27 Janvārī, Piektdiena
Dzīve :

“Ūdens nav, elektrības nav, taču galvenais – krievu nav!” Hersonas centrā neapklust mūzika un neapstājas dejas

  • Facebook
  • Izdrukāt
  • Sazināties
  • Saites

Dzīve » Dažādi (D), Karš Ukrainā

Palielināt Samazināt 5 Dec 2022 , 10:43

“Ūdens nav, elektrības nav, taču galvenais – krievu nav!” Hersonas centrā neapklust mūzika un neapstājas dejas

Atbrīvotās Hersonas centrā neapklust mūzika un neapstājas dejas. Jauns cilvēks ar zili dzelteno Ukrainas karogu uz pleciem angļu valodā emocionāli atbild uz žurnālistu jautājumiem: “Mums ir svētki. Jā, nav gaismas, ūdens nav, mobilo sakaru nav, arī interneta nav. Taču galvenais – krievu nav! Esmu ļoti laimīgs. Mēs varam izturēt jebko, taču brīvībā!”

Ukrainas lielā dienvidu pilsēta Hersona astoņus mēnešus atradās okupācijā. Tā bija vienīgais apgabala centrs, ko martā Krievijas karaspēkam izdevās pārņemt savā kontrolē. Tolaik visu pasauli aplidoja kadri, kā simtiem cilvēku devās ielās ar Ukrainas karogiem un iebrucēju klātbūtnē skandēja, ka Hersona ir Ukraina. Vēlāk Hersonā tika izveidota pagrīdes kustība “Dzeltenā lente”. Tās aktīvisti izlīmēja skrejlapas, izkāra dzeltenas lentes redzamās vietās, zīmēja nacionālo simboliku.

Pēc militārā zaudējuma Harkivas virzienā Krievija steidzamā kārtā okupētajās teritorijās falsificēja referendumus un jau 30. septembrī paziņoja par to iekļaušanu KF sastāvā – kā zaglis, kas steidzas legalizēt salaupīto, cerot, ka izvairīsies no atbildības. Hersonā tika izlīmēts prāvs daudzums plakātu ar saukli “Uz mūžiem ar Krieviju”.

Šī mūžība ilga nedaudz vairāk par mēnesi. 11. novembrī Ukrainas speciālo operāciju karavīri ieņēma Hersonu un pacēla virs pilsētas Ukrainas karogu. Viņus sagaidīja ar asarām acīs, siltiem apkampieniem. Bērni prasīja autogrāfus, pat uz apģērba. Rašisti, bēgot projām, aplaupīja muzejus un noņēma no postamenta pieminekļus karavadoņiem Suvorovam un Ušakovam. Arī pilnībā iznīcināja pilsētas energosistēmu un uzspridzināja televīzijas torni.

Apkaimes apšaudes turpinās visu laiku – visur, kur spēj aizsniegties krievu artilērija. Iet bojā mierīgie iedzīvotāji. Taču dzīve Hersonā atjaunojas. Pirms neilga laika turp nosūtīja pirmo simbolisko vilcienu no Kijivas. Starp pasažieriem bija pazīstamā ukraiņu rakstniece Gromovica Berdnika, pazīstamā disidenta un rakstnieka Olesa Berdnika meita. Lūk, kādu viņa ieraudzīja atbrīvoto Hersonu.

“Tikai divas dienas pēc Hersonas atbrīvošanas dzelzceļa uzņēmums “Ukrzalizņica” atklāja labdarības biļešu pārdošanu uz atbrīvotajām pilsētām un tām, kas to vēl gaida: Hersonu, Simferopoli, Donecku. Cena nebija zema: 1000 grivnu par vietu plackartē, bet 2000 grivnu par vietu kupejas vagonā. Naudu paredzēts izmantot infrastruktūras atjaunošanai atbrīvotajās teritorijās. Projekts ieguva simbolisku nosaukumu – “Vilciens uz uzvaru”. Nopirku biļeti uz pirmo reisu līdz Hersonai. Pirmkārt, tādēļ, ka Hersona tobrīd jau bija atbrīvota, bet, otrkārt, šī pilsēta bija vienīgais apgabala centrs, kur vēl nebiju bijusi.

Un, lūk, es braucu uz deokupēto Hersonu, aizmirstot par geštaltu un vienlaikus vedot uz dienvidiem dzīvības un brīvības enerģiju. Jau vagonā apņēma sajūtas par došanos uz citu pasauli vai citu planētu. Žurnālisti rindas kārtībā iegriezās pie manis, vaicājot, kāpēc braucu uz Hersonu. No viņiem uzzināju, ka vilcienā atrodas arī hersonieši, kas atgriežas mājās. Es biju laimīga dalīties ar viņiem šajā ceļa posmā. Rīts sākās ar uzmundrinošo “Lab­rīt, mēs no Ukrainas! Varoņiem slava!” – žurnālisti sapulcējās mūsu vagonā. Kā pēc tam kļuva zināms, šī vagona pavadonēm bija laba kafija un bija izplatījušās runas par to.

