Vācija ir viens no iecienītākajiem latviešu ceļotāju galamērķiem, jo tā ir samērā viegli sasniedzama, turklāt šajā valstī ir tiešām daudz brīnišķīgu vietu, ko apskatīt.
Atkarībā no savām vēlmēm vari izvēlēties piemērotāku galamērķi atpūtai. Vai tā būs kāda lielāka pilsēta, piemēram, Berlīne, kur var labi iepirkties, baudīt mākslu un kultūru, izklaidēties un atpūsties? Vai tomēr kāda mazāka pilsēta, kur pabaudīt klusumu un vietas šarmu?
Tikpat labi vari apskatīt Vācijas brīnišķīgos tūrisma galamērķus un fantastisko dabu – kalni, ezeri un meži. Ak, kas par skaistumu!
Arī krāšņās pilis noteikti ir viens no iemesliem, lai jau tuvākajā laikā pakotu somu un dotos ceļā.
Bet kurp doties un ko īsti apskatīt, lūk, raugies "Tūrisma Gids" izveidotajā izlasē.
'Mazā Berlīne' Modlaroita – vācu pilsētiņa, ko joprojām sadala mūris
Tūrismagids
Trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra nojaukšanas Vācijā tomēr vēl ir saglabājusies vēl viena pilsēta, kas ar sienu sadalīta austrumos un rietumos. Protams, vairs tikai daļēji.
Lai arī Modlaroitas (Mödlareuth) pilsētiņā ir vairs tikai 15 mājas un kādi 50 iedzīvotāji, tai ir divi mēri, divi pasta indeksi un pat dažādi dialekti, teikts "Warhistoryonline".
Šīs pilsētas pirmsākumi meklējami 1810. gadā. Tā atrodas uz divu Vācijas zemju robežām – starp Bavāriju un Tīringenes brīvvalsti. Tomēr tā nav bijusi problēma un iedzīvotāji labi sadzīvojuši līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Kā zināms no vēstures stundām, pēc nacistiskās Vācijas sakāves, ietekmes zonas tās teritorijā savā starpā sadalīja Sabiedrotie. Tā nu daļa pilsētas nonāca ASV un daļa Padomju Savienības pārvaldībā jeb tika sadalīta divās valstīs. Padomija pārņēma varu pilsētas austrumos, bet amerikāņi – rietumu daļā. Turklāt jau 1952. gadā uzcelts mūris, lai atturētu iedzīvotājus no pārbēgšanas, izbūvēti sargtorņi ar bruņotiem vīriem posteņos, novilktas dzeloņstieples un izvietotas mīnas, lai neļautu nevienam nelegāli un nemanīti šķērsot robežu. Tā nu Modlarota ieguva iesauku "mazā Berlīne".
Berlīnē mūris tika uzcelts tikai 1961. gadā, tomēr Modlaroitā dzīve krietni atšķīrusies no sadalītās lielpilsētas. Piemēram, visi austrumu puses un rietumu puses berlīnieši viens otru, protams, nepazina, savukārt mazajā pierobežas miestā visi bija pazīstami un siena ļoti mākslīgi tos izšķīra. Bijis pat gadījums, kad siena vienu no otra atdalījusi divus brāļus. Jāsaka, ka šis apstāklis arī radīja situāciju, kad nekāda īsta spiegošana padomju tradīcijās nebija iespējama, jo, lai arī tikuši iesūtīti pat veseli pieci padomju spiegi, pretējā pusē tos uzreiz atpazina un vietējie no tiem izvairījās, tā nu neko prātīgu uzzināt neizdevās.
Kad Džordžs Bušs, kā ASV viceprezidents Ronalda Reigana laikā viesojās šajā vietā, viņš atzina, ka mūris te ir "pat lielāka neķītrība", nekā slavenā siena Berlīnē, ko sāka nojaukt 1989, gada 7. novembrī. Modlaroitas iedzīvotāji gandrīz mēnesi vēlāk, 5. decembrī, pieprasīja atvērt robežu un ļaut šķērsot mūri. Jau divas dienas vēlāk inženieru vadībā mūri sāka nojaukt, bet 9. decembrī ciema iedzīvotāji varēja brīvi doties uz otru pusi.
Jāsons Johansons, "Sadalītais ciems: Aukstais karš Vācijas pierobežā" ( "Divided Village: The Cold War in the German Borderlands) autors raksta, ka šī pilsēta ir "savāds gadījums" mūsdienu Vācijā, jo pilsētai vēl joprojām ir divi mēri, divi pasta indeksi un, ja sazvanās ar ielai pretējā pusē dzīvojošo kaimiņu reizēm sanāk zvanīt uz citu federālo zemi. Bērniem, kas dzīvo katrs savā pusē, pat nākas apmeklēt dažādas skolas.
Tūristi varot arī visai viegli ievērot atšķirības sveicinoties – pilsētiņas abās malās atšķiras dialekti. Bavārijas pusē parasti dzirdēsiet uzrunu "Grüss Gott" (Dievs palīdz!), bet otrā pusē sveicinās līdzīgi kā citur Vācijā "Guten Tag" (Labdien!).
Reiz pilsētniekiem gan jautāts, vai tie vēlētos apvienoties, bet tie anonīmā aptaujā noraidījuši šo iespēju, raksta "Warhistoryonline".
