29 Novembrī, Svētdiena
Dzīve :

Ivars Puga: Aktieriem ir grūta dzīve

Dzīve » Viedoklis

Palielināt Samazināt 29 Jan 2011 , 16:23

Ivars Puga: Aktieriem ir grūta dzīve

Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga (attēlā) pa ielu staigā acīm vaļā – šādi aktieris barojas no apkārtējo emocijām un sajūtām, bet viņam pašam lielākā vērtība ir informācija par cilvēkiem un jaunu cilvēku iepazīšana.

Salīdzinot darbu teātrī sākumā un to, kā ir tagad, entuziasms nav zudis?

Starpības procesā nav. Darot darbu, saņemot konkrēto lomu, tu ķeries tai klāt ar pilnu sparu. Uzsākot aktiera gaitas nebija tādas atbildības sajūtas. Pirmajos gados tik būtisks nav rezultāts - jaunam cilvēkam interesanta ir teātra vide, dzīve, tas, kas notiek apkārt. Nevis tas, vai izdodas loma vai nē. Laikam ritot, esmu nonācis etapā, kurā ikviena loma uzliek atbildības sajūtu, taču entuziasms nemazinās.

Entuziasms paliek, bet kā ar rutīnu?

Rutīna iestājas, darot monotonu darbu. Ikreiz uzsākot procesu, tu dari to no jauna. Nav tā kā, piemēram, zivju cehā - tu zini, kur reņģei izdurt caurumu un kurā vietā zivi uzdurt. Teātrī process nepārtraukti mainās, un, uzsākot procesu, esi kā balta lapa, jo nezini, kas sekos konkrētajā brīdī.

Kāds ir jūsu dzīves profesionālais mērķis?

Uzskatu, ka nevienā radošā profesijā nevar būt konkrēti mērķi. Piemēram, distanču skrējējs var uzstādīt mērķi, pa cik sekundēm vēlas noskriet distanci un trenējoties lēnām sasniegt mērķi. Šāds mērķis ir mērķis, kura piepildīšana ir atkarīga tikai no tevis.

Mans mērķis ir gūt gandarījumu no procesa, bet tas ir rakstīts zvaigznēs, to neveidojam mēs paši. Daudz kas ir atkarīgs no radošās komandas, ar kuru kopā strādā pie konkrētās izrādes. Mans mērķis ir tāds ļoti piezemēts - gūt baudu, no tā ko daru. Protams, vienmēr tā nenotiek, bet neveiksmes padara visu vēl interesantāku, palīdz pilnveidoties.

Vai aktieriem nereti nenākas spēlēt viena veida lomas?

Neviens aktieris nevar justies laimīgs, spēlējot viena veida lomas, un tas gan motivē rutīnas iestāšanos. Visu laiku spēlējot Džeku Uzšķērdēju vai policistu, tikai nomainot partnerus, ne aktieris, ne skatītāji neko neiegūst.

Viena veida lomu piešķiršana vairāk ir kino specifika, bet ir novērojama arī teātros. Atrod vienu tēlu un to izmanto. Režisoriem mazāk jāstrādā, viņi zina, ar ko rēķināties, un nemeklē neko jaunu. Ja kāds aktieris ir ielaidis sevī šo slimību, grūti pēc tam dabūt citu imidžu. Paldies Dievam, režisori ir spējuši saskatīt manī dažādu lomu tēlotājus un kā konveijerā nespēlēju viena tipa lomas.

Ļoti daudzi šovbiznesa pārstāvji guļas zem skalpeļa, lai saglabātu mūžīgo jaunību. Kā jūs to vērtējat?

Neatbalstu tādu lietu, bet nepārmetīsim neko tiem, kas to dara. Aktieriem ir grūta dzīve, īpaši jau aktrisēm. Klasisks piemērs, protams, ir Ludmila Gurčenko, viņai ir pāri septiņdesmit gadiem, seja nostiepta, izskatās gluži kā no šausmenes, pati tikai ar piepūli uz skatuves spēj uzkāpt.

