Kolēģus intervēt nav joka lieta. Bet atceros jubilāres ironisko uzmundrinājumu: "Uz priekšu ar dziesmu!" – un dodos ciemos. Monikas Zīles darbistabā, kur datorā top kārtējā jaunā grāmata, pie sienas ierāmēts sens foto: vecmamma ar vectēvu, kuri Latgalē uzaudzinājuši deviņas meitas...
Sādžas oāzē
– Vai ir nozīme tam, ka esat piedzimusi tieši Latgalē?
– Katrs cilvēks paņem kaut ko līdzi no vides, vecākiem, tradīcijām. Mani tuvinieki bija krietni strādnieki. To mazumu, kas viņiem piederēja, bija sarūpējuši ar kārtīgu, godīgu darbu un nekad nav stiepuši roku pēc tā, kas pieder citam, nav to pat apsprieduši. Arī man ir pilnīgi sveša skaudība, ja kādam kaut kā ir vairāk. Spriežot, kā pārdalīt cita mantu un iedibināt ab-straktu taisnīgumu, kas nav iespējams, cilvēki patērē ļoti daudz laika. Nezinu, ko labu tajā ietaupītajā laikā esmu darījusi, varbūt to nogulējusi, bet katrā ziņā mans miegs tad bijis veselīgāks.
– Bieži ar mīļumu stāstāt par savu māti un meitu. Tā ir kāda dzimtas sievišķā upe, kas plūst cauri paaudzēm?
– Nekad neesmu sev gribējusi ne citu māti, ne citu meitu. Mamma auga dziļos laukos katoļu vidē. Viņai būtu gribējies, lai arī es šajās tradīcijās dzīvotu, bet...
Nuja. Uztraukt negribēdama, par savām nepatikšanām esmu visai maz viņai stāstījusi. Mums ar meitu ir mazāk noslēpumu. Bet raksturu sadursmes gan bijušas, kur nu bez tām. Atceros, Baibai varēja būt kādi četrpa dsmit gadi. Ar draudzeni atnāk uz Preses namu. Karsta vasaras diena, vismaz 30 grādi. Draudzene plānā, īsā kleitiņā, manējā – melnās, smagās rudens kurpēs, melnās zeķēs, tādās pašās drēbēs. "Lai visi redz, cik esmu nelaimīga!" drūmi paziņo. Traks var palikt. (Smejas.)
1991. gadā nomira vīramāte, pēc gada – mana mamma, bet 1994. gadā no dzīves šķīrās vīrs. Pēc zaudējumu virknes gribējās līdzjūtības, kas ir sava veida narkotika – vajag arvien vairāk. Un, kad nesaņem, sāc pieprasīt. Braucām ar meitu mašīnā, un, dabūjusi bērnu šajā slēgtajā telpā, sāku viņai pārmest neiejūtību un ko tik vēl ne. It kā no malas sevi redzu un pati šausminos, cik briesmīgi, bet turpinu. Viņa klusē, es uzkurinos. Pie luksofora apstājamies, Baiba paskatās uz mani un saka: "Māmiņ, ja tu zinātu, kā esi pārvērtusies!..." Atver durvis, izkāpj un aiziet. Pēc tam ilgi braukāju pa pilsētu un centos saprast, kas ar mani notiek. Kad atgriezos, meitas nebija mājās, bet uz galda nolikta aizkustinoša tortīte un tāda pati zīmīte, kuru glabāju starp īpaši mīļām un svarīgām lietām.
Reizēm pārlasu un secinu: kā gan mēs savus bērnus reizēm mokām un cik neizsakāmi augstsirdīgi viņi spēj būt...
– Sen gribēju jautāt, kā jūs esat kļuvusi tik vieda?
– Kāds tur viedums... Pieredze ir tas, ja piedzīvojam to, ko negribētu piedzīvot. (Smejas.) Un tie secinājumi, ko izdarām. Mūža pieredzi nevaram iesaiņot kā tālāk nododamu produktu. Citam nenoderēs. Katram sava dzīve, un katram ar to ir jātiek galā. Tāpēc uzskatu: pasaule man neko nav parādā un otrādi. Parādā varu būt tikai pašiem tuvākajiem – radiem, tuviem draugiem. Neesmu pasaules lāpītāja un glābēja. Tas droši vien ir ļoti slikti, bet mani patiešām nemoka doma par to, ka pēc simt gadiem būs sarukuši saldūdens krājumi. Līdzībās runājot, grozos un rūpējos sava vectēva 6,4 hektāru zemes platībā. Bet vectēvs šos hektārus tik labi apsaimniekojis, ka valdīja uzskats – tā ir pati labākā sādžas zeme.