Ingolfs Hermans, kas strādā vietējā muzejā, tomēr pastāstījis, ka esot zināmas pazīmes tam, ka sabiedrība nelielajā pilsētiņā atkal kļūst vienotāka. Iedzīvotāji sanākot uz kopīgiem pasākumiem vietējā tautas namā, kas atrodas Tīringenes pusē.
Mūsdienās saglabājusies daļa mūra, kas mazpilsētā kalpo kā sava veida brīvdabas muzejs. Stalti stāv arī divi sargtorņi, kā atgādinājums par aizgājušajiem laikiem, kad pirms 65 gadiem tika mainīts daudzu šejieniešu liktenis un pilsētiņa vairs nebija tāda kā agrāk.
Muzeja kontaktinformāciju un darba laikus varat atrast šeit.
Īsta pasaku pils: Bavārijas karaliskās ģimenes vasaras rezidence Hoenšvangavā
Tūrismagids
Andra Briekmanecelojumi@delfi.lv
Bavārijas federālā zeme Vācijā ir slavena ar savām pilīm, kas šķiet gluži vai izceltas no pasaku grāmatu attēliem. Tās vācu valdniekiem cēluši sava laika labākie arhitekti, bet greznojuši labākie mākslinieki. Ne tikai pašas pilis, bet arī to interjers parasti ir īsts mākslas darbs, kas arī mūsdienās ir labi saglabāts vai atjaunots un pieejams apskatei, lai radītu kaut aptuvenu iespaidu, kādā greznībā mituši valdnieki un aristokrāti pagājušajos gadsimtos. Viena no šādām izcilām celtnēm ir arī Hoenšvangavas pils (Schloss Hohenschwangau).
Šī idilliskā pils, kā jau īstai aristokrātu rezidencei pienākas, atrodas kalnā, un to ieskauj Bavārijas Alpi, bet pakājē slejas jaukais Hoenšvangavas ciems. Gadiem ilgi šīs pils krāšņumu un slavu aizēnoja netālu esošā Noišvānšteinas pils, kas ir viens no pasaules apmeklētākajiem objektiem. Tomēr šīs pils popularitāte ir arī tās lāsts, un pārlieku lielais tūristu daudzums daļai ceļotāju liek izvēlēties citus apskates objektus. Te nu lieliska alternatīva ir tieši Hoenšvangava, kas ir tikpat skaista un interesanta.
Pils celtniecība pēc Bavārijas kroņprinča Makša, kas vēlāk kļuva par Bavārijas karali Maksimiliānu II, pavēles sākta 1832. gadā. Vēlāk viņa dēls Ludvigs II uzcēla jau minēto Noišvānšteinas pili. Lai nu kā, Maksimiliāns vietu savai jaunajai pilij neizvēlējās nejauši. Apskatot visas iespējas, viņš nolēma celt to vietā, kur kalna galā jau atradās senas pilsdrupas no 12. gadsimta. Vecā pils piederējusi Švangavas bruņiniekiem un bijusi pazīstama kā Švānšteinas cietoksnis. Kad bruņniecības laiki beidzās, arī cietokšņa varenība palēnām izplēnēja, un 16. gadsimtā to pametis pēdējais bruņinieks. Īsu brīdi tā bijusi konsula Johana von Paumgartena rezidence, kas cietoksni pārsaucis par Hoenšvangavas pili. Pēc tam tā tika pamesta novārtā un Napoleona kara laikā pārvērsta drupās, kas piesaistīja prinča Makša uzmanību, raksta "The Vintage News
Kroņprincis gribējis uzbūvēt romantisku pili ar gotikas elementiem – ap to laiku visā Eiropā bija populāras romantisma un bruņniecības idejas, kas izpaudās daudzās cēlās būvēs. Pils celtniecībā piesaistīti daudzi slaveni mākslinieki un arhitekti, bet lielākie nopelni par izsmalcinātajiem sienu dekoriem pieder itāļu gleznotājam un arhitektam Domeniko Kuaglio, raksta "The Vintage News". Pils interjerā redzami arī austrumnieciski motīvi, īpaši karalienes guļamkambarī.
Telpu sienu un griestu gleznojumi rāda ainas no vācu folkloras, teikām un viduslaiku leģendām. Tā kā Švangavas bruņinieku simbols bijis gulbis, arī Maksimiliāns to licis iepīt gandrīz visu telpu greznojumos – sākot ar sudraba svečturiem līdz pat skulptūrām, kas attēlo gulbju valdnieku Loengrīnu – tas redzama slavenajā Gulbju bruņinieku zālē. Skulptūras ataino pasaku par Svētā Grāla bruņinieku Loengrīnu, ko gulbis laivā atved par glābēju nepatiesi apsūdzētajai nelaiķa Brabantes hercoga meitai Elzai. Vēlāk savu slaveno operu Vāgners sacerējispēc šīs leģendas. Interesanti, ka pasaulslavenais komponists, kurš arī Rīgā aizvadījis neilgu sava ražīgā mūža daļu, Hoenšvangavas pilī uzturējies tikai istabā, kur sienas grezno gleznojumi ar ainām no langobardu valdnieka Autari dzīves, raksta "The Vintage News". Te jāpiemin, ka langobardi bija viena no ģermāņu ciltīm, kas apdzīvoja zemes uz ziemeļiem no Alpiem. Šī bija viena no mežonīgākajām un nežēlīgākajām ģermāņu ciltīm.
