Viņa ir skaista blondīne. Ar veiksmīgu karjeru, labu izglītību,
brīnumjauku draugu, glītām drēbēm, slaidām kājām, seksīgām krūtīm. Un
bulīmiju.
Tiekamies autobusa pieturā. Viņa piebrauc šikā drauga dāvinātā sporta mašīnā, un mēs draudzīgi dodamies uz kādu ārpuspilsētas kafejnīcu. Izrādās – viņa vakar atkal vēmusi.
Draugs atveda mīļākās šokolādes konfektes, un viņa pierijās līdz nemaņai. Par spīti tam, ka jau trīs mēnešus apmeklē psihoterapeitu. Šodien vispār neko neēdīšot. Tas nav pareizi, bet citādi viņa nevarot.
Lūk, Agneses stāsts (vārds mainīts):
Visgrūtāk ir naktīs, kad drebu un trīcu, jo zinu – tūlīt atvērs veikalu
„Ja ēdu, tad līdz vemšanai, ja neēdu, tad neēdu dienām. Miera periodos pārtieku no čupām dārzeņu, kritiskajos ēdu kūkas, konfektes, picas, čipsus... Terapijas laikā esmu vēmusi tikai 10 reizes. Tas ir maz, bet vajadzētu – nemaz.
Ēdiens man traucē. Labprāt vispār iztiktu bez ēšanas. Tā ir elle, kurā dzīvoju. Ik rītu tikai viena doma – kaut izdotos nodzīvot dienu bez pārēšanās!
Visgrūtāk ir naktīs, kad drebu un trīcu, jo zinu – tūlīt atvērs veikalu, sapirkšu ēdamo un pierīšos. Ja nevaru sagaidīt veikalu atvēršanu, pasūtu ēdamo uz mājām. Protams, viss beidzas ar tualetes podu un milzīgu vainas izjūtu.
Šis murgs sākās pirms trim gadiem, kad mani pameta pirmais draugs. Nomainīja mani pret citu, izteiktu „skaleni”. Sev vairs nebiju pietiekami laba. Šķita, esmu pārāk resna un krūtis ir par lielu. Aizgāju uz „Svara vērotājiem”. Tobrīd svēru 61 kilogramu.
Manam augumam (1,69 m) it kā būtu normāli. Bet man šķita par daudz. Trīs mēnešus cītīgi ievēroju tievētāju programmu. Mājās visus terorizēju, jo kategoriski atsacījos ēst ar viņiem kopā.
Negāju ciemos, ja zināju, ka tur būs klāts galds ar gardumiem. Patiesībā tie man bija trīs ļoti laimīgi mēneši, jo nokritos svarā līdz 57 kilogramiem. Man pašai šķita – viss ir kārtībā, bet apkārtējie teica, ka es izskatoties pēc kārnas vistas.
Tad vienu dienu man sakārojās kūkas. Aizgāju uz veikalu un nopirku piecas mazās kūciņas, un visas viena pati apēdu. Iebāzu tās mutē un sajutu tik patīkamu garšu! To biju sev atņēmusi.
Pienāca nākamā diena, man atkal vajadzēja kūkas. Tikai šoreiz vēl vairāk. Protams, visas apēdu. Tā turpinājās trīs mēnešus. Biju pieņēmusies svarā par sešiem kilogramiem. Nevienas jaunās drēbes vairs nederēja. Sākās histērija, jo nekādi nespēju sevi kontrolēt.”
Bija kauns tik daudz ēst citu klātbūtnē
„Man piedāvāja studēt ārzemēs. Cerēju, ka ārpus Latvijas beidzot atkal kļūšu kā cilvēks un nerīšu. Taču bija vēl trakāk. Visa mana dzīve aizritēja pie ledusskapja. Nespēju kontrolēt apetīti un pieņēmos svarā par vēl 10 kilogramiem (nu jau svēru ap 70).
