"...process var iestrēgt pusceļā, ja visi, kas var un patiesi vēlas, necelsies kājās un neteiks savu vārdu, savu domu..."
Andrejs Cīrulis, "Padomju Jaunatne", 20.09.1988.
Pirms 30 gadiem vārdu savienojumi "process sācies", "process iestrēdzis" vai "process jāuztur" Latvijā ceļoja no mutes mutē. To dažādi interpretēja dažādi preses izdevumi. Ziņas, baumas, cerības un skepse par KПCC – Padomju Savienības Komunistiskās partijas – ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova 1985. gadā pasludināto PSRS pārbūvi laikmetā bez tīmekļa un kabatas tālruņiem izplatījās zibenīgi. Tomēr vajadzēja aizritēt vēl trim gadiem, lai 1988. gada jūnija un jūlija PSKP 19. konferencē Gorbačovs panāktu oficiālu kompartijas atbalstu reformu politikai – zināmai atklātībai un vārda brīvībai, puslīdz demokrātiskām padomju vēlēšanām. Tad arī viņš nāca klajā ar daudz citēto atklāsmi: "Процес пошел (process sācies)!"
Tikmēr Latvijā, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, pamošanās sākās agrāk. 1986. gada nogalē Augšdaugavas glābšanas kampaņa pirmo reizi PSRS pastāvēšanas vēsturē piespieda Kremli rēķināties ar sabiedrisko domu un pirmo reizi jelkādā Maskavas kontrolētā teritorijā apturēt jau aizsāktas komunisma būves celtniecību. 1986. gadā dibināta cilvēktiesību un nacionālās pretošanās grupa "Helsinki-86", kā arī luterāņu garīdznieku apvienība "Atdzimšana un atjaunošanās". 1987. gada 14. jūnijā tās izveda drosminieku saujiņu pie trolejbusu vadu un Rīgas izpildkomitejas rīkoto velosipēdistu "svētku" apjoztā Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gada komunistiskā genocīda upurus un mocekļus. 23. augustā "kalendārie nemieri" turpinājās ar helsinkiešu protesta demonstrāciju pret toreiz vēl spēkā esošo Hitlera un Staļina 1939. gada draudzīgo vienošanos okupēt Baltijas valstis un Poliju. Savukārt 1987. gada 18. novembrī PSRS Baltijas kara apgabala karaspēka vienības un padomju milicija gādāja, lai ne pele neizsprauktos pie bīstamā pieminekļa ar ziedu pušķīti apsveikt Latvijas valsti dzimšanas dienā. Sarkano strēlnieku laukumā sadzina gan "darbaļaudis", gan ievērojamus latviešu kultūras darbiniekus paziņot, ka godāt buržuāzisko Latviju var tikai "savas tautas ienaidnieki".
Sekoja 1988. gada 1. un 2. jūnija Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums, kad kārtis galdā lika profesors MavriksVulfsons, ar kartēm, dokumentiem, faktiem desmit minūtēs sagraudams čekistu, cietumsargu, partorgu un padomju vēsturnieku pusgadsimtu kaldinātās teorijas par Latvijas brīvprātīgo iestāšanos Padomju Savienībā.
"Tu nogalināji Padomju Latviju!" pie sirmā komunista tai reizē nobālis vērsās Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Kā pieredzējis čekists viņš laikam paredzēja, kas notiks turpmāk, tādēļ steidza paziņot, ka plēnumā pirmo reizi pieminētā Tautas fronte Latvijas PSR administratīvajā teritorijā netiks pieļauta. "Process" itin drīz varēja iegriezties pretējā virzienā. Mūsu nelielajā teritorijā jau tā atradās 150 000–200 000 okupācijas armijas zaldātu, 300 ienaidnieka karabāzes, PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam pakļauti Vissavienības uzņēmumi. Līdz 40% mūsu kopprodukta tiešā veidā, kas zina, cik netiešu ieguldījumu veidā, esot barojuši PSRS armiju. No 3000 PSRS uzsāktajā Afganistānas karā iesaukto Latvijas jauniešu cinka zārkos atgriezās vairāk nekā 60, un tas bija iegansts, kādēļ dēlus zaudējušās mātes, kam nebija ko zaudēt, dibināja "Sieviešu līgu". To, starp citu, derētu ielāgot arīdzan tiem pašreizējās Latvijas pilsoņiem, kas nereti gaužas pat par 2%, kas mums kā NATO dalībvalstij jāgarantē šodien.
Par spīti Latvijas komunistu reakcionāru cerībām Latvijā iesākušos procesus neizdevās apturēt šim nolūkam 18. jūnijā sasauktajam slēgtajam Latvijas kompartijas Centrālkomitejas plēnumam. Lai arī tur neslēpta antisemītisma gaisotnē sunīja Mavriku Vulfsonu un latviešu tautai draudēja ar "Ādažu tankiem", atradās partijnieki, kas padraudēja pašiem draudētājiem.
Plēnumam neizdevās pieņemt nosodošu lēmumu par tikko kā pie Kongresu nama notikušo mītiņu komunistiskā genocīda piemiņai. Tajā kopā ar "buržuāzisko nacionālistu" Eduardu Berklavu bija runājis arī Latvijas kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Tiesa, mītiņa dalībnieki nezināja, ka Kongresu nama iekšienē tai pašā laikā bija paslēpies vai vesels armijnieku pulks, gatavs jebkurā brīdī pret opozicionārajiem mītiņotājiem pavērst ieročus. Neuzvaramajā padomju armijā un vēl neuzvaramākajā GRU negaidītie notikumi un neskaidrie signāli no Maskavas acīmredzot bija radījuši tādu apjukumu, ka helsinkietis Kontantīns Pupurs arī ar pirmo reizi kopš okupācijas Rīgas ielās nesto nacionālo karogu mierīgi izmaršēja cauri militārās tehnikas kolonnai pie netālā kinoteātra "Pionieris".