Te jāatkāpjas dzimtas vēsturē. Kad vecmammai bija 17 gadu, viņu izprecināja uz to mazo saimniecību, kur dzīvoja tēvs ar diviem dēliem. Izprecināja vecākajam Donatam, piedzima meita. Donatu iesauca krievu–turku karā, tur ievainoja, viņš atgriezās vārgs un nomira. Tad jauno atraitni apprecēja otrs brālis Ontons, un viņiem radās vēl astoņas meitas.
Vecmamma bija tāda jestra, vectēvs – mieramika un liels stāstnieks. Manā bērnībā viņš paralizēts sēdēja gultā, pīpēja pašaudzēto tabaku un stāstīja pasakas pirmajā personā: reiz es... Bija dzīves vērotājs un tiem laikiem daudz redzējis. Toreiz daudzi Latgales vīri rudenī, kad raža novākta un sievām kārtējais bērns pastellēts, brauca uz Somiju peļņā mežu cirst, mājas būvēt. Tur vectēvs strādādams skatījās, kāpēc tas soms dzīvo labāk un, atgriezies mājās, centās kaut ko ieviest. Arī mans tēvs jau vēlāk, Latvijas laikā, Vidzemē saimniekiem grāvjus rokot, pie viena apguva zemes ierīcības pamatus, ko izmantoja savā saimniecībā. Tāpat mamma, sešas vasaras kalpojot par meitu turīgās mājās, daudz ko pārņēma. Mani senči bija acīgi un čakli. Tā radās sādžas oāze.
Tas sākās linu laukā
– Kurš jūs mudināja rakstīt, vai skolotājas?
– No tēva puses vairākiem ir mākslinieciski talanti. Viens tēva brālis bija kā latgaliešu Dreslers. Žēl, tos pantus nepierakstījām. Man bija vienpadsmit gadu, kad nomira tēvs, kolhozs visu atņēma, mamma sitās neiedomājami. Melnā naktī kājām gāja deviņpadsmit kilometrus līdz Rēzeknei uz tirgu kaut ko pārdot. Katra kapeika bija ļoti dārga, bet mamma vienmēr no pilsētas atnesa kādu grāmatiņu. Skolā man bija pārsteigums, ka tur ir skapis ar grāmatām – tā bija bibliotēka. Lasīt patika, arī sacerējumus labi rakstīju. 5. klasē pēc stundām gājām kolhoza linus plūkt. Par šo talku uzrakstīju avīzei "Pionieris". No redakcijas pienāca uzmundrinoša vēstule un honorārs – grāmata, Turgeņeva "Mednieka piezīmes". Tā tas sākās.
Vietējo skolu pabeidzu ar spožu liecību. Sādžinieki savus bērnus tālāk sūtīja uz lauksaimniecības tehnikumiem, jo tur bija stipendija, ēdināšana. Apbrīnoju mammu, ka viņa mani virzīja uz vidusskolu, labi saprazdama – sādžā neatgriezīšos. Tolaik par vidusskolu bija gadā jāmaksā 150 rubļi. Traka nauda! Bet mamma bija dzirdējusi, ka īpaši grūtos apstākļos dzīvojošiem maksu atlaiž, taču man pašai tas jānokārto. Biju tramīgs un sīks lauku bērns. Kā tāds izplūkāts zvirbulis iebridu pie Rēzeknes pilsētas izglītības nodaļas vadītāja un sāku murmulēt savu vajadzību. Bet viņš saprata, teica: pasaki skolā, ka jautājums būs nokārtots. Tik daudz attapu, lai pajautātu, kas to izkārtos. Zazerskis, viņš teica. Kopš tā brīža zinu, cik svarīgi tas, kādus cilvēkus satiec sava ceļa sākumā. Protams, daudzreiz dzīvē esmu saņēmusi arī atteikumu, bet šī pirmā pozitīvā pieredze vienmēr bijusi kā ceļa zvaigzne. Ceru, Zazerskim un viņa pēcnācējiem labi klājas.