Visas šīs operācijas ir muļķības - vienīgais veids, kā saglabāt jaunību, ir palikt jaunam domāšanā. Var, protams, uzvilkt kādas tīņiem domātas bikses, jaku, bet tas jau nepadara jaunāku, bet padara par muļķi. Cilvēks paliek vecs brīdī, kad sāk noliegt visu, kas apkārt notiek, nesaprot sabiedrību.

Labs piemērs ir Oļģerts Kroders, viņam ir deviņdesmit gadi, viņš staigā džinsu jakā, nevis adītā džemperī, vēro to, kas notiek apkārt, labvēlīgi visu pēta un mēģina saprast, nevis atgrūst.  

Aktieri nereti stāsta, ka viņiem ārpus teātra nav draugu...

Proporcionāli, protams, lielu daļu no aktīvā laika ir jāpavada teātrī. Aktierim brīvs laiks ir no diviem līdz sešiem pēcpusdienā. Tas ir posms, kad citu profesiju pārstāvji vēl strādā. Sākot no sešiem vakarā, spēlējam izrādes, un tas ir laiks, kad citi atpūšas. Brīvo laiku izmantoju, lai atpūstos un kaut ko priekš sevis padarītu. Ir grūti satikt kādu, kurš nav no teātra vides.

Vai pats teātris arī savā veidā nav draugs?

Atvaļinājuma laikā, kad teātris slēgts, mēdzu ienākt, pastaigāt pa telpām, pasēdēt un padomāt. Aktīvajā sezonā tik daudz laika pavadu šajā ēkā, ka brīvdienās tā pietrūkst. Daudziem liekas, ka tā ir pasaka, ka šī māja pievelk vai atgrūž cilvēkus. Zinu, ka saistībā ar šo ēku darbojās princips - kā tu pret viņu, tā viņa pret tevi. Ja cilvēks strādā teātrī sakostiem zobiem, tikai naudas dēļ, māja viņu ātri noliek pie vietas. Statistika, kura parāda izrāžu apmeklējumu, to ne reizi vien ir pierādījusi. Enerģijas lietas ir taustāma substance, tā nav pesteļošana vai burvestības.

Vai enerģijas lietas iedarbojas arī uz konkurenci?

Neizjūtu tādu konkurenci, kad viens otram gribētu naglas sadzīt papēžos; manuprāt, Latvijā šāda negatīvā konkurence nepastāv. Režisors zina, ko kurš aktieris spēj, kāds kurš ir un arī, ja divi aktieri spēlē vienu lomu, viņi nav konkurenti, jo tu nekad neizdarīsi tā kā es un arī es nekad neizdarīšu tā kā tu. Būs divi atšķirīgi varoņi, kuri runās vienu scenāriju. Pozitīvā konkurence gan pastāv, gribas savu darbu izdarīt pēc iespējas labāk un saņemt skaļākos aplausus. Šāda konkurence liek nehalturēt, bet strādāt, cik labi vien spēju.

Mūsdienās ļoti daudz jauno mākslinieku - gan mūziķi, gan aktieri - aizraujas ar ārzemju elku kopēšanu; kā jūs to vērtējat?

Manuprāt, kopēšana nav nekas slikts - aktierim kopēšana ir profesijas sastāvdaļa, kura palīdz attīstīties. Ir jāstaigā pa ielām ar acīm vaļā un jāvēro situācijas.  Kad mācījos, mums bija lekcijas, kurās devāmies ielās un vērojām situācijas, provocējām dažādus konfliktus. Pēc tam pagājām malā un skatījāmies, kas notiek, kā izvēršas situācija.

Tramvajos nereti mikrokonflktus izveidojām, strīdējāmies, un jau pēc mirkļa puse tramvaja atbalsta vienu, otra puse - otru. Tā ir aktieru "maize", no šādām situācijām "barojas", jo lomām ar savu pieredzi reizēm ir par maz. Jākopē gudri - nevar tikai pričeni un ģērbšanās stilu paņemt, viss slēpjas domāšanā, ir jāizprot otrs. Ja spēj nokopēt domāšanu, super, jo vienalga tā būs tava domāšana, nekad nespēsi uz lietām raudzīties tieši tāpat kā, piemēram, Džeks Nikolsons.

