantā sastāv no galbāna (Gaiss), oniksa (Ūdens), vīraka (Uguns) un storaksa (ko viņš identificē ar neviennozīmīgi skaidro oriģinālo sastāvdaļu kā Zemes elements).
Neskatoties uz to, vēlāk, talmudiskajā tradīcijā, šī recepte tika krietni papildināta, 4 sākotnējo sastāvdaļu vietā radot jau 11 sastāvdaļu maisījumu, ko sauca par ketoret. Par šī maisījuma sagatavošanu bija atbildīgs Avtīnu nams, kas patiesās sastāvdaļas, pagatavošanas recepti un metodi turēja stingrā noslēpumā. Lai gan Talmuds pilnībā neatrisina neskaidrību par sākotnējo sastāvdaļu identitāti, tomēr turpina, ka bez augstākminētajām sastāvdaļām, noteiktā proporcijā ir jābūt arī mirrēm, kasijai, nardam, safrānam, kostusam, kādai aromātiskai koka mizai un kanēlim. Papildus reizēm ticis pievienots kāds sārms, Kipras vīns, Sodomas sāls. Kipras vīnu drīkstēja arī aizstāt ar vecu baltvīnu. Rabīns Nātans no Babilonas vēsta, ka vēl ir jāpievieno Jordānijas dzintars. Ja kāds pievienojis medu kā saistvielu, maisījums zaudētu savu vērtību. Ja kāds apzināti izlaidis kādu sastāvdaļu, tad tam draudējusi nāve. Maisījumā ir bijusi vēl kāda noslēpumaina sastāvdaļa maaleh ashan, kas likusi vīraka dūmiem pacelties vertikāli taisnā kolonnā. Šīs sastāvdaļas identitāte ir bijusi Avtīnu nama vislielākais noslēpums, bet līdz ar Jeruzalemes tempļa sagraušanu 70. gadā, iespējams pavisam ir aizgājusi aizmirstībā.
Tikpat noslēpumains smaržzāļu maisījums ir bijis arī senajiem ēģiptiešiem. Seno laiku vēsturnieks Plūtarhs min, ka Ēģiptes priesteri rītausmā ir kvēpinājuši vīraku, pusdienlaikā mirres, bet ap saulrietau ticis izmantots kāds speciāls maisījums, ko sauc par Kyphi, jeb senēģiptiešu valodā Kapet (vīraks). Plūtarhs min 16 sastāvdaļas, kas tikušas jauktas svēto rakstu lasījumu pavadībā. Diemžēl arī šeit nav noteiktības, jo citos avotos ir tikušas minētas gan 9, gan 28, gan 36 arī citas kvantitatīvās sastāvdaļas. Visām receptēm ir kopīgs tikai vīns, medus un dažādie sveķi. Pārējās receptes piemin vai arī nepiemin kanēli, kasijas sakni, dižmeldru saknes, kalmes, ciedru, kadiķogas, kā arī citas vairāk vai mazāk neviennozīmīgas sastāvdaļas.
Vienīgais, kas ir skaidrs ir tas, ka Senajā Ēģiptē ir meklējami aizsākumi mūsdienu ezotērikā tik plaši lietotajiām dažādu smaržzāļu atbilstībām kādai noteiktai enerģijai. Edfu templī ir saglabājušies uzraksti, kas liecina par 11 smaržīgajiem sveķiem, kas atbilst noteiktam dievam. Diemžēl uzraksti ir saglabājušies izlasāmi tikai par 6 sveķiem, turklāt to identitāte ir tikpat neviennozīmīga. Trīs no tiem, būdami zeltainas krāsas ir nākuši no Ra acs (droši vien arī parastais vīraks). Viens sarkanais sveķis ir nācis no Ozīrisa kreisās acs, viens baltais no Tota acs un vēl viens no Hora muguras.
