Žurnālistam, scenāristam, Latvijas Tautas frontes pirmajam priekšsēdētājam ikdiena lielākoties paiet Madonas novada Sausnējas pagastā. Tur pie datora top rakstu darbi, tostarp scenārijs vēsturiskajai spēlfilmai par Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem ar nosaukumu “Zeme, kas dzied”, kurai šogad gaidāma pirmizrāde. Ilze Pētersone žurnālā “Mājas Viesis” iztaujā Daini Īvānu gan par filmu, gan aktuālajām norisēm. Publicējam fragmentus no intervijas.
D. Īvāns: Gribētos, lai Dziesmu svētki savos simt piecdesmit gados nepaietu kā kārtējā kultūras manifestēšanās ar dziedāšanu un dejošanu, bet mēs aptvertu šī sarīkojuma milzīgo nācijas veidojošo nozīmi. Scenārijā to formulēju nevis kā Dziesmu svētkus, bet latviešu tautas dzimšanas dienu, jo zinām absolūti precīzu datumu, kad piedzima latviešu tauta.
Pēc svētkiem rīcības komisijas vadītājs Rihards Tomsons, kas filmā izvirzās par galveno varoni, teica – atcerieties, ka pa visiem sirmās Rīgas vārtiem ienācām kā vidzemnieki un kurzemnieki, bet izejam kā vienota latviešu tauta.
Ne velti Baumanis gājienu ieplānoja pa Iekšrīgu, lai visi vācieši un krievi redz, kā latvieši iet cauri. Un Auseklis rakstīja skaistos vārdus – lai Dievs dod katrai tautai tādus dziesmu vairogus un āvas, kas ir nevardarbīgās pretošanās sākums, un 1988. gada atmodas laikā tā mums vairs nebija jaunums. [..]
Kādi jums izskatās mūsdienu Latvijas politiskie līderi?
Kādam patīk vai ne, domāju, ka mūsu Valsts prezidents ir ļoti labs.
Es uz viņu ļoti paļaujos un uzticos, saprotu, ka tas, ko viņš saka un dara, ir ļoti prātīgi. Man nav iebildumu arī pret premjerministru un jo sevišķi – ārlietu ministru, kurš jau cik gadu garumā ir pratis nevis kaut kā atreferēt vai vienkārši reflektēt par ārpolitiku, bet virzīt arī Eiropas Savienības ārpolitiku.
Egila Levita ievēlēšana uz otru termiņu vēl ir miglā tīta.
Būtu ārkārtīgi žēl, ja viņš netiktu ievēlēts, jo tik zinošu, patstāvīgi un sistēmiski domājošu, ar argumentācijas spēku apveltītu prezidentu mums nav bijis daudz. Tādus kā viņš nav viegli atrast!
Tomēr publiskajā telpā viņu pamatīgi apstrādā – par katru sīkumu kritizē un pat izsmej. Kā to skaidrojat?
Viens iemesls ir politiskā nenovīdība, skaudība. Paklausieties “Apvienotā saraksta” pēdējā laika ļerkstēšanā par oligarha Ulda Pīlēna intelektuālo potenciālu. Tāda muļķīga vāvuļošana…
Otrs faktors ir Krievijas propaganda, jo, nebūsim naivi, Latvija ir pilna gan ar ietekmes aģentiem, gan Krievijas specdienesta darbiniekiem, kuri prot savu darbu. Savukārt daļa sabiedrības, nespējot atsijāt graudus no pelavām, ļoti ātri padodas saukļiem, kur Latvija tiek dēvēta par neizdevušos valsti, ka līderi stāv tālu no tautas un citiem.
Dzirdu arī gaužamies par “šo valsti”, bet kas tad pats esi, ja ne šī valsts?
Noprotu, ka par “Apvienoto sarakstu”, kas iekļuvis arī valdības koalīcijā, neesat augstās domās. Kā kopumā vērtējat jauno Saeimu?
Vēlēšanu rezultāti manī radīja bēdīgu salīdzinājumu ar Gruziju laikā, kad pie varas bija Mihails Saakašvili, kurš Krievijai nepatika tāpēc, ka izsvieda visus zagļus un korumpantus.
