Hidrokultūra. Tā ir metode, kurā augi tiek audzēti neorganiska substrātā, piemēram, minerālvatē, keramzītā, rupjā pumekā, akmensvatē. Šajā gadījuma substrātam nav barojošu īpašību, jo tas nesadalās un nav paredzēts augsnes mikroorganismu attīstībai. Šāds substrāts kalpo augu sakņu saturēšanai un uzturvielu pārvietošanai.
Izvēloties substrātu, jāņem vērā, lai tas būtu no lieliem gabaliem, spētu vēdināties un uzsūkt lielu mitruma daudzumu un arī nesāktu pelēt vai izplesties. Jāpievērš uzmanība, lai izvēlētais substrāts būtu ķīmiski neitrāls.
Augi, kas stādīti sēklu vai spraudņu substrātā, labi iesakņojas. Par labāko substrātu sēklu diedzēšanai un piemaisīšanai augsnē, eksperti atzīst vermikulītu - tas ir hidratēts magnija alumīnija silikāts. Vermikulīts ir birstošs, porains minerāls, piemērots mitrumu mīlošiem augiem. Ja tiek audzēti sausu augsni mīloši augi, tad augsnei jāuzber perlīts, kas salīdzinājumā ar vermikulītu, neuzsūc tik daudz ūdens. Tā kā substrāts nesadalās, līdz ar to augi nav bieži jāpārstāda.
Hidrokultūrā ir dažādi augu audzēšanas veidi. Viens no tiem - pasīvā hidrokultūra, kur auga barošanai tiek izmantots atsevišķu neorganisku substrātu absorbējošās spējas. Šādas audzēšanas tehnikas spilgts piemērs ir orhidejas.
Tā piemēram, orhideja ir pārstādīta puķupodā ar keramzītu, bet poda apakša ir iemērkta ūdenī vai īpašā mēslošanas šķīdumā. Pateicoties keramzītam, šķīdums pakāpeniski „kāpj" uz augšu un augs tiek patstāvīgi barots. Līdz ar to vairs nav nepieciešams atcerēties par auga laistīšanu. Orhidejas saknēm ir nepārtraukts mitrums, gaiss un mēslojums: poda apakšā ir šķidrums (ūdens), bet poda augšā - sausa keramzīta virskārta, jo no tā nepārtraukti iztvaiko ūdens. Poda vidusdaļā kermazīts ir mitrs. Orhideju saknes nesaskaras ar ūdeni.
Hidrokultūras metode nav ieteicama:
- veciem augiem, jo liels auga sakņu zaudējums aptur turpmāku tā augšanu,
- ja augs dzen jaunas saknes, ir novārdzis vai slims,
- šķidrais mēslojums jālieto atbilstošas proporcijās.