Vācu telekanāls lūdza manu komentāru. Ukraiņu korespondents, kas pavadīja grupu, parādīja ciemu, caur kuru gājusi frontes līnija jeb “nulle”, kā to sauc karavīri, astoņu mēnešu garumā. Tur nebija palicis nevienas veselas mājas. Paiet garām ukraiņu pozīcijas – tur izliets mierīgs pārliecināts spēks, bet ienaidnieka pozīcijās – bailes un nekārtība… nekārtība burtiskā nozīmē. Mēslu kalni – tā nav metafora.

Vācu dokumentālistus interesē manas emocijas. Ko jūs jūtat, ko sagaidāt, viņi vaicāja. Mani intervē viens no ukraiņu kanāliem un tādēļ nenofotografēju uzrakstu “Černobajevka”. Vispār jau šo foto es tāpat nespētu publicēt, tādēļ, lai vienkārši zināms, es tur braucu… Ukrainas Bruņoto Spēku karavīri uz perona atturīgi sveicina vilcienu.

“Kur jūs iesiet Hersonā?” man vaicā žurnālisti. “Kur acis rāda,” godīgi atbildu. Gribu vienkārši elpot brīvās pilsētas brīvo gaisu, ar sirdi apņemt hersoniešus, kas izturēja, cīnoties, kā nu kurš varēja, šos ilgos astoņus mēnešus. Braucam cauri atbrīvotajiem ciematiem – ļaudis skrien līdzās sliežu ceļiem ar karogiem, māj, priecīgi kaut ko sauc. Sveicina dzīvi, kas ar šo vilcienu atgriežas dienvidu stepēs. Nedroša prieka enerģija nokļuvusi līdz šai zemei, kas pielieta ar asinīm un bēdām, ko nez kāpēc nolēma iemācīt domāt, ka tā “vēsturiski ir krievu zeme”.

Uz perona redzu, kā apkampjas tuvinieki, kurus nošķīra okupācija, kā, ignorēdami svinīgos pasākumus, mājup steidzas atbraukušie hersonieši – viņi vēlas pēc iespējas ātrāk nokļūt dzimtajās sienās, viņus neinteresē oficiālie notikumi. Ieeju stacijas vestibilā, kur deg gaisma – pirmā Hersonā. Vienā zālē iekārtots punkts, kur var uzlādēt telefonus un pierakstīties pieņemšanā pie ārsta. Kabinetā līdzās pieņem “Ārsti bez robežām”.

Es sajūtu smaržu… Nesen intervijā teicu, ka laime smaržo pēc eļļas, ar ko ieeļļo ieročus, kas atnesīs uzvaru Ukrainai. Tagad varu papildināt, ka laime smaržo ar neaptveramu brīvības aromātu pilsētā, kas tik ilgi atradusies okupācijā. Atbildot uz jautājumu, kas tā par smaržu: tie ir ūdens aromāti, spēcīga vītušu ziedu, iespējams, krizantēmu, smarža un sūrā stepes zāļu elpa.

Es apkampju vietējās sievietes, kas gaida pieņemšanu pie ārsta. “Ai, nefilmējiet mūs,” saka viņas. “Mēs esam tik šausmīgas un nomocītas.” – “Jūs esat skaistas,” atbildu viņām, “jūs esat varones, jo visu laiku izcīnījāt savu karu ar ienaidnieku un to uzvarējāt.” Smaidi padara viņu sejas gaišākas, un, lai gan katrā sejā pēdas atstājuši okupācijas mēneši – mēnesis kā gads – pārtraucot viena otru, viņas stāsta, ka sākumā nav noticējušas, ka pilsētā ienākuši ukraiņu karavīri. Domājušas, ka tā drīzāk ir okupācija. Tagad puiši nevar mierīgi iet pa ielu, lai viņus neatstātu bez elpas daudzajos apkampienos. “Drīz viņi no mums slēpsies,” smejas sievietes.

Eju pa Hersonas galveno prospektu uz centrālo laukumu un pamanu, ka to sauc “Admirāļa Ušakova prospekts”. Tas ir tik ļoti sakrāls Krievijas armijas varonis, ka pat Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā sākās viņa dzimšanas dienā. Pārbaudu “Google”, vai tā bijusi okupantu iniciatīva, un atklāju, ka prospekts tā ticis dēvēts arī iepriekš – pirms okupācijas. Šķiet, tagad ir atbilstošs laiks, lai uz visiem laikiem mainītu Hersonas galvenās ielas nosaukumu.

