Feodālisma
un kapitālisma periodos cimdus adīja galvenokārt savas ģimenes vajadzībām,
samērā maz adīšana bija saistīta ar amaniecību, kas ražoja tirgum. Tāpēc
cimdu rakstos saglabājās senas tradīcijas.
Zināma
nozīme šo tradīciju saglabāšanā bija dāvināšanai. Pēc senām tradīcijām
cimdu dāvināšana sākās jau pirms kāzām. Ja precinieki bija pieņemami
cimdu pāri deva gan līgavainim, gan preciniekiem. Saderināšanās laikā
līgava deva "raibos cimdus”. Braucot pie mācītāja atkal bija jādāvina
cimdi. Arī mācītājam par jaunā pāra pierakstīšanu uz laulāšanu
bija jādod cimdu pāris. Laulību ceremonijā Krustpils apvidū bijis
paradums vilkt baltus, izrakstītus cimdus ar bārktainiem galiem. Arī
pirmo kāzu maltīti ēduši cimdos tērptām rokām.
Dāvināmos
cimdos bija ļoti liela rakstu dažādība. Rakstu izdomā adītājas it kā
sacentās, lai parādītu to labāko, ko katra prot. Līdz mūsdienām
saglabājušies seno cimdu paraugi liecina par lielu meistarību un smalku
gaumi gan rakstos, gan krāsu salikumos.
Īpaši
jāizdala bēru cimdi. Gados vecākas sievietes tos adīja bēru gadījumiem.
Bērēs cimdus deva kapa racējiem, krusta nesējam u.c. Bēru cimdus
parasti adīja melnus vai kādā citā tumšā krāsā ar baltiem krustu
rakstiem.
Ikdienai
adīja vienkāršus darba cimdus no rupjākas dzijas un bieži vien ar oderi,
tā saucamos dubultniekus. Goda cimdus, tāpat kā dāvināmos, adīja ar
bagātīgiem rakstiem un no smalkākas un košākas dzijas.
Ar adīšnu
nodarbojās galvenokārt sievietes. Gandrīz katrā lauku sētā valkāšanai
godos glabājās kāds greznāks cimdu pāris.
19.gs.
vidū J.G.Kols aprakstījis cimdu lietošanu un to nepieciešamību: "Ļoti
zīmīgu vietu citu apģērba gabalu vidū ieņem cimdi, kurus neviena tauta
nelieto tādā vairumā kā latvieši. Roku apģērbšana viņiem šķiet
tikpat nepieciešama kā kāju un stilbu apģērbšana, tāpēc viņus gandrīz
vienmēr redz cimdos. Vēršiem vai zirgiem pakaļ skrienot, ganu rokas ir tērptas
cimdos, malkas cirtējs mežā bez cimdiem cērt kokus tikpat reti kā bez
cirvja; pat puiši, mēslus vezdami, dakšas ņem ar cimdiem, it kā viņi tā
darītu tīrības dēļ. Tāpēc, kur viens latvietis pie otra līgst, tur
tiek pielīgts noteikts skaits klātdodamo cimdu: ganu zēniem trīs četri,
puisim-astoņi līdz desmit pāri gadā. Cimdi latviešiem ir parasts dāvinājuma
priekšmets, ko viņi dažādos sīkos gadījumos savā starpā dāvina, tāpat
kā mēs (vācieši-M.S.) to darām ar citiem nieciņiem. It sevišķi
kāzās visiem viesiem tiek dāvināts liels cimdu skaits. Tāpēc līgava
vienmēr tur krājumā daudz cimdu-trīs līdz pieci simti pāru, lai kāzu
dienā nenokļūtu nepatikšanās. Tos (cimdus) viņas darina pašas no mīkstas
vilnas, ieadot sarkanas zvaigznītes, puķītes un kāsīšus pēc tūkstošiem
paraugu, kuru izgudrošanā neapsīkst viņu izdoma.” (Kohl, 1841,
69.-70.lpp.)
Dūrainus
cimdus dēvē dažādi: "dūrainis”, "kulainis”, "kulaini cimdi”,
"kulači”, "gulaiņi”, "plaukstaini cimdi”, ",”delnainie
cimdi”.
Cimdu rakstu veidošana
Katrā novadā bija savas cimdu adīšanas tradīcijas. Atšķirības bija vērojamas ne tikai krāsu salikumos, bet arī rakstu sacerēšanā.
Piemēram, Kurzemē iemīļotākie raksta elementi bija "saulīte”, "zvaigznīte”, kurus papildināja josliņas, kuras galvenokārt veidoja no "skujiņas”, "līkločiem”, "logaiņiem”, "krustaiņiem”. Kurzemei raksturīgākās krāsas bija baltā, pelēkā, sarkanā un mēļi zilā, kā papildinājums nelielā daudzumā varēja būt – zaļā, dzeltenā, brūnā.
Latgales novadā vairāk adīja lapu un ziedu rakstus. Raksti trausli, smalki, tiem raksturīgs vijīgums, tieksme stiepties vertikālā virzienā. Cimdu pamatu parasti adīja melnu vai tumši pelēkbrūnu. Uz šāda pamata labi izcēlās koši rozā, sarkanie, zaļie toņi.
Dainās visbiežāk minēti šādi raksti: cūkactiņa, vanadziņa nadziņi, sīļa spārni, ritenīši, krustiņi, līkumiņi.
Visvienkāršākais cimdu raksts ir "actiņa”, "mušiņa” vai "blusiņa”. Ar šo rakstu jauna adītāja parasti iesāka cimdu adīšanas mākas apgūšanu. Visplašāk šis raksts ir izplatīts Latgalē, Augšzemē dažādās kompozīcijās un krāsu salikumos. Ar "actiņu” parasti rotāja darba cimdus, kuriem valnītis bija sviķeļainā adījumā. Šo rotājumu izmantoja arī goda cimdos, tikai tad valnīšus adīja greznus, rakstainus.
