Izsakot visdziļāko līdzjūtību visiem cietušajiem un viņu piederīgajiem, publicējam aptuvenu tulkojumu no Norvēģijas traģēdijā izdzīvojušā jaunieša interneta dienasgrāmatas:
„Esmu nomodā. Nespēju vairs gulēt. Es sēžu viesistabā. Jūtu sēras, dusmas, prieku, ak Dievs, es nezinu, ko vēl. Ir tik daudz sajūtu. Tik daudz dažādu domu. Esmu nobijies. Es satrūkstos no katras skaņas. Tagad es vēlos uzrakstīt par notikumiem Utoijas salā. Par to, ko redzēja manas acis, ko es jutu un ko es darīju. Vārdi nāk no manas sirds, bet daudzi cilvēki stāstā paliks anonīmi, respektējot viņu jūtas.
Mums bija ārkārtas sapulce galvenajā ēkā pēc sprādziena Oslo. Pēc tam bija atsevišķas tikšanās ar biedriem no Oslo un Akeršusas. Pēc sanāksmēm daudzi atradās galvenajā ēkā un tās apkārtnē. Mēs viens otru mierinājām, ka šeit esam drošībā. Neviens nenojauta, ka drīz arī šeit sāksies īsta elle.
Es stāvēju galvenajā zālē, kad sākās panika. Dzirdēju šāvienus. Es redzēju viņu šaujam. Visi sāka skriet. Pirmā domā, kas ienāca prātā: „Kāpēc policija uz mums šauj? Kas pie velna notiek?” Es ieskrēju mazākā sapulču telpā. Cilvēki skrēja. Kliedza. Es biju nobijies. Es pamanījos iekļūt mazā telpā pašā ēkas aizmugurē. Mūsu tur bija daudz. Visi gulējām uz grīdas. Dzirdējām vairākus šāvienus. Nobijāmies vēl vairāk. Es raudāju. Neko nesapratu. Pa logu redzēju savu labāko draugu un domāju, vai man būtu jāiet viņam pakaļ. Es to neizdarīju. Redzēju bailes viņa acīs.
Mēs palikām guļam uz grīdas vēl vairākas minūtes. Bijām vienojušies, ka, ja tuvosies slepkava, vairs nelaidīsim telpā nevienu cilvēku. Tad dzirdējām vairākus šāvienus un nolēmām lēkt laukā pa logu. Starp mums sākās panika. Visi steidzās pie loga un mēģināja izlēkt. Es biju pēdējais un pie sevis domāju: „Esmu pēdējais, kas tiks pie loga. Tagad es miršu. Bet varbūt tas pat ir labi, jo es vismaz zināšu, ka pārējie ir drošībā.”
Izmetu savu somu pa logu. Centos norāpties lejā, bet netrāpīju uz jumta un krītot smagi sasitu kreiso sānu. Kāds puisis man palīdzēja. Mēs ieskrējām starp kokiem. Paskatījos apkārt. „Vai viņš ir te? Vai viņš uz mani šauj? Vai es viņu redzo?” Kāda meitene bija salauzusi potīti. Vēl viens smagi ievainotais. Centos nedaudz palīdzēt pirms turpināju ceļu uz krastu. Centos rast aizsegu aiz ķieģeļu sienas. Mēs bijām vairāki. Es lūdzos, lūdzos, lūdzos.
Cerēju, ka Dievs mani redz. Piezvanīju mammai, lai pateiktu, ka nezinu, vai vēl tiksimies, bet apsolīju darīt visu, lai tas notiktu. Vairākas reizes pateicu, ka mīlu viņu. Dzirdēju bailes viņas balsī. Viņa raudāja. Tas bija sāpīgi. Nosūtīju īsziņu tēvam, sakot, ka mīlu viņu. Vēl vienu īsziņu nosūtīju personai, ko ļoti mīlu un savam labākajam draugam. Viņš neatbildēja. Mēs dzirdējām vairākus šāvienus. Galvā bija tik daudz domu. Biju nobijies. Zvanīja tēvs. Es raudāju un pateicu, ka mīlu viņu. Viņš teica, ka ir ceļā uz šejieni kopā ar manu brāli.
Pagāja neilgs laiks. Arī pārējie zvanīja saviem vecākiem. Pēc kāda laika sākām sazināties ar īsziņām, jo baidījāmies, ka slepkava mūs varētu sadzirdēt. Iedomājos par māsu, kas šobrīd ceļo, - par to, kā lai viņai paziņoju, ka esmu dzīvs. Atjaunināju informāciju Twitter un Facebook kontos, uzrakstot, ka esmu „drošībā” un gaidu policiju.