Krievu demokrāte profesore Valērija Novodvorska, kas tagad jau mirusi, izteicās, ka nevarot saprast, kāpēc gruzīni izrādījušies tādi stulbeņi, izbalsodami Saakašvili un citus viņam līdzīgos un pieņemdami ar Krieviju saistīto oligarhu. Rezultātā Gruzija, kura tik sekmīgi bija sākusi attīstīties Rietumu virzienā, par ko savulaik pats pārliecinājos, blaukš, tika atsviesta atpakaļ un danco pēc Maskavas stabules.
Mūsu pēdējās vēlēšanas nav tik dramatiskas, bet parādījušies tādi bīstami signāli kā “Apvienotais saraksts” un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas izķeksēja no cietuma notiesātu noziedznieku. Visapbrīnojamākais ir viņa galms ar pielīdējiem Armandu Krauzi, Augustu Brigmani un tamlīdzīgiem. Ja ZZS tiek pie varas, ar mums ir cauri, jo kļūsim kā Gruzija par proslāvisku republiku.
Brigmanis saka, ka nebūs ilgi jāgaida, kad tikšot valdībā.
Man ir aizdomas, ka vienošanās jau sen ir notikusi. Edgaru Tavaru, kas “Apvienotajā sarakstā” ir tā saucamās Zaļās partijas cilvēks, sauc par Lemberga puisi. Kampaņa veda uz to, ka ar ZZS ir kaut kāda vienošanās vai nolūki par sabloķēšanos ar “Apvienoto sarakstu”, arī Šleseru un “Jaunās Vienotības” izsviešanu no koalīcijas.
Ar šantāžu pret “Jauno Vienotību” viņi panāca, ka koalīcijā nenonāk “Progresīvie”, kas ir solis, lai pierādītu valdības nestabilitāti, nespēju, un beigu beigās vecie Ventspils un Liepājas oligarhi varētu apvienoties un izveidot sarakstu. [..]
Kā, jūsuprāt, pietrūka Ukrainai, lai atbrīvotos no Krievijas jūga un kļūtu patiesi neatkarīgai?
Viņi modās, bet ne līdz galam, jo cilvēki bija pārkrievoti, iebiedēti un nespēja pieņemt tik radikālus lēmumus kā mēs.
Pēterim Laķim bija formula – sagraujam to borģeli un izmētājam akmeņus tā, lai tos neviens nevar salasīt, un tad kājas pār pleciem un mūkam projām uz Rietumiem! Atgriešanās un integrēšanās Rietumos pēc neatkarības atgūšanas 21. augustā bija sprints, divu nedēļu jautājums, un mums bija jāizdara spiediens uz Rietumiem, kuri negribēja mūs atzīt.
Arī Ukrainas neatkarību viņi negribēja. Īpaši ASV un prezidents Džordžs Bušs vecākais, kas atbalstīja Baltijas, bet ne Ukrainas brīvlaišanu. Un tagad visi par to maksā, bet visbargāk – ukraiņi.
Bušs teica, ka ukraiņi nedrīkst pasludināt neatkarību, lai neizjuktu Padomju Savienība. Liela daļa sabiedrības Ukrainā bija tiktāl pārkrievoti, ka nebija spējīgi pieņemt tādu lēmumu. Kad saprata, ka, lai izdzīvotu, jāiet Eiropas virzienā, sākās Maidans.
Vēl pirms septiņiem vai astoņiem gadiem, kad šad un tad paskatījos Ukrainas televīziju, lielākoties visi runāja krieviski, tagad krievu valoda viņu ēterā vairs nav dzirdama!
Arī mums ir strauji jāpārorientējas un jābeidz nemitīgi spriedelēt, kas notiek Kremlī un kas tiem vājprātīgajiem teroristiem ir prātā.
Vajag no viņiem norobežoties! Pats galvenais ir nacionālā pašapziņa un virzība uz normālu, demokrātisku civilizāciju, neskatoties atpakaļ uz Krieviju.
Daudzus ir atmodinājis 24. februāris. Pats agrāk nepievērsu uzmanību, ka kāpņu telpā vecene uz manu labdienu spēj augstprātīgi pateikt tikai “zdrasķe”, bet tagad mani tas tracina. Mana sieva, kas, būdama poliete, ir beigusi krievu skolu, atzina, ka kopš kara sākuma ir kļuvusi par rusofobi. Es arī tāds esmu, kas ir absolūti dabisks pašaizsardzības reflekss.