Savā vienkāršībā līdzīgs iepriekšējam rakstam ir "divvaldzēns”, kur divus valdziņus ada vienā un divus citā krāsā, divas kārtas atkārtojot vienu un to pašu, bet, trešo kārtu adot, rakstu maina.
Adot "divvaldzēnus” no 3 krāsu dzijām, iegūst rakstu, ko sauc par "stabiņu” vai "krūmiņu”. Tas veidojas, grupējot "divvaldzēnus” un "actiņas”. Šo rakstu īpaši ir iecienījušas adītājas Vidzemē Cēsu pusē.
Pie sīkiem rakstiem pieskaitāms arī "pēdainis”, kurš veidojas no diviem dažādās krāsās adītiem valdziņiem, tikai otrajā kārtā rakstu par vienu valdziņu "pabīda” uz kreiso pusi. Šis ir tipisks Vidzemes cimdu raksts.
Viens no visizplatītākajiem rakstiem, kas dažādos krāsu salikumos ir sastopams daudzviet Latvijā adītajos cimdos, ir "krustiņš”, ko sauc arī par "vārnactiņu”, "kaķa ļipiņu”, "kaķpēdu” vai "zaķa pēdu”, "mušiņu”, "tīklactiņu”. Šajā rakstā parasti adīja darba cimdus, kam bija sviķeļains valnītis. Lai cimdi būtu siltāki, vienā kārtā katru otro krustiņu adīja citā krāsā. Latgalē tā adīja bēru cimdus: uz melnā pamata ieadīja "krustiņus” baltā krāsā.
Reti sastopams raksts ir "mēnestiņš”.
"Mēnestiņš”, kas novietots ar ragiem uz augšu un apvienots ar piecām "actiņām” (vai "krustiņu”), veido it kā augošu ziedu. Šādas kompozīcijas iecienītas Latgalē, Ziemeļvidzemē.
Plaši izplatīts ir trīsstūrīšu raksts, kas Limbažu apkārtnē pazīstams ar nosaukumu "pusraibums”.
Interesants ir trīsstūrīšu savienojums, kas veido it kā zaru ar lapām vai vītni.
Rakstu var veidot no gaišākiem un no tumšākiem trīsstūriem, kas salikti viens pret otru pa diagonāli.
Visā Latvijā plaši pazīstami ir dažādi kvadrātu un rombu raksti. Vienkāršs rombu raksts veidojas no mazākiem un lielākiem kvadrātiem. Rombs ir arī parastākais laukumu iežogojošais raksts, ko izmanto savienojumā ar citiem rakstiem. Kurzemē šā tipa raksti parasti ir lieli ar sarežģītākiem starprakstiem, bet Vidzemē tie ir nelieli, bieži vien tikai ar "krustiņiem” vidū, tos parasti ada divās krāsās. Kurzemē rombus parasti ada trīs krāsās spēcīgos krāsu topos.
Greznākos adījumos ir sastopams "sietiņu” raksts. To ada kopā ar citiem rakstiem – "krustiņiem”, "saulītēm”, "zvaigznītēm”.
"Sietiņa” rakstu var dalīt uz pusēm un kā trīsstūri novietot uz pamata laukuma.
Viens no senākajiem raksta elementiem ir krusta raksts, kas šodien saglabājies tikai retā vietā. To pa lielākai daļai adīja bēru cimdos. Adīja baltus, gaiši zilus vai zaļus krustus uz melna pamata.
Zemgalē šis raksta elements sastopams kā lielo "ragaino” rakstu starpraksts.
Patstāvīgs raksta elements, kurš ar pārējiem raksta elementiem cimdu rakstos reti saistīts, ir "vēzītis”. Tas ir viens no vecākajiem cimdu rakstiem.
"Vēzītim” radniecīgs ir "riteņa spieķu” raksts. Izplatīts Ziemeļvidzemē.
19.gs. Latgalē darinātajos cimdos ir izplatīts "ozoliņu” jeb "ūsiņu” raksts, ko parasti apvieno kopā ar "sietiņa” rakstu.
Šķērssvītrās novieto "upītes” rakstu, arī tas ir raksturīgs Latgalē.
Kurzemē ada īpatnējus lielus "zarainos” rakstus, ko bieži vien papildina ar starprakstiem.
Visā Latvijā ļoti iemīļots cimdu raksts bija "galdiņu” raksts.
Viens no izplatītākajiem rakstiem ir "zvaigznīte”, kuru Kurzemē pa lielākai daļai ada uz melna pamata, bet Vidzemē – uz pelēka vai citas krāsas gaiša pamata. 19. gs. zvaigžņu raksti bija izplatīti galvenokārt Kurzemē, tagad – visā Latvijā.
Vislielāko dažādību cimdu rakstos ieguvuši "saulītes” raksti, kas sastopami piecos pamatveidos. Vidzemes saulīšu raksti ir tuvi austu audumu saulīšu formām. Kurzemē saulītes atgādina lielus ziedus. Kurzemē saulītes adītas spilgtos toņos, Vidzemē – baltas, pelēkas vai zaļas. Vidzemes saulītes tiek grupētas viena otrai blakus, bet Kurzemē – tās savilktas starp rakstiem.
19.gs. otrajā pusē cimdu rakstos parādās arī augu ornamenti, ziedu un lapu motīvi. Lapu un ziedu formas ir stilizētas (vienkāršotas) tā, ka tās atbilst ģeometriska ornamenta raksturam.
Ļoti iecienīti lapu un ziedu raksti ir Latgalē, kā arī Kurzemē.
Cimdu valnīšu adīšanas un rakstu sacerēšana
Etnogrāfiskie cimdi ir labi paraugi jaunu rakstu sacerēšanai mūsdienās.
Valnītis ir svarīga cimda kompozīcijas sastāvdaļa. Pēc formas iedala piegulošus, taisnus un paplatinātus valnīšus.