Grieķijā liecības par dažādu smaržzāļu atbilstību noteiktām panteona dievībām ir krietni izsmeļošākas. Par to var pateikties Orfiskajām himnām, kas ir saglabājušās no apmēram 3 gadsimta. Orfisms ir reliģija, kas ir ietekmējusi pitagorismu un tādējādi arī Rietumu mistēriju tradīciju kopumā. Katra no vairāk kā 80 himnām ir veltīta kādai noteiktai dievībai, dievību grupai vai kosmiskam spēkam. Himnas piemin kādu noteiktu smaržzāli, kas ir atbilstoša konkrētajam dievam. Apkopojot šo informāciju var iegūt sekojošu tabulu.
- Storakss- Protireja, Zevs, Protejs, Dionīss, Mīze, Semele, Hipta, Pazemes Hermejs, Karitas.
- Mirres- Protagons, Poseidons, Nefele, Nerejs, Leto.
- Vīraks- Urāns, Hērakls, Hermejs, Titāni, Kuretes, Koribass, Dīce, Dīkaijozīne, Aress, Tīhe, Daimons, Mūzas, Mnemozīne, Temīda, Borejs, Zefīrs, Notoss.
- Manna- Nīce, Apolons, Artemīda, Liknēts, Silēns, Bahajs, Asklēpijs, Higieija, Palaimons, Heoss, Tanatoss.
- Libānas manna- Hēlioss, Zevs, Tetiss, Hēfaists.
- Priede- Niksa.
- Safrāns- Ēters.
- Opijs- Hipnoze.
- Jebkura sēkla, izņemot cūkupupas- Gāija.
- Jebkura smaržzāle izņemot vīraku- Amfiēta.
Orfiskajās himnās ir 11 dievības kurām nav nekādu smaržzāļu un 21 dievība kurām nav piešķirta konkrēta smaržzāle, bet tikai lietots termins „smaržas”.
Grieķu maģiskie pairusi ir vēl viens Rietumu ezotēriskās tradīcijas piemineklis, kas ir saglabājies no Ptolemaju perioda Ēgiptes. Šie papirusi ir nozīmīgi ar to, ka tie ir pirmie precīzu maģisko operāciju rokasgrāmatu, jeb grimuāru piemēri pasaules vēsturē. Tajā sniegti vairāki apraksti kā pagatavot talismanus, kā arī sniegtas konkrētas smaržzāļu maisījumu receptes lai panāktu noteiktu maģiskās operācijas mērķi. Šī mana nelielā rasējuma ietvaros būtu nelietderīgi sniegt detalizētu maisījumu pārskatu, tomēr nozīmīgs ir cits fakts- šie maģiskie papirusi ir iespējams pirmais saglabājies avots, kas sniedz konkrāetas smaržāles atbilstību planetārajām enerģijām. Un proti:
- Saturnam atbilst storakss
- Jupiteram- malabatrs (kanēlim līdzīga un radniecīga smaržzāle)
- Marsam- kostuss
- Saulei- vīraks
- Venērai- nards (tas pats, ko pāvests Francisks ir izmantojis savā ģerbonī)
- Merkuram- kasija
- Mēness- mirres.
Interesanta piezīme- maģiskā papirusa autors piemin, ka Hermess (Trismegists) ir „nozadzis” šīs planetārās atbilstības tieši no šī avota, lai gan tradicionāli tiek uzskatīts, ka mītiskais Hermess Trismegists ir dzīvojis vairākus gadsimtus pirms šī konkrētā papirusa uzrakstīšanas. Paša Trismegista planetāro atbilstību tabula nav saglabājusies, bet daudzus gadsimtus vēlāk tā tiek pieminēta Heinriha Kornēlija Agripas monumentālajā darbā „Par okulto filozofiju”.
Gnosticismā dažādu smaržzāļu diversificēta pielietošana rituālos nebija plaši izplatīta, vismaz par to nav saglabājušās liecības. Tomēr sens gnostiķu teksts, kas ir ietverts Codex Brucianus apraksta 3 dažādus kristības veidus, ko ir veicis Kristus saviem apustuļiem- ķā 3 secīgas iniciācijas- ūdens kristība, uguns kristība un kristība garā, kurās katrā izmanto citu smaržzāļu maisījumu.
