Pieprasījums pēc mucinieku darinājumiem arvien pieaug.
Lai pagatavotu visaugstākās kvalitātes mucas, jāievēro vismaz pieci noslēpumi. Tad, ja, piemēram, gadījies mazliet neprecīzs leņķītis, šķidrumam neļauj iztecēt vēl vairāki citi meistarstiķi, saka Dins Sumerags, kurš ir ne vien ausu, kakla un deguna ārsts ar specializāciju balss ārstēšanā, bet arī mucinieks piektajā paaudzē. Vaļasbrīžos viņš gatavo visdažādākos koka izstrādājumus, ko tradicionāli piedāvā šā aroda meistari – mucas, pirts kublus, ķipīšus, bļodas, vannas, puķu podus, maizes abras un citas lietas. Pasūtījumi saņemti no Sabiles vīna kalna saimniekiem, Melngalvju nama, Saeimas deputātiem, kolēģiem un daudziem citiem.
Amata noslēpumus Dins apguvis no vectēva un viņa brāļa, kurš strādājis par mucinieku agrāk slavenajā kolhozā "Lāčplēsis, kā arī vēlāk pieredzi papildinājis Austrijā.
Mucinieka amats dod lielisku fizisko rūdījumu – vēl tikai mācīdamies par ārstu, kalis deguna starpsienu, un profesori atzinuši, ka Dinam esot īsta amatnieka rokas.
Caur uguni un ūdeni
Kokus mucu materiālam vislabāk cirst decembrī vai janvārī, vecā mēnesī. Nereti kaimiņi, draugi, paziņas piedāvā Dinam kritušos ozolus. Tos sagatavo, izskaldot vai izzāģējot pa gadskārtām. Reiz, kad pašam nav bijis laika to darīt, iedevis gaterī. Lai gan izstāstījis, kā jāzāģē pa gadskārtām, gandrīz pusi dēļu nācies izmest.
"Ja materiāls gatavots, neievērojot koka gadskārtas, izstrādājums jau pēc pusgada var sākt bojāties," stāsta meistars. "Zinu gadījumu, kad par dārgu naudu Krievijā pirktu ozola vannu ar celtni iecēla pa septītā stāva logu, taču pēc pusgada dēlīši izlocījās un tās dibens atgādināja viļņus."
Protams, mūsdienās mucinieki vairs nestrādā kā sirmā senatnē, žāvējot dēļus trīs gadus. Parastā kaltē to dara divas nedēļas, bet vakuuma kaltē, kur 60 grādi atbilst 100 grādu temperatūrai, – piecas dienas. Šādi kaltējot, koka šūnas sablīvējas tik cieši, ka vairs neuzsūc ūdeni un nepiebriest.
Gatavojot mucu, paiet apmēram trīs dienas. Visgrūtākais un atbildīgākais darbs ir tās savilkšana pēc tvaicēšanas, kad lielais katlsburbuļodams vārās un no tā veļas tvaiks. Sagatave, izņemot no verdošā ūdens, vēl kūpoša ar vinču ātri jāsavelk. Darot to lēnītēm, dēlīši var ieplīst. Vēl karstu izstrādājumu izdedzina, lai izžūst. Daži pasūtītāji pieprasa to darīt pamatīgāk, lai vīnam būtu rūgtāka garša.
Stīpas gatavo no nerūsējošā metāla, dažkārt blakus tām liek otras no lazdas vai cita koka smukumam. Agrāk katra tērauda stīpa valcēta ar divsimt pamatīga āmura sitieniem. Kad Dina vectēvs uzmeistarojis speciālu iekārtu, vairs tik traki nenākas dauzīt. Stīpas sakniedē ar spēcīgām paša gatavotām kniedēm – veikalā pirktās šķidruma lielo spiedienu neturētu.
Parasti pasūtītāji domā, ka mazāka muciņa būs krietni lētāka, taču tās gatavošanā jāiegulda tikpat daudz darba, turklāt vairāk uzmanības jāvelta darba drošībai, jo pirksti strādājot atrodas tuvāk frēzei," stāsta meistars. 10 litru tilpuma muca maksā vidēji 60, bet 20 litru – 80 latus.
Alum, vīnam, kāpostiem
Latvijā kopš seniem laikiem bijušas pieprasītas alus mucas. Atmodas laikā koka mučeles izkonkurējuši importētie skārda darinājumi, taču tagad atkal godā celti dabiski izstrādājumi. Alus mucas gatavo no ozola vai oša, iekšpusi apstrādājot ar speciālu trauku vasku, lai šķidrums nespiestos cauri dēlīšiem. Pētot tā sastāvu, izrādījās, ka agrāk lietotais vasks ar pievienoto parafīnu bijis toksisks, tādēļ sadarbībā ar biškopjiem izstrādāta jauna, dabiska trauku vaska recepte.
Vīna mucas top no ozola, ar kuru saskaroties dzēriens iegūst tumšāku, piesātinātāku nokrāsu un rūgtu piegaršu. "Baltijas ozolu koksne atzīta par sevišķi piemērotu vīna glabāšanai, jo piešķir tam īpašu garšu. No tiem gatavotās mucas ir visdārgākās pasaulē," stāsta meistars.
Vispieprasītākās ir 10, 20, 30 un 50 litru tilpuma mucas. Dins darinājis arī simtlitrīgu un tuvākajā laikā iecerējis pagatavot vēl divtik prāvu.
Kāpostu muciņas, maizes abras un pirts kublus darina no egles, apses vai cita gaiša koka. "Ar egli ir vieglāk strādāt nekā ozolu, kas ir daudz cietāks," atzīst amatnieks.
Ja koks pareizi izskaldīts vai izzāģēts pa gadskārtām, tā izstrādājumi kalpo vairākus gadu desmitus. Dins jau vismaz 30 gadus glabā vecātēva brāļa meistardarbu – mučeli, kurai, pagriežot krānu, katrā pusē tek cits šķidrums. Reiz uz kāzām tās darinātājs ar jauniešiem sadzēris, vienā pusē ielejot šņabi, bet otrā – ūdeni. Tikai vēlāk, redzot, ka mucinieks itin nemaz nereibst, viņi atskārtuši, kas par lietu.
***
DER ZINĀT
- Mucas radās senajā Mezopotāmijā nevis kā trauks produktu uzglabāšanai, kā daudzi domā, bet galvenokārt pārvadāšanai, jo tās apaļīgās formas dēļ varēja viegli uzripināt uz kuģa klāja.
***
PADOMS
- Dins Sumerags: "Mucas jānovieto pagrabā, kur ir mitrs gaiss. Tās nav ieteicams turēt saulē un vējā, jo, dēlīšiem izkalstot, var rasties šķirbas. Pēc lietošanas muca jāizskalo ar remdenu ūdeni. Ja tā pažuvusi, stīpas piesit blīvāk. Ilgi nelietotas alus mucas iekšpusi ieteicams pārvaskot."