Piegulošie valnīši cieši apņem delma daļu. Tos parasti ada sviķeļainā adījumā vienā krāsā, kā arī ieadot krāsainas svītras. Šāda valnīša forma parasti ir darba cimdiem. Delnas daļu ada pilnīgi gludu un vienkrāsainu vai izmanto vienkāršākos rakstus, piemēram, "actiņu”.
Piegulošus valnīšus var adīt, izmantojot krustotos, saadītos, noceltos valdziņus un apmetumus.
Taisna valnīša platums un cimda delnas augšdaļa ir vienāda lieluma. Šādu valnīti parasti iesāk adīt ar robiņien. Robiņus var adīt cimda pamatkrāsā vai izmantot kādu citu krāsu. Aiz robiņiem ada krāsainu rakstu, parasti – joslveida. Labi iederas pīnītes un skujiņas kā norobežojošas svītras. Taisnos valnīšus var uzsākt labiski kreiliskā adījumā, t.i., rievotajā, ko var izmantot robiņu vietā, tātad valnīša sākumā. Rievotā adījumā var veidot arī visu valnīti, var adīt krāsainas svītras vai krāsainus kvadrātiņus. Delnas rakstu var sākt tūlīt pēc robiņu noadīšanas vai arī pēc dažām rievotā adījuma svītrām. Tādā gadījumā daļu valnīša veido cimda raksts. Adot taisno valnīti, ik pēc 2–3 cm gludo adījumu var pārtraukt un turpināt sviķeļadījumu. Taisno valnīti var iesākt, noadot bārkstiņu kārtu. Arī lentveidīgi valnīši, kurus ada ar 2 adāmadatām, pieder pie taisnajien valnīšiem. Vispirms noada 6–7 cm platu lentveidīgu joslu joslas abus galus sašuj ar adījuma dūrienu (uzmesto pīnīti vēlams noārdīt). Pēc tam vienas horizontālās malas valdziņus uzlasa uz 4 adatām un sāk adīt delnas daļu. Šādos valnīšos parasti ieada dažādus sarežģītus vertikālus rakstus, ko grūti izdarīt, adot parastā veidā ar 5 adatām.
Paplatinātus valnīšus parasti ada cimdiem, kurus uzvelk virs virsdrēbju piedurknēm. Senatnē šādus cimdus valkāja Vidzemē. Senāk paplatināto valnīšu sākumā vienmēr adīja adītās bārkstis. Bieži vien adītās bārkstis bija vairākās rindās. Pirmo veidoja baltu (pamatkrāsā) bārkšu rindu, virs tās – krāsainas bārkstis. Krāsainās bārkstis parasti veidoja no 3 vai 4 vairāku krāsu posmiem. Bārkšu garums – no 1 līdz 1,5 cm. Dažreiz vienā rindā adītas dažāda garuma bārkstis, iegūstot interesantu robainu malu. Bārkstis var adīt virs robiņiem vai virs 1 cm plata rievota adījuma.
Sevišķi grezni izskatās rakstaini valnīši ar ieadītām pērlītēm. Rakstainus pērļu valnīšus darina gludiem, bezraksta cimdiem, ko ada no melnas smalkas dzijas.
Cimda delnas daļas raksts
Visparastākais cimda delnas daļas rotāšanas veids ir pamata klājošais raksts. Šī raksta sacerēšanai izmanto no dažādiem raksta elementiem veidotas vienkāršas vai maiņas rindas.
Vienkāršākais pamatu klājošā raksta sacerēšanas veids – vienkāršas raksta rindas elementus simetriski atkārto vienu zem otra. Ja vienkāršas raksta rindas elementus izkārto pamīšus, veidojas interesanti līkloču vai skujiņu veidojoši klājošie raksti. Izmantojot maiņu rindas, iespējams sacerēt ļoti dažādus vienkāršus un sarežģītus pamatu klājošos rakstus. Šādās cimda kompozīcijās izveidojas pamatraksti un starpraksti. Starpraksts var savienoties vai arī palikt savrup. Etnogrāfiskajos cimdos pamatu klājošais raksts bieži vien sakārtots tā, ka arī laukums, kurā raksts izvietots, veido noteiktu zīmējumu. Bieži raksts sakārtots ar tādu meistarību, ka grūti pateikt, kurš pamats, kurš starpraksts.
Senāk līgavaiņu cimdus rotāja dažāda platuma šķērsjoslas. Vidzemē šķērsjoslas ieadīja paplatinātos valnīšos. Šķērsjoslas izmantoja arī goda cimdu rakstos. Izmantojot cimda rakstā dažāda platuma šķērsjoslas, jāprot līdzsvarot joslu platumu attiecības un saskaņot krāsas, lai nerastos nepatīkams raibums. Šķērssvītrotos cimdu rakstus ir vieglāk sacerēt, ja maina gaišās un tumšās joslas. Gaišās joslas pamatā izmanto kādu no tumšas joslas raksta rindām, un otrādi.
Vertikālās svītrās sakārtoti raksti. Šādi ir adīti Kuldīgas novada goda cimdi.
Samērā jauns ir paņēmiens, kad rakstus cimda delnā sakārto pa diagonāli. Rakstu var veidot no vienkāršām svītrām divās krāsās, no trīsstūriem vai no skujiņu rakstiem.
Sacerot cimda rakstu, jāņem vērā noraukuma vieta un jāparedz simetrisks raksta noraukums. Etnogrāfiskajos cimdos raksts vienmēr turpinās līdz noraukuma pēdējam valdziņam.
Etnogrāfiskajos cimdos īkšķi nekad neada vienkrāsainu. To ada delnas rakstā, ja tas ir sīks. Ja delnas raksti lieli, tad īkšķus ada citā piemērotā, sīkākā rakstā. Bieži izmanto "actiņas”, "divvaldzēnus” u.tml.