- Ūdens kristībai- kadiķis, kanēlis un nards
- Uguns kristībai- mirte, vīraks, mastiks, nards, kanēļa ziedi un terpentīna sveķi (parasti iegūst no priedes)
- Kristība garā- kadiķis, kanēļa ziedi, safrāns, mastika, mirres, balzāmkoks un medus
Agrajos viduslaikos visa kompozīto smaržzāļu recepšu kultūra, nemaz nerunājot par planetārajām atbilstībām nogāja pagrīdē, jo pie varas nāca kristietība, kurai šādas lietas neinteresēja. Protams, Baznīca dievkalpojumos izmantoja smaržzāles, bet to izvēle pamatā aprobežojās ar Jaunajā Derībā minēto vīraku un mirrēm, kā arī citiem. Tomēr nekāds plaši izplatīts specifisks pielietojums dažādiem mērķiem nav konstatējams.
Pēc vairāku gadsimtu pārtraukuma atdzima grieķu maģisko papirusu kultūra un sāka parādīties grimuāri. Kā visslavenāko darbu var minēt H. K. Agripas „Par okulto filozofiju”. Vēl arī jāpiemin viduslaiku grimuārs „Liber Juratus”. Pats galvenais interešu loks skāra smaržāļu planetāro atbilstību, turklāt pirmo reizi parādījās smaržzāļu atbilstība zodiaka zīmēm, bet tāpat ir sniegtas arī dažādas receptes kādam maģiskam mērķim. Agripa pat apraksta dažādas smaržzāles, kas atbilst 28 astroloģiskajām mēness mājām, bet Liber Juratus- 36 dekāniem.
Agripa apraksta 7 smaržzāļu maisījumus, kas atbilst 7 planētām. Interesanti, ka kā saistviela tām visām tiek minētas asinis un smadzenes no dažādiem dzīvniekiem, kas arī paši atbilst konkrētai planētai. Šādas nepatīkamas receptes turpina to pašu tradīciju, kas nāk no augstākminētajiem grieķu maģiskajiem papirusiem, tomēr papirusos tādas ir tikušas lietotas specifiskām maģiskajām operācijām, nevis vienkāršām planetārām atbilstībām.
Tomēr vissvarīgākais ir kas cits. Planetārā atbilstība tiek piešķirta nevis tikai kādam noteiktam aromātam, bet arī pašu augu daļām, no kurām šis aromāts tiek iegūts. Kā piemēram:
- Saturns: visas aromātiskās saknes
- Jupiters: visi aromātiskie augļi
- Marss: visa aromātiskā koksne
- Saule: visi aromātiskie sveķi
- Venēra: visi aromātiskie ziedi
- Merkurs: visas aromātiskās mizas un sēklas
- Mēness: visas aromātiskās lapas
Rezumējot, ja mēs vēlētos noskaidrot smaržzāļu tradicionālo planetāro atbilstību, mums būtu jāņem pats senākais iespējamis avots un jāmeklē pēctecība kādā veidā šīs atbilstības ir pārņēmuši vēlākie avoti. Diemžēl situācija ir tāda, ka pats senākais saglabājies avots (grieķu maģiskie papirusi) sniedz vienu versiju, bet vēlākie viduslaiku avoti pavisam citu. Tādēļ neuzskatu, ka būtu kāda nozīme uzskaitīt visas planetārās atšķirības šajos avotos.