Kā jūs sadzīvojat ar atpazīstamību?

Par to jau sen nedomāju, tā mani netraucē. Esmu ārā no tā laika, kad fano skaļi; atrodos tajā laikā, kad atpazīst klusi. Mūsdienās cilvēki pēc izrādēm negaida, lai iegūtu autogrāfus, un, domāju, arī mūzikas lauciņā vēlme iegūt autogrāfus ir mazinājusies.

Ir gadījumi, kad veikalā cilvēks pasveicina, bet es to nesajūtu kā slogu vai kā bonusu. Kādreiz ar atpazīstamību varēja stipri vinnēt, piemēram, veikalā tikt bez rindas pie kases. Tagad jau galvenokārt atpazīst tikai tos, kuri ir ekrānā. Neatkarīgi no viņu ekrāna kvalitātes, ja tiec televizorā, uzreiz esi zvaigzne. Tāda maza mūsu mēroga zvaigznīte! (Smejas.)

Vai to motivē laikmetu maiņa un jaunas prioritātes?

Cilvēki vairāk kontaktējas caur ekrānu, personisks kontakts, personiskas emocijas iet zudumā. Nesen saņēmu vēstuli. Tā ir fantastiska sajūta - saņemt īstu, ar roku rakstītu vēstuli, nevis uzsistu e-pastu! No e-pasta nāk tikai informācija, bet ar roku rakstīta vēstule pulsē. Es nesaku, ka draugiem.lv, e-pasti ir sliktas lietas, vienkārši vairāk nav iemesla satikties. Visu var pārrunāt, čatojot un neredzot vienam otru dzīvē.

Un kas notiek, kad cilvēki satiekas?

Viņi iet uz klubiem, kur mūzika ir tik skaļa, ka sarunāties nav iespējams. Mēs vienkārši iebļaujam vajadzīgās frāzes otram ausī un turpinām klausīties mūziku un nenormālos basus. Nedomāju, ka tas ir forši.

Cilvēki baidās no kontakta, no tā, ka jāsēž otram blakus, jādalās pārdomās, emocijās, tāpēc nereti izvēlas iet uz kino, nevis teātri, jo kino ir bezpersonisks. Paņem lielo popkorna turzu, iegrimsti krēslā un atkal atgriezies savā pasaulē, kur starpā ir ekrāns.

Teātrī sienas nav - ja sižets aizskar, tevi "paņem", uzreiz nevari saprast, kas notiek, jo cilvēki nav raduši pie šādām emocijām. Labāk sēdēt pie datora un uzrakstīt savas emocijas, kā to dara komentētāji, uzsit uz klaviatūras frāzi "tu cūka" un laimīgi turpina atrasties savā būrī. Cilvēki dzīvo būros. 

Komentēšana ir mūsdienīgs emociju izlikšanas veids?

Jā, un tas ir super, ka pastāv tāda iespēja! Komentēšana ir kā liela poliklīnika sabiedrībai. Esmu lasījis Mango portālā komentārus, ir viens tāds Cukers, viņam ir lielas problēmas un viņš sevi ārstē, rakstot komentārus, žēl tikai, ka nepārtraukti atkārtojas. Tā Cukers dabū ārā enerģiju, melnumu.

Ja nebūtu šāda iespēja, kas zina, kā viņš tiktu vaļā no šīm emocijām. Neviens cilvēks, kurš iekšēji ir harmonisks, kuram labi iet, kurš ir mīlēts, nesēdīsies pie datora un neveltīs savu laiku, lai rakstītu komentārus. To dara tikai tad, ja vajag atgriezt ventili un izlaist emocijas.

Vai jūs lasāt komentārus par sevi un ņemat tos pie sirds?

Pašā sākumā ikviens pārdzīvoja un ņēma pie sirds. Tagad jau ir tā pierasts, ka nekas nepārsteidz. Komentētājs jau nestaigā pa ielu ar ragiem, spalvām un asti - viņš ir parasts cilvēks, kuram iet slikti un kurš, uzrakstot "tu esi cūka, cūka, cūka", vēlas, lai arī tev iet slikti. Komentārus parasti lasu pa diagonāli un iegūstu priekšstatu, par ko iet runa.

