Lieldienu tradīcijas un ticējumi

Lieldienu rītā jāmazgājas tekošā ūdenī, būsi vesela un skaista!
Lieldienas saistās ar dabas atmodu, kam senatnē bija liela nozīme. Uzskatīja, ka Lieldienu rītā agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.

• Lai iegūtu sārtus vaigus, Lieldienu rītā pirms saullēkta vajag apēst vismaz 13 dzērveņu ogu.
• Lielā Piektdienā jāmazgājas strautiņā, tad nemetīsies pumpas.
• Kas Lielās Piektdienas rītā iziet laukā un vāļājas rasā, to tai gadā nepiemeklēs nekādas slimības.
• Lieldienas rītā, saulei lecot jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists

Lieldienās daudz jāšūpojas- būs bagāts un veiksmīgs gads!
Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības, labas ražas veicināšanu. (Mūsdienās varam to izskaidrot tā: šūpošanās veicina bagātus un labus rezultātus ikvienam darbam, ko daram).
Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki un bērni. Meitas nenāk tukšām rokām – viņas ņem līdzi olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu. Šūpošanās turpinās visas trīs Lieldienu dienas. Pēc šūpošanās šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

• Lieldienās augsti jāšūpojas, lai aitām būtu lieli jēri un augtu vilna, lai augtu gari rudzi, lini, mieži.
• Lieldienās augsti jāšūpojas, lai vasarā odi un dunduri nekož.
• Lieldienās vajag daudz šūpoties, lai mākoņi izklīstu, lai nebūtu lietaina vasara, lai odi nekostu.
• Kas vienreiz kāris šūpoles, tam arī nākošajās Lieldienās jākar, jo citādi lopiem neklājas labi.
• Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
• Lieldienās jāšupojas, tad liniem aug šķiedra kā zīds un sēklas tīras kā vējā vētītas.

Lieldienās jāvāra, jākrāso un jāēd olas, kā arī jāmainās ar olām – būs bagātība un laba satikšana!

• Lieldienā saimniecēm jāvāra olas, tad nākošajā gadā būs laba satikšana ar saimi un kaimiņiem.
• Lieldienās olu ūdeni vajagot liet pār sētu un sacīt: „Puž, puž vanagiem acis ciet ar olu pulveri!”. Tad vanags vistas nenesot projām.
• Ēdot olas, to čaumalas smalki jāsadrupina, lai vistas labi dētu.
• Kas ēd olu bez sāls, tas visu vasaru daudz melos.
• Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākamā gadā vairojās lopi un deva pienu.
• Lieldienās ir jāmainās ar olām, citādi nākošajā vasarā vistas nedēs.
• Ja Lieldienās olām labi čaumala atlec, būs labi lini.

Lieldienās jāvēro laiks, tad redzēsi, kāda būs vasara!

• Ja pirmajā Lieldienu dienā ir lietus, tas līs katrā svētdienā līdz pat Vasarsvētkiem.
• Ja vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.
• Ja Zaļās Ceturtdienas naktī salst, sals vēl četrdesmit naktis.
• Cik dienu ar rasu pirms Lieldienām, tikpat daudz būs ar salnu pēc tam.

Avoti: Grāmatas "Nāc nākdama Lieladiena!”/Jumava, 1998 un Māra Zelmene "Gadskārtu ieražu svētki”/Raka, 2008

Lieldienu olu krāsošana:
Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām – iesarkanas, bērzu lapām un sūnām – dzelteni zaļas, kumelītēm – viegli dzeltenas, rudzu zelmeni – koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.

Tradicionālie Lieldienu ticējumi:
Ja Ziemassvētki melni (t. i. bez sniega), tad Lieldienas baltas. (sakrīt, ne?)
Kad pāriet lieldienas, tad iesākas silts laiks. (Cerēsim, gan)
Lieldienas nakti, pulksten divpadsmitos jāšauj ar plinti, tad būs laba vasara.
Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu.
Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari.
Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.

Mūsdienīgie Lieldienu ticējumi:
Vislabāk ir Lieldienās vispār neēst. Ja tomēr nevari bez ēšanas iztikt, tad ēd kaut ko, kas nav olas.
Kas agri Lieldienu rītā redz kā Lieldienu zaķis ar nelabo mīlējās, tas ir sapīpējies zāli.
Lieldienās olas jāēd tikmēr, kamēr sāc vemt, tad Tev būs slikti.
Ja Lieldienās no olu ēšanas nepaliek slikti, vajag šūpoties, ja arī tas nepalīdz, nāksies kā parasti piedzerties.
Kas Lieldienās šūpojoties izkrīt no šūpolēm un nolauž kaklu, to nekad vairs nepiemeklē nelaime.
Stiprāko Lieldienu olu vajag glabāt vēsā vietā līdz nākamām lieldienām un tad apēst. Tad nākotni varēs redzēt, vai arī halucinācijas.
Lieldienu rītā novelc bikses un notupies pie kaimiņa mājas krūmos un steni. Ja nāks kaimiņš, saki, ka esi lieldienu zaķis un dēj olas. Ja arī olas izdēt neizdosies, vismaz pa zobiem dabūsi.
Kas olas ēdīs bez sāls, tas kļūs par ministru.
Kas Lieldienās apēdīs 666 olas, tam sātans netiks klāt.

Lieldienu rotaļa:
Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē. Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir vinnēta. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./