Vispirms būtu jāpaskaidro, kādu vīngliemežu saimniecības modeli mūsu klimatiskajos apstākļos jāuzskata par optimālu. Ja lauku saimniecībā ir visas t.s. pamatnozares gan lopkopībā, gan zemkopībā, kas dod pastāvīgu peļņu un ļauj uzturēt saimniecību, ja zeme ir pietiekoši liela, lai daļu no tās varētu atļauties neuzart, nenopļaut un nenocirst, tad kādu daļu no zemes, kuru nevar izmantot citām, ienesīgākām saimniecības nozarēm, varētu izmantot vīngliemežu audzēšanai. Galvenais priekšnoteikums – izvēlētajā vietā jābūt vīngliemežiem piemērotiem dzīves apstākļiem.
Galvenie faktori, kas nosaka, vai vieta ir piemērota un labvēlīga vīngliemežiem, ir 1) kaļķa avots, 2) barības bāze, 3) piemērota augsnes virskārta.
Gliemeža čaula sastāv galvenokārt no kalcija karbonāta, tādēļ, lai gliemezis varētu normāli augt un attīstīties, tam visu laiku ar barību jāuzņem kaļķi. Barība vīngliemežiem ir lakstaugi un to atmirušās daļas, tādēļ gliemežu dzīvesvietā tiem jābūt pietiekamā daudzumā. Biezā čaula gliemežus labi pasargā no visiem dabīgajiem ienaidniekiem, taču, trūkstot kaļķim, čaula ir plāna, tātad vieglāk sakožama, sagraužama, saknābjama, jo gliemežus labprāt ēd gan žurkas un peles, gan putni. Kā kaļķa avots var kalpot gan avotu kaļķi, gan kaļķakmeņi, gan dolomīti. Olu dēšanai vīngliemežiem nepieciešamas tādas vietas, kur augsnes virskārta ir mīksta un nav daudz augu. Svarīgi ir, lai būtu pietiekams mitruma daudzums. Tātad vīngliemežiem labvēlīgi dzīves apstākļi, t.i., piemērots biotops, būs visu ūdenskrātuvju tuvumā, ja to krastos ir atstāta saimnieciski neskarta josla ar lapu kokiem un krūmiem.
Ja Jums pieder šāda, vīngliemežiem piemērota, vieta, tad Jūs varat tur palaist gliemežus un bez īpašas kopšanas mierīgi gaidīt, kad tie paši savairosies. Pirmā lasīšana un tātad pirmā nelielā peļņa varētu būt ceturtajā vai piektajā gadā pēc palaišanas. Šādi rīkojoties, Jums nav nepieciešami nekādi kapitālieguldījumi un Jūs varat pārāk neuztraukties par to, vai vīngliemežu audzēšana nesīs lielu peļņu vai nelielu.
Svarīgs ir arī vides aizsardzības aspekts. Ja vietas, kurās dzīvos vīngliemeži, netiek apsaimniekotas atbilstoši lauksaimniecības tradīcijām, tajās mājvietu atradīs daudz un dažādi sīki dzīvnieciņi, kuri var dzīvot blakus vīngliemežiem un cits citam netraucēt. Tas ir ļoti svarīgi, lai saglabātos Latvijas dabas daudzveidība. Un vēl šeit noteikti jāpiemin estētisko aspektu. Ja Jums pieder maza upīte ar palienes pļavām un kārklu krūmiem, tad Jūs varat tur ne tikai palaist vīngliemežus, bet arī iestādīt dažus ievu krūmus, kā arī liepas, ozolus un citus lapu kokus sausākajās vietās. Vīngliemežiem neliels noēnojums ir vajadzīgs. Pēc dažiem gadiem, kad ievas būs paaugušās, pavasaros tās ziedēs un smaržos, šādā palienes mežā atnāks dzīvot gan lakstīgalas, gan citi sīki putni un dzīvnieki. Tāda vieta būs ļoti nozīmīga dabas daudzveidības saglabāšanai, jo iekoptās lauksaimniecības zemēs nespēj dzīvot daudzas retas dzīvnieku un augu sugas, kas Eiropā jau gandrīz izzudušas, bet Latvijā vēl ir sastopamas.