Pēc pusgada atgriezos Latvijā. Nodomāju – varbūt tas ko mainīs. Un atkal nekā. Regulāri riju un to darīju tā, lai neviens neredz. Man bija neērti tik daudz ēst citu klātbūtnē. Parasti aizbraucu uz veikalu, sapirkos pilnu maisu pārtikas un, aizbraucot uz mājām, visu noriju piecās minūtēs.
Pieci saldējumi, 10 biezpiena sieriņi, plovs un lielā pica – tas man bija tīrais nieks. Pēc tādas pierīšanās gan vienmēr kļuva slikti, pat staigāt nekur negribējās. Iekšēji salūzu, kad tētis aizrādīja, ka palieku arvien resnāka. Sadusmojos.
Prātā kliedzu, lai pats uz sevi paskatās un tad par manu izskatu aizrāda! Bet tobrīd jau svēru 72 kilogramus. Tieši skarbie tēta vārdi lika man atkal tievēt.”
Ja es kafejnīcā pasūtītu trīs kūkas un vairākas picas...
Dažus mēnešus ēdu dienā tikai vienu vājpiena biezpienu, mazo jogurtiņu un banānu. Ātri kļuvu tieva. Līdz brīdim, kad „norāvos” un atsāku rīt. Ar rīšanas lēkmēm mocījos periodiski un biju sākusi pēc tām arī vemt.
Tad pirms gada atklāju anonīmo ēdāju grupu. Viņi ir tieši tādi paši kā es. Tikai viņiem varu vislabāk atklāt savas patiesās emocijas. Sapratu, ka lielā rīšana nemaz nav saistīta ar manu gribu. Tās ir emocijas, ar kurām netieku galā.
Vistrakāk bija šopavasar. Gribēju uzvilkt skaistās, „tievās” drēbes, bet tās man nederēja. Aiz bēdām pierijos. Nākamajā dienā turpināju, un tā vilkās mēnešiem. Ēšanas dēļ man bija pamatīga depresija. Istabā dienas gaismu neielaidu, to tikvien gribēju, kā sēdēt pie saviem iepirkuma maisiem un ēst. Un tad dzēru caurejas tabletes, vēmu. Zāles biju pārdzērusies, tās vairs nepalīdzēja. Izskatījos draņķīgi.
Tā ir dīvaina sajūta – izsalkumu nejūtu, bet vienalga riju. Es nemākot tikt galā ar emocijām, tāpēc tās apēdot. Visbīstamāk man ir palikt mājās vienai pašai. Tad neviens neredz un es sāku rīt. Sabiedrībā man ir kauns.
Tas taču nebūtu normāli, ja es tagad kafejnīcā pasūtītu trīs kūkas un vairākas picas?! Kad esmu viena, tad gan varu pasūtīt divas kūkas vienviet, divas citviet un vēl pāri kaut kur citur. Neviens taču nevar manī ieskatīties, redzēt, ka man vēders jau pilns.
Saprot tikai tie, kas paši slimojuši
Par manu slimību zina nedaudzi. Vecāki pieraduši, ka, pie viņiem ciemojoties, man vienmēr ir līdzi pašai sava pārtika. Drauga vecāki un draugi domā, ka esmu izlepusi un viņu ēdienus neēdu, kaut patiesībā visu torti varētu apēst viena pati.
Ja kāds pie galda pajautā, kādēļ neēdu, vai ievēroju diētu, šerpi atjautāju, vai patiesi viņam šķiet, ka man vajadzīga diēta. Un dialogs par manu ēšanu beidzas.
Mans vīrietis par bulīmiju tikai nojauš. Esam par to runājuši, bet viņš mani nesaprot. Būtu muļķīgi to no viņa gaidīt. Viņš var mani uzklausīt, bet saprast – tikai tie, kas paši slimojuši.
Īstas mocības ir tad, kad esmu kopā ar draugu un gatavoju viņam ēst. Nevaru ēdienu pagaršot. Apzinos – ja tikai drusciņ pamēģināšu, viena pati visu apēdīšu. Man, piemēram, ir nieks – paciņu makaronu. Mans draugs nevar, bet es varu. Ja pierijos drauga klātbūtnē un viņš man visu vakaru ir blakus, vemt neeju. Daru to tikai tad, kad neviena nav klāt.
