Pastāv stereotips, ka tējas naudu, piemēram, viesmīlim pēc vakariņām restorānā vai frizierim var atstāt tikai skaidra naudā. Taču nereti to tikpat veiksmīgi var izdarīt arī ar karti – palūdzot iekļaut to kopējā rēķinā.
Tējas naudas iekļaušana kopējā rēķinā ir iespēja, kas īpaši svarīga tiem, kuri norēķinās ar uzņēmumam piederošu karti, maksājot, piemēram, par biznesa maltīti ar klientiem vai partneriem. Ja tējas nauda nav iekļauta kopējā rēķinā, uzņēmuma grāmatvedībā par to nav iespējams atskaitīties un maksātājam nevar atmaksāt atpakaļ iztērēto.
Dažādas valstis, dažādas prakses
Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Itālijā un Francijā, par to var pārāk neuztraukties. Lielākoties dzeramnauda jau ir pieskaitīta rēķinam. Apmeklējot restorānus ASV, tējas naudas piešķiršana ir vēl vienkāršāka un pašam klientam nav arī jārēķina, cik daudz naudas vajadzētu atstāt. Tur uzreiz rēķinā jau tiek pievienotas atsevišķas ailes, kur klients var izvēlēties, cik lielu naudas summu atstāt tējas naudā, un atzīmēt izvēlēto. Parasti tie ir 15% vai 20%.
Nereti tējas nauda tiek jau iekļauta rēķinā tad, ja maltīti ieturējuši vairāki cilvēki. Tā restorāni mēdz darīt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka lielāku klientu grupu apkalpošana prasa vairāk laika un piepūles. Otrkārt, tāpēc, lai izvairītos no tā, ka kāds no apmeklētājiem ir skopāks, un līdz ar to kopējais tējas naudas apmērs nebūs tāds, kāds iecerēts.
Jebkurā gadījumā noteikumi jānoskaidro pirms pasūtījuma veikšanas. Ja restorāns, ko apmeklējat, nepiemēro nevienu no šīm metodēm un lēmumu par tējas naudu atstāj klienta ziņā, jūs, pasūtot rēķinu, vienmēr varat palūgt, lai 10% vai 15% iekļauj kopējā aprēķinā, tādējādi jūs varēsiet to samaksāt, norēķinoties ar karti.
Cik atstāt?
Pamatā tējas naudas lielumu ietekmē tas, kāda ir bijusi apkalpošana un klienta apmierinātība ar ēdienu, attieksmi un atmosfēru. Tie ir galvenie kritēriji daudzu restorānu apmeklētāju izpratnē par atstājamās tējas naudas apmēru.
Tomēr ir arī vispārīgi un, lai gan neformāli, visiem zināmi principi, ko lielākoties cenšas ievērot. Piemēram, Latvijā dzeramnaudā ir pieņemts atstāt apmēram 10 % no rēķina kopējās summas. Augstākas klases restorānos tā var būt pat 15%, savukārt vienkāršākās kafejnīcās – 5%.
Ir valstis, kurās tējas nauda ir pašsaprotama lieta, piemēram, Vācijā, Austrijā, Spānijā un arī citur. Līdz ar to, apmeklējot restorānu, kafejnīcu vai citu ēdināšanas iestādi, noteikti jāņem vērā, ka 10–15 % no kopējās rēķina summas būs jāatstāj tējas naudā.
Apmeklējot restorānus, kafejnīcas, bārus un līdzīga tipa iestādes Āzijā, svarīgi zināt, ka tur daudzās valstīs tējas naudu maksāt nav pieklājīgi. Vjetnamā pat šādas naudas atstāšana ir aizliegta ar likumu. Ķīnā un Indijā gan par tējas naudu viesmīļi un citi darbinieki tikai priecāsies.
Uzziņai
Tējas naudas došanas tradīcija radusies jau 17. gadsimtā, kad krogu apmeklētāji Anglijas tavernās paslepus deva naudu bārmenim, lai varētu pirmie tikt pie sava pasūtījuma. Vēlāk šī prakse nonāca arī Eiropā un citur pasaulē. 19. gadsimtā Amerikā tā pat izpelnījās nosodījumu un raisīja protestus, jo vienkāršie cilvēki uzskatīja, ka tā ir pretrunā demokrātijas principiem un iezīmē apkalpojošās šķiras atkarību no bagātajiem. 20. gadsimtā dažviet pat mēģināja pieņemt likumus, kas aizliedz dot tējas naudu, taču krīžu laikā dzeramnaudas došana dabiski izpalika nabadzības dēļ. Tomēr vēlāk šī tradīcija atkal atgriezās, jaunbagātniekiem vēloties parādīt savu statusu. Un tā dzeramnaudas kultūra ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Lai gan kā piemēru esam apskatījuši maltīti restorānā, šie paši nosacījumi attiecas arī uz tējas naudas atstāšanu viesnīcās, taksometrā, frizētavā vai jebkurā citā vietā, kur šāda tradīcija pastāv un kur iespējams norēķināties ar karti. Pamatprincipi vienādi – jau pasūtījuma brīdī noskaidrot iespējas un, norēķinoties par pakalpojumu, lūgt tējas naudu pieskaitīt rēķinam, ja tas iespējams.