Gulbju motīvs redzams arī pils brīnišķīgajos dārzos, ko arī radījis Domeniko Kuaglio. Protams, dārza galvenais apskates objekts ir gulbja strūklaka, bet tā nav vienīgā. Ja esat šajā dārzā, noteikti apskatiet arī lauvas fontānu, ko iedvesmojusi strūklaka Alhambras Lauvu pilī Spānijā.
Pils celtniecība ilgusi aptuveni 10 gadus. Kad tā bijusi pabeigta, Maksimiliāna II tēvs Ludvigs I pili apmeklējis pirmo reizi, un tā viņu patiesi pārsteigusi. Bavārijas valdnieks to raksturojis kā "īstu pasaku pili". Šī bija karaliskās ģimenes vasaras rezidence, kur arī nākamais "pasaku karalis", Noišvānšteinas saimnieks Ludvigs II un viņa brālis Otto pavadīja lielu daļu savas bērnības.
1864. gadā Bavārijas Maksimiliāns aizgāja citā saulē, bet viņa dēls Ludvigs II ievācās pilī. Kamēr tika celta viņa paša sapņu pils Noišvānšteina, kas prasīja lielāko daļu valsts kases naudas, viņš dzīvoja Hoenšvangavā, jo tā atradās netālu un viņš pats varējis pārraudzīt būvdarbus. Šim mērķim valdnieks pat izmantojis zelta teleskopu, ko arī tagad var apskatīt vienā no pils istabām.
Kopš 1912. gada Hoenšvangavas pils ir atvērta apmeklētājiem. Mūsdienās tā tiek iekļauta vai visos pasaules ievērojamāko piļu sarakstos.
Blakus pilij apskatāms arī Bavārijas valdnieku muzejs, bet Noišvānšteinas pils patiešām atrodas pavisam netālu un ir it labi saskatāma.
Adrese: Alpseestraße 30, 87645 Schwangau, Vācija
Biļešu cenas un pils darba laiki apskatāmi šeit.
Velna tilts – viena no skaistākajām Vācijas vietām, kas apskatāma bez maksas
Tūrismagids
Vācijā ir kāds neliels, bet ļoti slavens tilts, kas uzbūvēts tā, ka, atspīdot ūdenī, rada sirreālu, pilnīgi perfekta apļa ilūziju, kas cilvēkam ar bagātāku iztēli varētu šķist kā vārti uz citu pasauli. Tieši sava maģiskā izskata dēļ to dēvē par Velna tiltu (Die Rakotzbrück).
Īpaši skaisti šis 19. gadsimtā būvētais tilts izskatās īsi pēc saullēkta, kad ūdens ir pavisam mierīgs un no tā ceļas neliela migliņa, bet ūdens atspulgos spēlējas rudens koku krāsas.
Tilts būvēts no bazalta. Cilvēki to iesaukuši par Velna tiltu, jo uzskata, ka to būvējis sātans – tilts ir brīnumaini skaists, taču arī bīstams un nedrošs.
Velna tilts atrodas izcili skaistā vietā – Kromlavas (Kromlau) Acāliju un rododendru parkā. Tas ir plašs ainavu parks Gablencā, Vācijā.
Amatierfotogrāfam no Polijas Janam Sieminskim nesen izdevies tiltu iemūžināt fantastiskās fotogrāfijās. "To būvēja 19. gadsimta vidū, lai kopā ar atspulgu ūdenī tilts veidotu perfektu riņķa līniju. Tieši pirms saullēkta stāvēju nelielā peļķē iepretim tiltam un gaidīju perfektu brīdi, lai to iemūžinātu," par savu darbu tapšanu "Vida Press" stāstījis fotogrāfs. "Kad to pirmo reizi ieraudzīju, nodomāju: "Vou, tas tiešām ir neticami!" Šajā tiltā ir kaut kas maģisks."
Jāpiebilst, ka parkā, kurā atrodas tilts, nav jāmaksā ieejas maksa un tas ir atvērts jebkurā laikā.
Tiltam gan nav praktiska izmantojuma, jo to šķērsot ir aizliegts, lai saglabātu šo brīnumaino arhitektūras objektu un lai neapdraudētu cilvēku drošību. Taču tas neattur daudzus tūristus un, it īpaši fotogrāfus, doties uz šo pasakaino vietu un ar acīm baudīt tilta skaistumu.
Ja plānojat braucienu uz Vāciju, vērts izlasīt arī par brīnišķīgajām pilīm šajā valstī. Vairāk informācijas šeit.
Lihtenšteinas pils, kas izskatās kā no princešu un bruņinieku pasaku grāmatas
Tūrismagids
Andra Briekmanecelojumi@delfi.lv
Lihtenšteinas pils Vācijā izskatās kā 3D attēls no pasaku grāmatām, tas ir fakts, un daudziem var šķist, ka tai ir sena vēsture un sakars ar bruņinieku laikiem, tomēr šis iespaids ir mānīgs, jo pašreizējā pils netālu no Štutgartes celta 19. gadsimta 40. gados, kad Vācijā modē bija viduslaiku romantizēšana un šāda veida pilis tapa daudz kur. Šī ir viena no skaistākajām un slavenākajām Vācijas pilīm, to pat iesaukuši par Virtembergas pasaku pili, turklāt tā ir arī Vilhelma Haufa stāsta "Lihtenšteina" iedvesmotāja.
