28 Septembrī, Trešdiena
Dzīve :

Raimonds Pauls: Es esmu tikai muzikants

Dzīve » Viedoklis

Palielināt Samazināt 15 Mar 2011 , 12:08

Raimonds Pauls: Es esmu tikai muzikants

Intervija ar Maestro Raimondu Paulu pēc izcili nospēlētiem koncertiem Kijevā un Sanktpēterburgā, pēc Eirovīzijas atlases un pirms Kongresu nama pārbūves.

– Latvijas publika nezina, ka 24. un 25. februārī jūs koncertējāt Kijevā, bet 27. februārī – Sanktpēterburgā. Kā tad gāja?

– Nevaru sūdzēties. Bet galvenā uzmanība, manuprāt, būtu jāpievērš tiem cilvēkiem, ar kuriem es kopā muzicēju. Pateicoties Ukrainai, man blakus bija pasaules klases mūziķi: Kima Sendersa (vokāls), Ēriks Marientāls (saksofons), Soņa Bišopa (vokāls), Valfredo Reijess (sitamie instrumenti), Deivids Vests (vokāls un ģitāra) un, protams, arī mūsu Intars Busulis. Pamatā muzicēja absolūti perfektais Aleksandra Fokina radio bends.

Un nu es gribētu parunāt par kvalitāti. Drīz dabūšu koncerta ierakstu, un tur tad arī varēs redzēt, kā viss ir apskaņots un izgaismots, ar kādu aparatūru filmēts – salīdzinot ar ukraiņiem, mēs esam dziļā... hm. Kijevas koncertu mēģinājumu noslodze, attieksme pret darbu, mūziķu virtuozitāte – viss bija apbrīnojamā līmenī. Tā bija mana programma, solisti paši izraudzījās skaņdarbus. Man sākotnēji tas šķita aizdomīgi: viņi taču auguši citā mūzikā. Bet aizdomas pazuda tad, kad redzēju, kā viņi strādā. Mēģinājumi, uz kuriem ieradāmies jau trīs dienas pirms koncertiem, sākās vienpadsmitos no rīta un beidzās ap divpadsmitiem naktī. Katrs gabals tika nostrādāts līdz perfektumam. Diriģents bija ļoti stingrs, un nevienam pat nenāca prātā iepīkstēties. Un tad vairs nebija jābrīnās par to lielisko mūziku, ko varēja dzirdēt koncertā. Interesanta bija mūziķu savstarpējā attieksme: piemēram, es kaut ko noimprovizēju uz klavierēm, it kā apspēlēdams, teiksim, saksofonistu, viņš pagriežas pret, paklanās un aplaudē man par veiksmīgu duetu.

– Vai tas bija tāpēc, ka viņi zināja, kas ir Raimonds Pauls?

– Viņiem mūsu mūzika un tas, ko mēs darām, ir pilnīgs tuksnesis. Viņi ir amerikāņi, viņi neko nezina par mums. Bet tad, kad viņi jūt, ka tu esi līdzvērtīgs partneris, viņu attieksme momentā mainās. Viņi kaut ko tādu nebija gaidījuši, brīnījās, kad sāku spēlēt džezu. Kima Sendersa dziedāja dziesmas no Laimas Vaikules repertuāra. Angliski. Un tad šīs dziesmas ieguva pilnīgi citu skanējumu. Beigās skanēja arī tās manas miljons rozes, bet tām bija pavisam cita krāsa. Un kāds kontakts uz skatuves! Pirmā daļa bija tikai instrumentāla – protams, riskanti. Bet kad saksofonists iepūta mūziku no Ilgā ceļa kāpās... Viss kļuva skaidrs. Protams, ukraiņi pirms tam pastāstīja amerikāņiem par mani, par manu jubileju, un tad amerikāņu mūziķi paši izvēlējās, ko spēlēt un ko dziedāt.

– Intars Busulis. Kā viņš jutās šajā kompānijā?

– Viņš jau bija kā zivs ūdenī! Un vēl... Mani pārsteidza ne tas, kā visi muzicē, bet tas, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Viņi bija fantastiski brīvi, dziedāja pat tad, kad nebija mēģinājums, smējās, ņēmās, rakstīja kaut ko savos portatīvajos datoros. Un ko tad mēs? Klusiņām salīdām stūros. Amerikāņu solisti – viņi ir pasaules cilvēki, pieraduši strādāt. Piemēram, saksofonists man saka: man tūlīt jālido uz Losandželosu, četrpadsmit stundas ceļā, pusi dienas pavadīšu ar bērniem, un tad jānesas uz Tokijas džeza festivālu.

