1937. gada 6. maijā nodeg Nacistiskās Vācijas lepnums dirižablis
"Hindenburgs". Liesmas lidaparātu apņem nieka 37 sekundēs, atstājot aiz
sevis izdegušu alumīnija korpusu un bojā gājušos. Tā vietā, lai pasaules
lielākais dirižablis iezīmētu jaunu ekspansiju lidaparātu būvniecībā,
krāsmatas nozīmē dirižabļu ēras beigas.
Turpina Jānis Krops:
Ir 1937. gada 6. maijs Leikhērsta pie Ņujorkas. Pulkstenis rāda septiņi vakarā, un dirižablis "Hindenburgs" sāk nolaišanos. Pagājušas nepilnas trīs dienas kopš dirižablis ceļojis no Frankfurtes savā pirmajā transatlantiskajā pasažieru ceļojumā. Uz klāja ir 97 cilvēki, bet uz zemes milzeni gaida vēl ap 200 skatītāju. Daži gatavi palīdzēt pietauvot "Hindenburgu", satverot virves. Dirižabļa kapteinis Makss Pruss pāris reizes jau riņķojis ap Ņujorku, jo pirms tam lijis spēcīgs lietus un jāgaida kamēr vējš pierims. Vēl smidzinot sīkam lietutiņam, Pruss pavēl atbrīvot balasta ūdeni un samazināt dzinēju jaudu. "Hindenburgs" karājas 90 metru augstumā, kad daži no skatītājiem ziņo, ka it kā redzējuši zilas dzirksteles no zibens atstātās statiskās elektrības. Citi, savukārt, apgalvo, ka pie augšējā stabilizatora redz plīvojam audekla strēmeli - pēc skata spriežot, no "Hindenburga" izplūst gāze. Pulkstenis rāda septiņi un 25 minūtes, kad dirižabļa aizmugurē izšaujas milzīgas uguns mēles. Pāris sekundēs tās aprij lielo gaisa kuģi, kas, cilvēku kliedzieniem skanot, kļuvis par milzīgu uguns bumbu. Debesīs paceļas dūmi, bet izdegušais "Hindenburga" pakaļgals nokrīt, sasverot arī priekšgalu. Ar ūdeņradi pildītie gāzes maisi deg labāk nekā sērkociņi un 18 sekundēs 245 metrus garais dirižablis ir piezemējies. No tā lec ārā pārbiedētie pasažieri, kamēr "Hindenburga" nodegušais karkass, kā skurstenis paliek stāvam vertikāli. Vēl nieka 12 sekundes un zemē nokrīt arī priekšgals. No 97 pasažieriem un apkalpes locekļiem bojā aiziet 35. Vēl kāds skatītājs uz zemes nav paspējis aizmukt no degošā milzeņa, tāpēc upuru skaits palielinās vēl par vienu cilvēku. Pirmajam pasažieru lidojumam bija jākļūst par triumfu, bet tā vietā šokētie žurnālisti steidz ziņot, ka notikusi lielākā traģēdija pasažieru aviācijas vēsturē.
Pēc "Hindenburga" nodegšanas pasažieru pārvadājumiem ir pielikts punkts. Dirižabļus apkalpojošā "Deutsche Zeppelin Reederei" skaidri apzinās, ka neviens vairs neriskēs lidot ar ugunsnedrošā ūdeņraža pildīto balonu. No tā varēja izvairīties, ja Vācijas un ASV attiecības nebūtu bijušas tik saspīlētas. Dirižabļus varēja pildīt arī ar hēlija gāzi, tā tie būtu uguns drošāki. Taču lielākais hēlija eksportētājs ASV nevēlējās sagādāt vāciešiem priekšrocības. Arī amerikāņu inženieri strādāja pie dirižabļu konstruēšanas. Turklāt nacistu režīms bija kā dadzis acī demokrātiskajām valstīm. "Hindenburgs" bija viens no nacistu lepnumiem - pierādījums, ka vācu tauta ir tehniskās attīstības lielvara.