Pils, ko nosaukuma dēļ nevajadzētu jaukt ar pundurvalsti vai pili Austrijā, atrodas Švābu Albā uz iespaidīgas, 817 metrus augstas klints ar skatu uz Ehacas (Echaz) upes ieleju, netālu no romantiskās viduslaiku pilsētiņas Tībingenes. Tā celta laikā no 1840. līdz 1842. gadu, bet aristokrātisku dzimtu pilis te atradušās jau 12. un 13. gadsimtā.
Diemžēl Lihtenšteinas kungi bieži piedzīvoja uzbrukumus un apdraudējumu savu uzskatu dēļ – viņi nebija draudzīgās attiecībās ar imperiālo Reitlingenes pilsētu (Reichsstadt Reutlingen) un Hābsburgiem. Tā nu Reitlingenes pilsētas iedzīvotāju nemieros pils 14. gadsimtā nopostīta un vairs netika atjaunota.
1390. gadā apmēram 500 metrus no vecajām drupām uzbūvēta jauna pils, kas pārsteigusi visus. Tā bijusi viena no iespaidīgākajām celtnēm viduslaiku Eiropā, ko sauca sava laika par drošāko cietoksni. Tā Lihtenšteinu dzimtai piederējusi vairāk nekā 200 gadus, bet tad, nevienu reizi nepiedzīvojusi uzbrukumu, 17. gadsimtā nocietinātā pils savu statusu kā dzimtas rezidence zaudējusi, turklāt atkal izcēlās karš – 30 gadu karš, kura laikā pili Tiroles līnijā iekaroja vareno Hābsburgu karaspēks. Tam sekoja arī pēdējā Lihtenšteinu dzimtas mantinieka nāve 1687. gadā, kurš krita, karojot ar turkiem. Tā nu šajā vietā gandrīz divus gadsimtus valdījusi aizmirstība.
1802. gadā Virtembergas valdnieks Frederiks I te pils vietā licis uzcelt medību namiņu. Principā tikusi "noņemta'' veco mūru augšējā daļa un uz tiem uzbūvēta vienkārša koka ēka, kas daudzviet aprakstos saukta par "necilu".
Jāpiebilst, ka pils nosaukuma un tās pasaules slavas iegūšanā liela loma ir literatūrai, proti, vācu piedzīvojumu stāstu un pasaku burvim Vilhelmam Haufam, kas 1826. gadā uzrakstīja grāmatu "Lihtenšteina". Tas tad arī ietekmēja pils tālāko likteni.
1837. gadā Virtembugas Vilhelms nopircis minēto medību namiņu. Kad 1840. gadā Johans Georgs Rups sāka celt jauno pili, tā jau visur dēvēta par Jauno Lihtenšteinu. Pēc hercoga Vilhelma ieteikumiem, ko iedvesmoja Haufa slavenais stāsts, tā pilnīgi no jauna tika būvēta uz vecajiem 14. gadsimta pils pamatiem, teikts pils mājaslapā. Lepnā, trīs stāvus augstā celtne izskatā atgādina klasisku viduslaiku pili – ar pagalmu, augstu torni un aizsargmūri, bet uz to ved romantisks akmens tilts. 1842. gadā pili atklājis pats Vācijas valdnieks.
Tās gleznojumus un interjeru veidojis Nirnbergas mākslinieks Georgs Eberlains, kā arī nezināms austriešu mākslinieks, kas literatūrā tiek dēvēts par "Lihtenšteinas meistaru". Arī iekštelpas veidotas viduslaiku stilā ar dažādiem bruņniecības elementiem. Pēc Vācijas revolūcijas 1848. gadā šo pili vēl pārbūvēja līdzīgā stilā kā Ulmes fortu, bet Vilhelms ieguva Ūrahas hercoga titulu. Nelielai atkāpei jāpiebilst, ka šīs dzimtas pārstāvis un Lihtenšteinas pils mantinieks 1918. gadā tika izvēlēts arī par Lietuvas karali, kas pieņēma vārdu Mindaugs II, bet nekad tā arī neapmeklēja Lietuvu. Pēc tam kad Vācijā notika revolūcija, Lietuva tomēr kļuva par prezidentālu republiku.
Atgriežoties pie Lihtenšteinas pils, nevar nepieminēt vēl kādu interesantu stāstu, kas varēja mainīt tās vaibstus. 20. gadsimta sākumā, kad ceļošanas kāre, vāciešiem dodoties kalnos un mežos, sita augstu vilni, tika apsvērta ideja par to, ka uz pili vajadzētu ierīkot modernu trošu vagoniņu, tomēr šī doma tika atmesta, jo daudzi uzskatīja, ka tas izbojātu pils romantisko skaistumu.
20. gadsimts šai skaistajai vietai tomēr nebija saudzīgs, un Otrajā pasaules karā pils tikusi stipri izpostita, raksta "The Vintage News". Pateicoties "Wüstenrot Stiftung Gemeinschaft der Freunde Deutscher Eigenheimverein e.V." atbalstam, pils 2002. gadā atjaunota.