– Bet arī jūs esat pasaules klases mūziķis.

– Nē, mēs visu esam palaiduši garām. Ko vainosim? Komunistu režīmu? Tas būtu muļķīgi. Bet labākie gadi ir nopurgāti. Un tur vairs neko nevar darīt. Vienīgais, ko uzskatu par komplimentu: Mariss Jansons nupat pateica, ka braukšot uz Rīgu tikai tad, ja es spēlēšu ar viņu kopā. Viņš gan latviešu mūziku demonstratīvi nespēlē un nekad arī nespēlēs.

– Bet jūsu mūziku?

– Man jau nav nekas simfonisks uzrakstīts. Es jau viņu saprotu: mums tā simfoniskā mūzika, nu, atvainojiet, kāda nu ir, tāda ir. Tālāk par Melanholisko valsi neesam tikuši. Maskatam bija Tango. Bet tādu darbu, kādi Grīgam un Sibeliusam, nav.

– Grūti pat iedomāties, cik lieli ir honorāri šādiem pasaules klases māksliniekiem kā Jansons.

– Lai jums nebūtu jautājumu par naudu, atbildēšu tā. Mans Jaunā viļņa draugs Igors Krutojs nupat nopircis Ņujorkā dzīvokli par 50 miljoniem dolāru. Un neaizmirstiet, ka savu radio viņš pārdeva par 200 miljoniem.

– Šķiet, arī Intars Busulis tā kā posās muzikāli iekarot kaimiņvalsti.

– Viņš ir foršs puika. Bet viņam ir problēmas: nav hitu. Savukārt Krievijas tirgum viņš īsti neder: nav tās lielās rīkles un spiediena. Intars ir stilīgs, ar viņu viss ir kārtībā, bet krieviem vajag tādus kā, piemēram, Baskovs.

– Kāda bija publikas atsaucība Kijevā?

– Nu, ko tur teikt... Koncertzālē Ukraina, kur 4000 vietu, viss bija pilns. Otrā koncertā arī anšlāgs. Domāju, skatītāji bija atsaucīgi tāpēc, ka uz skatuves viss mūziķu komplekts bija perfekts. nebija kā Eirovīzijā: ja mūsējiem blakus nostājas kādas citas valsts dziedātājs ar baigo rīkli, mūsējie neko nevar izdarīt! Tagad tie divi sienāzīši, kas aizsūtīti uz Eirovīziju, nu labi, Latvijā viņiem aplaudēja, viņi ir jauki zēni, bet kas Eiropas konkursā notiks?

Un mūsu mūzikas ieraksti? Nu nav spiediena tajos ierakstos! Paklausieties, kā krievi dzied – ar pārliecību, ar spiedienu! Piemēram, Grigorijs Ļepss – kam tik viņš nav izgājis cauri, un kāda tagad ir viņa mūzika? Bieza, sulīga!

– Vai, jūsuprāt, uz Latviju var dabūt tādu pašu sastāvu, kāds bija Kijevā?

– Visu var. Ja ir nauda. Paskatieties, kas notiek Arēnā Rīga. Ne vienmēr tiek savākta publika. Un publika arī neskries uz jebkuru koncertu. Mēs nevaram atļauties Annai Ņetrebko samaksāt 100 000 – latu, eiro? – nezinu. Un kas samaksāja par Rīgas koncertu? Banka. No kurienes Valērijam Ļeontjevam īpašumi Maiami? Un par kādu naudu Maksims Galkins uzbūvējis pili netālu no Maskavas? Maskavas mākslinieki sāk no 50 000. Vaikule tūlīt brauks apkalpot priekšvēlēšanu aģitāciju Čukotkā. Mazākais, ko viņa par vakaru saņems, ir 50 000. Mēs ar viņiem varam tikai koķetēt.

– Mūsu mūziķi saņem smieklīgus honorārus. Šķiet, ka esam provincē.

– Turklāt dziļā provincē. Es ļoti mīlu un cienu savu tautu un prievītes, bet reizēm varbūt jāpadomā par to, kas notiek arī ārpus šīs provinces robežām. Ja mēs par mūža ieguldījumu balvu iedodam Ilmāram Dzenim, kurš visu mūžu sēdējis Floridā un draugiem uzdziedājis latviskotas amerikāņu dziesmiņas, tad... Piedodiet, kāds tam sakars ar latviešu mūzikas attīstību un ieguldījumu?