DŪRAIŅI
Aukstā laikā ir nepieciešami silti cimdi. Labākais materiāls dūraiņu adīšanai ir lauku dzija vai ķemmdzija. Vienam cimdu pārim atkarībā no cimdu lieluma, veida un materiāla ir vajadzīgi 50–120 grami vilnas dzijas. Ada vienkāršus dūraiņus bez oderes vai arī ar oderi. Oderei lieto smalkāku, nekrāsotu dziju. Cimdi ir siltāki, ja tos ada no nekrāsotas dzijas.
Dūraiņu adīšana
Cimdu adīšanai nepieciešamas piecas adāmadatas.
Cimda lieluma un valdziņu skaita noteikšana. Mazs cimds nav ērts, nesilda un ātri plīst. Pārāk liels cimds neturas rokā un arī labi nesilda. Tāpēc cimds jāada pēc mēra. Vajadzīgo valdziņu skaitu aprēķina. Vispirms nomēra rokas delnas apkārtmēru. Pēc tam noada nelielu paraudziņu no dzijas, kas paredzēta cimda adīšanai, un nosaka, cik valdziņu ietilpst 1 cm platumā. Šo skaitli reizinot ar rokas apkārtmēra centimetru skaitu, noskaidro vajadzīgo valdziņu skaitu. Valdziņu skaitu sadaļa četrās daļās. Valdziņus uzmet uz divām kopā saliktām adatām. Vispirms uzmet pirmo ceturtdaļu no vajadzīgo valdziņu skaita, tad 1 adatu izvelk, šai adatai pieliek klāt vienu brīvu adatu un uzmet nākošo – ceturto daļu valdziņu. Tā turpina, līdz visi valdziņi uzmesti. Cimda adīšanu uzsāk, savienojot pirmo un ceturto adāmadatu. Lai savienojums būtu stingrāks, uzsākot pirmo kārtu, dažus valdziņus ada ar dubultdziju, pavedienu no kamola saliekot kopā ar adījuma uzmetuma galā palikušo pavedienu.
Atbilstoši cimda valdziņu skaitam aprēķina un uzzīmē cimda rakstu. Sacerot cimda rakstu, jāatceras, ka valnīša rakstam jāsaskan ar visa cimda rakstu.
Valnīša adīšana. Valnīti ada 6–7 cm garu vai arī tik kārtu, cik valdziņu ir uz 2 adatām.
Delnas daļas adīšana. Pēc valnīša ada cimda rakstu. Delnas daļu ada līdz īkšķa sākumam un to ada tik kārtu, cik uz 1,5–2 adatām valdziņu.
Īkšķa vietas iezīmēšana. Kad delnas daļa noadīta līdz īkšķim, jāiezīmē īkšķa vieta. Īkšķim atstāj 3 vai 4 valdziņus mazāk, nekā ir valdziņu uz vienas adāmadatas. Labajai rokai īkšķa vietu iezīme uz trešās adāmadatas, bet kreisajai rokai – uz otrās adāmadatas. Vispirms noada 2 valdziņus pēc raksta, tad īkšķa vietu iezīmē ar krāsaina diega pavedienu, ko ieada īkšķim atstātajos valdziņos. Pavediena galus cimda iekšpusē sasien. Tad bez adīšanas pārņem visus krāsainos īkšķa valdziņus no labās adāmadatas uz kreiso un tajā pašā kārtā turpina adīt pēc raksta. Adot tālāk, iezīmētos valdziņus īpaši neievēro, bet ada šajā vietā pēc raksta. Šādā veidā iezīmējot valdziņus, īkšķa caurums neveidojas. Īkšķa vietu iezīmējot, var veidot arī caurumu. Tādā gadījumā uz 3. adāmadatas (labās rokas cimdam) vispirms noada 2 valdziņus pēc raksta (jāatceras, ka īkšķim atstāj 3 vai 4 valdziņus mazāk, nekā ir valdziņu uz vienas adāmadatas). Tad īkšķim atstātos valdziņus uzver uz drošības adatas vai pavediena, bet uz labās adāmadatas no jauna uzmet īkšķim atstato valdziņu skaitu un turpina adīt uz kreisās adatas palikušos 1 vai 2 valdziņus pēc raksta. Nākošajā kārtā visus valdziņus (arī no jauna uzmestos!) ada pēc raksta.
Pēcīkšķa delnas daļas adīšana. Pēc īkšķa vietas iezīmēšanas ada delnas tālāko daļu līdz mazā pirkstiņa galam, turpinot adīt cimda rakstu. Šo daļu ada tik kārtās, cik ir valdziņu uz 2,5–3 adatām.
Cimda noraukšana. Par noraukšanu sauc adījuma valdziņu skaita samazināšanu. Cimda galu var noraukt divējādi – ar apaļo un trīsstūrveida noraukumu. Cimda apaļo noraukumu izmanto, adot vienkāršus, bezrakstu cimdus. Norauc katras adatas vidū un beigās, saadot kopā divus valdziņus labiski. Jāraugās, lai norauktie valdziņi nebūtu nekārtīgi izkaisīti pa visu cimda galu, bet veidotu glītu vertikālu rindu. Pēc pirmās noraukuma kārtas trīs kārtas izada bez noraukšanas, tad atkal norauc, pēc tam divas kārtas izada bez noraukšanas. Tad atkal norauc un izada vienu kārtu bez noraukšanas. Tālāk norauc katrā kārtā, kamēr uz katras adāmadatas paliek 2 valdziņi. Pavedienu norauj, izvelk cauri visiem valdziņiem, izver cimda kreisajā pusē un tur nostiprina pavediena galus.
Rakstainus cimdus norauc trīsstūrveidā. Noraukumu veido cimda sānos: kreisās rokas cimdam – starp otro un trešo adāmadatu un starp ceturto un pirmo. Labās rokas cimdam – starp ceturto un pirmo un starp otro un trešo adāmadatu.
