No Ādama sānkaula Dievs izveidoja sievieti un lika tai iet pie Ādama. Ieva tika dota Ādamam par palīgu, kas aizpildīs trūkstošo viņā. Vīrietim būtu jāuzņemas atbildība un rūpes par ģimeni, arī par sievu. Diemžēl dzīvē bieži notiek citādi un mēs varam vērot pretēju procesu – ģimene sadalās, ģimenes saites izirst.
Kas var sasildīt cilvēkiem sirdi Latvijā? Ugunskurs. Tam bija zīmīga nozīme jau neatkarības atgūšanas procesā. Tas sapulcināja cilvēkus, deva drosmi pastāvēt un cīnīties par savu zemi.
Kāpēc ugunskurs vajadzīgs šodien? Ekonomiskās krīzes situācijā, kad lielākā daļa iedzīvotāju saskaras ar finansiāliem ierobežojumiem, sabiedrība kļūst agresīva, vairāk izpaužas egoistiskas tendences – domājam par apstākļiem, koncentrējamies uz sevi, aizmirstam par otru. Daudzi dodas prom no valsts ne tikai tādēļ, ka grūti izdzīvot ekonomiski, bet arī tādēļ, ka emocionālā atmosfēra ir kļuvusi smaga. Vai tā varēsim pārvarēt šķēršļus, lai mainītu dzīvi?
Kāpēc šķīrās agrāk un kāpēc – tagad?
Kopš studijām Latvijas Universitātē, kad rakstīju diplomdarbu par laulības šķiršanu, savā praksē pastiprinātu uzmanību esmu veltījusi ģimenes procesiem. Iespējams, klienti meklējuši mani arī tādēļ, ka pati esmu gājusi caur šķiršanās procesu un spēju saprast ar to saistītās sāpes. Padomju gados laulību šķiršanas galvenais iemesls bija vīru alkoholisms. Tagad laulātie, kas vēlas šķirties, norāda uz psiholoģisko nesaderību. Pēdējā laikā esmu sastapusies ar vairākām lietām, kur sievietes ar bērniem pametušas māju un ir iniciatores laulības šķiršanai. Lai arī viņas saņem vīra materiālo aprūpi un nodrošinājumu, laulībā šīs sievietes nav guvušas piepildījumu. Domāju, ka neskaitāmas laulības būtu iespējams glābt, ja vien laulātie vēlētos pacensties atveseļot savas attiecības.
Daudzus gadus piedaloties laulības šķiršanas prāvās, vēroju, ka mūsu zināšanas par laimīgu, ilgu un noturīgu ģimenes attiecību veidošanu nav pietiekamas. Jau no seniem laikiem, kad vīri gāja medīt un sievietes vienas palika ar bērniem citu sieviešu sabiedrībā, viņām attīstījusies emocionāla nepieciešamība izrunāt notikumus un stresa situācijas. Ja vīrietis atrisina sievietes problēmu, bet atsakās viņu uzklausīt, sieviete tik un tā paliks neapmierināta. Kādā laulības šķiršanas lietā sieva piekrita samierināties, tomēr pieprasīja sastādīt vienošanos, kurā ierakstīja – vīram ir pienākums vismaz reizi nedēļā ar viņu aprunāties.
Vīrietim savukārt nepieciešams, lai viņš ģimenē tiktu novērtēts un atzīts. Tiesas prāvās, kur sieva pie katras iespējas cenšas pateikt par vīru kaut ko sliktu, panāk tikai to, ka šā vīra sirds pret viņu nocietinās un viņš pārtrauc sievai dot arī materiāli.
Pēdējā laikā aktuālas ir prāvas, kurās sievietes vairs negrib būt labi apgādātas mājsaimnieces, bet vēlas sākt neatkarīgu un patstāvīgu dzīvi. Viņas atradušas iespēju saņemt piepildījumu un atzinību ārpus ģimenes. Diemžēl daudzas sievietes, kas drosmīgi sāk savu neatkarības ceļu, beigās jūtas vīlušās, jo šajos ceļos, kas ved prom no ģimenes, mēs pazaudējam savu identitāti, esam spiestas daudz vairāk uzņemties vīrieša lomu un pienākumus. Tādēļ rodas pārslodze un izsīkums, jo risināt vīrieša pleciem domātos uzdevumus sievietei ne vienmēr ir pa spēkam. Tas parasti notiek uz veselības rēķina. Sievietei ir svarīgi, lai viņas sievišķā puse būtu aprūpēta.
Šķirsimies ar mieru!
Esmu par to, lai ikvienā iespējamā situācijā laulība tiktu saglabāta, bet, ja tas nav iespējams, lai šķiršanās notiktu miermīlīgi. Vienmēr var sasniegt labus rezultātus, ja lietas mēģina risināt dialogā. Diemžēl ir gadījumi, kad ne tikai otra puse, bet arī pretējās puses advokāts izvēlas konfrontācijas ceļu, un šajos procesos vislielākie cietēji ir bērni. Kāda māte vēl nesen dalījās savā priekā: dēliņa slimība esot atkāpusies, kad viņa ar izlīgumu izbeigusi ilgo tiesas procesu. Finansiāli tas nebija izdevīgi, bet puisēna atveseļošanās šai daudzbērnu ģimenei atkal deva prieku, ko materiālā ziņā nav iespējams novērtēt. Ir gadījumi, ka pozitīvu rezultātu dod bāriņtiesu piedāvātais mediācijas process.