– Galvenās redaktores darbs gan "Padomju Jaunatnē", gan "Padomju Latvijas Sievietē" iekrita laikos, kad ideoloģijas pieskatītāji mediju ļaudīm regulāri mazgāja galvu. Kā to varējāt izturēt?
– Bija jābūt gatavam, ka galvu mazgās jebkurā brīdī. Bet pirms preses administrē šanas posma nozīmīgs manā dzīvē bija laiks Liepājas pilsē tas avīzē, ko toreiz sauca "Komunists". Ap redakciju pulcējās teātra ļaudis, literāti, mākslinieki. Vairāk jau vīrieši čupojās uz zināmu hobiju pamata... (Smejas.) Ar leģendāro fotogrāfa Ulda Brieža Vagūzi saistītos notikumus esmu piedzīvojusi tiešraidē. Bijām jauni un čupojoties aizmirsām, ka "būs sukas šā vai tā".
Liepāja toreiz bija žurnālistikas kadru kalve. Daudzi vēlāk aizgāja uz Rīgu, uz republikas izdevumiem. Kad "Cīņai" vajadzēja korespondentu Kurzemes zonā, uzlūkoja mani. Aizbraucu pie redaktora Ilmāra Īverta uz pārrunām un godīgi pastāstīju, ka divi tēva brāļi bijuši leģionā, viens no tiem dzīvo Anglijā un mēs sarakstāmies. Īverts sagrumboja pieri, paskatījās griestos un teica: "Mūsu redakcijas anketā to uzrādiet, bet citos dokumentos nevajag." Kad jau strādāju par "Padomju Jaunatnes" galveno reaktori, mūs uzraugošais čekas puisis reiz teica: "Monika, mūsu mājā brīnās, kā jūs ar tādu biogrāfiju nokļuvāt šajā amatā..."
Es nebiju vienīgā tāda – Īverts partijas galvenajā avīzē par valodas stilistēm turēja kundzes ar vēl šaubīgākām ulmaņlaika biogrāfijām. Viņas manu valodu skoloja un ielika sliedēs.
Jā, padomju ideoloģijas laikā, tā teikt, mīna varēja sprāgt jebkurā laikā, pat par vienkāršu vārdu spēli vai banālu kļūda. Bija teiciens, ka pa katra galvenā redaktora logu Magadana redzama... Taču dzīvot ar šo domu vien būtu šausmīgi. Tolaik biju sievietes mūža pilnbriedā, man vēl tik daudz kas cits interesēja.
– Kas?
– Dzīve! (Smejas.) Ar tās priekiem, traģēdijām un komēdijām. Protams, arī mūžvecā spēle – mīla un viltus. Visu vajadzēja paspēt: darbs, mājas solis, ģimene.
– Ar jums dažādās redakcijās strādājušie cildina vadītājas talantu...
– Vecāki man ieskolojuši augstu pienākuma apziņu – ja kāda saimniecība uzticēta, ar to jātiek galā. Vienmēr esmu mēģinājusi izraudzīties atbildīgiem redakcijas posteņiem cilvēkus, kuriem varu uzticēties.
Vai slepenās zintis?...
– Cirkulē krāšņi stāsti par jūsu kāršu likšanas prasmi. No kurienes tā?
– Iespējams, no ziņkāres. Mani daudz kas interesē. Kārtis sāku cilāt jaunībā, būtībā niekojoties. Vēlāk esmu šo to mistikas jomā jau apzināti papētījusi. Bet uzdoties par gaišreģi – pasarg', Dievs, nē! Nav gadījies satikt ne zilus, ne zaļus cilvēciņus, viedi sapņi gājuši secen, tāpat auras neredzu. Vecmamma gan bija dziedniece, bet vectēvam piemita izcils rīkstnieka talants – ar rokām vien spēja noteikt aku vietas. Mūsējā bija kalnā, ūdens brīnišķīgs, smēla arī kaimiņi, visiem pietika. Man tikai vienā pirkstā ir āderu zīme. Reiz piedalījos akas vietas noteikšanā un veiksmīgi, bet apvidus tur bija tik zems un mitrs, ka neatrast ūdeni būtu grūti. (Smejas.)