Eju tālāk. Atceros, ka vagonā aizmirsu ūdeni. Nolēmu pamēģināt to nopirkt vienā no mazajiem kioskiem, no kuriem daļa jau atvērta un strādā ar ģeneratoriem vai bez tiem, bet par skaidru naudu. Ieeju, vaicāju pēc ūdens. Pārdevēja mēmi šūpo galvu – nav. Acīs vēl saglabājušās bailes, baidās atbildēt, kad viņu uzrunā. Visur redzami ļaudis ar lielām humānās palīdzības pakām. To izsniedz visā pilsētā: kur apģērbu, kur ēdienu. Redzu cilvēkus, kas ripina pa ielu lielus traukus ar ūdeni. Tad saprotu, kādēļ veikalos nav parastā ūdens, dzeramo ūdeni šurp ved kā humāno palīdzību. Laiku pa laikam redzu ģeneratorus, pie kuriem ļaužu pulciņš uzlādē savas mobilās ierīces un sarunājas – enerģijas un dzīvības salas Hersonas centrālajā prospektā.

Pie galvenā laukuma vēl viens izaicinošs uzraksts: “Rubļi aizgāja pakaļ krievu kuģim.” Ieeju, vaicāju ūdeni laipnām pārdevējām. Atbild: “Te var nopirkt lejamo, glāze maksā divas grivnas.” Ielej man ūdeni, stāstu, ka esmu atbraukusi ar pirmo vilcienu uz vienu dienu. Pārdevējas kolēģe sniedzas pāri letei, lai apkamptu mani: “Jūs atbraucāt, lai tāpat vien ieraudzītu mūs? Oi, cik lieliski!” Labā ukraiņu valodā pastāsta, kā ieraudzījusi pirmos ukraiņu karavīru džipus, sākumā neticējusi savām acīm, kamēr puiši sākuši saukt: “Slava Ukrainai!” Stāsta: “Būtu jūs redzējusi tos okupantus – ģīmji saņurcīti, forma kaut kā aizpogāta, velk aiz sevis automātu, bet kājās pludmalas čības. Bet mūsu puiši – tie ir dievi, visi kā viens, lai ieskatītos sejā, vajag galvu pacelt, kā pie ikonas baznīcā!” Vēlos samaksāt par ūdeni, sievietes māj ar rokām: nevajag. Iedodu viņām porciju kafiju un paskaidroju, ka tādu dzer mūsu karavīri. Pārdevēja priecājas kā bērns: “Kā esam noilgojušās pēc labas kafijas!” Ar pirkstiem glaudot trijzobi uz iepakojuma: “Bet pēc tā esam noilgojušās vēl vairāk.” Vaicāju, vai tomēr kaut kur var nopirkt ūdeni pudelēs. Viņa saka: “Tur laukumā ir veikals, bet tur vēl krievu ūdens.” Es smejos: “Tad nē, ar to var saindēties.”

Eju uz laukumu, tur dzied patriotiskas dziesmas, daudzi ietinušies karogos. Karavīri fotografējas ar priecīgajiem cilvēkiem. Uzdāvinu puišiem mazu adījumu no manas mātes, lai sargā kara ceļos.

Līdzās laukumam ir gandrīz vai vienīgā vieta visā Hersonā, kur var dabūt hamburgerus un kaut ko karstu. Tur pulcējas žurnālisti. Žurnālistu frontes brālība ir īpaša enerģija, tas ir īpašs klans. Ja es par kaut ko arī skumstu no savas bijušās reportieres dzīves, tad tie ir šie momenti, kad uz desmit minūtēm tiecies ar kādu, ar kuru nākamā tikšanās var atgadīties pavisam citviet. Tomēr šeit ir daudz arī jaunu hersoniešu, kas ēd hamburgerus, sarunājas un atceras, kā tas bijis – atgriezties normālā dzīvē.

Pasūtu sev kafiju ielas kafejnīcā, kas strādā no ģeneratora, eju pa ielu un ieklausos sarunās. “Svetiņ, vari iedomāties, kāds bija prieks ieraudzīt šo formu…” sieviete gados stāsta kādam pa telefonu. “Centrā papilnam cilvēku, visi smejas, ne tā kā iepriekš, kad visapkārt nebija ne dvēseles,” kādam ārvalstu TV kanālam saka jauna sieviete.