Katru dienu lūdzu piedošanu kuņģim
Ko tikai neesmu izmēģinājusi, lai tiktu vaļā no bulīmijas. Esmu kodējusies, izmēģinājusi visādas terapijas, gājusi pie slavenākajiem dziedniekiem. Ticu iepriekšējām dzīvēm, tāpēc cerēju, ka viņi man palīdzēs noskaidrot, kāpēc šajā man jāmokās ar ēdienu.
Laba zīlniece man arī pateica, ka slimību esmu nopelnījusi šajā dzīvē. Man visu laiku vajag būt uzmanības centrā, jābūt labākajai ģimenē, universitātē, vajag vislabāko vīrieti (ja viņam nav bieza maka, nemaz ar viņu nesatiekos). Ja apkārt ir skaisti vīrieši, man ar viņiem jāflirtē.
Man viņus nevajag, bet vajag panākt, ka viņi mani grib. Pārmērīgā vēlme būt vislabākajai mani arī novedusi pie sasistas siles. Slimībai nespēju pretoties. Kādā grāmatā lasīju, ka rijīgās sievietes īstenībā ir alkatīgās sievietes. Tāda patiešām esmu.
Katru dienu lūdzu piedošanu visiem, kurus esmu sāpinājusi. Lūdzu piedošanu arī kuņģim. Citreiz saku – mīļais kuņģi, izlaid visu ārā un ļauj man izvemties.
Tagad tikai mācos atbrīvoties no sliktajām emocijām citādā veidā, ne tikai pārēdoties, mācos apzināties, ka esmu vērtība arī bez zelta, dārgām mašīnām, īpašumiem, skaistiem vīriešiem un pat ar pieciem liekiem kilogramiem. Un ceru, ka reiz šī slimība beigsies.
Tiekamies autobusa pieturā. Viņa piebrauc šikā drauga dāvinātā sporta mašīnā, un mēs draudzīgi dodamies uz kādu ārpuspilsētas kafejnīcu. Izrādās – viņa vakar atkal vēmusi.
Draugs atveda mīļākās šokolādes konfektes, un viņa pierijās līdz nemaņai. Par spīti tam, ka jau trīs mēnešus apmeklē psihoterapeitu. Šodien vispār neko neēdīšot. Tas nav pareizi, bet citādi viņa nevarot.
Lūk, Agneses stāsts (vārds mainīts):
Visgrūtāk ir naktīs, kad drebu un trīcu, jo zinu – tūlīt atvērs veikalu
„Ja ēdu, tad līdz vemšanai, ja neēdu, tad neēdu dienām. Miera periodos pārtieku no čupām dārzeņu, kritiskajos ēdu kūkas, konfektes, picas, čipsus... Terapijas laikā esmu vēmusi tikai 10 reizes. Tas ir maz, bet vajadzētu – nemaz.
Ēdiens man traucē. Labprāt vispār iztiktu bez ēšanas. Tā ir elle, kurā dzīvoju. Ik rītu tikai viena doma – kaut izdotos nodzīvot dienu bez pārēšanās!
Visgrūtāk ir naktīs, kad drebu un trīcu, jo zinu – tūlīt atvērs veikalu, sapirkšu ēdamo un pierīšos. Ja nevaru sagaidīt veikalu atvēršanu, pasūtu ēdamo uz mājām. Protams, viss beidzas ar tualetes podu un milzīgu vainas izjūtu.
Šis murgs sākās pirms trim gadiem, kad mani pameta pirmais draugs. Nomainīja mani pret citu, izteiktu „skaleni”. Sev vairs nebiju pietiekami laba. Šķita, esmu pārāk resna un krūtis ir par lielu. Aizgāju uz „Svara vērotājiem”. Tobrīd svēru 61 kilogramu.
