Rīgas netikums - kafejnīcas

Kopš 20. gadu sākuma kafejnīcas Latvijas presē tika popularizētas kā atpūtas vietas, kas apmeklētājos rada romantisku, nostalģisku noskaņojumu. “Operas kafejnīcā nekas nav mainījies, kopš te biju pēdējoreiz. Tāpat laistās lielie spoguļi zelta rāmjos. Uz dzeltenās misiņa stangas sēž zaļš papagailis un orķestris atskaņo Čaikovska melodijas. Gaiss pilns tabakas dūmiem un ļaužu čalām. Es esmu priecīgs, ka atkal varu sēdēt savā vecā vietā stūrī pie loga. Uz galda, blakus porcelāna tasei ar kafiju, stāv vāze ar dzeltenām kliņģerītēm,” 1936. gada rudenī vēstīja kāds žurnālists, atgriežoties Rīgā pēc Jūrmalā pavadītas vasaras sezonas.

Pēkšņais netikums
Taču 1937. gada sākumā Kārļa Ulmaņa valdības iestāžu cenzētā prese pēkšņi mainīja toni. Kāds reportieris atzina, ka katrai lielai pilsētai, arī Rīgai, ir savi netikumi un sēdēšana kafejnīcās darba laikā ir viens no tiem. Par kafejnīcu apmeklētājiem runāja ironiski, izsmejot, ka viņi kafijas tasītes ceļ pie lūpām divos pirkstos, bet maizītes ēd, salvetēs ietītas, turklāt nosit laiku, no papirosa dūmiem veidojot gaisā riņķus un figūriņas.
Kafejnīca tika raksturota kā trokšņaina, piesmēķēta, slikti ventilēta vieta, kur pulcējas ļaužu mudžeklis. Šis brīvā laika pavadīšanas veids neesot vēlams, jo kafejnīcās valdošā gaisotne gan izklaidē domas, tomēr notrulina garu. Turklāt brīvā laika pavadīšana kafejnīcās ir nevis latvisks, bet gan slikts, no ārzemēm pārņemts paradums.
1940. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta direktors Mārtiņš Jansons uzskaitīja, ka latviskais stils nav “dažādi džesi, modernās dejas no Amerikas, Australijas, Londonas priekšpilsētām”. Viņš arī paskaidroja, kāpēc šīs vairāk restorāniem piederīgās aktivitātes ir nepieņemamas.

Pareizās kafejnīcas
Tomēr negatīvās publikācijas presē mijās ar rakstiem, kuros kafejnīcu apmeklējumi tika ne tikai popularizēti, bet pat slavināti. Runa bija par valsts atbalstītajiem piena restorāniem un piena paviljoniem, kas bija izveidoti laikā no 1935. līdz 1937. gadam. Pirmo Piena paviljonu Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība atvēra 15. maija dārzā [mūsdienās Kronvalda parks], vēlāk durvis vēra Piena restorāns pašā pilsētas centrā, kas atradās divstāvu koka namā Brīvības un Elizabetes ielas stūrī. Pēc dažiem mēnešiem atklāja arī Piena paviljonu Arkādijas parkā Pārdaugavā un Ziemas paviljonu Viestura dārzā. 1937. gada sākumā atvēra Mazo piena restorānu Lielā Vērmanes dārza mazajā paviljonā.
Tātad valdība iebilda nevis pret kafejnīcām vispār, bet gan pret to, ka cilvēki pavada laiku privātuzņēmējiem piederošās iestādēs. 30. gadu otrajā pusē atšķirībā no mūsdienām kafejnīcās alkoholu nepārdeva, tāpēc nebija pamata pārmest apmeklētāju nodzirdīšanu. To varēja darīt, runājot par restorāniem, un tādu izdevību garām nelaida. Prese, slavējot jaunatvērto Piena restorānu, 1936. gadā rakstīja: “Patiešām šis ir vienīgais restorāns Rīgā, no kura apmeklētāji nenāk un nenāks laukā grīļodamies.”
Šo ēdināšanas iestāžu atklāšanā piedalījās augstākie valsts pārvaldes darbinieki, arī pats Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Iedzīvotājiem tika vēstīts, ka ministri un ierēdņi te bieži ietur maltītes.

