Tieši tāpat kā mums neiztrūkstoša Ziemassvētku galda sastāvdaļa ir
pelēkie zirņi, skābi kāposti vai vēl kādas cittautiešiem absolūti
jocīgas un nesaprotamas lietas, Lielbritānijas pilsoņiem Ziemassvētku
galds nebūtu iedomājams bez mincemeat pīrāgiem. Lai arī burtiskais tulkojums liek domāt par mums pazīstamajiem buljona pīrādziņiem ar malto gaļu, šajā gadījumā mincemeat nosaukums ir mānīgs, jo mincemeat ne tikai nav gaļa tās tradicionālajā izpratnē, bet vēl jo vairāk – mūsdienās ar mincemeat
saprot Ziemassvētku piedevu, kuras sastāvā ir rumā vai brendijā mērcēti
žāvēti augļi, rieksti un garšvielas, un ar gaļu šim ēdienam nav gandrīz
nekādas saistības.
Pilnīgi pareizi, gandrīz. Skaidrības labad tomēr jāatzīst, ka vārds „gaļa” mincemeat nosaukumā nav iemaldījies nejauši. Un ja Latvijā viltotais zaķis nebūt nenozīmē zaķa gaļu, tad mincemeat oriģinālajā sastāvā gaļa gan ir spēlējusi nozīmīgu, ja ne pat izšķirošu lomu. Tātad – kas sākotnēji bijis mincemeat? Kā izrādās, mincemeat radies, kad 11. gs. krustneši, atgriežoties no svētās zemes Izraēlas, sev līdzi atveda arī Rietumeiropā vēl nepazīstamās austrumu garšvielas, no kurām trīs vispopulārākās bija kanēlis, krustnagliņas un muskatrieksti. Lai arī mincemeat gatavošanai bija arī tīri reliģisks pamatojums (mincemeat pīrāgi tika pasniegti kā simboliska dāvana Kristus bērniņam), racionālais izskaidrojums šāda neparasta maisījuma gatavošanai, kurā samiksēta gaļa ar garšvielām un augļiem, bija gaļas uzglabāšanas iespēja. Tas notika šādi – tika sīki sakapāta jēra gaļa, tai pievienoti nieru tauki, rozīnes, upenes, citrona miziņa, muskatrieksts, āboli, tas viss pārliets ar brendiju, ielikts burkā un nolikts pagrabā. Gatavs pēc divām nedēļām. Uzglabājams 10 gadus. Izklausās jocīgi? Var jau būt, bet toties kas par uzturvērtību izsalkušajiem angļu zemniekiem.
Mazliet mulsina fakts, ka sākotnēji mincemeat bijis kārtīgs sāļais ēdiens, bet laika gaitā oriģinālā recepte papildināta ar jau pieminētajām austrumu garšvielām, gaļas palicis arvien mazāk un mazāk, līdz beidzot mincemeat pārtapis par „ievārījumu” jeb saldo ēdienu, kādu to vairāk pazīst mūsdienās. Sāļais variants ar jēra, liellopa, aitas vai pat zoss gaļu bija populārs līdz pat 19. gs. beigām, kad britu garšas kārpiņas sāka vairāk prasīt tieši piedevas – sacukurotos augļus un garšvielas, nevis pašu gaļu. Mūsdienās mincemeat sastāvdaļās no gaļas palikuši tikai oriģināli izmantotie nieru tauki, kas aizvien vairāk tiek aizstāti ar šīs sastāvdaļas veģetāro versiju, piemēram, margarīnu.
Lai noskaidrotu, kas īsti ir mincemeat mūsdienu Lielbritānijā, aptaujāju četrus savus britu paziņas. Visi kā viens atzīst, ka mincemeat pīrāgi Ziemassvētkos ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa. Izrādās, angļiem ir tradīcija, ka katrā no 12 Ziemassvētku dienām (no 25. decembra līdz 5. janvārim) jāapēd pa vienam mincemeat pīrāgam, lai jaunajā gadā veiksme pavadītu ēdāju. Uz sīkāku jautājumu, kas īsti ir mincemeat sastāvā un vai viņi prot to gatavot, atbilde skan – tur ir sīki sakapāts viss kaut kas (chopped up stuff), un mūsdienu briti to lielākoties pērk veikalā, jau iepakotu skaistās burciņās. Tomēr ne visi.
Tātad, visbeidzot – kā pagatavot mūsdienu mincemeat? Mazos kubiciņos sagriež ābolus, tiem pievieno rozīnes, upenes, nieru taukus (vai margarīnu – veģetārajā versijā), sarīvētas citronu un apelsīnu miziņas, kā arī sulu. To visu bagātīgi papildina ar garšvielām – rīvētu muskatriekstu, krustnagliņām, kanēli un citām garšvielām pēc izvēles –, pēc tam visu sajaucot un atstājot uz nakti, lai garša ievelkas. Nākamajā rītā visu maisījumu liek cepeškrāsnī zemā temperatūrā (120 grādos), kur tas gatavojas pāris stundas, līdz nieru tauki izkusuši un vienmērīgi apņem visas sastāvdaļas. Kā pēdējo punktu uz „i” maisījumam pielej brendiju vai rumu, visu liek burciņās, un, voila, pēc pāris dienām mincemeat ir gatavs! Pēc tam jau šo piedevu var izmantot visādi – ziest uz maizes, cept pīrāgos vai vienkārši ēst karotēm.