Jautājums no kura avota ir nākušas zodiakālās atbilstības ir interesants. Grieķu maģiskie papirusi zodiakālās atbilstības nepiemin vispār. Tomēr viduslaiku avoti (De Occulta Philosophia un Liber Juratus) ir gandrīz vienbalsīgi, izņemot dažas atšķirības. Šajā rasējumā man neizdevās noskaidrot vai zodiakālās smaržzāļu atbilstības avotu būtu pamats meklēt pirms viduslaikiem. Tomēr sniegšu viduslaiku avotu pārskatu, norādot arī atšķirības:
- Auns: mirres
- Vērsis: cietķērsa (DOP) vai kostuss (LJ)
- Dvīņi: mastika
- Vēzis: kampars
- Lauva: vīraks
- Jaunava: sandalkoks
- Svari: galbāns
- Skorpions: opoponakss
- Strēlnieks: alojes koks (jeb agare)
- Mežāzis: sveķi, ko iegūst no Styrax benzoin
- Ūdensvīrs: Euphorbium
- Zivis: sarkanais storakss (DOP) vai amonjaks (LJ)
Vēlākajos grimuāros nav vērojamas nekādas speciālas planetārās vai zodiakālās atbilstības. Tie izmanto tikai dažus smaržzāļu veidus un pavisam vienkāršas receptes.
Ļoti interesanta recepte ir atrodama plaši pazīstamajā Abremalīna grāmatā. Tā apraksta gan t.s. Abramelīna eļlu, kuras recepte ir adaptēta no augstākminētās Svētajos Rakstos minētās svaidāmās eļlas, gan arī minēta smaržzāļu recepte, kas paredzēta kontakta nodrošināšanai ar savu sv. sargeņģeli, kas tieši tāpt kā eļla ir patapināta no augstākminētā kūpināmā upura, kas aprakstīts Izceļošanas grāmatā. Šīs receptes vērtība slēpjas tajā apstāklī, ka tā sniedz vērtīgu interpretāciju par kūpināmā upura sastāvdaļām, kura patiesās sastāvdaļas, kā jau tika minēts, nav droši zināmas. Situāciju mazliet sarežģī fakts, ka vispopulārākais šīs grāmatas tulkojums no franču valodas, nav visprecīzākais, jo oriģināls visticamāk ir bijis vāciski. Tulkojumos ir vērojamas būtiskas atšķirības, bet tās var viegli novērst, ja pieņem, ka oriģināls ir bijis vāciski un interesentam ir vācu valodas zināšanas.
Katoļu Baznīcā tradicionāli kā pamatsastāvdaļa gandrīz vienmēr tiek izmantots vīraks. Tomēr ir vairāki popularitāti iemantojuši maisījumi. Vispopulārākais laikam ir „Trīs Karaļi”, kura sastāvā ir vīraks, mirres un benzoīns. Cits sajaukums saucas „Pontifikālais sajaukums”, kura sastāvā ir trīs augstākminētās sastāvdaļas, bet klāt ir pievienots storakss. Vēl ir arī „Vatikāna sajaukums”, kurā ietilpst vīraks un mirres, bet pārējās sastāvdaļas ir neskaidras. Priknašas bendiktīņu abatija nodarbojas ar vairāku maisījumu ražošanu un pārdošanu. Vairākas receptes tiek turētas noslēpumā Austrumu Baznīcā tiek izmantoti tādi populāri sajukumi, kā „Bazilikas sajaukums”, „Jeruzalemes sajaukums” un „Gloria”, tomēr ieejot gandrīz jebkurā Austrumu rita baznīcā, kļūst redzams, ka dažādu smaržzāļu sajaukumu vai aromatizēta vīraka marku ir daudz, daudz vairāk- pavisam noteikti vairāk kā latīņu ritā.
Interesanti, ka arī Senais un Sākotnējais Memfisas Micraima Rits izmanto savu kompozītu, kas ir ļoti līdzīgs augstākminētajiem Katoļu Baznīcā izmantotajiem „Trīs Karaļu” un „Pontifikālajam” sajaukumam, vienīgi pēdējā gadījumā storaksa vietā tiek izmantots cukurs.