– Vai, kārtis liekot, jums aususi skaidrība par sievišķā un vīrišķā būtību?
– Vīriešiem kāršu izklāstā nodomi izgaismojas taisni un skaidri. Turpretī sievietes pat nieku tamborē, sien mezglus un met cilpas. Jā, cietumos pārsvarā sēž vīrieši, bet 80 procentos gadījumu uz noziegumiem viņus pagrūž mūsu sugas māsas – nereti, tā nemanāmi un maigi...
Reiz mani uz pasākumu uzaicināja feministu organizācija. Auditoriju izaicinot, uzreiz paziņoju, ka daudzās situācijās stāvu vīriešu pusē. Uzreiz jautājums: vai tad jums, Zīles kundze, vīrieši nekad nav pāri nodarījuši? Ak, un kā vēl!... Varētu stāstīt līdz rīta gaismai, cik tas bija krāšņi. Jo pieder pie lietas un iekļaujas dzīves spēlē. (Smejas.)
Atceros bērnībā vērotos savas dzimtas pārus – vīri lieli, stalti, visur pa priekšu, dziedātāji, runātāji sabiedrībā. Sievas kā pelītes, maliņā, lakatiņš ap galvu un ļaudīs vīram neko neaizrādīja. Bet mājās viss mainījās: sieva glabāja atslēgas, bet vīrs sēdēja un klausījās, kā te tagad būs. Tā tās lomas bija sadalītas.
– Cilvēku daba droši vien vairs nepārsteidz...
– Arvien mazāk, jo variantu jau nav nemaz tik daudz.
Nepareizais ķēķis
– Kad modās ēst gatavošanas kaislība?
– Manas bērnības mājās, lai kāda bija nabadzība, badu necietām. Pie plīts galvenokārt stāvēja vecmamma, bet man neko īpašu nemācīja. Kad apprecējos, ēst gatavoja vīramāte. Bet, tuvumā grozoties, gribot negribot kaut ko iemācies. Neuzskatu sevi par dižu saimnieci. Rīkojos pēc savas garšas un saviem principiem – gluži kā tie simti tūkstoši Latvijas sieviešu, kam neriebjas darboties virtuvē.
– Bet jūs ēdiena gatavošanu tik tēlaini aprakstāt...
– Ne es viena. Paskatos interneta vietnēs, tur ēdienu receptes ievieto lielākoties jauni cilvēki, arī puiši. Gatavošana mājās kļūst arvien populārāka.
– Jā, bet kāpēc?
– Kopīgas maltītes vieno ģimeni. Varbūt tās nav iespējams sarūpēt katru dienu, bet kaut vai svētdienu rītos, svētkos. Kad māja smaržo... Turklāt, virtuvē darbojoties, aizņemtas tikai rokas – galva brīva, var daudz ko izdomāt.
– Jauki, ka nepakļaujaties dietologu rīkojumiem!
– Tā nav. Augstu vērtēju Lolitas Neimanes padomus – visu ar mēru. Cenšos turēties rāmjos, nevar taču katru gadu pirkt jaunas drēbes.
– Vai taps vēl kāda pavārgrāmata?
– Manuskriptu jau esmu nodevusi. Rudens pusē "Lauku Avīzes" izdevniecība plāno laist klajā manu grāmatu "Pīrādziņ, atvaino...", kura tiks "Latvijas Avīzes" 2012. gada abonentiem. Tās nav īsti receptes, drīzāk praktiskā pieredzē sakņoti stāsti par ēst gatavošanu.
Brīvības garša
– Lai gan piedalāties "Latvijas Avīzes" redakcijas darbā un rakstāt komentārus, tomēr jau pusgadu baudāt diezgan brīva cilvēka statusu. Vai grāmatu rakstīšana tagad sokas labāk?
– Diemžēl manos gados nav vairs kādreizējā ašuma. Agrāk pēc darba un mājas soļa varēju desmitos vakarā sākt un līdz vieniem naktī rakstīt, pēc tam aši aizmigt un moži celties uz darbu. Tagad, ja strādāju līdz pusnaktij, smadzenes nevar rimties līdz rīta gaismai. (Smejas.)