Pats kādreiz esat rakstījis komentārus?

Vienreiz uzrakstīju, lai sajustu, kā tas ir. Kad ieraudzīju sevis rakstīto tekstu ekrānā, nespēju saprast, kāpēc taisīju tādu eksperimentu ar sevi, un domāju, kā lai dabūju komentāru ārā.

Kā jūs parasti pavadāt brīvo laiku?

Siltā laikā ik rītu uz teātri braucu ar velosipēdu. Tā ir neaprakstāma brīvības sajūta - atbraucot esmu pamodies, kamēr pārējie vēl pusaizmiguši staigā pa teātri. Makšķernieks no manis nekāds nesanāk; ja kāds draugs paņem mani līdzi makšķerēt, tad tajā dienā zivis neķeras.

Daudz lasu grāmatas. Bibliotēkā grāmatas ņemu neskatoties. Labprāt lasu vēsturiskas grāmatas, tehnisko žanru, kriminālromānus. Iedomājos, kāpēc ir tāds iedalījums "vīriešu un sieviešu literatūra", kāpēc grāmata Vējiem līdzi ir sieviešu literatūra?

Varbūt tāpēc, ka tā ir pārāk piesātināta ar romantiku?

Vai tad vīrieši nav romantiski un nelasa tādas grāmatas? Nu, varbūt, ka pārāk cukurota romantika.

Vai vēl atvēlat laiku savam hobijam - staigāšanai pa Rīgas pagalmiem?

Sen neesmu to darījis. Pagalmos paveras pavisam cita, fantastiska pasaule. Atceros, ka iegāju vārtrūmē, eju tālāk, skatos - priekšā milzīgs pagalms un maza mājiņa, kurā iekšā tantuks audzē vistas un cūkas. Interesanti tā Rīgas centrā nodarboties ar lopiņu audzēšanu. Neieejot pagalmā, nekad neuzzināsi, kāda brīnišķīga lauku dzīves aina paveras. Tagad vairāk laika veltu staigāšanai pa tirgu - vēroju cilvēkus, tirgus dzīvi. Zinu, ka, ja pieņem katras vietas noteikumus, būsi savējais ikvienā vietā. Tirgū varu būt savējais, jo tas parāda dzīvi kā dzīvi.

Jūs laikam esat liels vērotājs!

Jā, priekš manis lielākā vērtība ir jauna informācija par cilvēkiem. Patīk nelielās kompānijās atrasties, iepazīt cilvēkus. Nepatīk lielas, bezpersoniskās kompānijas. Bariņš, kurā atpūšas līdz desmit cilvēkiem, ir super - visus redzi, dzirdi, iepazīsti jaunus cilvēkus.

Bez kā jūs nevarat iesākt savu dienu?

Diena nav sākusies, kamēr neesmu bijis aukstā dušā - tā mani atmodina, turklāt ziepes puto arī aukstā ūdenī! (Smejas.)

 

Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 557 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 29 Janvārī 2011

Skatīts : 1672 reizes

Avots : http://mango.delfi.lv/zinas/intervijas/aktieri/ivars-puga-aktieriem-ir-gruta-dzive.m?id=36524949

Birkas : teātrī, Puga, lomu, loma, teātra, lomas, aktieriem, aktiera, aktieris

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
  • Līgo kopā ar LNT!

  • Eiropas autokrosa čempionāts Mūsā divdesmitgadu jubileja

  • Lidostā atgriežas dzīvība

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Kapakmens - nepatīkams atgādinājums par to, kas sen jau ir aizmirsts.
-- Menkens

"Liepājas brāļi" ar dziesmu pateicas mediķiem

  • Visi aktuālie video
  • 29 Novembrī vēsturē

    Cik daudz naudas mēnesī tērējat mobilā telefona sarunām?
    Atbildes: 68
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV


    Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga (attēlā) pa ielu staigā acīm vaļā – šādi aktieris barojas no apkārtējo emocijām un sajūtām, bet viņam pašam lielākā vērtība ir informācija par cilvēkiem un jaunu cilvēku iepazīšana. ">