– Drīz arī nebūs klausītāju, kas gribēs vērtēt latviešu mūziku: no Latvijas izbrauc tūkstoši.

– Viņu nav jau tagad. Latvijas laukos tika atcelti daudzi Busuļa, Mielava koncerti. Lauki daudzviet deģenerējušies, viņiem Busulis par sarežģītu. Toties aizskries uz Puzikovu, jo pa televizoru viņu redzējuši. Nu, Reiniks vēl varbūt pavilks...

– Skatījāties Eirovīzijas atlases konkursu?

– Mana draudzene Agnese Rakovska saslima, vairs nebija, par ko balsot. Triānas parks un viņa – dulla kompānija, atšķirīga no visiem. Man Agnese iepatikās jau Paula krodziņā, kad mēs tur ņēmāmies. Meitene palika prātā ar savu leģendāro frāzi, ko viņa atklātības brīdī man pateica: "Es nezināju, ka tu esi tik foršs čalis!" Par mani droši vien bija sastāstīts diezin kas. Bet dziesmu viņa nodziedāja tā, ka no tās tikai nosaukums vien palika... Agnesei ir skatījums uz mūziku, un tas ir neordinārs, interesants. Viņa nav tas ierastais latviešu dziedātājs, kas uz skatuves uznāk pārbijies...

– Kā jūs skaidrotu Eirovīzijas fenomenu Latvijā? Kas tas ir?

– Bīstami izteikties līdz galam... Daudz kur vainīgi visi tie TV šovi. Es arī esmu pie tā vainīgs, nenoliedzu. Šovu dēļ muzikālie kritēriji strauji pazeminājušies. Mēs paši, bieži vien juzdamies neērti, sakām: cik jūs labi dziedat, cik jums izjusts priekšnesums utt. Bet neviens neatļaujas pateikt: zināt, labāk tomēr nedziediet. Pāris reizes Busulis vienā šovā kaut ko mēģināja pateikt, divniekus likdams, bet viņam ātri aizvēra muti.

– Bet arī jūs neesat pateicis, ka tas vai tas labāk lai nedzied.

– Jā, es arī neesmu pateicis! Man jau pietika ar to, ka es vienā šovā pateicu, ka māsas Legzdiņas ir manas draudzenes. Nu tagad viņas ar šo pārliecību koncertē pa visiem kultūras namiem. Lai kāds agrāk iedrošinātos braukāt apkārt ar šādiem koncertiem... Vai tad es drīkstu kaut ko pateikt par šādiem numuriem un, pasarg dievs, par citiem komponistiem? Nories taču! Labāk turu muti un paeju malā. Ienaidnieki man nav vajadzīgi.

– Tomēr vajadzētu būt kādam, kurš pasaka: jūs spēlējat aplami un dziedat šķībi. Pretējā gadījumā muzikālā kultūra nogrimst zem kritiskā līmeņa.

– Bet uz ko tad mūsu televīzijai spēlēt? Tā spēlē uz to, ka šie cilvēciņi, kuriem talanta ir šitik (Maestro parāda pussprīža apjomu), tiek ekrānā, un cilvēki par viņiem balso! Piemēram, es varētu uztaisīt, teiksim, pusstundas koncertprogrammu un iesniegt televīzijai, sak, vai jūs negribētu to parādīt?

Zināt, ko man atbildēs? Jums par to jāsamaksā tik un tik! Piedodiet, bet vai nevajadzētu būt otrādi? Bet tie bērniņi būs gatavi līst uz vēdera, lai viņus redzētu visa Latvija vai kaut vai dzimtais ciemats.

Nu netiks nekur pasaulē ne tas Puzikovs, ne tas Kažiņš, visi viņi ir forši zēni, un lai viņi dzied mūsu provincē. Un vēl. Ja jau mūsējiem jādodas kaut vai uz Eirovīziju, tad, lūdzu, izstrādājiet viņiem koncertnumuru. Protams, ja uz skatuves iznāk Pavaroti, viņš var stāvēt kā klints. Nav vajadzīgas dekorācijas, kā atvērs muti, tā visiem pārējiem tās būs ciet. Citiem gan vajag baletu, lai kāds vai kāda tur lokās, staipās vai slido. Pretējā gadījumā tādi bāli solistiņi skatītāju uzmanību nevar noturēt.

– Nu gan jums tūdaļ pateiks: ko tas vecais tur muld...