=============================Kā audzē vīngliemežus?
Gliemežus audzē no maija līdz septembrim. Ja gliemezi audzē dobē, tad izveido nožogojumu, nodrošinot nepieciešamo ēnu, siltumu, mitrumu un laistīšanu. Jābūt mitrai smilšmāla zemei un kaļķim, lai gliemezis var veidot savu māju. Gliemežiem garšo nātres un diždadži. Jāņem vērā, ka vīngliemežus nevar turēt iesprostotus. Tāpat tos nevar arī audzēt siltumnīcās. Kad vīngliemeži teritorijā pārsniedz noteiktu blīvumu, tie izdala indīgas vielas un citus noindē. Tā tie regulē skaitu.
Kur var nopirkt vīngliemežus, lai sāktu tos audzēt? Vai var salasīt citur un tā izveidot savu saimniecību?
Salasīt gliemežus "sēklai" nevarēs. Lai varētu tos pārdot pārtikai, nepieciešami izcelsmes dokumenti. Vīngliemežus var iegādāties Lietuvā, bet var meklēt arī saimniecībās Latvijā. Parasti katrs audzētājs pērk 50 kilogramus (viens vīngliemezis sver vidēji 20 gramus), bet tad nepieciešams ilgs laiks, kamēr izveido lielu audzētavu. Vīngliemeži oliņas dēj vienreiz gadā. Parasti ir 20 – 30 oliņas, taču ne visas izšķiļas.
Pie mājas Valmieras rajonā ir ļoti daudz vīngliemežu. Tie strauji vairojas, tādēļ nākas nogalināt.
Manuprāt, tas nav lielais parka vīngliemezis. Ir citas sugas, kas strauji vairojas, īpaši raibais vīngliemezis. Tas ir mazāks augumā, ātri vairojas un nodara lielāku postu nekā parka vīngliemezis. Lai no tā tiktu vaļā, var izlasīt un iznīcināt vai aizlaist uz kaimiņu pusi. Tāpat var lietot ķīmiju, bet ir dzirdēts, ka šie gliemeži pie tās pierod. Tāpat var kaisīt pelnus, kas šos gliemežus aizbiedē. Tomēr gan pelni, gan ķīmija palīdz līdz pirmajam lietum. Svarīgi ir zemi neaizaudzēt, bet kopt.
Vai raibos vīngliemežus var ēst?
Tos nevar ēst.
Šobrīd daudz cilvēku ir bez darba, un, ja visi ķersies pie vīngliemežu lasīšanas, vai nevar gadīties, ka to vairs nepaliks?
Katru gadu izsniedz kvotas, cik vīngliemežu drīkst iepirkt. Turklāt ne vienmēr visus vīngliemežus izlasa, jo vārgie un mazie paliek. Tāpēc izlasīt visus vīngliemežus nebūs iespējams.
Ja pie mājas dzīvo vīngliemeži, vai tos var savākt un nodot?
Jā, ja tie ir parka vīngliemeži, tad maijā un jūnijā tos var lasīt un nodot. Ir divi uzņēmumi, kas no iedzīvotājiem iepērk vīngliemežus: viens Ogres pusē, otrs Preiļos. To uzpirkšanas punkti ir netālu no vīngliemežu atrašanās vietām. Pašlaik tos iepērk par 15 santīmiem kilogramā.
Ir dzirdēts, ka gliemežu gļotas arī ir noderīgas?
Jā, ir nopērkams krēms, kura sastāvā ir 80 procenti gliemežu gļotu un 20 procenti saistvielas. Zinātnieki, strādājot ar gliemežiem, nereti sagrieza rokas un pamanīja, ka brūces ātri sadzīst. Tā atklātas gļotu labās īpašības. Ir nopērkama kosmētika, kas paredzēta pret grumbām, kārpām un rētu samazināšanai.
Vai Latvijā arī ēd vīngliemežus? Kā tos gatavo?