Jāpiebilst, ka arī mūsdienās tā pieder Ūrahas hercogu dzimtai, bet ir atvērta publikai. Pilī var gan doties gida vadītā ekskursijā, gan apmesties tajā izveidotajā viesnīcā. Pilī ir arī labs restorāns, bet, kad kārtīgi paēsts, var doties pastaigā vai pārgājienā pa kādu no marķētajiem maršrutiem. Pie pils ir arī vairāki skatu laukumi, no kuriem var apbrīnot gleznaino ainavu.
Turpat blakus ir iekārtots arī virvju piedzīvojumu parks kokos, bet netālu ir interesantas stalaktītu alas, piemēram "Nebelhöhle" vai "Bärenhöhle".
Pie pils var ērti piebraukt ar auto.
Mītiski skaistā Partnahas aiza Bavārijā
Tūrismagids
Līdzās skaistajām pilīm un atrakciju parkiem, arī Partnahas aiza Garmišā-Partenkirhenē, ir viena no Vācijas top 10 izcilākajām apskates vietām.
Partnahas aiza (Partnachklamm) ir brīnišķīga un iespaidīga vieta Bavārijā, Vācijā. Tā ir aptuveni 700 metrus gara, bet aizas sienu augstums sasniedz pat 80 metrus, liekot cilvēkam justies pavisam sīkam. Aiza ir atvērta apskatei gan vasarā, gan ziemā.
Jau 1912. gadā tā atzīta par dabas pieminekli. Tā apbur ar skaisto ūdenskritumu, strautu un tirkīzzilajiem baseiniem, kas atrodami starp iespaidīgām tumšām klintīm. Kā jau Vācijā, šajā skaistajā vietā viss ir labiekārtots un tūristi, vietās, kur kādreiz ceļotāji riskēja ar dzīvību, tagad ērti dabas brīnumu var apskatīt, ejot pa diviem celiņiem ar margām, kas vijas tieši gar pašu ūdens malu. Taku gar strautu kādreiz izmantojuši mednieki un mežsargi.
Tikai 25 minūšu gājiena attālumā atrodas Olimpiskais slēpošanas stadions (Olympia Skistadion). Starp citu, no tā stāvlaukuma uz aizu var nokļūt, arī braucot zirga pajūgā.
Tomēr, vienalga kā izlemsiet turp doties, noteikti jāapgādājas ar ērtiem un izturīgiem apaviem, jo no aizas sākas arī vairākas pārgājienu takas, pa kurām ejot var nokļūt arī gleznainajās Alpu ielejās un vēl vienā no Vācijas populārākajiem dabas objektiem - Cūgšpices kalnā (Mount Zugspitze).
Iespaidīgas jebkurā gadalaikā ir gida vadītas ekskursijas pa aizu lāpu gaismā, bet jo īpaši ziemā, kad lāpu gaisma atmirdz ūdens veidotajos ledus mākslas darbos – šādās reizēs aiza tiešām atgādina mītisku pili.
Lielais kanjons, fjordi un Austrālijas klintis? Vietas, ko necerējāt atrast Vācijā
Tūrismagids
Andra Briekmanecelojumi@delfi.lv
Daudziem šķiet, ka Vācija ir vieta, kur nav, ko redzēt, vai, līdz ar Berlīnes apmeklējumu, viss jau redzēts. Cilvēki, kas tur bijuši, noteikti iebildīs, sakot, ka Berlīne vispār nav Vācija, bet ārpus tās atrodama visfantastiskākās vietas. Neticat? Lūk, neliels ieskats apskates vietās, par ko daudzi pat nenojauš.
Ja jums šķiet, ka šī fotogrāfija ir fotomontāža, jūs kļūdāties. Šāds tilts tiešām eksistē un tas atrodas Vācijā.
Tā konstrukcijas sniedzas pāri mežiem Mozeles pietekas ielejā dziļi Hunsrika kalnu sirdī. Trošu tilts ir 360 metrus garš un gandrīz tikpat augsts. To dēvē par "Geierlay".
Vai šī fotogrāfija ir no Marsa. Nē, lai šādu skatu ieraudzītu, vienkārši jādodas uz Ziemeļjūras salu Zilti (Sylt) Vācijā, kur atrodas klintis, kas tiešām izskatās kā no citas planētas.
Vienmēr esi gribējis braukt uz Austrāliju. Ja nav tik daudz naudas un laika, lai dotos tālajā cēlā, aizbrauciet uz "Teufelstisch" jeb Velna galdu Pfalcas federālajā zemē.
Arī Tolkīna aprakstītā Viduszeme reālajā dzīvē, iespējams, meklējama tieši Vācijā. Apmeklējiet seno Velna tiltu Saksija. Šis tilts nav tik liels vai iespaidīgs, kā varbūt šķiet fotogrāfijas, tomēr tas pārsteidz ar savu gleznaino mieru. Velna tilts (Die Rakotzbrücke) atrodas Vācijā, Kromlauera (Kromlauer) parkā, zaļu lapotņu ieskauts. Tas celts 1860. gadā, ar unikālu precizitāti, lai tilts un tā atspulgs ūdenī veidotu apli, neatkarīgi no skatīšanās vietas. Vairāk lasiet šeit.
Ja fanojat par Islandi un tās dabu, Vācijā jūs pārsteigs kāds ezers. Runa ir par Šrekzē (Schrecksee) Bavārijā. Tas atrodas Alpu ielokā, un ainava te tiešām līdzinās Islandes dabai.