Manam augumam (1,69 m) it kā būtu normāli. Bet man šķita par daudz. Trīs mēnešus cītīgi ievēroju tievētāju programmu. Mājās visus terorizēju, jo kategoriski atsacījos ēst ar viņiem kopā.
Negāju ciemos, ja zināju, ka tur būs klāts galds ar gardumiem. Patiesībā tie man bija trīs ļoti laimīgi mēneši, jo nokritos svarā līdz 57 kilogramiem. Man pašai šķita – viss ir kārtībā, bet apkārtējie teica, ka es izskatoties pēc kārnas vistas.
Tad vienu dienu man sakārojās kūkas. Aizgāju uz veikalu un nopirku piecas mazās kūciņas, un visas viena pati apēdu. Iebāzu tās mutē un sajutu tik patīkamu garšu! To biju sev atņēmusi.
Pienāca nākamā diena, man atkal vajadzēja kūkas. Tikai šoreiz vēl vairāk. Protams, visas apēdu. Tā turpinājās trīs mēnešus. Biju pieņēmusies svarā par sešiem kilogramiem. Nevienas jaunās drēbes vairs nederēja. Sākās histērija, jo nekādi nespēju sevi kontrolēt.”
Bija kauns tik daudz ēst citu klātbūtnē
„Man piedāvāja studēt ārzemēs. Cerēju, ka ārpus Latvijas beidzot atkal kļūšu kā cilvēks un nerīšu. Taču bija vēl trakāk. Visa mana dzīve aizritēja pie ledusskapja. Nespēju kontrolēt apetīti un pieņēmos svarā par vēl 10 kilogramiem (nu jau svēru ap 70).
Pēc pusgada atgriezos Latvijā. Nodomāju – varbūt tas ko mainīs. Un atkal nekā. Regulāri riju un to darīju tā, lai neviens neredz. Man bija neērti tik daudz ēst citu klātbūtnē. Parasti aizbraucu uz veikalu, sapirkos pilnu maisu pārtikas un, aizbraucot uz mājām, visu noriju piecās minūtēs.
Pieci saldējumi, 10 biezpiena sieriņi, plovs un lielā pica – tas man bija tīrais nieks. Pēc tādas pierīšanās gan vienmēr kļuva slikti, pat staigāt nekur negribējās. Iekšēji salūzu, kad tētis aizrādīja, ka palieku arvien resnāka. Sadusmojos.
Prātā kliedzu, lai pats uz sevi paskatās un tad par manu izskatu aizrāda! Bet tobrīd jau svēru 72 kilogramus. Tieši skarbie tēta vārdi lika man atkal tievēt.”
Ja es kafejnīcā pasūtītu trīs kūkas un vairākas picas...
Dažus mēnešus ēdu dienā tikai vienu vājpiena biezpienu, mazo jogurtiņu un banānu. Ātri kļuvu tieva. Līdz brīdim, kad „norāvos” un atsāku rīt. Ar rīšanas lēkmēm mocījos periodiski un biju sākusi pēc tām arī vemt.
Tad pirms gada atklāju anonīmo ēdāju grupu. Viņi ir tieši tādi paši kā es. Tikai viņiem varu vislabāk atklāt savas patiesās emocijas. Sapratu, ka lielā rīšana nemaz nav saistīta ar manu gribu. Tās ir emocijas, ar kurām netieku galā.
Vistrakāk bija šopavasar. Gribēju uzvilkt skaistās, „tievās” drēbes, bet tās man nederēja. Aiz bēdām pierijos. Nākamajā dienā turpināju, un tā vilkās mēnešiem. Ēšanas dēļ man bija pamatīga depresija. Istabā dienas gaismu neielaidu, to tikvien gribēju, kā sēdēt pie saviem iepirkuma maisiem un ēst. Un tad dzēru caurejas tabletes, vēmu. Zāles biju pārdzērusies, tās vairs nepalīdzēja. Izskatījos draņķīgi.