Cilvēki lēca ūdenī un sāka peldēt. Es paliku uz vietas. Nolēmu, ja tuvosies slepkava, izlikšos par beigtu. Neskriešu un nepeldēšu. Es nespēju aprakstīt bailes, visas domas un sajūtas, kas mani bija pārņēmušas.
Viņš tuvojās. „Es esmu no policijas,” slepkava iesaucās. Es paliku guļam. Kāds iesaucās, lai viņš pierāda, ka ir no policijas. Neatceros, ko īsti viņš atbildēja, bet slepkava sāka šaut. Viņš pārlādēja ieroci. Šāva vēl. Šāva uz cilvēkiem man apkārt. Es paliku guļam un domāju: „Viss ir galā. Viņš ir šeit. Viņš mani nogalinās. Tagad es miršu.” Cilvēki kliedza. Dzirdēju kā citi tiek nošauti. Citi lēca ūdenī, bet es paliku guļam. Mans mobilais zvanīja man rokās. Gulēju uz kādas meitenes kājām. Divi citi gulēja uz manas kājas. Paliku guļam. Izlikos beigts. Vairākas reizes zvanīja mobilais. Nogulēju vismaz stundu.Bija pilnīgs klusums. Piesardzīgi pagriezu galvu, lai paskatītos, vai ir kāds izdzīvojušais. Redzēju līķus un asinis. Bailes. Nolēmu celties. Biju gulējis uz miruša cilvēka ķermeņa. Divi citi līķi gulēja man virsū. Mani nosargāja sarģenģelis.
Nezināju, vai slepkava vēl atgriezīsies. Nepietika arī drosmes paskatīties, kurš bija man zvanījis un sūtījis īsziņas. Sāku skriet ūdens virzienā. Novilku savu lielo džemperi, jo tajā būtu grūti peldēt. Ieliku mobilo bikšu kabatā un ielēcu ūdenī. Ūdenī redzēju vēl vairākus cilvēkus. Viņi bija nopeldējuši krietnu gabalu. Daži bija sapulcējušies ap gumijas laivu vai ko tamlīdzīgu. Izmisīgi peldēju laivas virzienā, bet kādu brīdi man izlikās, ka tā attālinās. Es kliedzu, raudāju, nosalu un domāju, ka tagad gan miršu. Kļuva arvien grūtāk. Es lūdzos un turpināju. Nogura rokas. Sāku slīkt. Atsāku peldēt. Visbeidzot nonācu laivā, kas vēlāk nogādāja mūs krastā.
Asaras lauzās no acīm. Es raudāju. Kāda sieviete mani apskāva un tas bija patīkami. Kāds vīrietis aizdeva savu mobilo un es piezvanīju tēvam, lai paziņotu, ka esmu dzīvs, ka man izdevās un tagad esmu drošībā.
Pavisam sveši cilvēki mūs nogādāja viesnīcā. Sarkanā krusta darbinieks apkopa manus ievainojumus, bet vēlāk es parunāju ar priesteri. Tad iegāju internetā, lai uzrakstītu, ka nu esmu drošībā.
Ieradās tēvs ar brāli. Mēs apskāvāmies, raudājām un bijām laimīgi atkal satikties. Pēkšņi ieraudzīju puisi, kurš izskatījās pēc mana labākā drauga. Jā, tas bija viņš. Mēs apskāvāmies, viens otru izvaicājām, kā kuram izdevies izglābties, bet pēc kāda laika izrakstījāmies no viesnīcas, lai dotos mājās.
Trijos naktī devos gulēt. Māte neļāva palikt vienam, tāpēc gulējām blakus. Ir pagājušas vairākas stundas, kopš tas viss ir noticis. Joprojām esmu šokā. Esmu redzējis mirušus draugus. Vairāki draugi izglābās. Esmu priecīgs, ka mācēju peldēt. Esmu priecīgs, ka esmu dzīvs. Ka Dievs mani pieskatīja. Ir tik daudz sajūtu, tik daudz domu. Es domāju par visiem tuviniekiem. Par visiem, ko esmu zaudējis. Par elli, kas ir un bija uz salas.
Par to, kā vasaras skaistākais piedzīvojums pārvērtās par Norvēģijas ļaunāko murgu.”