Tomēr iespējams, ka gadījumā, ja uz Latviju 1988. gada augustā no Kremļa inspekcijas braucienā netiktu nosūtīts "perestroikas arhitekts" un, kā izrādījās, liels latviešu draugs Aleksandrs Jakovļevs, LTF dibināšanas mēģinājumi tiktu eleganti apspiesti. Gorbačovs vēlāk norādījis, ka neaizliegt Tautas fronti ieteicis tieši Jakovļevs, lai gan pašam Kremļa saimniekam jau tad radusies nelāga nojauta, ka Baltijas tautu kustības tuvinās PSRS galu.
Tā viens pēc otra parādījās divi LTF dibināšanas manifesti – varai "nepieņemamais" un "pieņemamais", bet diezgan līdzīgi. Pēc PSKP 19. konferences Jāņa Petera vadībā Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības un Komponistu savienības paspārnē Benjamiņu namā sāka darboties LTF organizācijas komiteja. Par tās "dzinējspēkiem" kļuva no laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktora amata patriektais Jānis Škapars un mākslas zinātniece Sandra Kalniete, juristi Ilmārs Bišers un Edgars Meļķisis, rakstniece Marina Kosteņecka, nacionālās pretošanās varonis Juris Ziemelis. Sanāca kopā antikomunisti un pseidokomunisti, zinātnieki un mākslinieki, ekonomisti un skolotāji, rakstnieki un žurnālisti, Latvijas saprāta un godaprāta izlase. Jā, bija arī pie LTF šūpuļa čekas aģenti. Daži no viņiem man tai laikā raudādami atzinušies, ka ar šantāžu un iebiedēšanu savervēti visbiežāk padomju varai nepieņemamu uzskatu un nacionālu "izlēcienu" dēļ, bet pie pirmās izdevības "māmuļu KGB" nodevuši...
Šķiet, ka 1988. gada vasaras beigās Tautas frontes formēšana vairs nebija apturama. Vienu brīdi, laikam jau procesa izšķīdināšanas nolūkos, organizācijas komiteja saņēma kolektīvus iestāšanās iesniegumus no PSRS armijas daļām, karakuģiem un Vissavienības rūpnīcām, taču to apturēja organizatoru prasība katram LTF biedram dalību apliecināt ar personisko parakstu.
11. septembrī "latvju karoga šūpulī" Cēsīs vēl pirms pašas Tautas frontes dibināšanas cēsnieki, sākot ar atskabargaino bardu Valdi Atālu un beidzot ar Cēsu kompartijas rajona komitejas pirmo sekretāru Druvi Skulti, nodibināja LTF Cēsu nodaļu. Šī notikuma gaisotne labi aprakstīta sākumā citētajā Andreja Cīruļa "Padomju Jaunatnes" rakstā, kas tagad izlasāms vietnē www.barikopedija.lv.
Man šķiet, lielāko sabiedrības daļu tad jau bija pārņēmusi sapratne, ka par minoritāti tēvzemē pārvērstajai latviešu tautai pienākusi pēdējā iespēja sagaidīt rītu un tā jāizmanto, lai latvju saule neataustu pār Latviju, kurā vairs neskanēs latviešu valoda.
Līdz dibināšanas kongresam Tautas frontē reģistrējās 110 000 biedru, bet drīz viņu skaits pieauga līdz 250 000. Visīstākais garaspēka karaspēks, kādu 1969. gada dzejolī "Kaugurieši" pareģojis dzejnieks un tautfrontietis Māris Čaklais.
Kā Tautas frontes dibināšanas prelūdija izskanēja 7. oktobra Mežaparka manifestācija "Par tiesisku valsti". Arnolda Klotiņa saturiski piepildīto, režisora Pētera Pētersona režisēto runu un dziesmu programmu var uzskatīt arī par pirmajiem atkal brīvajiem latvju dziesmu svētkiem kopš 1938. gada, kopš okupācijas tuvuma aptumšotajiem Latgales dziesmu svētkiem 1940. gada 16. jūnijā. Tajā atšķirībā no krievu padomju opusiem pārsātinātajām visu Latvijas PSR dziesmu svētku programmām skanēja tikai latviskas, nacionālas dziesmas. Šī manifestācija pārvērtās par spēcīgu, uzlādējošu brīves buramvārdu rituālu.
Tagad skaidri redzams, ka tā mums nozīmēja arī Dziesmotās revolūcijas neatgriezeniskumu. Tā atgādināja, ka pienācis rīts, par kuru 8. oktobrī, kongresu atklādams, runāja vecais strēlnieks, dzejnieks un aktieris Ēvalds Valters. Pēc tam – vēl saspringtāka cīņa un darbs valsts atgūšanai parlamentārā, nevardarbīgā ceļā.
Uz to atskatīties, tā nozīmi pēc 30 gadiem vētīt un vienkārši satikties aicinu 8. oktobrī 4. maija kluba un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja organizētā starptautiskā konferencē, kas noslēgsies ar Dailes teātra mākslinieku sarūpētu svētku koncertu. Tomēr vietu skaits Dailes teātrī ir ierobežots. Tādēļ visiem bijušajiem tautfrontiešiem, īpaši jau LTF domniekiem, kongresu delegātiem, nodaļu vadītājiem, Vecpilsētas ielas 13/15 bijušajiem darbiniekiem un interesentiem, lūgums pieteikties līdz 5. oktobrim elektroniski, e-pasta adrese: tfm@lnvm.lv, norādot vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru, vai arī pa tālruni: 67224503.