Bērni lūdzas uz Disnejlendu? Aizbrauciet uz Šverīnes pili, kura izskatās gluži kā oriģināls pilij, ko attēlojis Disnejs. Tā uzcelta uz salas. Pils izveidota neregulāra piecstūra formā, to veido pieci spārni, un tā ir visatpazīstamākā celtne Šverīnē.
Tikpat skaista ir arī Lihtenšteinas pils (nejaukt ar pundurvalsti).
Savukārt tiem, kam patīk fjordi un garšo arī vīns, jādodas uz Mozeli, kur atrodas upju ielejas starp kalniem, kas tiešām dažviet izskatās pēc Norvēģijas krāšņajām ainavām. Piemēram, Mozelšleife (Moselschleife) vai Zāršleife (Saarlschleife), kas ir šo upju loki.
Vai arī vēl iespaidīgāk - šādu ainavu atradīsiet pie Kēnigzē Bavārijā.
Vēlaties redzēt fascinējošas stalaktītu un stalagmītu alas? Tādas apskatāmas vairākās vietās Vācijā. Piemēram, ja dosieties uz "Saalfelder Feengrotten".
Esat kādreiz redzējuši Santamonikas slaveno molu ar atrakcijām Kalifornijā? Iespējams, vēl skaistāks ir Rīgenas salas "Seebrücke Sellin".
Lai apskatītu akveduktus, arī nav obligāti jābrauc uz Itāliju. Vācijā, Saksijas Šveicē, ir iespaidīgais Basteja tilts….
Gājiens pa Lielo kanjonu un citu aizu ir piedzīvojums, ko gribat tuvākajā laikā īstenot. Iespējams, nav nemaz jābrauc tik tālu, jo Bavārijā esošā Partnahas aiza ir tiešām iespaidīga un redzēšanas vērta. Vairāk par aizu lasiet šeit.
Arī tie, kas uzskata, ka milzīgas krīta baltas klintis jūras krastā atrodamas tikai Anglijā un Īrijā, kļūdās. Tādas var apskatīt arī Vācijas lielākajā salā – Rīgenā.
Tāpat interesantas klintis ir Heligolandes salā, kur piekrastē, piemēram, ir "Garā Anna".
Aizbraukt uz Niagāras vai Līgavas plīvura ūdenskritumu Ziemeļamerikā ir par dārgu? Nu, iepējams, šis iespaidīgais ūdenskritums pie Kēnigzē kliedēs skumjas par nesasniedzamo….
Neskumstiet arī, ja sāls tuksneši un Andu kalni Dienvidamerikā nav sasniedzami. Apskatiet Hesenes vidienē esošos sāls kalnus, ko dēvē par "Kilimandžaro" un "Kali".
Vienmēr esat gribējuši aizbraukt uz Grieķiju un apskatīt uz klints "sēdošo" Meteoras klosteri? Sāciet ar Tušersfeldi, kas ir tikpat iespaidīga.
Šajā attēlā redzama vasara Francijas dienvidos, kur plaukst lavandas? Nē, tā ir Lejas Saksija un Luenburgeras pļava (Lueneburger Heide), kur zied virši. Iespaidīgi, vai ne? Turpat ir arī interesants dzīvnieku parks. Vairāk lasiet šeit.
Materiāla tapšanā izmantota informācija no ceļojumu blogera Maksimiliāna Cendera ieteikumiem, "Theculturetrip" un "TurismaGids" arhīva.
Iespējams, skaistākais riteņbrauciens Eiropā – Mozeles ieleja, kur katrs pagrieziens kā pastkarte
Tūrismagids
Andra Briekmanecelojumi@delfi.lv
Tā nu sagadījās, ka šogad maija beigās paņēmu dažas brīvdienas un atradu lētas aviobiļetes uz Vāciju, lai būtu prom no mājām un šo laiku tiešām izmantotu atpūtai. Pirmās divas dienas pavadīju vecajā Rietumvācijas galvaspilsētā Bonnā, bet pēc tam ar sabiedrisko transportu devos uz vīna un saules ieleju Mozeles upes krastos, kur izlēmu iznomāt velosipēdu un pa īstam atklāt šo vietu. Tā bija laba izvēle, jo karsts laiks un lielpilsēta nav draudzīgi jēdzieni, bet Vācijas laukos siltums bija patīkams.
Šis nav stāsts par eksotisku ceļojumu, bet gan par labu, aktīvu un ne pārāk nogurdinošu atpūtu, kad ikdiena tiek atstāta aiz muguras un ar katru riteņa apgriezienu, kājām strādājot, galvā viss arvien vairāk sakārtojas – gluži kā zobratiņi mehānismā saliekas pareizi un viss atkal darbojas.
