Jūsu likmes, dāmas un kungi !

Azartspēles bija populāras Senajā Ēģiptē – par to liecina atradumi Heopsa piramīdā Gīzā, kas tika uzcelta aptuveni 3000 gadu pirms mūsu ēras. Ēģiptieši zinājuši dažādas spēles – piemēram, freskā, kas mūsdienās apskatāma Britu muzejā Anglijā, redzami divi cilvēki, kas spēlē minēšanas spēli, kurā vienam dalībniekam jāatmin, cik pirkstu sev aiz muguras aizliktā rokā rāda otrs spēlētājs. Atstātas liecības arī par spēli, kurā ēģiptieši sacentušies, kurš precīzāk spēs iemest disku traukā, kas nolikts noteiktā attālumā.

Otrā zemeslodes pusē, Āzijā, azartspēles spēlēja ķīnieši. Ķīniešu filozofs, domātājs un skolotājs Konfūcijs savos darbos minējis spēli ar simtiem elementu – pēc apraksta tā atgādina sarežģītu šaha paveidu, ko izgudrojis kāds imperators aptuveni 2300 gadu pirms mūsu ēras.

Nāvējošais azarts
Arī senie romieši bijuši kaislīgi spēlmaņi, kaut arī oficiāli azartspēles dažbrīd pat tika aizliegtas ar likumu. Publiska nosaukšana par spēlmani Senajā Romā bija viens no smagākajiem apvainojumiem. Tomēr tas neatturēja romiešus no spēlēm, lai gan nebija nekādas iespējas piedzīt no zaudētāja pienākošos naudu.
Eiropas vēsturē ir daudz stāstu par spēlmaņiem, kas vinnējuši milzu summas vai zaudējuši visu mantu vienas neveiksmīgas likmes dēļ. Tāpat kā mūsdienās, arī pirms vairākiem simtiem gadu azartspēles saistījās ar grēku un pret tām iebilda baznīca. Taču cilvēku vēlme likt likmes un cerēt uz laimīgu iznākumu aizvien bijusi spēcīgāka par jebkuriem aizliegumiem, un tieši tādēļ pienāca brīdis, kad parādījās pirmie kazino – iestādes, kurās azartspēles ir vienīgais dievs.

Vasarnīca Montekarlo
Ne visi kazino Eiropā bija paredzēti azartspēlēm, piemēram, Kopenhāgenas kazino bija teātris, Helsinkos darbojās Hanko kazino, kurā krievu bagātnieki rīkoja banketus, vēlāk tas kļuva par ūdensdziedniecības iestādi. Arī okeāna pretējā krastā, Amerikā, Kalifornijā, reiz darbojās Katalinas kazino, kurā nekad netika spēlētas azartspēles, jo tās bija aizliegtas ar likumu; ļaudis šeit varēja nodoties citām izklaidēm.
Pirmais kazino šī vārda mūsdienu nozīmē tika atvērts Itālijā, Venēcijā, 1638. gadā, lai kontrolētu azartspēļu biznesu slavenā pilsētas karnevāla laikā. Tas darbojās līdz pat 1770. gadam.
Runājot par Eiropas kazino, pirmā asociācija nereti saistās ar Montekarlo. Šīs mazās valstiņas kazino un tā spēlmaņi veidojuši stereotipu par kazino dzīvesveidu, kura iemiesojums ir Džeimss Bonds filmās par slaveno britu aģentu.