Kas jūsu izpratnē ir rusofobs, tās taču nav bailes no krieviem?
Tas ir cilvēks, kas nevis baidās, bet norobežojas no krievu pasaules. Man ar viņu pasauli vairs nav nekā kopīga. Rusofobiju nevajadzētu uztvert kā bubuli un taisnoties, ka mums Latvijā nekā tāda nav.
Nesen uztaisīju filmu par pirmo Saeimas priekšsēdētāju Frīdrihu Vesmani. Par idejām, ka jāgāž Krievijas cars un patvaldība, viņu vairākkārt notiesāja un nosūtīja izsūtījumā uz Šauļiem. Savās atmiņās par to laiku viņš raksta – man skolotāju netrūka, jo poļi un leiši nīst krievus un latviešu brīvības cīnītājs viņiem ir vislielākajā cieņā.
Tas ir pašaizsargāšanās naids, no tā nevajag kautrēties, un tā saucamajiem lielajiem brāļiem, kas mūs te augstprātīgi pamācīja, ar to jārēķinās.
Šeit vietā parunāt par “Doždj” jeb “TV Rain” – savulaik Krievijā dibināto neatkarīgo televīzijas kanālu, kuram pērn Latvija atļāva raidīt savu programmu, taču ļoti ātri saskārās ar viņu augstprātību. Vispirms viņi nodemonstrēja neizpratni par mūsu vēsturi un pēc tam ignorēja likumu, par ko Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) anulēja apraides atļauju.
Tas nav nekāds brīnums vai pārsteigums. Varētu it kā pažēlot, jo viņi dara labu lietu, bet tika pārkāpts mūsu valsts likums, tāpēc apraides atļauja bija jāanulē. [..] To nesaprot krievu liberāļi un demokrāti, ka pie mums ir tiesiska valsts un likums. Ar šo lēmumu esam tikai ieguvuši, parādot savu pašcieņu, un šiem žurnālistiem ar to bija jārēķinās.
Kā vērtējat Latvijas Žurnālistu asociācijas nožēlu par NEPLP lēmumu, uzskatot, ka tas ir nesamērīgs?
Man par to bija kauns, jo tā ir pielīšana augstprātīgiem impēristiem.
“Doždj” izteikumus par okupācijas pieminekļiem Latvijā ļoti trāpīgi ir raksturojis publicists Aleksandrs Ņevzorovs – tas ir kā pieprasīt no izvarotas meitenes, lai viņa visu mūžu tur uz galda izvarotāja fotogrāfiju.
Krievu inteliģence, kā par viņiem nesen teica Jānis Peters, ir augstprātīgi, naivi, reizēm kaut kādā ziņā pastulbi un ļoti gļēvi. [..]
Kāda var būt Krievijas nākotne, kad domājam par laiku pēc kara, kad Ukraina būs uzvarējusi?
Cerības uz demokrātiskāku Krieviju bija Jeļcina laikā. Tagad tur nekas nevar notikt, tikai tas, ka ukraiņu sabiedroto karaspēks ieiet Maskavā, demilitarizē viņus, uzliek ārējo pārvaldi un liek pamazām demokratizēties un attīrīties. [..]
Vai ir pietiekami atbildīga reakcija uz Latvijai nelojālu cilvēku lēmumiem un rīcību, piemēram, kā tas notiek Daugavpils un Rēzeknes pašvaldībās?
Daugavpilī ir pietiekami daudz likuma pārkāpumu, tajā skaitā korupcija ar pieminekļa nojaukšanu, ko ir pierādījusi “Delna”, tāpēc pašvaldības vadība ir pelnījusi, lai valdība rīkotos līdzīgi kā kādreiz Augstākā Padome, kad atlaida prokrievisko, prokomunistisko domi un iecēla tiešo administrāciju, kas aizstāv savu valsti un Daugavpils pilsoņu tiesības. [..]
Visu interviju ar Daini Īvānu lasiet žurnāla “Mājas Viesis” jaunākajā numurā.
