Galda rīki

Tomēr jāatzīst, daudz patīkamāk ir apsēsties pie galda un akli nepaļauties uz iepriekš minēto nosacījumu, bet pašam skaidri orientēties šķīvim blakus novietoto galda piederumu klāstā. Maltītes laikā nākas izmantot 3 dažādus veidu instrumentus:

• dakšiņu,
• karoti,
• nazi.

Apjukums bieži vien iestājas tādēļ, ka katram no šiem instrumentiem ir daudz dažādu paveidu, kas paredzēti noteikta veida ēdieniem. Līdz ar to saprotama neizpratne, ja pretī noliktas dažādas dakšiņas, vairāku veidu karotes un atšķirīgi naži.

Tā kā šo instrumentu paveidu ir ļoti daudz, sniegsim ieskatu par plašāk izplatītajiem galda piederumiem.

Dakšiņas

Dakšiņa ir viens no jaunākajiem galda instrumentiem, plaša tās lietošana sākās tikai ap 16. gadsimtu. Praksē (līdz ar to arī smalku viesību laikā) visbiežāk tiek izmantotas šāda veida dakšiņas:

• liellopu gaļas dakšiņa - paredzēta īpaši plānu gaļas šķēlīšu uzduršanai. Pēc formas šī dakšiņa atgādina parasto, tomēr tā ir mazliet lielāka un tās zari ir vairāk izliekti uz ārpusi.
• čipsu dakšiņa - divzaru dakšiņa, parasti veidota no koka un tiek izmantota čipsu (Anglijā ar vārdu čipsi tiek apzīmēti smalki sagriezti kartupeļi, kas citur pasaulē pazīstami kā frī kartupeļi) ēšanai.
• krabju dakšiņa - īsa, asa un šaura dakšiņa ar diviem vai trim zariem. Paredzēta, lai viegli un ērti varētu atdalīt gaļu no pagatavota krabja.
• deserta dakšiņa - par deserta dakšiņām dēvē dakšiņas, kas paredzētas saldajiem ēdieniem. Pēc formas tās ir mazākas par parastajām un lielākoties tām ir tikai trīs zari.
• zivju dakšiņa - paredzēta zivju ēdieniem. Pēc formas mazliet mazāka par gaļas dakšiņu, parasti ar trim vai četriem zariem.
• salātu dakšiņa - piemērota salātu ēšanai. Pēc lieluma līdzīga deserta dakšiņām, parasti ar četriem zariem. Tā kā salātu dakšiņa ir visai līdzīga deserta dakšiņai, ar to var ēst arī saldos ēdienus.

Karotes

Kā ēšanas piederumu karotes cilvēki izmanto jau kopš Paleolīta laikmeta. Līdz ar to karote ir viens no senākajiem galda piederumiem. Ikvienam būtu jāzina šādi karošu veidi:

• zupas karote - tiek izmantota zupām un tādiem ēdieniem, kuru ēšana ar dakšiņu ir apgrūtināta, piemēram, rīsiem vai griķiem. Zupas jeb ēdamkarote kulinārijā tiek izmantota arī kā mērvienība, un pasaulē pieņemtais zupas karotes tilpums ir 15 ml.
• deserta karote - mazāka un smalkāka par zupas karoti. Uz galda parasti tiek novietota šķīvju augšējā pusē un paredzēta saldajiem ēdieniem.
• tējkarote - mazākā no karotēm. Tējkaroti izmanto tējas gatavošanai kā cukura piebēršanas un tējas maisīšanas instrumentu. Līdzīgi kā zupas karote, arī tējkarote kulinārijā tiek izmantota kā mērvienība, un tās pieņemtais tilpums ir 5 ml.

Naži

Sākumā nazis tika izmantots dakšiņas vietā - ar to varēja gan sagriezt ēdienu, gan arī uzdurt nogriezto kumosu. Tomēr, pieaugot dakšiņu popularitātei, naža funkcijas kā uzduramajam instrumentam izzuda un šobrīd tas tiek izmantots tikai ēdienu griešanai vai smērēšanai. Plaši izplatīti ir šādu veidu naži:

• maizes nazis - nazis ar zāģveida asmeni ērtai un vienkāršai maizes sagriešanai.
• griežamais nazis - liels un ass nazis ceptas gaļas, piemēram, mājputnu vai cepeša sagriešanai.
• galda nazis - var būt sviesta, steika vai pat apvienotais nazis. Parasti uz galda tiek servēts kopā ar attiecīgajam ēdienam paredzētu dakšiņu.

Nazis

Jau kopš seniem laikiem naži tikuši izmantoti kā ieroči, darbarīki un ēšanas piederumi. Tomēr kā atsevišķi galda piederumi naži tiek gatavoti salīdzinoši nesen. Vēsturiski mājās netika glabāti naži viesu apkalpošanai. Lielākā daļa cilvēku nazi nēsāja kā ieroci, tādēļ parasti katram viesim līdzi bija savs nazis, ko cienasta laikā izmantoja arī ēšanai. Tolaik naži bija šauri, ar spicu, asu galu, kas kalpoja ēdiena uzduršanai.

Pamazām šis instruments tika īpaši pielāgots lietošanai pie galda, taču, strauji pieaugot dakšiņu popularitātei (ar tām bija vieglāk uzdurt ēdienu), spicie naži zaudēja savu nozīmi galda etiķetē. Viens no pēdējiem triecieniem šāda veida nažiem tika piedzīvots 1669. gadā, kad Francijas karalis Luijs XIV pasludināja tos par nelikumīgiem, tādā veidā cerēdams samazināt arvien pieaugošo vardarbības līmeni ielās.