Mēs tos ēdam maz. Lielākie patērētāji ir Eiropā, īpaši Francijā. Ir dažādas vīngliemežu pagatavošanas receptes. Tomēr, ja tos gatavo mājās, vīngliemeži noteikti vispirms jāattīra no tā, ko ēduši, tāpēc ieteicams tos trīs dienas turēt miltos. Pēc tam var gatavot. Vīngliemežus mēdz vārīt, taču tas jādara diezgan ilgi, jo tie ir cieti.
Kā tiek vaļā no gliemeža mājiņas?
Gliemezis jāpatur sālī vai etiķī. Tad mājiņa padodas un to atgriež. Jāvāra ir tikai pēdiņa. Taču būtiski, ka vārot izdalās specifisks aromāts. Tādēļ šī pēdiņa jāmazgā aukstā ūdenī tik ilgi, kamēr ūdens vairs neiekrāsojas baltā krāsā.
Cik labi var paēst no gliemežiem?
Apēdot sešus līdz desmit vīngliemežus, cilvēks jutīsies tikpat sātīgi paēdis, it kā būtu notiesājis milzīgu gabalu liellopu gaļas.
===========================================Dagnija Grauduma Svētes pagastā plāno ar vīngliemežu audzēšanu pelnīt 50 latu mēnesī.
Kamēr tradicionālo vērtību piekritēji Jāņu laikā uz iesmiem vērs marinētu cūkas vai vistas gaļu, eksotiskākas virtuves cienītāji smalkos Rīgas restorānos nobaudīs vīngliemežus, kas auguši Svētes upes krastā. Pirmie 100 kilogrami augstvērtīgu gliemežu no pieredzējušā audzētāja Imanta Vītoliņa uz Svētes pagastu atceļoja pagājušajā vasarā, nu tiem pienācis kārtīgas barošanās un vairošanās laiks, bet pēc mīlas perioda beigām pirmā porcija nonāks virtuvē. D.Graudumas un Kaspara Ozoliņa saimniecība mūspusē pagaidām ir vienīgā, kur vīngliemežus audzē nebrīvē.
Līdz šim nebija redzējusi
«Nav tik traki, kā domājām,» saka D.Grauduma, kas pirms pārnākšanas no Vidzemes uz dzīvi Svētes pagastā vīngliemežus pat nebija redzējusi. Zemgale par Dagnijas mājvietu kļuvusi kopš studiju laikiem Lauksaimniecības universitātē. Tur viņa iepazinās arī ar vidzemnieku un nu jau vīru Kasparu Ozoliņu. Ģimenē pieteikusies mazā Lienīte, un pirms gada viņi atraduši tagadējo māju Svētes pagastā.
Desmit gadu pamestajā sētā pletusies divmetrīga zāle, kur bijusi ideāla dzīvošana parka vīngliemežiem. «Ja jau savvaļā tie te tik labi jutās, nodomājām – kāpēc nepamēģināt,» stāsta D.Grauduma. Toreiz arī radās ideja hobija līmenī audzēt vīngliemežus, uz to turklāt mudināja draudzene, kas vienlaikus šai lietai pievērsās Saldus pusē. I.Vītoliņa rīkotajos kursos ieguva gliemežu audzēšanas teorijas pamatus, un nu divi nelieli aploki, kur izbēra sešus septiņus maišeļus gliemežu, izvērsti līdz pāris simtu kvadrātmetru placim.
Tomēr gliemežu audzēšana vēl aizvien ir Dagnijas hobijs, kas prasa minimālu uzmanību no rīta un vakarā. Viņas ikdiena aizrit pašas firmā, kas nodarbojas ar karogu izšūšanu, savukārt Kaspars strādā par krāsotāju.
No rīta apskata, vakarā piebaro
Vīngliemežu aktivitātes sākas gandrīz līdz ar saulrietu un beidzas ar dienas atnākšanu, tāpēc, lai tos redzētu rosāmies, «Ziņas» pie Dagnijas devās pašā vakarā. Lai pēdkājus izvilinātu no paslēptuvēm, voljēra zālājs jau pēcpusdienā smidzināts ar ūdeni, bet uz dēļiem vairākās vietās uzbērtas kviešu klijas. Piekritēju šai maltītei netrūkst, un, salīduši uz dēļa, kā pie vakariņu galda rindiņā cienājas desmitiem gliemežu.
