Toreiz, kad Latvijā būvēja auto

Nošvīkstot riepām, pie Rīgas pils piebremzē septiņvietīgais Ford – Vairogs V8 de Luxe. No tās izkāpj plecīgs vīrietis ar gaišiem, rūpīgi apgrieztiem matiem. Noteiktiem soļiem viņš dodas uz pils priekštelpu paziņot, ka īpaši Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vajadzībām gatavotā mašīna ir atvesta. Drīz viņš pamana, ka vienā no pils logiem parādās Ulmaņa seja. Prezidents paceļ roku kā sveicienam un, viegli pasmaidījis, saka: “Laba!” Tas ir signāls viņa personīgajam šoferim nākt pakaļ spožajai, vēl nesen pēc krāsas un lakas smaržojošai mašīnai. Bet Vairoga autoceha galvenais inženieris un faktiskais vadītājs Paulis Arnolds Barons, iebāzis rokas bikšu kabatās, atviegloti uzelpo un kājām dodas atpakaļ uz darbu.
Apmēram šādi Paulis Barons saviem dēliem aprakstīja ainu, kā nodeva Kārlim Ulmanim viņa automašīnu, vienu no daudzajiem fordiem, kas 30. gados tika izgatavoti Rīgā. Jau kopš 19. un 20. gadsimtu mijas, kad Rīga bija cariskās Krievijas neformālā industriālā galvaspilsēta, te ražoja vai vismaz mēģināja izgatavot pirmos automobiļus pasaules drosmīgākajiem, progresīvākajiem un arī turīgākajiem iedzīvotājiem. Tādēļ var droši apgalvot, ka 1937. gada Kārļa Ulmaņa valdības lēmums sākt Rīgā automašīnu ražošana bija nevis lecīgums nacionālās pašapziņas celšanai, bet likumsakarība.

Vieds lēmums
1936. gada 15. oktobrī Latvijas Kredītbanka valdības rīkojumā nopirka visas 4000 Feniksa akcijas un tā paša gada 23. decembrī likvidētā uzņēmuma apsaimniekošanai nodibināja jaunu rūpnīcu – akciju sabiedrību Vairogs. 99% akciju piederēja valstij, lielākie akcionāri bija Finanšu, Kara, Satiksmes ministrijas, Latvijas Kredītbanka, rūpnīca VEF un Liepājas karostas darbnīcas.
Jau 1937. gadā Latvijas valdība pieņēma lēmumu pie valsts akciju sabiedrības Vairogs, kas tolaik nodarbojās ar vilciena sastāvu izgatavošanu, izveidot auto nodaļu. Vispirms tika izrēķināts, ka Latvijā gatavotas mašīnas noteiktu būs lētākas nekā no ārzemēm ievestās. Apsverot ražošanas tehnoloģiju izmaksas, kļuva skaidrs, ka izdevīgāk ir nopirkt kādas pazīstamas ārzemju autofirmas licences tiesības un tehnoloģiju nekā pašiem gatavot visas automobiļu izgatavošanai nepieciešamās detaļas. Valdība nolēma sadarboties ar pasaules vadošo kompāniju Ford Motor Company un vienojās ar tās nodaļu Kopenhāgenā par Ford auto montāžas koncesijas piešķiršanu. Jau 1937. gada martā tika noslēgta vienošanās. Līgums paredzēja kravas un vieglo automobiļu montāžu, detaļas ievedot no ārzemēm.
Vairoga speciālistu grupa ar tolaik trīsdesmitgadīgo inženieri Pauli Arnoldu Baronu priekšgalā brauca uz Kopenhāgenu stažēties un apgūt automobiļa salikšanas pamatus. Paulis Barons, par Dainu tēvu sauktā Krišjāņa Barona mazdēls un latviešu zobārstniecības patriarha Kārļa Barona dēls, vēl nebija sevi apliecinājis galvu reibinošā karjerā. Tomēr lēmums viņu iecelt par faktisko autoražotnes vadītāju bija ļoti vieds – jaunais konstruktors brīvi pārvaldīja krievu, vācu un angļu valodu, viegli sapratās ar cilvēkiem un patiesi aizrāvās ar tehniskām lietām.

Skaista, arī cena pieņemama
Pirmos kā vispieprasītākos 1937. gadā sāka ražot kravas auto ar trīs tonnu vestspēju. Tikai pēc gada sāka izgatavot pirmos vieglos mazlitrāžas automobiļus Ford – Vairogs 10 Junior de Luxe, kuru prototips bija angļu Ford – Ten. Nedaudz vēlāk tika uzsāka arī piecvietīgo Ford – Vairogs V8 modeļu montāža. Pircējs varēja izvēlēties vieglo automobili gan ar 60 zirgspēku, gan 85 zirgspēku motoru, bija pieejamas arī dažādas virsbūves: slēgts divdurvju vai četrdurvju sedans, kabriolets, divdurvju kupeja. Tautā vislielāko popularitāti ieguva automobiļi ar slēgtajām četrdurvju sedana tipa virsbūvēm. 1938. gadā Vairogs izgatavoja arī dažus septiņvietīgos auto, pagarinot bāzes modeļa šasiju par 30 centimetriem. Viena no šīm mašīnām tika speciāli gatavota Kārlim Ulmanim, vēl dažas – valdības un ministriju vajadzībām.
1939. gadā ražošanai sagatavoja, bet līdz karam paspēja izgatavot tikai dažus desmitus Ford – Vairogs Taunus modeļus, kuru prototips bija vācu Ford.
Vairoga automobiļi Latvijā ļoti ātri kļuva populāri vienkāršā Ford dzinēja un pieņemamās cenas dēļ. Latvijas tirgū tie bija krietni lētāki par importētajiem automobiļiem, piemēram, 1938. gadā Vairoga kravas auto maksāja 8000 latu, Ford Vairogs četrdurvju sedans ar 60 zirgspēku motoru – 7850 latu, bet četrdurvju sedans de Luxe ar 85 zirgspēku motoru – 8600 latu.

Pusgadsimtu brauc kā jaunas
Pēc kara Latvijā vieglās automašīnas vairs nav ražotas, tādēļ katrs fords, kas savulaik izripoja pa vagonu rūpnīcas Vairogs vārtiem un ir saglabājusies līdz mūsdienām, kalpo kā apliecinājums latviešu varēšanai. Zināmas vismaz četras vieglās automašīnas, no kurām divas ir Rīgas Motormuzeja īpašumā, bet divas pieder privātkolekcionāriem. Vēl viens vieglais, iespējams, Latvijā ražotais fords glabājas atpūtas kompleksa Miķelis zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzejā, taču autovēsturnieki nav izpētījuši tā motoru, pēc kā būtu iespējams secināt, ka tas patiešām ir salikts Latvijā. Vienīgā Vairogā saliktā kravas automašīna, kas jau 1939. gadā tika pārveidota par ugunsdzēsēju mašīnu, glabājas Jelgavā ugunsdzēsēju depo.