Tomēr nebaidīšos teikt, ka vislabākā jebkad uzrakstītā grāmata par smaržzāļu planetārajām un zodiakālajām atbilstībām ir uzrakstīta tieši 20.gs. Tā nav nekas cits, kā Liber777 uz kuras autortiesībām pretendē ekstravagantais Elisters Kroulijs. Tā ir patiešām izcila grāmata, kas konkrēti un viennozīmīgi norāda uz smaržzāļu ne tikai planetāro un zodiakālo atbilstību, bet arī elementālo un sub-elementālo, kā arī atbilstību kabalas dzīvības koka sefirām un ceļiem, kā arī daudzām, daudzām citām- pavisam 183 atbilstībām! Lai gan daudz kas ir balstīts tradīcijā (Agripa u.c.), autors norāda, ka daudzas smaržzāļu atbilstības ir atklātas gaišredzības ceļā. Viņš iedrošina interesentus pašiem veikt novērojumus un eksperimentus, lai atklātu vislabākās atbilstības. Tieši pie šāda paša secinājuma, rakstot šo rasējumu, esmu nonācis arī es.
Jāatzīst, ka rakstot šo rasējumu mana ambīcija atklāt kaut cik konsistentu un ne-pretrunīgu smaržzāļu klasifikāciju pēc kaut nedaudz objektīvām pazīmēm, turklāt atrast šādas klasifikācijas saknes un pēdas senatnē, ir cietusi pilnīgu sagrāvi. Pat mans mēģinājums atrast dažas interesantas senatnē lietotas smaržzāļu kompozīciju vai mikstūru receptes, ir saskāries ar lielām grūtībām, kaut vai aiz tā vienkāršā iemesla, ka oriģinālās sastāvdaļas vai nu vairs nav zināmas vispār, vai arī senatnē lietotais termins mūsdienās norāda pavisam uz ko citu vai arī vairs nenorāda ne uz ko.
Mūsdienās, kad internetā ir atrodamas neskaitāmas visdažādākās smaržzāļu maisījumu receptes un atbilstību tabulas, un ieejot gandrīz jebkurā vīraku bodē ir atrodamas visdažādākie vīraka kociņi katrai horoskopa zīmei. Bez tam ir iesējams atrast aromātus, kas gan nomierina, gan uzbudina, palīdz koncentrēties vai pat rada gaišredzību. Varētu rasties pašsaprotams jautājums no kurienes gan konkrētajam aromātam ir radušās šādas „spējas”? Atbilde, manuprāt, ir tieši tāda pati gan 2000 g.p.m.ē., gan mūsdienās, proti- nevis no kādas pārdabiskas „atbilstības”, bet gan no cilvēka subjektīvas izjūtas. Jebkurš aromāts, vai nu tas būtu „Chanel 5”, „Rīgas Ceriņi” vai arī „Trīskāršais” odekolons, nav radies nekā citādi, kā vien eksperimentējot un atrodot pietiekami labu formulu.
Nav nekāds noslēpums, ka tieši smaržai piemīt izteikta spēja izraisīt cilvēkā noteiktas emocijas vai atmiņas, bet tāpat kā viens un tas pats mūzikas skaņdarbs diviem dažādiem cilvēkiem var raisīt atšķirīgas reakcijas, tāpat arī smarža var panākt un var arī nepanākt gaidīto rezultātu. Cilvēkam, kas nodarbojas ar rituālo vai ceremoniālo maģiju ir ļoti svarīgi panākt noteiktu apziņas stāvokli. Tieši apziņas stāvoklis, ne tik daudz smarža, atbilst planetārai vai zodiakālai enerģijai. Visoptimālākais būtu rūpīgi studēt kāds apziņas stāvoklis vai emocijas atbilst piem. Marsam un kuras Venērai, un vēlāk, eksperimentējot ar dažādiem aromātiem, agri vai vēlu tiks atklāts aromāts, kurš visspēcīgāk izraisa vajadzīgās emocijas un kurš nereti var izrādīties pavisam individuāls. Cilvēka smaržas atmiņa ir īpaši labi attīstīta. Aromāts, kas vienreiz ir spējis izraisīt dziļu mieru, gandrīz neizbēgami izraisīs līdzīgas izjūtas katru reizi, kad cilvēks ar to saskarsies. Tieši tāpat kā man, tūjas skuju smarža vienmēr izraisa un izraisīs ļoti intensīvas bērnības atmiņas, kamēr citam tā izraisīs ko citu vai neizraisīs neko.