Šādi notikumi veicināja pārmaiņas nažu dizainā. Nažu meistari sāka izgatavot nažus ar noapaļotiem un ievērojami platākiem galiem, šādi naži vairs nespēja kalpot duršanai un pie galda ieguva citu nozīmi. Pārveidotie naži kalpoja kā palīgierīce, ēdot ar dakšiņu. Tolaik dakšiņas bija tikai ar diviem zariem, tādēļ ēdiens, kas krita cauri zariem, bija viegli uztverams uz naža platā gala.

Uzmanības vērts ir fakts, ka šādi naži ar neasiem galiem būtiski ietekmēja ēšanas etiķeti Amerikā. 18. gadsimta sākumā no Eiropas uz Ameriku tika importēts nozīmīgs daudzums nažu, taču dakšiņu imports bija niecīgs. Rezultātā Amerikā veidojās situācija, ka nažu daudzums ievērojami pārsniedza dakšiņu skaitu, tādēļ dakšiņu vietā pie galda sāka izmantot karotes. Karote tika izmantota ēdiena pieturēšanai tā sagriešanas laikā un pēc tam, kad ēdiens bija sagriezts pietiekami smalks, ar karotes palīdzību tas tika apēsts. Šāda ēšanas maniere Amerikā saglabājās vēl ilgu laiku pēc tam, kad dakšiņas kļuva par izplatītu un viegli pieejamu preci.

19. gadsimta beigās pasaulē mainījās dakšiņu dizains - tām tika pievienoti papildu zari, līdz ar to ēdiena uztveršanai nazis vairs nebija vajadzīgs. Platais un neasais naža gals kļuva lieks un kopš šī laika nazis pie galda tiek izmantots tikai kā griešanas vai sviesta smērēšanas instruments.

Dakšiņa

Liecības par virtuves dakšiņām atrodamas jau senajā Grieķijā. Tolaik dakšiņas bija diezgan lielas un kalpoja ēdiena griešanai un pasniegšanai. Aptuveni 7. gadsimtā augstmaņi no Tuvajiem Austrumiem dakšiņas sāka izmantot kā ēšanas rīkus. Laika posmā no 10. līdz 13. gadsimtam dakšiņas plašu popularitāti iemantoja Bizantijā. 11. gadsimtā tās tika ievestas arī Itālijā, taču itāļi jauno instrumentu pieņēma diezgan kūtri un plašāk tās lietot sāka tikai 16. gadsimtā.

Anglijā dakšiņas tika ievestas 17. gadsimta sākumā, kad tās pēc sava ceļojuma uz Itāliju līdzi atveda anglis Tomass Korieits (Thomas Coryate). Sākotnēji briti jaunievedumu neuzņēma atsaucīgi, savu nepatiku pret jauno piederumu pamatojot ar jautājumu: „Kādēļ būtu jāizmanto dakša, ja Dievs mums ir devis rokas?" Sākotnēji dakšiņu kā galda piederumu lietoja pārtikušās angļu ģimenes, un 17. gadsimta vidū dakšiņas izmantošanu ēdienreizēs sāka novērtēt kā labo toni. Dakšiņa akcentēja to lietotāju sociālo stāvokli sabiedrībā.

Sākotnējās galda dakšiņas tika veidotas pēc virtuves dakšiņu parauga - ar diviem gariem un plati vērstiem zariem. Ar šādu zaru izvietojumu ēdiens bija vieglāk uzdurams un neizkustējās griešanas laikā. Tomēr plati vērsto zaru dēļ bija apgrūtināta smalkāku ēdiena gabalu uzduršana. Pirmo reizi dakšiņas ar vairākiem zariem tika izgatavotas 17. gadsimta beigās Francijā. Papildu zari nodrošināja arī smalko ēdiena gabalu uzduršanu uz dakšiņas, tādēļ jaunais risinājums guva atzinību. Līdz 19. gadsimta sākumam dakšiņas ar četriem un vairāk zariem tika izgatavotas un lietotas arī Anglijā, Vācijā un pamazām arī Amerikā.

Karotes

Kā ēšanas piederums karotes tika izmantotas jau tālā senatnē. Ir atrasti pierādījumi, ka senie cilvēki kā karotes izmantoja gliemežvākus vai koka plāksnītes. Vēlākos laikos karošu izgatavošanai tika izmantots daudz plašāks materiālu klāsts: dzelzs, dažādi metāli (piemēram, zelts un sudrabs), kauls, rags, māls u.c.

1. gadsimtā romieši radīja divu dažādus karošu veidus - ligula un cochleare. Ligula karotes bija paredzētas zupām un mīkstai pārtikai (putrām). Šāda veida karotēm bija ovāls kauss un smalki veidots rokturis. Cochleare tipa karotes bija mazākas un paredzētas vēžveidīgo un olu ēšanai.

Plaši pielietot karotes sāka viduslaikos. Tolaik karotes galvenokārt tika veidotas no koka vai raga, izņemot augstmaņu karotes, kas tika izgatavotas no zelta vai citiem dārgiem materiāliem. 14. gadsimta sākumā karotes sāka izgatavot arī no dzelzs, misiņa un alvas. Pateicoties viegli apstrādājamai alvai, karotes kļuva arvien populārākas un pieejamākas visā pasaulē.