Dirižabļu sākotnējās priekšrocības pār lidmašīnām bija acīmredzamas. Tie bija ietilpīgi un ceļoja praktiski pilnīgā klusumā. Zem balona bija piestiprināta milzīga luksusa viesnīca. Tajā bija 25 istabas, kuru sienas rotāja gleznas. Restorānā bija bagātīga vīnu kolekcija, flīģelis dzīvajai mūzikai, kā arī šefpavāru komanda izsmalcinātām pusdienām, kuras starp citu pasniedza uz porcelāna šķīvjiem. Komandtiltiņā strādāja apkalpe un kapteinis. Bet apakšējā klājā bija ierīkota pat smēķētava. Tajā bija paaugstināts gaisa spiediens, lai telpā neieplūstu ūdeņradis.
Uzreiz pēc "Hindenburga" katastrofas tika izvirzītas trīs aizdegšanās versijas. Pirmā versija pieļāva, ka veikta sabotāža, taču šādam pieņēmuma neizdevās atrast pierādījumus.
Otrā versija pieļāva, ka dirižabļa audekls bija uguns nedrošs. Lai milzīgie gāzes maisi neuzkarstu, tiem pāri bija apvilkts speciāls kokvilnas audekls. To apstrādāja ar īpašu laku, kurai bija jāatstaro Saules gaismu. Taču laka saturēja alumīniju, kas varēja reaģēt ar citām ķīmiskajām vielām un kļūt sprādzienbīstams. Tad dirižablis uzietu gaisā arī, ja būtu pildīts a hēliju.
Taču visizplatītākā versija bija, ka "Hindenburgu" uzlādēja negaisa statiskā elektrība. Pirms nolaišanās tas bija lidojis garām negaisa mākonim, kas varēja lidaparātu uzlādēt. Tiklīdz bija nomestas troses, radās saskare ar zemi, kas varēja radīt elektrisko izlādi. Dzirkstele uzliesmoja ūdeņradi, kas nodedzināja cepelīnu 37 sekundēs. Oficiāli šo versiju gan nekad tā arī neatzina.
Pēc "Hindenburga" bojā ejas visus dirižabļu resursus pārformēja lidmašīnu vajadzībām. 1940. gadā, tikai trīs gadus pēc "Hindenburga" katastrofas, tā angāros jau montēja kara aviācijas bumbvedējus. Interesanti, ka Ņujorkas "Empire State Building" smaile bija paredzēta dirižabļu pietauvošanai. Savukārt Rīgas Centrāltirgus paviljoni sākotnēji bija būvēti kā dirižabļu angāri.
Turpina Jānis Krops:
Ir 1937. gada 6. maijs Leikhērsta pie Ņujorkas. Pulkstenis rāda septiņi vakarā, un dirižablis "Hindenburgs" sāk nolaišanos. Pagājušas nepilnas trīs dienas kopš dirižablis ceļojis no Frankfurtes savā pirmajā transatlantiskajā pasažieru ceļojumā. Uz klāja ir 97 cilvēki, bet uz zemes milzeni gaida vēl ap 200 skatītāju. Daži gatavi palīdzēt pietauvot "Hindenburgu", satverot virves. Dirižabļa kapteinis Makss Pruss pāris reizes jau riņķojis ap Ņujorku, jo pirms tam lijis spēcīgs lietus un jāgaida kamēr vējš pierims. Vēl smidzinot sīkam lietutiņam, Pruss pavēl atbrīvot balasta ūdeni un samazināt dzinēju jaudu. "Hindenburgs" karājas 90 metru augstumā, kad daži no skatītājiem ziņo, ka it kā redzējuši zilas dzirksteles no zibens atstātās statiskās elektrības. Citi, savukārt, apgalvo, ka pie augšējā stabilizatora redz plīvojam audekla strēmeli - pēc skata spriežot, no "Hindenburga" izplūst gāze. Pulkstenis rāda septiņi un 25 minūtes, kad dirižabļa aizmugurē izšaujas milzīgas uguns mēles. Pāris sekundēs tās aprij lielo gaisa kuģi, kas, cilvēku kliedzieniem skanot, kļuvis par milzīgu uguns bumbu. Debesīs paceļas dūmi, bet izdegušais "Hindenburga" pakaļgals nokrīt, sasverot arī priekšgalu. Ar ūdeņradi pildītie gāzes maisi deg labāk nekā sērkociņi un 18 sekundēs 245 metrus garais dirižablis ir piezemējies. No tā lec ārā pārbiedētie pasažieri, kamēr "Hindenburga" nodegušais karkass, kā skurstenis paliek stāvam vertikāli. Vēl nieka 12 sekundes un zemē nokrīt arī priekšgals. No 97 pasažieriem un apkalpes locekļiem bojā aiziet 35. Vēl kāds skatītājs uz zemes nav paspējis aizmukt no degošā milzeņa, tāpēc upuru skaits palielinās vēl par vienu cilvēku. Pirmajam pasažieru lidojumam bija jākļūst par triumfu, bet tā vietā šokētie žurnālisti steidz ziņot, ka notikusi lielākā traģēdija pasažieru aviācijas vēsturē.