Spēļu nauda skolām
Ne mazāk veiksmīgi kā Eiropā azartspēles attīstījās arī Amerikā. Par šī kontinenta azartspēļu centru sākotnēji kļuva Ņūorleāna. 1718. gadā pilsētas tavernās un kafijas namos parādījās īpašas istabas, kas bija paredzētas spēlmaņiem, kuri varēja nodoties iecienītajai izklaidei, svešu acu netraucēti. Bizness plauka līdz pat 1811. gadam, kad štata vadība izdeva likumu, kas aizliedz azartspēles visā Luiziānas teritorijā. Taču likums – gluži tāpat kā Senajā Romā – netika ievērots, līdz 1823. gadā valdība padevās un azartspēles atkal legalizēja.
Ņūorleānas azartspēļu bizness, iznācis no pagrīdes, atkal uzņēma apgriezienus, un to sekmēja Meksikas un Amerikas Savienoto Valstu karš, kas atveda uz Ņūorleānu tūkstošiem kareivju, kuriem spēle, iespējams, kļuva par vienīgo brīvi pieejamo izklaidi.
Jau 1850. gadā Misisipi upes krastos visā tās garumā tika atvērts simtiem salonu un bāru, kuros caurām diennaktīm tika spēlēts uz nebēdu. Daudzviet spēlēja negodīgi; klīda baumas, ka godīga spēle notiek tikai privātajos spēļu namos, kuros ne katrs spēja iekļūt. Kriminogēnā situācija, kas attīstījās šādos apstākļos, lika štata valdībai azartspēles aizliegt vēlreiz.

Mežonīgo Rietumu varoņi
Otrs centrs Amerikā, kur attīstījās azartspēļu bizness, bija Čikāga. Šeit pirmie spēļu nami parādījās jau 1840. gadā, un to reputācija nebija labāka kā Ņūorleānas bāriem.
Jo tālāk uz kontinenta rietumiem virzījās amerikāņi, jo tālāk kļuva pazīstamas arī azartspēles. Tādas Mežonīgo Rietumu leģendas kā šerifs Vailds Bils Hičkoks, bokseris, kareivis un bizonu mednieks Vaiats Ērps un zobārsts un pistoļvīrs Doks Holidejs bija arī plaši pazīstami azartspēlmaņi, piemēram, Vailds Bils pat nomira pie pokera spēles galda. Vaiats Ērps līdzās visām savām daudzajām nodarbēm uzturēja arī spēļu salonu Arizonā, Doks Holidejs bija šīs iestādes dīleris.
Līdz ar zelta drudzi azartspēles nonāca arī Sanfrancisko un Reno – pilsētā netālu no Kalifornijas zelta raktuvēm. Un no turienes vairs nebija jāmēro tāls ceļš līdz Lasvegasai, mūsdienu azartspēļu un kazino galvaspilsētai. Sākumā Lasvegasa bija tikai apmetnes vieta ceļiniekiem, kas devās no Santafē uz Kaliforniju. Vieta bija mazapdzīvota līdz pat 1905. gadam, kad līdz tai uzbūvēja dzelzceļa sliedes. 1905. gadā notika zemes izsole, un 2000 zemes gabalu tika pārdoti par 265 tūkstošiem dolāru. Sākotnēji tā bija tikai telšu pilsētiņa, taču pamati azartspēļu Mekai bija ielikti.

Kazino un mafijas laulības
1931. gadā Nevadas štata valdība legalizēja azartspēles, un drīz vien Lasvegasā tika atvērts daudz nelielu kazino. Līdz pat 1946. gadam šai pilsētā tā arī neparādījās neviens iespaidīgs spēļu nams vai viesnīca, līdz Bendžamins Zīgels, saukts par Bagsiju, ar mafijas finansējumu atvēra viesnīcu Flamingo, tā ielikdams pamatus Lasvegasas izklaides kvartāla attīstībai.
Mafijas klātbūtne un noziegumi Lasvegasā lika Azartspēļu uzraudzības komisijai pastiprināt kazino kontroli un padarīt licenču izsniegšanu stingrāku un caurskatāmāku. Drīz vien pēc Flamingo tika atvērtas citas viesnīcas ar spēļu zālēm. Kā uguns vilina naktstauriņus, tā Lasvegasa pievilināja šovbiznesa zvaigznes, arī Frenku Sinatru un Dīnu Mārtinu. Tas nodrošināja Lasvegasai labu reklāmu, un tā palēnām pārvērtās par tādu pilsētu, kādu pasaule pazīst tagad, – pat ja tajā nav būts, katram gadījies redzēt Lasvegasu mākslas filmās.