Izspūrusī vēsture

Upuris un bizness
Matu skūšanas tradīcija ir sena kā pasaule, tikai dažādos laikos tai piedēvēta citāda nozīme un jēga. Daudzās reliģijās mati simbolizē cilvēkam naidīgus spēkus. Ne tikai no galvas matiem, bet arī no ķermeņa pārējā apmatojuma rūpīgi atbrīvojās ēģiptiešu priesteri, uzskatot, ka tā viņi atsvabinās no primitīvo spēku ietekmes. Senās Ēģiptes vienkāršie ļaudis matus skuva tāpēc, ka lielajā karstumā tā bija higiēniskāk.
Budistu un hinduistu mūkiem līdz pat šai dienai matu skūšana simbolizē pilnīgu pakļaušanos Budas mācībai un atteikšanos no pasaulīgās dzīves. Brīvprātīgu matu ziedošanu reliģiskās dzīves vārdā pielīdzina simboliskai kastrācijai, kas iemieso instinktu sublimēšanu, atsacīšanos no pasaulīgajiem priekiem. Tāpat mūķenes pirms stāšanās klosterī upurēja savas biezās bizes, tā noliekot uz altāra Dieva priekšā savu iepriekšējo dzīvi un dārgāko sievietes rotu. Dažās kultūrās matus upurēja sēru ceremoniju laikā. Netikumīgas un izlaidīgas sievietes viduslaikos sodīja, nogriežot viņām matus. Agrāk karagūstekņus un vergus pazemoja un paverdzināja, noskujot viņiem matus tāpat kā mūsdienu cietumniekiem.

Dredu un bizīšu filosofija
Matus ilgu laiku nemazgājot un neķemmējot, tie saveļas mežonīgās krēpēs. Tieši šādi, iespējams, varēja izskatīties pirmā frizūra cilvēces vēsturē. Tas ir gluži ticami, jo viena no senākajām frizūrām - dredi - ir ļoti līdzīga. Šai savdabīgajai frizūrai ir sena vēsture, kas iesniedzas gan Āfrikas, gan citu tautu senajās kultūras tradīcijās.
Āfrikā dredi bija gudru, viedu cilvēku frizūra. Mežonīgie mati vēstīja par iekšējo brīvību un neatkarību pretstatā sabiedrības uzspiestajiem priekšstatiem. Tie simbolizēja lauvas mežonīgās krēpes. Šī frizūra netika speciāli kultivēta, bet radās kā dabiska pielāgošanās.
Vēl viena sena frizūra ir ēģiptiešu bizītes. To vēsture meklējama piecu tūkstošu gadu tālā pagātnē piramīdu zemē Ēģiptē. Bizītes ne tikai bija savdabīga ēģiptiešu kultūras vizītkarte, bet arī pasargāja no nežēlīgās saules. Šajā ēģiptiešu stilā, tāpat kā dredos, meklējama arī dziļāka jēga. Bizītes uzskatīja par veiksmes talismanu, kas atbaidīja ļaunos garus. Īpaši sapītas pīnītes nēsāja ēģiptiešu burvji un šamaņi.

Te melni, te gaiši
Matu rota ir Dieva dota, taču ne visi ar to ir vienlīdz dāsni apdāvināti. Tāpēc cilvēki radīja veidu, kā šo pārestību vērst par labu, un izdomāja parūkas. Tās dzima Senajā Ēģiptē aptuveni 2600 gadu p. m. ē. Šajā zemē parūkas nēsāja visi brīvie iedzīvotāji. Pēc to formas, izmēra un materiāla varēja noteikt īpašnieka sabiedrisko stāvokli. Parūkas izgatavoja gan no dabiskajiem matiem un dzīvnieku vilnas, gan zīda diegiem un augu šķiedrām. Viskuplākās un krāšņākās parūkas, protams, bija faraonam un viņa ģimenei.
Īstu parūku bumu, kas ilga vairāk nekā gadsimtu, Eiropā aizsāka Francijas karalis Luijs XIV. Viņa laikā bija zināmas aptuveni četrdesmit piecu veidu parūkas. Sevi cienošs cilvēks nevarēja iedomāties savu dzīvi vismaz bez trim parūkām: dienas gaitas sāka ar melnu, ap pusdienlaiku to nomainīja pret kastaņbrūnu, bet dienas nogali aizvadīja jau ar gaišiem matiem. Ja gaišo parūku piepeši aptrūka, izlīdzējās ar pūderi vai miltiem, ar ko apbārstīja gaišākās krāsas parūku.

Aktuālā blondīne
Īpašu uzmanību visos laikos piesaistījuši gaiši mati. Tie asociējās ar tīrību, gaišumu, nevainību un pirmatnīgumu. Par pirmo blondīni tiek uzskatīta grieķu dieviete Afrodīte, kuru Zevs apdāvināja ar zeltainām matu cirtām. Vēlēdamās viņai līdzināties, matus, kā nu mācēja, balināja gandrīz visas Senās Grieķijas sievietes.
Divējādu reakciju apkārtējos vienmēr izraisījuši rudi mati. No vienas puses, tā uzskatīta par pozitīvu krāsu, kas asociējas ar jautrību, ekstravaganci un svētkiem.
No otras puses, rudā tika uzskatīta par dēmonisku, bīstamu krāsu, kas nes postu un nelaimes. Senie ēģiptieši rudo matu īpašniekus upurēja saules dievam Amonam Ra, ticot, ka rudajos matos iemiesojies labības zeltainais gars un tādējādi viņi izpelnās dieva labvēlību. Visļaunāk rudmatainajiem klājās sūrajos viduslaikos, kad rudas sievietes sauca par raganām un dedzināja uz sārta, bet rudie vīrieši noteikti bija burvji, vilkači vai vampīri.

Leģenda par Koko
Ar laiku cilvēku attieksme pret matiem ir mainījusies, lai gan pārsteidzošā kārtā daudzi ticējumi par tiem ir dzīvi arī mūsdienās. Tomēr, šķiet, lielas revolūcijas matu jomā vairs nav iespējamas, jo kas gan mūs varētu pārsteigt tā, kā to reiz gluži nejauši izdarīja slavenā Koko Šanele? Viņa ieviesa pārmaiņas attieksmē ne vien pret sievietes ķermeni un apģērbu, bet arī pret to, kam jābūt uz īstas dāmas galvas.
Reiz, pošoties uz operas pirmizrādi, Koko Šanele laikam pārlieku steidzās. Lai arī kāds būtu iemesls, viņa, veidojot matus, tos sadedzināja. Turklāt nevis vienu, bet vairākas šķipsnas! Grūti aprakstīt Koko tābrīža izjūtas, bet, kā zināms, šī sīkā francūziete bija stipra sieviete. Viņa sauca palīgā savu frizieri. Ieraudzījis Šaneles matus, viņš apvaldīja pirmo reakciju, kurai sekoja bezkompromisa secinājums: "Jāgriež!" Koko norija tikpat sāpīgu kamolu un pievērsās notikušajam ar sev raksturīgo jaunrades avantūrismu, no defekta izveidojot efektu, un īsās frizūras dāmām drīz nāca modē!