Dzīvība pret brīvību. Civilizētās Romas necilvēcīgā izprieca - gladiatoru cīņas

Paši romieši uzskatīja, ka pirmie gladiatori bijuši vergi, kas savstarpēji cīnījās līdz nāvei kāda Romas aristokrāta bērēs aptuveni 250 gadu pirms mūsu ēras. Šādu izrādi sarīkoja nelaiķa radinieki, lai godinātu viņa piemiņu.
Pamazām gladiatoru cīņas kļuva par atsevišķu izrādi, nevis kāda pasākuma sastāvdaļu. Cīņu rīkotāji tādējādi uzsvēra savu varu un ietekmi vietējās kopienās. Gaidāmās izrādes panākumi lielākoties bija atkarīgi no tā, cik daudz gladiatoru piedalījās - jo vairāk cīnītāju bija, jo krāšņāka solījās būt gaidāmā izrāde.
Gladiatori bija nolemti cīņai neatkarīgi no tā, ko vēlējās paši. Par gladiatoriem kļuva nebrīvi cilvēki - vergi, karagūstekņi; cilvēku varēja pārdot, lai padarītu par gladiatoru, vai pat vienkārši nodot šādam liktenim. Tiesa, reti kad par gladiatoriem kļuva brīvi ļaudis, kurus uz šādu riskantu soli, kas varēja kļūt par pēdējo viņu mūžā, mudināja vajadzība pēc finansiāliem līdzekļiem.

Starp brīvību un nāvi
Gladiatora dzīve lielākoties bija īsa, pilna riska un baiļu par dzīvības zaudēšanu. Katra gladiatora likteni būtībā izšķīra pirmās reizes arēnā - jau pēc dažām cīņām bija skaidrs, vai gladiatoru gaida nākotne un apbalvojumi vai arī nāve, kas ātri vien nodos viņu aizmirstībai. Iespējams, mūsdienu cilvēks nekad neizpratīs, kā, cīnoties līdz spēku izsīkumam, daži gladiatori spēja uzvarēt pat pārdesmit cīņās pēc kārtas. Šie patiesi unikālie cīnītāji saņēma no imperatora dāvanu - brīvību, un attiecīgajā dienā gladiatoru skola, no kuras varonis bija nācis, sarīkoja greznas svinības.
Saglabājušās liecības par kādu neparastu gladiatoru no Pompejiem, kurš pirms brīvlaišanas uzvarējis vairāk nekā 500 cīņās un palicis dzīvs, tiesa, dažās liecībās minēts, ka viņš zaudējis vienu aci, citās - labo roku.
Vēl interesantāka personība acīmredzot bijis gladiators, vārdā Flamms, kas bija cēlies no Sīrijas. Katru reizi pēc brīvības iegūšanas viņš atkal slēdza līgumu ar gladiatoru skolu un turpināja piedalīties cīņās. Kopumā viņš brīvību izcīnīja četras reizes, taču tās vietā deva priekšroku nežēlīgai cīņai par izdzīvošanu arēnā. Tā viņš, būdams brīvs, bet cīnīdamies ar vergiem, arī sagaidīja savu pēdējo liktenīgo cīņu.

Vērtīgs ieguldījums
Lai sagatavotu gladiatoru cīņām, bija nepieciešami ieguldījumi - viņu vajadzēja trenēt, nodrošināt ar pārtiku un arī ar medicīnisko palīdzību. Gladiatora īpašniekam nācās patukšot maku, tāpēc ārpus arēnas pret gladiatoriem kopumā izturējās saudzīgi, cenšoties nesagādāt traumas vai dusmās nenogalināt.
Ja gladiators cīnoties gāja bojā, viņa uzturētājam radās diezgan ievērojami zaudējumi, īpaši salīdzinājumā ar izdzīvojušo cīnītāju saimniekiem. Tāpēc ieejas maksa uz izrādēm, kur cīņas notika līdz nāvei, bija ārkārtīgi augsta, jo bija jāatpelna izdevumi.
Daži Romas gladiatori nebija vergi, bet gan brīvi cilvēki, kas cīnījās par naudu. Galvenais stimuls, kas lika brīviem pilsoņiem uzņemties šādu risku, bija pirmā samaksa uzreiz pēc līguma noslēgšanas, vēl pirms došanās arēnā. Taču pēc tam brīvais pilsonis kļuva par tādu pašu gladiatoru kā citi, viņa saimnieks ieguva visas tiesības uz cīnītāja dzīvību, un viņš kļuva par vergu jeb pēc noslēgtā līguma - par kustamo īpašumu, kas būtībā nozīmēja to pašu.