Veidojot trīsstūrveida noraukumu, pirmo valdziņu uz pirmās adāmadatas izada labiski. Otro un trešo valdziņu norauc ar pārcelšanu (t.i., otro valdziņu noceļ, trešo – izada labiski un nocelto pārvelk pāri izadītajam), pārējos pirmās adāmadatas valdziņus izada pēc raksta. Otrās adāmadatas valdziņus, izņemot pēdējos trīs valdziņus, izada pēc raksta. Trešo un otro valdziņu adatas beigās norauc, tos labiski saadot, bet pēdējo valdziņu izada labiski.
Trešo adāmadatu ada tāpat kā pirmo, bet ceturto adatu kā otro adāmadatu. Raukšanu izdara katrā kārtā tik ilgi, kamēr uz katras adāmadatas paliek 2 valdziņi. Pavedienu galus nostiprina tāpat kā iepriekš.
Īkšķa adīšana un noraukšana. Uzmanīgi izvelk īkšķa vietā ieadīto krāsaino pavedienu. Izveidojas īkšķa caurums ar valdziņiem. Valdziņus "uzlasa” uz trim adāmadatām tā, lai adāmadatu maiņu vietas nebūtu īkšķa sānos. Uzņemot valdziņus, jāatceras, ka abos īkšķa sānos jāuzņem adījuma pārstaipi. Adot pirmo kārtu, uzņemtos valdziņus sagriež un izada labiski. Īkšķa valdziņu skaits ir palielinājies par diviem valdziņiem, tos nenorauc. Pavediena galu ieliek caurumā un, sākot no 1. adāmadatas, īkšķi ada pa apli no labās puses uz kreiso pusi.
Taisno īkšķa daļu ada līdz pusnagam. Rakstaina cimda īkšķa galu norauc tāpat kā cimda galu, izmantojot trīsstūrveida noraukumu. Vienkrāsaina cimda īkšķa galu (tāpat kā cimda galu) norauc ar apaļo noraukumu. Katras adāmadatas beigās divus valdziņus saada kopā labiski. Norauc katrā kārtā. Pavediena galu nostiprina tāpat kā cimda galā.
Pēc cimda noadīšanas to izver uz kreiso pusi un nostiprina visus dziju galus. Pēc tam cimdu atkal izver uz labo pusi un caur mitru drānu ar gludekli viegli notvaicē.
Dubulto cimdu adīšana
Dubultie cimdi sastāv no dūraiņa un no oderes cimda. "Dubultnieki” ir ļoti silti, tie noder aukstā laikā slēpotājiem vai arī strādniekiem meža darbos vai citos lauku darbos.
Adot dubulto dūraini, valdziņu skaitu uz katras adatas palielina par 2 vai 3, jo jāparedz vieta oderes cimdam. Virsējā dūraiņa sākumā ada robiņus. Pirms sāk veidot robiņus, noada 2 cm gludā adījumā no dūraiņa pamatkrāsas dzijas (malu atstāj nepieadītu).
Kad dūrainis noadīts, ada oderes cimdu. To ada no smalkas baltas vilnas dzijas. Oderes cimda sākums ir dūraiņa pirmā kārta, tāpēc dūraiņa uzmetuma pīnīti noārda un valdziņus uzņem uz adatām. Oderes cimdu ada labiskā adījumā. Pirmajā kārtā norauc 2 vai 3 valdziņus uz katras adatas. Lai šo valdziņu noraukuma kārtu "noslēptu”, otro kārtu ada kreiliski. Oderes cimdu norauc tāpat kā dūraini.
Oderes cimdu var adīt arī atsevišķi. Pēc noadīšanas noārda uzmetumu pīnītes gan oderes cimdam, gan dūrainim un vaļējos valdziņus sašuj ar horizontālo adījuma dūrienu valdziņš valdziņā.
PIRKSTAIŅI
Pirkstaiņu adīšana ir darbietilpīga un sarežģīta. 19. gs. pirkstaiņus uzskatīja par goda cimdiem. Tos parasti adīja dažādiem svinību gadījumiem un dāvinājumiem. Cilvēks, kas valkāja pirkstaiņus, šķita "kundziskāks”, vienkārša darba nestrādātājs. Ja meita gaidīja bagātus preciniekus, tad vairāk adīja pirkstaiņus. Senāk adīja īpašus kāzu pirkstaiņus. Parasti tie bija balti ar krāsainām dažāda platuma un raksta šķērsjoslām, greznām bārkstīm. Līgavaiņa cimdu rakstos izmantoja zilu un dzeltenu krāsu dzijas.
Mūsdienās pirkstaiņus valkā rudeņos un pavasaros, kamēr nav pārāk auksts laiks. Ada ļoti vienkāršus pirkstaiņus tikai gludā adījumā vai arī ļoti greznus.
- Iecienīti ir pirkstaiņi smalkā mežģīņadījumā. Tos ada no divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemmdzijas. Ja cimdi domāti siltākam laikam, var izmantot kokvilnas vai linu diegus. Mežģīņadījumā ada visu valnīša daļu un cimda virspusi delnas un pirkstu daļā.
- Pirkstainiem cimdiem var adīt ļoti greznus valnīšus, arī paplatinātus. Delnas daļu tad ada gludu vai sīkā adījuma rakstā.
- Valnīša sākuma daļā ada joslveidīgu rakstu (ornamentālu, krāsainu svītru grupējumu), tam seko sviķelis un piemērots faktūru veidojošs vienkrāsains adījuma raksts delnas virspusē.
- Ja vēlas, lai cimdi būtu siltāki, ada dažādus krustoto valdziņu vai pīņu rakstus.
- Lai noadītu ļoti siltus pirkstaiņus, gan delnas daļas virspusē, gan apakšpusē ada daudzkrāsainu ornamentālu rakstu. Pirkstos ieada piemērotu sīkāku rakstu. Priekšīkšķa pieaudzējumu neveido.