Atšķirībā no savvaļā augušajiem nebrīvē piebarotajiem ir augstvērtīgāka gaļa. «Ziņas» gada sākumā pēc vīngliemežu audzēšanas kursiem jau rakstīja, ka gliemežu kājas krāsu ietekmē maltīte. Burkānu kārotāji būs oranžīgi, kukurūzas miltu cienītāji kļūst dzeltenīgi, bet balto kliju gardēžu kāja krāsojas balta.
Dagnija stāsta, ka vīngliemežu audzēšana neprasa nedz lielus finanšu ieguldījumus, nedz daudz darba ikdienā. Lai pēdkāji neizbēgtu kur kurš, tiem paredzēto teritoriju iežogo ar pusmetru augstu plēves sienu. Svarīgi plēvi ierakt vismaz 20 centimetru dziļumā, jo vairošanās, ziemošanas un pat nakšņošanas laikā gliemeži ieurbjas augsnē. «No rītiem apstaigāju aploku, salasu izbēgušos, bet vakarā uzberu svaigu barību,» saimniece teic – ja labi paēduši, gliemeži nemaz prom nelaižas. Karstajās vasaras dienās papildus minētajam gan vēlams voljērā pasmidzināt arī ūdeni.
Lielāka paskraidīšana ap laukumu sanākot lietainā laikā, jo gliemežiem sākas pamatīga rosība. Tad Dagnija talkā ņem mazo Lienīti un divatā bēgļus lasa atpakaļ. «Viņi jau nebēg, bet vienkārši kaut kur lien,» stāsta audzētāja. Interesanti, ka mazie dzīvnieki rāpošanas tempu uzņem ziemeļu virzienā, nevis cenšas aizlaisties pa katru aploka stūri.
Tirgos kā «sēklas» materiālu
Patlaban Dagnija nokārtojusi formalitātes gan Pārtikas un veterinārajā dienestā, gan Valsts ieņēmumu dienestā. Kaut arī gliemeži ir simtiem reižu mazāki par mājlopiem, dokumentācija no liellopu ganāmpulka ne ar ko neatšķiras, jo arī gliemežu audzētāji iesaistīti pārtikas apritē.
Dienestu dotā zaļā gaisma ļauj gliemežus realizēt ne tikai pārstrādei pārtikā, bet arī kā vaislas materiālu citām saimniecībām. Uz internetā ievietoto sludinājumu pirmo atsaucību Dagnija jau saņēmusi. Tagad viņa gaida labāko cenas piedāvājumu un laiku pēc Jāņiem, kad oliņas izdējušos gliemežus varēs realizēt. Gliemežiem līdz tirgošanai jāaug divus gadus, tāpēc vasaras otrajā pusē lielākos varēs nolasīt. Pērn bez lielām ilūzijām gatavotais biznesa plāns paredz, ka, sadalot «tīro» peļņu uz 12 mēnešiem, no parka vīngliemežiem mēnesī varētu dabūt 50 latu.
Vīngliemeži
Pilnais latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis, jo Latvijā tas sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. gadsimtā, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis un Lieldienu gavēņa ēdiens, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā.
Pamodušies no ziemas guļas, gliemeži ne tikai aktīvi meklē barību, bet arī partneri mīlas rotaļām. Šajā laikā nereti iespējams novērot vīngliemežu pārošanos, kad tie stāvus izslējušies salipinās kopā ar pēdām. Vīngliemeži ir hermafrodīti, tas nozīmē, ka katrs gliemezis var pildīt gan mātītes, gan tēviņa lomu un ir spējīgs dēt olas.
Vīngliemežu audzēšana ir viens no netradicionālās lauksaimniecības veidiem, kas Latvijā sāka veidoties 90. gadu vidū, bet līdz šim nav kļuvis par ražīgu un ienesīgu nozari.
Galvenie faktori, kas nosaka, vai vieta vīngliemežiem ir labvēlīga, ir kaļķa avots izturīgas čaulas veidošanai, barības bāze un oliņu dēšanai piemērota augsnes virskārta. Tad var palaist gliemežus un bez īpašas kopšanas mierīgi gaidīt, kad tie savairosies.