– Vai jau bērnībā gribējāt kļūt par rakstnieci?
– Tas šķita tik nereāli. Manā Latgalē augstu vērtēja skolotājus un grāmatvežus, jo viņiem maksāja dzīvu naudu. Kad, avīzes līdzstrādnieki būdami, ar vīru aizbraucām ciemos uz Latgali, vecmamma prasīja: kur jūs, bērni, strādājat? Atbildēju, ka rakstām avīzē. Es saprotu, visi tagad prot rakstīt, viņa saka, bet ko jūs strādājat?
Pret savu daiļradi izturos lietišķi. Pēc principa – ja manas grāmatas cilvēkiem patīk un tiek gaidītas, tad viss ir pareizi, lai ko arī dažs kritiķis sacītu. Domāju, ka uzturu lasīšanas iemaņas un veicinu lasīšanas prasmi kādā cilvēku slānī. Un tas ir pietiekami nozīmīgi.
– Allaž esmu apbrīnojusi, ka neviens jūs nespēj izsist no sliedēm...
– Ha, ha ha – man pasaules gals pienāk trīsreiz dienā, tikai neviens par to neuzzina. Krievu aktrisei Lijai Ahedžakovai kādā intervijā jautāja: ko jūs darāt, nonākot bezizejas situācijā? Krītu izmisumā, – viņa atbildēja. (Smejas.) Es arī.
– Bet kā tiekat laukā?
– Pirmā roka, kas var mani izraut no grāvja, ir tikai manis pašas. Tagad, pasaulei slīgstot grūtsirdībā, zinātnieki secinājuši: optimisma hormons ir iedzimts. Iespējams, kaut ko laimējies pārmantot no senčiem. Kad manu ciltstēvu Ontonu iesauca Pirmajā pasaules karā, vecmamma ar kaimiņieni kaut kādā veidā bija uzzinājušas, ka fronte stāv pie Vitebskas un tur ir viņu vīri. Tāpēc nav ko gari prātot, jātaisās uz randiņu. Un ko jūs domājat – lasīt un rakstīt nemākot, tika līdz Vitebskai, sastapa vīrus, bet vecmamma atveda no turienes kārtējo meitu. Lūk, vitalitāte!
– Lasītāji uzdod jautājumus: kurp ejam, kas būs? Ko jūs atbildētu?
– Tagad modē ik sarunā iespraust vārdkopu – "šajos grūtajos laikos". Bet laiki vienmēr sarežģīti un dzīve arī. Cilvēkiem vislielākajā labklājībā uzbrūk traģēdijas, slimības. Nevaru iebilst pret lozungiem, ka Eiropa ir mūsu mājas un Zeme mūsu planēta. Bet domāju tā: ja dzimtas lokā cilvēki viens otru pieskatītu un par savējiem rūpētos, pamācītu, sarātu, dzīve būtu līdzenāka. No prognozēšanas gan atturēšos un nebaidos atzīties, ka dzīvoju tagadnē un cenšos izgaršot to, ko Dieviņš atvēl. Palaikam aizbraucu turp, kur esmu piedzimusi. Mājas nojauktas, bet man vienalga vajag kaut pa gabalu paskatīties. Esmu lasījusi indiāņu ticējumu – vietā, kur cilvēks piedzimis, vējš viņu pazīst. Lūkojos uz savu māju vietu, atskrien vēsma, mani aptausta, un mēs tur stāvam kopā.
Reiz Kurzemē, Ventmalā, jūlija sākumā ļoti klusā dienā plūcu liepziedus savulaik lielu māju vietā, kam apkārt viļņojās milzīgs labības lauks. Te pēkšņi tālumā mežā kaut kas iešalcās, un pāri tīrumam, vārpas noglaužot, tuvojās vējš. Atskrējis sāk vīties ap mani: it kā meklē un neatrod, liekas, izlūko un aposta kā saimnieku pazaudējis suns. Secinājis, ka neesmu īstā, vējš ar gluži cilvēcisku vaidu iebēga atpakaļ mežā. Un tas ir brīdis, kad jūties vienots ar visu zināmo un ne gluži saprotamo, bet vienalga pilns pateicības, ka varēji piedzīvot šo mirkli.