Dalītā aizgādība
Patlaban visā pasaulē tēvi vairs nevēlas būt tikai ciemiņi savu bērnu dzīvē, bet grib ar viņiem veidot dziļas un noturīgas saites, piedaloties arī bērnu ikdienā. Kļūst redzams, ka vairs neder tas modelis, kas kalpojis gadu desmitus un pie kura esam pieraduši –, ka ikdienas aizgādību veic viens no vecākiem, parasti māte, bet otram vecākam ir tikai saskarsmes tiesības.
Aizvien biežāk tiesas procesos vīrieši nesaprot, kādēļ viņiem tikai dažas stundas vai labākajā gadījumā dažas nedēļas nogales iespējams pavadīt kopā ar bērniem.
Rodas jautājums: kādēļ mūsu tiesu prakse šai ziņā nevarētu mainīties, atļaujot bērniem līdzīgu laiku dzīvot gan pie tēva, gan pie mātes? Likums to tieši neaizliedz. Vairāki speciālisti atbalsta dalīto aizgādību kā šķirtas ģimenes modeli, kas ir mazāk traumējoša bērniem, jo viņu harmoniskai izaugsmei vajadzīga gan tēva, gan mātes līdzdalība. Manā praksē patlaban ir vairāki gadījumi: tēvi ir piedalījušies dzemdībās, bijuši ar bērniem saistīti visu viņu dzīvi, un lietā nav nekādu negatīvu ziņu, ka viņi būtu bijuši slikti tēvi. Bet sieva ar bērniem no mājas ir aizbēgusi, un tiesa ir noteikusi tēvam saskarsmes tiesības ar bērniem tikai dažas reizes nedēļā...
Ja tēvs ir uz ģimeni orientēts cilvēks un bērnus mīl, nav brīnums, ka šāda situācija cilvēku dziļi sāpina un satrauc. Sieva izvēlējusies laimīgāku dzīvi, iespējams, ar citu cilvēku, bet kādēļ viņam tiek atņemti bērni? Vai mēs tiešām ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt, ka, ar likumu nodrošinot tēvam ar dēlu saskarsmi vienu vai divas reizes nedēļā, zēnā izveidosies tās vīrišķās rakstura īpašības, kuru dēļ viņš vēlāk, būdams pieaudzis, spēs izveidot laimīgu ģimeni?
Ir gadījumi, kad mani klienti šo kārtību atsakās pieņemt, un arī es tādai situācijai nepiekrītu, ja vien speciālisti nepierāda, ka konkrētajā lietā bērniem ir labāk tikties ar tēvu reti un tas ir bērnu interesēs. Pēdējo gadu laikā esmu piedalījusies vairāku izlīgumu noslēgšanā, kad vecāki paši vienojas par dalīto aizgādību, uzskatot, ka šāda kārtība ir vislabākā gan viņiem, gan bērniem.
Bērni mīl vecākus, kādi tie ir
Dažkārt tiesu lietās saskaros ar pretējās puses un reizēm pat tiesas klaji paustu attieksmi: tas cilvēks ir slikts, viņš konfliktē, kritizē utt. Taču nedrīkst aizmirst, ka bērnam par tēvu vai māti ir dots tieši šis cilvēks, bērnam viņš ir vajadzīgs un bērns viņu mīl tādu, kāds viņš ir. Diskriminēt kādu no vecākiem viņa personisko rakstura īpašību dēļ attiecībā pret bērnu nav humāni, un neviens likums to neatļauj.
Abu vecāku pienākums pret bērnu
Civillikuma 178.1 pantā noteikts: ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Civillikumā nav tieši noteikts, ka bērnam nevarētu būt vairākas dzīvesvietas. Civillikuma Ievada 7.panta otrajā daļā noteikts, ka vienai personai var būt vairākas dzīvesvietas. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pantā ir teikts, ka vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes. Vecāku pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Iepriekš minētā likuma norma nosaka abu vecāku pienākumus pret bērnu, kurus grūti izpildīt retās satikšanās reizēs.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 4. panta pirmās daļas 3. punkts paredz bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām. Tāda kārtība, ka bērni pārmaiņus var dzīvot pie viena un pie otra no vecākiem, pavadot līdzvērtīgu daļu laika ar abiem vecākiem, daudz vairāk kalpotu minētā mērķa sasniegšanai, jo tādējādi bērns labāk spētu izjust ģimenisku vidi. Vairākās Eiropas valstīs tāda prakse ir pieņemta un darbojas jau daudzus gadus. Ikviens ieguldījums, ko varam darīt bērnu labā, atmaksāsies sabiedrībai kopumā.
Acīmredzot ir nepieciešama citāda domāšana un rīcība, lai nestu labus augļus. Ja nesanāk citam citu iepriecināt ar materiālām vērtībām, varam atrast to, kas palīdz, apvieno, iedrošina un sēj cerību – tā ir labestība, piedošana, smaids, labs vārds un rīcība, kas palīdz izturēt. Mēs katrs varam būt kā maza liesmiņa, kas veido siržu ugunskuru, un Latvijā kļūs gaišāk.
Sirds siltumu cilvēks sākotnēji saņem ģimenē un nes to tālāk. Kā ar ugunskuru mūsu ģimenēs?