Pirkstaiņu adīšana
Pirkstaiņu adīšanai izmanto smalkāku dziju nekā dūraiņu adīšanai. Viena pāra noadīšanai nepieciešams 50–75 g dzijas. Nepieciešams, lai cimdi cieši pieklautos rokai. Tādēl vispirms izmēra, kāds ir rokas apkārtmērs pie plaukstas pamata locītavas. Noada paraudziņu no cimdiem paredzētās dzijas un to viegli notvaicē. Tad noskaidro, cik valdziņu ietilpst 1 centimetrā. Šo skaitli reizina ar rokas apkārtmēra centimetru skaitu. Tā noskaidro nepieciešamo valdziņu skaitu. Valdziņus uzmet un sadala vienādi uz četrām adatām
Pieņemsim, ka jāuzmet 64 valdziņi. Uz katras adatas novieto 16 valdziņus.
Pirkstainu cimdu ada noteiktā secībā.
Pirkstaiņu adīšanas secība
1. Cimdu uzsākšana |
64 : 4 = 16 |
2. Valnīša adīšana |
|
3. Delma taisnās daļas adīšana |
16 : 2 = 8 kārtas |
4. Priekšīkšķa pieaudzēšana |
16 : 2 = 8 adījuma kārtas 2 x 8 = 16 valdziņi
|
5. Īkšķa vietas iezīmēšana |
(3 x 17) : 4 = 51 : 4 = 11 – 12 |
6. Pēcīkšķa valdziņu noraukšana |
|
7. Delnas taisnās daļas adīšana |
(3 x 16) : 4 = 48 : 4 = 12 |
8. Pirkstu adīšana |
|
Cimda valnīti ada apmēram 6–7 cm garu vai arī tik kārtas, cik valdziņu ir uz 2 vai 3 adatām.
Delma taisnā daļa. Pēc valnīša ada tik daudz kārtu, cik valdziņu ir uz ½ adatas, – 8 kārtas ( ja uz 1 adatas ir 16 valdziņi). Pēc tam sāk veidot pieaudzējumu.
Priekšīkšķa pieaudzēšana. Tā kā īkšķa vietā delna ir resnāka un pirkstainus cimdus ada pēc iespējas piekļāvīgākus rokai, tad izdara priekšīkšķa pieaudzēšanu.
Labās rokas cimda īkšķi ada uz trešās adatas, kreisās rokas – uz otrās adatas, skaitot no adījuma sākuma, t.i., no savienojuma vietas.
Pieaudzēšanu izdara šādā veidā: vispirms iezīmē valdziņu pieaudzējamās vietas, ieadot kreiliskos valdziņus. Labās rokas cimdam pirmos 3 valdziņus uz trešās adāmadatas izada labiski, nākamos 5 – kreiliski, pārējos visus valdziņus – labiski. (Virs kreiliski izadītajiem valdziņiem turpmākajās kārtās no pieaudzētajiem valdziņiem veidosies paplats ķīlis.)
Valdziņu pieaudzēšanu var izdarīt dažādi.
- Jaunu valdziņu veido ar apmetumu. Tā rodas caurumiņš. Šo veidu izmanto, adot cimdus mežģīņadījumā.
- No viena valdziņa izada 2 valdziņus.
- Jaunu valdziņu var izadīt, uzņemot pārstaipu starp valdziņiem, sagriežot to un izadot caur to jaunu valdziņu.
2. vai 3. paņēmienu izmanto tad, ja nevēlas, lai pieaudzējuma vietā veidotos caurumiņš.
Nākošajā kārtā pēc kreilisko valdziņu ieadīšanas, uz trešās adāmadatas pirmos 3 valdziņus ada labiski, tad 1 kreiliski, 1 labiski, 1 valdziņu pieaudzē, 1 valdziņu labiski, 1 valdziņu pieaudzē, 1 valdziņu labiski, 1 valdziņu kreiliski. Tālāk visus valdziņus ada labiski. Kreiliskie valdziņi abpus pieaudzētajiem valdziņiem jāada bez pārtraukuma līdz īkšķim. Tas palīdz noteikt pieaudzēšanas vietas, jo pieaudzēšanu izdara pēc pirmā un pirms pēdējā kreiliskā valdziņa ar 1 labisko valdziņu starpā.
Pēc katras pieaudzētās kārtas ada 2 vai 3 starpkārtas (bez pieaudzēšanas). Starpkārtu daudzums atkarīgs no dzijas rupjuma. Ja ada cimdus no divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemmdzijas, tad jāada pat 4 starpkārtas.
Pieaudzēšanu atkārto tik kārtās, cik uz ½ adatas ir valdziņu vai nedaudz vairāk. Šajā gadījumā pieaudzēšana izdarīta 7 kārtās, ņemot vērā pamatvaldziņu skaitu 64. Pavisam pieaudzēti 14 valdziņi. Pēc pēdējās pieaudzēšanas noada 2 vai 3 kārtas.
Kreisās rokas cimdam pieaudzēšanu izdara pirms 3. valdziņa no otrās adatas beigām, ieadot 5 kreiliskos valdziņus. Tālāk ada tieši tāpat kā labās rokas cimdu. Tātad, skaitot no adatas beigām, pēdējie 3 valdziņi labiski, bet iepriekšējie 5 – kreiliski.
Īkšķa vietas iezīmēšana. Pieaudzētos 14 valdziņus, kā arī to valdziņu, kurš, izdarot pirmo pieaudzēšanu, atrodas starp pieaudzētajiem valdziņiem, uzņem uz atsevišķas dzijas vai drošības adatas, t.i., uzņem 15 valdziņus. Uz adatas uzmet ¾ no uzņemto valdziņu skaita, t.i., 11 vai 12 valdziņus. Uzmest tikpat daudz valdziņu, cik uzņemts uz diega, nedrīkst, jo delna aiz īkšķa vietas ir tievāka. Valdziņus uzmet ar vienu dzijas pavedienu uz labās adāmadatas, veidojot diezgan vaļīgas cilpas. Pēc tam izada uz kreisās adatas 2 pārpalikušos valdziņus (sk. dūraiņu adīšanu).