– Zināt, kāda ir mūsdienu jaunatnes atšķirība no to laiku jauniešiem, kad es pats biju jauns? Pavisam vienkārši: kad biju jauns un man klāt nāca meitenes prasīt autogrāfu, viņām bija blociņš, kurā parakstīties, savukārt tagad, kad meitenēm jautāju – kur parakstīties, viņas man atbild – uz vēdera.

– Tuvojas Jaunais vilnis. Gaidāt ar prieku, nepatiku vai neziņu?

– Neviens pagaidām nezina, kas tur notiks.

– Gan jau krievu oligarhi iekārtos savus bērneļus konkursa finālā Jūrmalā.

– Lielākā daļa tieši tā tur arī iekārtojas. Diemžēl mēs tur neko nevaram izdarīt. Esam par sīku. Par daudz ļerkšķēsi – novāks. Tur tas bizness ir baigs. Labāk turēties tālāk. Tur ir tāda cīņa starp māksliniekiem... Visi cīnās par vietām koncertos. Vienam otram nervi neiztur, re, kā mans draugs Boriss Moisejevs – ar insultu nokrita. Nu jau sākot runāt. Protams, nauda tur grozās nenormāli liela.

Ja runājam par māksliniecisko līmeni, mums tas bieži vien ir nepieņemams, tas mums pat krīt uz nerviem. Taču no otras puses: lai man kāds paskaidro, cik daudz naudas mūsu televīzijas ir ieguldījušas šovos? Domāju, ka neko nav ieguldījušas. Viss vai gandrīz viss notiek uz šova dalībnieku rēķina. Nabaga Patmalniece (Elita Patmalniece, tērpu māksliniece – E.V.) meklē tērpus savās pūra lādēs, izkrata kodes un piemēro šovistiem. Un par ko vēl šeit diskutēt? Padomju laikos uz katru jauno gadu bija krāšņs televīzijas raidījums. Pēdējos gados rāda tikai kaut kādus vecus ierakstus. Mums nav naudas! Bet rādīt tos tukšos politiskos pļāpu raidījumus – tur jums nauda ir? Un tā atrodas arī tai vecmodīgajai Panorāmai? Es no rīta piecu minūšu laikā no Euronews uzzinu visu, un ko tad man vakarā Panorāmā skatīties?

– Jūs esat uzraudzības konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, kas sekos Kongresu nama rekonstrukcijai. Kādi ir pirmie iespaidi jaunajā amatā?

– Mēs sākām gudrot, kā to zāli pārbūvēt, bet izrādās, ka Kongresu nams ir arhitektūras piemineklis! Man gan šķiet, ka arhitektūras piemineklis ir, piemēram, Doma baznīca, bet nu labi. Tik un tā nāk inspekcija uz inspekcijas. Pēkšņi visi sajuta, ka šajā pasākumā paslēpusies liela nauda, tāpēc saradies tik daudz komisiju, ka galu neredz.

– Protams, projektēšana vien izmaksās ap 400 000 latu.

– Es saku: novāciet nost to skatuves aizmugures sienu, to, kuru padomju laikos uzmūrēja, lai partijas bosiem, kuri prezidijā sēž, mugurā nevarētu iešaut. Mana teorija ir pavisam vienkārša: taisiet tā, lai māksliniekiem uz skatuves ir ērti un lai skatītāju zālē vismaz 1500 vietu atrodas. Tagad sludinās konkursus. It sevišķi par skaņu tur esot konkurss jāsludina. Skaidrs, ka pie tā paša skaņu režisora Edmunda Zazerska nonāksim, viens viņš mums ir, bet, redz, jātērējas vēl kaut kādiem konkursiem. Viss tiek samudžināts tā, ka gribas vienkārši aiziet. Es taču esmu tikai muzikants, lai liek beidzot mani mierā!


Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 624 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 15 Martā 2011

Skatīts : 1873 reizes

Avots : http://zinas.nra.lv/izklaide/43394-raimonds-pauls-es-esmu-tikai-muzikants.htm

Birkas : Pauls, mūzika, mūziķi, koncertiem, muzikants, honorārus, koncerta, intervija, Paulu

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Daudzi tevi slavē. Tātad, vai tev ir pamats būt ar sevi apmierinātam?
-- Seneka

DJ Bacon Līgo Tusiņš 2021

  • Visi aktuālie video
  • 28 Septembrī vēsturē

    Uz kā gatavojat ēst savās mājās?
    Atbildes: 75
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV