Kas patiesībā bija vīrs vārdā Robinsons Krūzo

Angļu pirātu kuģa „Duke” sardzes matrozis pamanīja uguns zibsni uz neapdzīvotas salas Klusā okeāna dienvidu daļā. Nākamajā dienā kapteinis nosūtīja uz turieni bruņotu komandu. Vīri atgriezās ar diviem pārsteigumiem, vedot līdzi laivā kaudzi ar langustiem un kādu pinkainu radījumu. Būtne, kas 1709. gada 2. februārī uzrāpās uz "Duke" klāja, pēc visa spriežot, bija cilvēks, taču izskatījās kā mežonīgs zvērs – kailām kājām un ietinies kazu ādās. Viņš bija ļoti satraukts un sākumā spēja murmināt vien pusvārdos. Daniels Defo šo salinieku savā 1719. gadā izdotajā romānā nodēvēja par „Robinsonu Krūzo”.

Taču Robinsona īstais vārds bija Aleksandrs Selkirks. Viņš bija skots, septītais dēls kāda kurpnieka ģimenē, dzimis Loverlargo ciematiņā netālu no Edinburgas.

Viņš bija tik vientuļš, cik vien vientuļš var būt cilvēks. Grāmatā minētais Piektdienis patiesībā neeksistēja. Selkirks arī nebija cietis kuģa avārijā, kā bija noticis ar viņa līdzinieku romānā. Pēc nebeidzamiem strīdiem ar kapteini viņu vienkārši izsēdināja nekurienē, tāpēc viņam nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā kuģis pazūd aiz horizonta. Selkirkam atstāja vien segu, nazi, cirvi, šauteni, navigācijas instrumentus, katlu, tabaku un Bībeli.

Ala klints nogāzē (rekonstrukcija) - tāda, iespējams, izskatījās bijušā pirāta Selkirka vientuļā apmetne. Foto: GEO

300 gadus pēc viņa atgriešanās cilvēku sabiedrībā zinātniekiem izdevies rast skaidru priekšstatu par Selkirka salā pavadīto laiku. Viņi apgalvo, ka noskaidrojuši, kur un kādos apstākļos viņš ir dzīvojis uz salas. Pētnieki atraduši viņam piederējušos priekšmetus. Saglabājušās liecības arī par viņa turpmāko dzīvi. Īstā Robinsona tēls nebūt nav glaimojošs, taču ļoti raksturīgs tā laika jūras klejotājiem.

Selkirks bija jūras laupītājs, dzērājs un kauslis. Dzimis nelabvēlīgā ģimenē, viņš jau 17 gadu vecumā aizlaidās jūrā.

2009. gadā tika publicēti ekspedīcijas pa Selkirka pēdām rezultāti. Robinsona pētnieka Daisukes Takahaši un Skotijas Nacionālā muzeja arheologa Deivida Koldvela komanda vairāk nekā mēnesi pārmeklēja salu, kura kopš 1966. gada oficiāla nodēvēta Robinsona Krūzo vārdā. Tā joprojām ir nomaļa un vientulīga vieta, kur mīt 600 iedzīvotāji – vairums no viņiem ir langustu zvejnieki. Pa divām nebruģētām ielām pārvietojas labi ja pāris duču automašīnu, te nav neviena restorāna, neviena kroga; šad un tad pa ceļam no Galapagu salām uz Ugunszemi piestāj kruīza kuģi.

Kādā ērkšķu krūmu iekļautā klajumā vulkāna nogāzē gandrīz 300 metru augstumā arheologi sāka pārmeklēt vietu, kur vajadzēja atrasties Selkirka apmetnei. Viņš nebija apmeties piekrastē, tas būtu pārāk riskanti. Viņam bija jābaidās nevis no cilvēkēdājiem kā Defo Robinsonam, bet gan no spāņiem. Tie būtu viņu nogalinājuši vai pārdevuši verdzībā.

Sijājot izrakumos izcelto zemi, arheologi ieguva vistiešāko Selkirka klātbūtnes pierādījumu: 1,6 centimetrus garu stūrainu bronzas gabaliņu ar smailu galu.

No savas apmetnes vietas līdz stāvā kalna virsotnei Selkirkam bija jārāpjas vēl 300 metrus augstāk – tur atradās novērošanas postenis, kurā viņš stundām ilgi uzturējies dienu no dienas. Pamanījis buras, viņš žigli izsvēra – draugs vai ienaidnieks? Vai aizdegt signāluguni vai labāk palikt nepamanītam? Viņš redzēja vairākus kuģus, divi spāņu burinieki pat piestāja krastā. No tiem viņš laimīgi paglābās.

Visgrūtākie bija pirmie astoņi mēneši. Selkirks krita depresijā. Taču kādā brīdī pirāts sāka pamazām iekārtoties. Izrādās, ka no visām okeāna salām viņam bija patrāpījusies šādai eksistencei vispiemērotākā. Drīz vien viņš jutās daudz labāk nekā jebkad agrāk vai pēc tam. Viņš bija ieslodzīts un pilnīgi brīvs.

Salas klimats gandrīz visu cauru gadu bija maigs un sauss, te nemājoja indīgi vai bīstami zvēri, saldūdens bija pieejams straumēm. Piekrastē gulšņāja resni roņi, lagūnā mudžēja langusti un dažādas zivis, bet uz zemes zēla un plauka dažādas meža ogas, zālītes un kāds augs, kas garšoja kā kāposts.

Selkirks nebija pirmais cilvēks, kurš bija šeit iekārtojies uz palikšanu. 1574. gadā spāņu pirmatklājēji te ieviesa kazas, citi kuģi atveda kaķus un žurkas, arī rutkus un pastinakus. Dzīvnieki savairojās, bet cilvēki uzturējās tikai reizumis. Selkirks pieradināja kaķus, lai tie sargā viņu no žurkām, kas naktīs skrubinājās viņam gar kājām.

Kazu dzenāšana kļuva par sporta veidu – viņš iemanījās skriet ātrāk par tām un notriekt tās pie zemes. Daudzas viņš atlaida brīvība, bet, kā vēlāk stāstīja saviem glābējiem, 500 kazas viņš nokāva gaļai un ādām, katru no tām reģistrējot piezīmju grāmatā.

Vējainā Masatjeras sala Huana Fernandesa arhipelāgā, 650 km no Čīles krastiem. Kopš 1966. gada tās oficiālais nosaukums ir Robinsona Krūzo sala. Foto: GEO

Komunikācijas vajadzībām Selkirks lasīja Bībeli, viņš lūdzās, meditēja un dziedāja psalmus. Saviem atbrīvotājiem viņš vēlāk atzinās, ka nekad nav bijis krietnāks kristietis kā šeit. Taču viņš šauboties, vai jelkad atkal tāds būs.

Trīsdesmitgadnieka veselība bija stiprāka nekā jūrniekiem, kas viņu atrada. Puse no kuģa komandas pēc mokošā ceļa no Anglijas sirga ar cingu. Turpretī Selkirks bija sprigans kā kazlēns.

Āda uz viņa pēdām bija tā sabiezējusi, ka pa vulkāniskās salas akmeņaino virsmu viņš pārvietojās ātrāk nekā kuģa komandas suns.

Gandrīz trīs gadus Selkirks kuģoja pa pasauli ar pirātiem, kuri bija viņu izglābuši. Viņi devās uzbrukumos, laupīja un šantažēja, turklāt darīja to ar kroņa svētību, jo viņu upuri taču bija tēvzemes ienaidnieki. 1711. gada nogalē salinieks ar salaupīto bagātību atgriezās Anglijā.

Viņš acumirklī kļuva slavens, krogos mainot savus stāstus pret dzērieniem un ēdieniem. Iespējams, ka šādi viņu iepazina arī Daniels Defo.

Tomēr cilvēku pasaule Slekirkam nepatika. Vīru vajāja ilgas pēc viņa salas. Kāds žurnālists citēja viņa teikto: „Man tagad pieder 800 mārciņas, taču es vairs nekad nebūšu tik laimīgs kā toreiz, kad man nebija ne plika graša.”

Viņš dzēra un kāvās, apprecēja divas sievas vienlaikus, bet pēc tam atkal aizlaidās jūrā – šoreiz kā flotes leitnants. 1721. gada 12. decembrī viņu pie Rietumāfrikas krastiem piebeidza dzeltenais drudzis. Selkirks nomira 45 gadu vecumā un tika guldīts jūras klēpī. Tobrīd „Robinsons Krūzo” jau bija kļuvis par bestselleru. Defo romāna slava nav mazinājusies līdz pat šodienai.

Tomēr viena Selkirka mīkla nav atrisināta joprojām. No ceļojumu piezīmēm izriet, ka vientuļnieks uz Masatjeras rakstījis dienasgrāmatu. To kādā vēstulē apstiprina arī viena no viņa atraitnēm. Taču kur palikušas šīs piezīmes?

Drīz pēc Selkirka nāves viņa pieraksti nokļuva Skotijas bagātākā augstmaņa – Hamiltonas hercoga īpašumā. Kad viņa pēctečiem 19. gadsimtā savajadzējās naudu, viņi Christie‘s izsoļu namā Londonā pārdeva gleznas un retumu kolekcijas, no kurām lielākā daļa pārgāja jaunās Vācijas impērijas īpašumā. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka īstā Robinsona dienasgrāmata meklējama Berlīnē – kādā aizmirstā Valsts bibliotēkas plauktā.