Pēcīkšķa noraukums. Pēc īkšķa iezīmēšanas un jaunu valdziņu uzmešanas izada 2 kārtas. Tā kā delna pie pirkstiem ir aptuveni vienā resnumā ar delmu, tad, lai cimds cieši piekļautos rokai, turpina adīt 2 kreiliskos valdziņus, kuri iezīmēja priekšīkšķa pieaudzējumu. Adījums pakāpeniski jānorauc. Tāpēc trešajā kārtā pēc īkšķa iezīmēšanas vietas sāk raukt šādi: pēc pirmā kreiliskā valdziņa nākošos 2 valdziņus norauc ar pārcelšanu, t.i., 1 valdziņu noceļ, otro izada, nocelto pārvelk pāri izadītajam. Divus valdziņus pirms pēdējā kreiliskā valdziņa norauc, tos saadot kopā labiski. Šādi rauc ik pēc 2 vai 3 kārtām (atbilstoši priekšīkšķa pieaudzējuma daļai) tik ilgi, kamēr starp pirmo un pēdējo kreilisko valdziņu paliek 3 vai 4 labiski valdziņi, t.i., kamēr uz 3 adatas paliek sākotnējais uzmesto valdziņu skaits (16 valdziņi). Turpmāk visus valdziņus ada labiski.
Delnas taisnās daļas adīšana. Pēc beidzamās noraukuma kārtas noada tik kārtas, cik ir ¾ daļas no valdziņu skaita uz vienas adatas, t.i., 11 vai 12 kārtas. Delnas taisno daļu ada līdz mazā (V) pirksta sākumam. Tad visus valdziņus novieto uz divām adāmadatām (valdziņu skaits delnas virspusē un delnas apakšpusē – vienāds vai par 1 valdziņu lielāks delnas virspusē).
Valdziņu aprēķināšana pirkstiem. Ja pirkstu adīšanai izmantosim tikai tos valdziņus, kuri ir delnas virspusē un apakšpusē, tad cimds apsegs tikai pirkstu virspusi un apakšpusi, bet sāni paliks kaili. Lai adījums aptvertu pirkstus no visām pusēm, starp pirkstiem uzmet papildu valdziņus. Šo papildvaldziņu kopējais skaits ir ļoti svarīgs skaitlis turpmāk valdziņu aprēķināšanā pirkstiem.
Pirkstu noadīšanai nepieciešamo valdziņu aprēķināšana
V |
IV |
III |
II |
Kopā |
|
| Pieaudzējamo valdziņu skaits starp pirkstiem | 3 |
3+4 |
4+4 |
4 |
22 |
| Valdziņu skaits, par cik pārējie pirksti lielāki nekā V pirksts | 2 |
3 |
2 |
7 |
|
| Pirksta noadīšanai nepieciešamo valdziņu skaits | 20 |
20+2=22 |
20+3=23 |
20+2=22 |
|
| Valdziņu uzņemšana no delnas virspuses adatas | 10 |
7 |
7 |
9 |
33 |
| Valdziņu uzņemšana no delnas apakšpuses | 7 |
8 |
8 |
9 |
32 |
| Pirkstu garums – adījuma kārtu skaits | 32 (valdz. sk. uz 2 adatām) |
32+3=37 |
32+8=40 |
32+5=37 |
|
| Īkšķis ir par 5 valdziņiem
platāks nekā V pirksts. Īkšķa garums atbilst V pirksta garumam. |
|||||
Pieņemts, ka starp V un IV pirkstu uzmet 3 valdziņus, kurus izmanto V pirksta sāna adīšanai. Kad V pirksts noadīts, tad no uzmesto 3 valdziņu sākuma pīnītes uzņem 3 valdziņus, kuri noder IV pirksta sāna adīšanai. Tātad starp V un IV pirkstu uzmet 3 valdziņus un no šo valdziņu sākuma pīnītes uzņem 3 valdziņus IV pirksta adīšanai –– kopā 6 valdziņi.
Starp IV un III pirkstu uzmet 4 valdziņus, kurus izmanto IV pirksta otrā sāna adīšanai. Kad IV pirksts noadīts, tad no uzmesto 4 valdziņu sākuma pīnītes uzņem 4 valdziņus, kuri noder III pirksta viena sāna adīšanai. Tātad starp IV un III pirkstu uzmet 4 valdziņus un no šo valdziņu sākuma pīnītes uzņem 4 valdziņus –– kopā 8 valdziņi.
Starp III un II uzmet 4 valdziņus, kurus izmanto III pirksta otra sāna adīšanai. Kad III pirksts noadīts, tad no uzmesto 4 valdziņu sakuma pīnītes uzņem 4 valdziņus, kuri noder II pirksta otrā sāna adīšanai. Tātad starp III un II pirkstu uzmet 4 valdziņus un no šo valdziņu sākuma pīnītes uzņem 4 valdziņus – kopā 8 valdziņi.
Visu pirkstu sānu adīšanai kopā izmanto 6+8+8=22 valdziņus. Uz delnas virspuses un delnas apakšpuses adatām ir pa 32 valdziņiem. Saskaitot kopā visu 4 pirkstu valdziņus, kopējais valdziņu skaits ir 32(33)+32+22=86(87) valdziņi.