Autors: Lelde Stukle
Pilnīgi pareizi, gandrīz. Skaidrības labad tomēr jāatzīst, ka vārds „gaļa” mincemeat nosaukumā nav iemaldījies nejauši. Un ja Latvijā viltotais zaķis nebūt nenozīmē zaķa gaļu, tad mincemeat oriģinālajā sastāvā gaļa gan ir spēlējusi nozīmīgu, ja ne pat izšķirošu lomu. Tātad – kas sākotnēji bijis mincemeat? Kā izrādās, mincemeat radies, kad 11. gs. krustneši, atgriežoties no svētās zemes Izraēlas, sev līdzi atveda arī Rietumeiropā vēl nepazīstamās austrumu garšvielas, no kurām trīs vispopulārākās bija kanēlis, krustnagliņas un muskatrieksti. Lai arī mincemeat gatavošanai bija arī tīri reliģisks pamatojums (mincemeat pīrāgi tika pasniegti kā simboliska dāvana Kristus bērniņam), racionālais izskaidrojums šāda neparasta maisījuma gatavošanai, kurā samiksēta gaļa ar garšvielām un augļiem, bija gaļas uzglabāšanas iespēja. Tas notika šādi – tika sīki sakapāta jēra gaļa, tai pievienoti nieru tauki, rozīnes, upenes, citrona miziņa, muskatrieksts, āboli, tas viss pārliets ar brendiju, ielikts burkā un nolikts pagrabā. Gatavs pēc divām nedēļām. Uzglabājams 10 gadus. Izklausās jocīgi? Var jau būt, bet toties kas par uzturvērtību izsalkušajiem angļu zemniekiem.
Mazliet mulsina fakts, ka sākotnēji mincemeat bijis kārtīgs sāļais ēdiens, bet laika gaitā oriģinālā recepte papildināta ar jau pieminētajām austrumu garšvielām, gaļas palicis arvien mazāk un mazāk, līdz beidzot mincemeat pārtapis par „ievārījumu” jeb saldo ēdienu, kādu to vairāk pazīst mūsdienās. Sāļais variants ar jēra, liellopa, aitas vai pat zoss gaļu bija populārs līdz pat 19. gs. beigām, kad britu garšas kārpiņas sāka vairāk prasīt tieši piedevas – sacukurotos augļus un garšvielas, nevis pašu gaļu. Mūsdienās mincemeat sastāvdaļās no gaļas palikuši tikai oriģināli izmantotie nieru tauki, kas aizvien vairāk tiek aizstāti ar šīs sastāvdaļas veģetāro versiju, piemēram, margarīnu.
Lai noskaidrotu, kas īsti ir mincemeat mūsdienu Lielbritānijā, aptaujāju četrus savus britu paziņas. Visi kā viens atzīst, ka mincemeat pīrāgi Ziemassvētkos ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa. Izrādās, angļiem ir tradīcija, ka katrā no 12 Ziemassvētku dienām (no 25. decembra līdz 5. janvārim) jāapēd pa vienam mincemeat pīrāgam, lai jaunajā gadā veiksme pavadītu ēdāju. Uz sīkāku jautājumu, kas īsti ir mincemeat sastāvā un vai viņi prot to gatavot, atbilde skan – tur ir sīki sakapāts viss kaut kas (chopped up stuff), un mūsdienu briti to lielākoties pērk veikalā, jau iepakotu skaistās burciņās. Tomēr ne visi.
Tātad, visbeidzot – kā pagatavot mūsdienu mincemeat? Mazos kubiciņos sagriež ābolus, tiem pievieno rozīnes, upenes, nieru taukus (vai margarīnu – veģetārajā versijā), sarīvētas citronu un apelsīnu miziņas, kā arī sulu. To visu bagātīgi papildina ar garšvielām – rīvētu muskatriekstu, krustnagliņām, kanēli un citām garšvielām pēc izvēles –, pēc tam visu sajaucot un atstājot uz nakti, lai garša ievelkas. Nākamajā rītā visu maisījumu liek cepeškrāsnī zemā temperatūrā (120 grādos), kur tas gatavojas pāris stundas, līdz nieru tauki izkusuši un vienmērīgi apņem visas sastāvdaļas. Kā pēdējo punktu uz „i” maisījumam pielej brendiju vai rumu, visu liek burciņās, un, voila, pēc pāris dienām mincemeat ir gatavs! Pēc tam jau šo piedevu var izmantot visādi – ziest uz maizes, cept pīrāgos vai vienkārši ēst karotēm.
Autors: Lelde Stukle