Tieši tādas bija manas izjūtas, braucot pa ideāli gludo veloceliņu, kura kopējais garums ir ap 180 kilometriem gar katru Mozeles krastu (es veicu aptuveni 80 no tiem). Tā kā arī Rīgā mēdzu visai bieži mīties ar velosipēdu, zinu teikt, ka celiņa kvalitāte Vācijā bija nesalīdzināma ar mūsējo – vienkārši izcila. Tas līkumo un lokās ap kalniem un cauri vīnogu laukiem, gar mazām, piparkūcīgām pilsētiņām un arī pa vidu kempingiem, kur vācu pensionāri, saslējuši kājas gaisā, guļ saulītē pie saviem treileriem, apbrīnojot skaistos skatus. Šķiet, treileru parki te ir ļoti iecienīti, jo tādi ir vai katrā pilsētā, ar gludi nopļautiem mauriņiem, nelieliem, iežogotiem laukumiņiem, kuros atrodas pa smukam treilerim, kam priekšā vēl ir arī telts brangas istabas izmērā, dažiem ir arī puķudobes un dārza rūķi, lai radītu īsti mazpilsētisku noskaņu. Tādas, lūk, nacionālās īpatnības!
Biju apmetusies viesu namā pie vīna darītavas mazā pilsētiņā ar nosaukumu Brīdela (Briedel). Jāsaka uzreiz, ka Mozelē ir grūti atrast māju, kurā nav arī vīna darītava. Godīgi atzīšos, īpaši tādu arī nemeklēju, jo stāsti par vīna audzēšanu un darīšanu, ir viena no lietām, kas šeit tiek apspriesti gan uz ielu stūriem, gan vakarā pie dievu dzērienu glāzītes, tāpēc dzīve vīna darītavā ir iespēja justies kā vietējam un pieder pie vietas iepazīšanas. Un kur tad vēl lielā priekšrocība, ka suvenīri pat nav jānes mājās no veikala, jo visu var iegādāties uz vietas?!
No rīta noprasīju saimniecei, kur var iznomāt velosipēdu, un devos braucamā meklējumos. Daži simti metru uz leju pa kalnu, gar rožu krūmiem un mazām pildrežģu mājiņām, un biju pie velonomas. Tās īpašniece man par septiņiem eiro dienā bija gatava piešķirt vellapēdu. Izmēģināju dažus no viņas pagalmā esošajiem velosipēdiem un vienu atradu par ļoti labu esam. Visu sarunājām un devos ceļā.
Sākumā braucu lēni gar krastu, piestājot katrā pilsētiņā – Cellē, Bulija, Alfā un citās. Riteņbraucēju ir daudz, bet tas netraucē. Jāpiebilst, ka pilsētiņas vienu no otras šķir aptuveni trīs kilometri.
Pa vidam vēl nopeldējos tīrajā Mozeles ūdenī – daudz kur var atrast peldēšanai piemērotas vietas, bet tās nav īpaši labiekārtotas, drīzāk atgādina arī pie mums ierastos pleķīšus pie ūdenstilpnēm, kur nedaudz novākti meldri un zāles. Gar ceļa malām gan ir izvietoti arī soli, kas domāti ērtai atpūtai jeb zvilnēšanai upes krastos.
Tie izskatās šādi, un noteikti jāizmēģina.
Īsi pirms Kohemas, kas bija mans nospraustais galamērķis 40 kilometru attālumā no Brīdelas, atradu arī Mozeles ielejas muzeju – nekas īpašs, bet izklaidei var arī apskatīt.
Savukārt Kohema ir ļoti skaista ar dažādām atpūtas un izklaides iespējām. Sākot jau ar majestātisko pili kalna galā (tā gan nav īpaši sena, jo to uzcēlis bagāts berlīnietis 19. gadsimtā, bet tās elegance un skaistums nav apšaubāmi), no kuras paveras labākais skats uz Mozeli visā ielejā, beidzot ar pacēlāju, kur, sēžot ērtos krēslos, var viegli uzbraukt kalnā un apskatīt visu no augšas. Savukārt lejā valda brīvdienu gaisotne, čalas un atpūta nelielās kafejnīcās, kur pasniedz milzīgas saldējuma porcijas, kas vēl brangi izrotātas ar putukrējumu (arī lūgums "ohne Sahne" jeb "bez saldā krējuma" netiek uzklausīts, bet atnestā porcija ir milzīga un ļoti garda)… Visur plūst arī vīns un alus.
Pēc Kohemas apskates griezos atpakaļ un pa otru upes krastu braucu mājup. Saule sildīja vai, pareizāk sakot, karsēja, gaiss spiedīgs, un tā vien aicināja atkal izpeldēties. Divu stundu laikā, bez lielām pauzēm, biju atpakaļ. Kopumā dienas laikā bez steigas nobraukti 80 kilometri.
Nākamajā dienā gribējās vēl pabraukāties, tādēļ devos uz otru pusi – Trābentrābahu. To no Brīdelas šķir nieka 20 kilometri, milzumdaudz vīna lauku un vairāki kalni. Izrādījās, ka diena ir vēl karstāka par iepriekšējo, bet Mozeles dzīves ritmu tas nekādi neietekmēja.
Cilvēki jau no agra rīta strādāja piekarsušajās kalnu nogāzēs, kas, starp citu, tiek saukti par pasaules stāvākajiem vīna laukiem. Tos redzot, neradās ne mazākās šaubas, ka apgalvojums ir patiess – vīnogu stādi te vārda tiešā nozīmē aug arī uz vertikālām kalnu sienām. Redzēju, kā tos miglo ar helikoptera palīdzību, jo bez šādas tehnikas, tas droši vien ir teju neiespējami.
Interesanti, ka vīnogas ielejā pirmie iestādījuši jau romieši pirms 2000 gadiem, un ir nedaudz dīvaini, ka tik ilgu laiku šī ainava nav daudz mainījusies un ir tiešām brīnišķīga.