Man pretī nāk vidēja vecuma pāris ar humānās palīdzības pakām. Sieviete ejot burkšķ: “Kā šiem apdauzītajiem paskaidrot, ka ne jau visi šeit ir priecīgi par to Ukrainu…” Apstājos, cieši raugos pārī. Vīrietis man uzšņāc: “Ko lūri?” Es plaši pasmaidu: “Aiz jums nāk tāds smuks puisis formā.” Pāris izbīlī paskatās. Tur, protams, neviena nav, paeju viņiem garām, neklausoties, ar kādiem izteicieniem viņi mani pavada.

Agrāk nekā nepieciešams atgriežos stacijā – tagad tikai tur ir gaišs, nevēlos iet pa pilsētu tumsā. Kad iedegas lampas, atskan ovācijas. Sveicina gaismu. Sveicina dzīvi.

Daudzi cilvēki, zinot par pirmo vilcienu, vēlas aizbraukt no pilsētas. “Paņemiet mani no šejienes,” kliedz kāds puisis: “Uz Nikolajevu, Uz Kijivu, vienalga kur, tikai paņemiet no šejienes.” Uz perona sanākuši žurnālisti, kurus pavada replikas: “Centrā viegli filmēt, labāk būtu aizbraukuši uz nomalēm, redzētu, kas tur notiek.” Esmu vagonā. Blakus kupejā sēž karavīri, kas brauc atvaļinājumā. Ieraksta video, kā viņi ar pirmo vilcienu atgriežas no Hersonas Kijivā: “Draugi, vēsturisks mirklis…” Puisis pārsakās un vairākas reizes atkārto vienu un to pašu, taču tā nešķiet kļūda, bet gan uzsvars vēsturiskā mirkļa nozīmīgumam.

Ja es uzņemtu filmu par Hersonu, izvēlētos zombiju-apokalipses žanru ar laimīgām beigām. Sajūtas kā kino, kad zombiji iet bojā, bet ļaudis atgriežas pie cilvēciskas dzīves… vai cilvēciska veidola.

Te pagaidām vēl valda eiforija. Kad tā apklusīs – kas būs tad? Antropoloģiskais šoks, ko vēl nāksies analizēt sociālajiem psihologiem un filozofiem. Un pakāpeniski apjēgt dzīvi pēc okupācijas.

Mēs braucam caur nakti ar aizvil­ktiem logiem, un zinu, ka ārā arī nav ne gaismiņas. Taču tur atrodas ukraiņu karavīri. Tur piedzimst jauna realitāte šim reģionam, kas izgājis cauri ciešanu dzirnavām. Un pa stepi brauc pirmais vilciens Hersona–Kijiva, norādot, ka ukraiņu Taurija dzīva…

Fotoparaksts

Gromovica Berdnika pirmajā vilcienā no Kijivas uz atbrīvoto Hersonu.

IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 05 Decembrī 2022

Skatīts : 29 reizes

Avots : https://u.to/dEp6HA

Birkas : Hersonas, Hersona, karaspēkam, brīvība, Ukrainas, karš, krievi, Ukraina

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
  • Iemācies pavest īstu sievieti. II daļa

  • «Vella kalpus» uz lielā ekrāna tik drīz neredzēt

  • Tipiskās avārijas Ķīnā

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Visi smaidiņi
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Cerība ir vienīgā cilvēku bēdu atvieglotāja.
-- Fenelons

Cilvēki sajūsmā par "Midsomeras slepkavības" Bārnabija uzrunu latviešiem

  • Visi aktuālie video
  • 27 Janvārī vēsturē

    Cik daudz naudas mēnesī tērējat mobilā telefona sarunām?
    Atbildes: 73

    „Lai karš beigtos, Krievijai tas jāzaudē,” Davosas forumā teicis Vācijas kanclers Olafs Šolcs, „tāpēc mēs piegādāsim Ukrainai bruņojumu ciešā komunikācijā ar mūsu partneriem.” Šķiet, viens no cerīgākajiem paziņojumiem. Šodien Vācijā acīmredzot tiks apstiprināts jauns aizsardzības ministrs – Boriss Pistoriuss, kuru vieni dēvē par klasisko vācu sociāldemokrātu raudzes politiķi, citi raugās uz viņu ar piesardzību, tomēr atzīst, ka diez vai ministrs pieņems lēmumus, kas nebūs saskaņoti ar Šolca politisko pozīciju. Ja Šolca pozīcija ir tāda, kādu viņš parādīja Davosā, tad nacistiskās Krievijas noorganizētā šausmu nakts varētu iet uz rīta pusi.

    19 Janvārī 2023
    Elita Veidemane

    Hercoga Jēkaba iekšzemes ūdensceļu plāns

    Paldies par aizrādījumu - kļūme izlabota !

    Komentē    Admin
    28 Janvārī 2014, 18:31
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Kinofilm@LV