Pēc "Hindenburga" nodegšanas pasažieru pārvadājumiem ir pielikts punkts. Dirižabļus apkalpojošā "Deutsche Zeppelin Reederei" skaidri apzinās, ka neviens vairs neriskēs lidot ar ugunsnedrošā ūdeņraža pildīto balonu. No tā varēja izvairīties, ja Vācijas un ASV attiecības nebūtu bijušas tik saspīlētas. Dirižabļus varēja pildīt arī ar hēlija gāzi, tā tie būtu uguns drošāki. Taču lielākais hēlija eksportētājs ASV nevēlējās sagādāt vāciešiem priekšrocības. Arī amerikāņu inženieri strādāja pie dirižabļu konstruēšanas. Turklāt nacistu režīms bija kā dadzis acī demokrātiskajām valstīm. "Hindenburgs" bija viens no nacistu lepnumiem - pierādījums, ka vācu tauta ir tehniskās attīstības lielvara.
Dirižabļu sākotnējās priekšrocības pār lidmašīnām bija acīmredzamas. Tie bija ietilpīgi un ceļoja praktiski pilnīgā klusumā. Zem balona bija piestiprināta milzīga luksusa viesnīca. Tajā bija 25 istabas, kuru sienas rotāja gleznas. Restorānā bija bagātīga vīnu kolekcija, flīģelis dzīvajai mūzikai, kā arī šefpavāru komanda izsmalcinātām pusdienām, kuras starp citu pasniedza uz porcelāna šķīvjiem. Komandtiltiņā strādāja apkalpe un kapteinis. Bet apakšējā klājā bija ierīkota pat smēķētava. Tajā bija paaugstināts gaisa spiediens, lai telpā neieplūstu ūdeņradis.
Uzreiz pēc "Hindenburga" katastrofas tika izvirzītas trīs aizdegšanās versijas. Pirmā versija pieļāva, ka veikta sabotāža, taču šādam pieņēmuma neizdevās atrast pierādījumus.
Otrā versija pieļāva, ka dirižabļa audekls bija uguns nedrošs. Lai milzīgie gāzes maisi neuzkarstu, tiem pāri bija apvilkts speciāls kokvilnas audekls. To apstrādāja ar īpašu laku, kurai bija jāatstaro Saules gaismu. Taču laka saturēja alumīniju, kas varēja reaģēt ar citām ķīmiskajām vielām un kļūt sprādzienbīstams. Tad dirižablis uzietu gaisā arī, ja būtu pildīts a hēliju.
Taču visizplatītākā versija bija, ka "Hindenburgu" uzlādēja negaisa statiskā elektrība. Pirms nolaišanās tas bija lidojis garām negaisa mākonim, kas varēja lidaparātu uzlādēt. Tiklīdz bija nomestas troses, radās saskare ar zemi, kas varēja radīt elektrisko izlādi. Dzirkstele uzliesmoja ūdeņradi, kas nodedzināja cepelīnu 37 sekundēs. Oficiāli šo versiju gan nekad tā arī neatzina.
Pēc "Hindenburga" bojā ejas visus dirižabļu resursus pārformēja lidmašīnu vajadzībām. 1940. gadā, tikai trīs gadus pēc "Hindenburga" katastrofas, tā angāros jau montēja kara aviācijas bumbvedējus. Interesanti, ka Ņujorkas "Empire State Building" smaile bija paredzēta dirižabļu pietauvošanai. Savukārt Rīgas Centrāltirgus paviljoni sākotnēji bija būvēti kā dirižabļu angāri.