Trābentrābahā biju jau pēc nepilnas stundas. Šis ir aptuveni 150 gadu vecs kūrorts, kas patiesībā sastāv no divām pilsētām Trābenes un Trābahas. Protams, arī šeit mīt vīnkopji, bet te ir arī veca kūrmāja un pirts komplekss, ko bija iecienījuši jau aristokrāti pirms Pirmā pasaules kara. Izstaigāju nelielo pilsētiņu un nolēmu doties vēl tālāk – ritenis ripoja labi, kāpēc gan neturpināt? Tomēr izrādījās, ka tālāk veloceliņš vairs nebija tik gleznains. Pēc kādiem septiņiem kilometriem tas atvirzījās no upes krasta un veda paralēli šosejai, bez neviena koka un tiešā saules svelmē, kas noteikti pārsniedza +35 grādus pēc Celsija. Arī peldēšanās vietu bija krietni mazāk, nekā braucot otrā virzienā.
Pa ceļam paspēju apbrīnot milzīgo tiltu, ko pie Rahtigas pašlaik būvē pāri Mozelei no viena kalna līdz otram – strādnieki uz tā izskatījās pat ne kā skudriņas, bet blusas, tik sīki un neievērojami. Tā garums paredzēts 1,7 kilometri, bet augstums – 158 metri. Tā būvdarbi sākti jau 2010. gadā un bija paredzēts, ka tiltu pabeigs šogad maijā, bet darbi aizkavējušies.
Tā nu visai pārkarsusi nokļuvu vēl vienā Mozeles pērlē – Bernkustelkuē. Arī šī ir vieta, kas sastāv no divām pilsētām abos upes krastos – Bernkusteles un Kues. Varu teikt, ka šī bija skaistākā no visām pilsētiņām upes krastos, bet, tāpat kā citās, daudz vairāk par stundu uzturēties nav vērts un arī redzēt nav daudz ko. Vecpilsētu veido neiedomājami smalkas pildrežģu mājiņas, no kurām vecākās celtas jau 14. gadsimtā. Centrā ir arī strūklaka ar pilsētiņas simboliem – lāčiem, visur piedāvā degustēt un nogaršot vīnu. Skaisti, bet līdzīgus skatus jau biju redzējusi arī citur.
Tā kā pēdējais brauciena posms nesagādāja īpaši lielu prieku, nolēmu braukt atpakaļ uz 23 kilometrus attālo Trābentrābahu ar kuģīti, kas bija laba izvēle. Jāpiebilst, ka tie kursē bieži, uzņem arī braucējus ar velosipēdiem un ir salīdzinoši ērti.
Šāds brauciens man un ritenim izmaksāja 18 eiro. Pa ceļam skaļrunī gids (gan tikai vāciski) stāstīja par krastos redzamo pilsētiņu vēsturi. Kuģītis piestāja katrā no apdzīvotajām vietām, un ikviens varēja kāpt ārā vai iekšā, kur vien vēlējās.
Vēl kāds interesants Mozeles elements ir slūžas, kas iekārtotas hidroelektrostaciju vajadzībām. Tādas uz šīs upes Vācijas teritorijā ir 12, bet Francijā un Luksemburgā kopā vēl apmēram tikpat daudz. Jautāsiet, kā kuģis tiek cauri HES? Par visu ir padomāts. Iebraucām Celtingenes – Rahtigas slūžās, kas ir 10 metrus platas un kādus 100 metrus garas, aiz kuģīša aizvērās vārti, un ūdens sāka lēni izplūst no telpas, lēnā garā nolaižot kuģi lejā.
Process aizņēma 10 minūtes, un tad atvērās priekšējie vārti, pa kuriem lepni izbraucām un devāmies tālāk uz leju pa upi, bet pretim braucošais kuģis savukārt iebrauca mūsu vietā, aiz tā atkal vārti aizvērās, lai ūdens ieplūstu un varētu pacelt kuģi augšup.
Pēc stundas un 40 minūtēm atkal biju Trābentrābahā un pa pretējo krastu, nekā no rīta, aizripinājos uz mājām.
Kopumā atkal bija veikti nedaudz vairāk nekā 80 kilometri, no kuriem gan 23 ar kuģīti.
Noslēgumā jāpiebilst, ka tie, kas nevēlas mīties, var braukt arī ar vilcienu.
Šis pelnīti tiek dēvēts par vienu no pasaules ainaviskākajiem maršrutiem, jo arī dzelzceļa sliedes vijas gar pašu upes krastu, piedāvājot fantastiskus skatus. Tāpat visur kursē arī autobusi, kam ir pat velopiekabes, kur ielikt riteni, ja nu vairs nespēj aizbraukt mājup paša spēkiem, kā arī, protams, gar krastu ved arī autoceļs. Tie, kam ir vēlēšanās atklāt visu Mozeli, var doties no Trīres lejup līdz pat Koblencai.
Kā nokļūt?
Visērtāk turp aizlidot ar tiešo reisu no Rīgas uz Hānas lidostu (Frankfurt Hahn), kas atrodas aptuveni 20 kilometrus no ielejas. Tālāk var doties gan ar sabiedrisko autobusu, gan nomātu auto, kā arī ar velosipēdu, jo visur lidostā ir arī norādes velobraucējiem.