Tā ir dīvaina sajūta – izsalkumu nejūtu, bet vienalga riju. Es nemākot tikt galā ar emocijām, tāpēc tās apēdot. Visbīstamāk man ir palikt mājās vienai pašai. Tad neviens neredz un es sāku rīt. Sabiedrībā man ir kauns.
Tas taču nebūtu normāli, ja es tagad kafejnīcā pasūtītu trīs kūkas un vairākas picas?! Kad esmu viena, tad gan varu pasūtīt divas kūkas vienviet, divas citviet un vēl pāri kaut kur citur. Neviens taču nevar manī ieskatīties, redzēt, ka man vēders jau pilns.
Saprot tikai tie, kas paši slimojuši
Par manu slimību zina nedaudzi. Vecāki pieraduši, ka, pie viņiem ciemojoties, man vienmēr ir līdzi pašai sava pārtika. Drauga vecāki un draugi domā, ka esmu izlepusi un viņu ēdienus neēdu, kaut patiesībā visu torti varētu apēst viena pati.
Ja kāds pie galda pajautā, kādēļ neēdu, vai ievēroju diētu, šerpi atjautāju, vai patiesi viņam šķiet, ka man vajadzīga diēta. Un dialogs par manu ēšanu beidzas.
Mans vīrietis par bulīmiju tikai nojauš. Esam par to runājuši, bet viņš mani nesaprot. Būtu muļķīgi to no viņa gaidīt. Viņš var mani uzklausīt, bet saprast – tikai tie, kas paši slimojuši.
Īstas mocības ir tad, kad esmu kopā ar draugu un gatavoju viņam ēst. Nevaru ēdienu pagaršot. Apzinos – ja tikai drusciņ pamēģināšu, viena pati visu apēdīšu. Man, piemēram, ir nieks – paciņu makaronu. Mans draugs nevar, bet es varu. Ja pierijos drauga klātbūtnē un viņš man visu vakaru ir blakus, vemt neeju. Daru to tikai tad, kad neviena nav klāt.
Katru dienu lūdzu piedošanu kuņģim
Ko tikai neesmu izmēģinājusi, lai tiktu vaļā no bulīmijas. Esmu kodējusies, izmēģinājusi visādas terapijas, gājusi pie slavenākajiem dziedniekiem. Ticu iepriekšējām dzīvēm, tāpēc cerēju, ka viņi man palīdzēs noskaidrot, kāpēc šajā man jāmokās ar ēdienu.
Laba zīlniece man arī pateica, ka slimību esmu nopelnījusi šajā dzīvē. Man visu laiku vajag būt uzmanības centrā, jābūt labākajai ģimenē, universitātē, vajag vislabāko vīrieti (ja viņam nav bieza maka, nemaz ar viņu nesatiekos). Ja apkārt ir skaisti vīrieši, man ar viņiem jāflirtē.
Man viņus nevajag, bet vajag panākt, ka viņi mani grib. Pārmērīgā vēlme būt vislabākajai mani arī novedusi pie sasistas siles. Slimībai nespēju pretoties. Kādā grāmatā lasīju, ka rijīgās sievietes īstenībā ir alkatīgās sievietes. Tāda patiešām esmu.
Katru dienu lūdzu piedošanu visiem, kurus esmu sāpinājusi. Lūdzu piedošanu arī kuņģim. Citreiz saku – mīļais kuņģi, izlaid visu ārā un ļauj man izvemties.
Tagad tikai mācos atbrīvoties no sliktajām emocijām citādā veidā, ne tikai pārēdoties, mācos apzināties, ka esmu vērtība arī bez zelta, dārgām mašīnām, īpašumiem, skaistiem vīriešiem un pat ar pieciem liekiem kilogramiem. Un ceru, ka reiz šī slimība beigsies.
Kas ir bulīmija
Bulīmija izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur badošanās mijas ar nekontrolējamām rīšanas lēkmēm. Tām seko apzināta vemšanas izraisīšana vai medikamentu lietošana, kas novērš pieņemšanos svarā.