Publicisti lavierē
Kafejnīcu politika nebija nejauša, bet gan saistīta ar valdības ideoloģijas sludināto vienības ideju. Moralizētāju vidū bija arī tādi savulaik pazīstami literāti kā dzejnieks Pēteris Aigars un rakstnieks Vilis Lācis.
Dzejnieks Aigars kādā publikācijā 1938. gada sākumā sprieda: “Vērojot šodienas Rīgu, liekas, ka mūsu inteliģence pārāk daudz sava brīvā laika ziedo kafejnīcai, kino un citiem daiļiem kultūras niekiem, kas izklaidē domas un notrulina garu. Kafejnīcas jau ir gluži tīkams iestādījums, bet ja sēdēšana tanīs kļūst par kaislību, tad šai parādībai vairs nevaram vienaldzīgi paiet garām.”
Avīžnieki iztaujāja sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, ko viņi domā par kafejnīcām. Komponists Volfgangs Dārziņš nenoliedza, ka dažreiz kafejnīcā pasēdēt ir gluži patīkami. “Viņš tikai nesaprotot tos cilvēkus – un tādu Rīgā nav trūkums – kas kafejnīcā pavada 6–7 stundas dienā. Vispār viņš domā, ka cilvēks, kam “būs kaut kas iekšā”, nebūs spējīgs tik ilgi kafejnīcā nosēdēt, šāda bezmērķa nīkšana jau pati par sevi liecina par vienpusību un norāda uz zināmu gara šaurību,” prese atreferēja komponista teikto.

Greznās pļāpātavas
Rakstnieks Vilis Lācis kafejnīcas nosauca par greznajām publiskajām pļāpātavām, bez kurām gandrīz nav iedomājama galvaspilsētas sabiedriskā, kultūras un individuālā dzīve. Kritiku Lācis vērsa pret dīkajām dāmām, radot priekšstatu par viņām kā liekēdēm. “Nu ko lai cilvēks dara, ja nekā nav ko darīt?” prātoja rakstnieks. “Mājās ir tik garlaicīgi, īpaši pa dienu, kad vīri un paziņas darbā... Par saimniecību un dzīvokli rūpējas kalpotāji, bērnus audzināt ir tik neērti – tie mums laupa brīvību un kaitē skaistumam, sugas sunim arī nevar nodoties visu dienu, un turklāt mēs taču esam sabiedriski radījumi, mums ir garīgas intereses, kulturālas dziņas. Jā, garīgas intereses... par kosmētiku, par modernām figūrām, par apģērba jautājumu Vakareiropā un Amerikā. Jauna veida cepurītes, rokassomiņas, Parīzes un Londonas jaunākie sasniegumi rudens mēteļu šūšanas mākslā – tas viss ir tik svarīgi, to visu vajaga apspriest, analizēt, lemt, piepildīt. Un, lūk, pēc konsultācijas pie modistēm, pēc grūtām stundām skaistuma kopšanas salonos, pēc pastaigas ar suni, kur visi varēja apbrīnot viņa dižciltību un mūsu eleganci, te nu mēs esam kopā – dzeram kafiju, smēķējam vienu papirosu pēc otra, skatāmies, kas tai un tai dāmai jauns mugurā, un iztirzājam pasaules svarīgākās problēmas: vai X. kundze šķirsies no X. kunga? Vai tiešām A. jaunkundze saderinājusies ar B. kungu un vai jūs ziniet, par cik kilo svarā nokritusies C. kundze?”
 
Policija kontrolē
Valdība gribēja ne tik daudz zināt, kur iedzīvotāji pavada brīvo laiku, bet gan būt informēta par ļaužu pārrunāto. Tāpēc vajadzēja kontrolēt pulcēšanās vietas. Šim nolūkam bija nepieciešams likumīgs pamats, tāpēc tika pasludināts, ka baumot [izteikt domas, kas apšauba valdības politiku, negācijas ikdienā] ir slikti un ka cilvēki, kas to dara, tiks sodīti. Par baumošanu kafejnīcās cilvēkus sodīja jau 1938. gada vasarā. Jēkabu Kadiķi, kurš sēdējis kādā Vecrīgas kafejnīcā un izplatījis nepamatotas baumas, Rīgas prefekta vietnieks Kārlis Jansons sodīja ar 500 latu lielu naudas sodu vai vienu mēnesi arestā.
Ideologi ar sabiedrībā populāru cilvēku starpniecību preses publikācijās, kas dažkārt aizņēma pat avīzes lappusi, rādīja, kā vara cenšas izskaust pilsētnieku slaistīšanos. 1939. gada vasarā policija rīkoja reidus kafejnīcās, pārbaudot apmeklētāju personu apliecinošos dokumentus. Avīzes Rīts teksti liecināja, ka policija pievērš uzmanību ļaudīm, kas pulcējas kafejnīcās ap pusdienas laiku un vairākas stundas pavada bezdarbībā, lai gan lielākā daļa no viņiem ir spēka gados. Tika apgalvots, ka tie ir ļaudis, “kas no nezināmiem kapitāliem var lepni dzīvot” un kas uz policistu jautājumiem atbild “nepareizā latviešu valodā”. Tādējādi policija ar šādām kontrolēm cerēja nošaut divus zaķus uzreiz, proti, samazināt potenciālo baumotāju skaitu un izķert slaistus, kā arī psiholoģiski ietekmēt kafejnīcu apmeklētājus, jo kontrole varēja būt nepatīkama arī tiem, kuriem dokumenti bija kārtībā.