Ja visi pirksti būtu vienā resnumā, tad, 86 izdalot četrās vienlīdzīgās daļās, uzzinātu valdziņu skaitu katram pirkstam, bet tā tas nav. Mazais (V) pirksts ir tievāks par citiem. Ir pieņemts, ka, adot pirkstaiņus no vidēji rupjas dzijas, IV pirksts ir par 2 valdziņiem lielāks nekā V pirksts, III pirksts ir par 3 valdziņiem lielāks nekā V pirksts, II pirksts ir par 2 valdziņiem lielāks nekā V pirksts. Šos valdziņus saskaita: 2+3+2=7 valdziņi. Tad aprēķina mazā (V) pirksta valdziņu skaitu: no visiem pirkstiem kopējā valdziņu skaita atņem 7 valdziņus un daļa ar 4 (pirkstu skaits). 86–7=79+1=80 (lai skaitlis dalītos ar 4, drīkst pieskaitīt vai atņemt 1 valdziņu, kuru adījumā vai nu pieaudzē, vai norauc). 80:4=20, kas atbilst V pirksta valdziņu skaitam. Tātad V pirkstam – 20 valdziņi; IV pirkstam 22 valdziņi; III pirkstam – 23 valdziņi; II pirkstam – 22 valdziņi.
Mazā (V) pirksta adīšana. V pirkstu ada pirmo, jo plaukstas daļā tā sākums atrodas augstāk par citiem. Tātad V pirkstam vajadzīgi 20 valdziņi. Lai cimdi labāk valkātos, pirkstiem savienojuma vietās jāatrodas mazliet pamīšus. Tāpēc, sākot adīt mazo pirkstu, no delnas virspuses adatas ņem par 3 valdziņiem vairāk nekā no delnas apakšpuses adatas un starp V un IV pirkstu uzmet uz adatas no jauna 3 valdziņus. Tātad 17 valdziņus uzņem no adatām – no delnas virspuses adatas uzņem 10 valdziņus, no delnas apakšpuses – 7 valdziņus. Pirkstu ada ar 3 adāmadatām. Vajadzīgo valdziņu skaitu uz visām 3 adatām izkārto vienmērīgi. Parasti mazo pirkstu veido tik daudz adījuma kārtās, cik pamatvaldziņu sākotnēji atradās uz 2 adatām. Šajā gadījumā – 32 kārtas. Pēc tam pirkstu norauc, saadot katras adatas sākumā labiski kopā 2 valdziņus. Pirksta galā veidojas 3 spirāliskas pīnīšu rindas. Var veidot apaļo noraukumu: ik pēc trim valdziņiem nākošos divus saada kopā.
Pēc vienas noraukuma kārtas ada vienu starpkārtu. Tā norauc, kamēr uz katras adatas paliek 2 valdziņi. Tad pavedienu norauj, izvelk cauri palikušajiem valdziņiem un adījuma kreisajā pusē nostiprina. Pirksta galu var noraukt arī trijstūrveidā kā dūraiņa galu.
Pārējo pirkstu adīšanas vietas sākuma noteikšana. Pēc mazā pirkstiņa noadīšanas uzņem 3 valdziņus no pīnītes, kas radās, uzmetot 3 starpvaldziņus starp V un IV pirkstu (uzsākot mazā pirksta adīšanu). Tad apada 2 kārtas visapkārt cimdam, jo plaukstas daļā pārējo pirkstu sākums atrodas mazliet zemāk par mazo pirkstiņu.
IV pirksta adīšana. Ceturtajam pirkstam vajadzīgi 22 valdziņi. No tiem 3 valdziņus uzņem no pīnītes, kas atrodas starp V un IV pirkstu, bet 4 valdziņus uzmet no jauna IV un III pirksta starpā. Tātad no adatām vajadzēs uzņemt 22–7 =15 valdziņus. No delnas virspuses adatas uzņem 7 valdziņus, no delnas apakšpuses – 8 valdziņus. Pirkstu ada par 5 kārtām garāku nekā mazais pirkstiņš. Norauc tāpat kā V pirksta galu.
III pirksta adīšana. Trešā pirksta adīšanai vajag 23 valdziņus. No katras pirkstu starpas iegūst 4 valdziņus (4 – uzņem no pīnītes, kas veidojas starp IV un III pirkstu, bet 4 – uzmet no jauna III un II pirksta starpā), kopā 8. No adatām tātad vajadzēs uzņemt 23–8=15 valdziņus. No delnas virspuses adatas ņem 7 valdziņus, no delnas apakšpuses adatas – 8 valdziņus. To ada par 8 kārtām garāku nekā V pirkstu. Norauc tāpat kā iepriekšējo.
II pirksta adīšana. Otrā pirksta adīšanai vajag 22 valdziņus. No starpas pīnītes uzņem 4 valdziņus, no adatām 22–4=18 valdziņus. Tātad no katras adatas uzņem 9 valdziņus. Otro pirkstu ada par 5 kārtām garāku nekā V pirkstu. Norauc tāpat kā iepriekšējo.
Īkšķa adīšana. Īkšķa adīšanai uzlasa visus uz atsevišķa pavediena uzņemtos valdziņus un visus no jauna uzmestos valdziņus. Lai īkšķa sānos nerastos caurumi, šajās vietās uzņem viena vai divu valdziņu pārstaipus, kurus izada sagriezti. Īkšķi ada par 5 valdziņiem platāku nekā mazo pirkstiņu, t.i., uz adatām jābūt 25 valdziņiem, kurus izkārto vienmērīgi uz visām 3 adatām. Liekos valdziņus norauc. Vienu kārtu ada bez raukšanas. Otrajā kārtā norauc katros sānos pa vienam valdziņam, divus valdziņus labiski saadot kopā. Trešo kārtu ada bez raukšanas. Ceturtajā kārtā rauc atkal pa vienam valdziņam sānos. Kad palicis vajadzīgais valdziņu skaits, īkšķi ada tālāk bez raukšanas tikpat garu kā mazo pirkstiņu. Pirksta galu norauc tāpat kā iepriekšējiem pirkstiem.
