Sniegs padarīja pilsētas klusākas, tīrākas un pilsoņiem patīkamākas. Vairs nevajadzēja klausīties važoņu ratu grabēšanā pa bruģi, jo ormaņi ratu vietā steigšus jūdza kamanas. "Kamanu zirga iejūgs bija apkārts zvārgulīšiem, un to džinkstoņa klusos vakaros vai naktīs nedalāmi saistās ar atmiņām par Rīgas ziemu," raksta kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons.
Kādā
brīdī gan pārmērīgs sniega daudzums kļuva par traucēkli
– gan elektriskajai ielu dzelzceļa satiksmei, gan skolēniem
slidskriešanai. 20. gadsimta pirmajā pusē vilcienu un citu transporta
veidu kavēšanās vai pat nekursēšana augām dienām sniegainās
ziemās bija normāla parādība. Gluži kā mūsdienās, arī agrāk
sniega kaudžu dēļ pilsētās sašaurinājās brauktuves. Automašīnām
bija grūti izspraukties, kur nu vēl izmainīties – tāpēc Rīgas
nomalēs un Latvijas mazpilsētās ugunsdzēsēji ziemās no auto pārsēdās
ragavās.
Īpaši grūta
izrādījās 1930.–1931. gada ziema, kad Latviju pārbaudīja ne tikai
pasaules ekonomiskā krīze, bet arī regulāri puteņi un pat orkānam
līdzīgas sniega un vēja brāzmas! Tagad ko tādu grūti iedomāties,
bet 1931. gadā autobusu satiksme pēc janvāra puteņiem daudzviet
arī marta vidū vēl nebija atjaunota. Un, ja kādam šķiet, ka sāls
kaisīšana uz ielām un trotuāriem ir kāds padomjlaika aizguvums,
izlasot visu rakstu, var uzzināt – jau 20.gadsimta sākumā sākās
diskusija par to, vai to lietot būtu pieļaujams, vai ne.
