1992. gadā atjaunotās neatkarīgās Latvijas likumdošana dekriminalizēja homoseksuālās attiecības, taču sabiedrība seksuālās minoritātes joprojām uztver piesardzīgi. Ļoti daudzi viņu vēlmi publiski apliecināt savas jūtas, kā arī juridiski nostiprināt partnerattiecības uztver kā apdraudējumu sabiedrības pamatvērtībām un tikumiskā pagrimuma izplatību. Arī kārtējais Baltijas praids, kas sestdien, 9. jūnijā, notika Rīgā, atkal izraisīja krasi pretēju reakciju. Taču salīdzinājumā ar padomju laikiem, kad homoseksuāli orientētie cilvēki bija pakļauti oficiālās varas manipulācijām un viņiem sava identitāte bija jāslēpj, situācija, protams, ir krietni mainījusies.
Ar slepenības plīvuru
Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietēm to uzskatīja par garīgu traucējumu izpausmi. Vēsturniece Ineta Lipša: “Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā un kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. –1945. gadā līdz 1961. gada 1. aprīlim spēkā bija attiecīgais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz laiku no trim līdz pieciem gadiem. Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrībai savu politizēto/homofobisko teroru.” Jau kopš 1934. gada 1. aprīļa PSRS par homoseksuālām darbībām draudēja līdz pat piecu gadu cietumsods. Lai no tā izvairītos, cilvēki centās neizpaust savu orientāciju, piemēram, slavenais rīdzinieks, kino ģēnijs Sergejs Eizenšteins piekrita “aprēķina laulībām”, kas bija izdevīgas pašam, savukārt viņa sieva Pera vēlējās pasargāt draugu no nelabvēlīgām runām, kā arī cerēja, ka laulība stiprinās abu attiecības. Tomēr viņi nekad nedzīvoja kopā. Par to vēstīts arī Pītera Grīneveja filmā “Eizenšteins Gvanahvato”. “Staļina laikā pastāvēja nerakstīts aizliegums pieminēt homoseksualitāti oficiālajos dokumentos. Tēma tika apspriesta slepenā dienesta dokumentos un reti augsti stāvošu partijas darbinieku sarakstē, kas bija domāta šauram lasītāju lokam. Šajā tradīcijā iekļaujas arī padomju Latvijas realitāte – par to liecina pēc otrreizējās padomju okupācijas PSRS Prokuratūras Ļeņingradas frontes dzelzceļa spēku majora Krivčikova rakstītā vēstule LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam 1945. gada 4. aprīlī. Krivčikovs raksta, ka Rīgā ir atklāta pederastu savienība, kurā ir vairāk nekā 30 – 40 cilvēki, mēs esam aizturējuši trīspadsmit, astoņus no viņiem nodevuši tiesai, pieci tiks atlaisti no darba.
Interesanti, ka LPSR tautas tiesu statistikā par 1945. – 1946. gadu šie skaitļi neparādās, kas liecina, ka staļinisma laikā homoseksuāļu uzraudzība, kontrole un sodīšana bija slepenā dienesta kompetences jautājums.” (“Homofobija Latvijā: avoti, paralēles, mantojums”, Ineta Lipša, “Punctum”, 11/12/2015). Homoseksuāļus izsūtīja uz nometnēm. Vēsturniece Ineta Lipša raksta: “Daudzi cilvēki, kuri nebija homoseksuāļi, gulaga nometnēs bija liecinieki viendzimuma seksuālajām attiecībām. Turklāt daži ieslodzītie piedzīvoja tāda veida seksuālo vardarbību. Homoseksuālās izvarošanas upuru skaits labošanas darbu nometnēs, visticamāk, netiks izzināts, jo šos noziegumus Staļina laika dokumenti nepiemin. (..) Hruščova laikā miljoni ieslodzīto tika atbrīvoti un atgriezās sabiedrībā – amnestijām sekoja noziedzības pieauguma viļņi. Šajā laikā staļiniskais likums pret homoseksualitāti tika atjaunināts – 1958. gadā tika izdots slepens KPFSR Iekšlietu ministrijas dekrēts par “muželožstvо” apkarošanas pastiprināšanu”. Acīmredzot varas struktūras uzskatīja, ka homoseksualitātes “sērga” tiks izlaista sabiedrībā kopā ar ieslodzītajiem. Dekrēta saturs, starp citu, joprojām nav zināms, jo Iekšlietu ministrijas 1950. gadu arhīvi joprojām ir noslepenoti. Padomju Krievijā lietu skaits par viendzimuma attiecību vajāšanu krasi pieauga (KPFSR no 1961. gada līdz 1981. gadam notiesāja 14 695 vīriešus!)”.
Kā liecina izdevums “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”, notiesāto homoseksuālo vīriešu skaits pieauga. Piemēram, no 1945. līdz 1960. gadam Latvijas PSR tautas tiesās notiesāja 34, laikā no 1961. līdz 1989. gadam – 268 vīriešus.
Kur pliks slēpsi naudaszīmi…
Lai gan 1961. gada 6. janvārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Kriminālkodeksa apstiprināšanu” un Krievijas PFSR Kriminālkodeksu aizstāja ar Latvijas PSR Kriminālkodeksu, tomēr nosodošā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem nemainījās. Jaunā Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa par labprātīgiem dzimumsakariem starp pilngadīgiem vīriešiem paredzēja sodu ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. 124. panta 2. daļa paredzēja brīvības atņemšanu no trīs līdz astoņiem gadiem par homoseksuālajiem sakariem, ja tie veikti ar vardarbību vai piedraudot lietot vardarbību, izmantojot cietušā bezpalīdzības vai atkarības stāvokli, kā arī, ja tie izdarīti ar nepilngadīgajiem. Jāpiebilst, ka 124. pants kriminalizēja ne visus dzimumsakarus starp vīriešiem, bet tikai anālos. Turklāt pie atbildības sauca abus vīriešus, kas iesaistījās šādos sakaros. Cita veida dzimumsakarus starp vīriešiem kvalificēja kā huligānismu vai netiklu darbību. Ja pieķēra onanējot tualetē, arī sodīja, piemēram, Rīgas Kirova rajona tautas tiesa kādam, kurš sevi apmierināja pazemes tualetē aiz kafejnīcas “13 krēsli”, piesprieda 300 rubļus lielu soda naudu. Homoseksuāļus arī centās atbrīvot no darba, piemēram, kādā kolektīvā kolēģus piespieda uzrakstīt iesniegumu vadītājam, ka darbinieks pārkāpis padomju “morāli”. Nebija jēgas tiesāties, tāpēc darbinieks aizgāja “pēc paša vēlēšanās”…
Seksuālajām minoritātēm savu klubu nebija, tāpēc biežāk iepazinās sabiedriskās vietās: pludmalēs, kafejnīcās, piemēram, “Dieva ausī”, “Putnu dārzā”, “Paletē” u. c. Iecienītas bija arī publiskās tualetes pie “Rīgas Modēm”, Esplanādē, pie Operas teātra, kā arī pirtis, īpaši “Varavīksne” Vecrīgā un Cēsu ielas pirts (abas nojauktas). Karavīri grupās uz pirti ierasti vesti ceturtdienās, citās dienās iegriezās tie, kas bija brīvsolī. Pirtī bijusi kurtuve ar malkas grēdu, kurā geji slēpuši trīs rubļus, ko samaksāt karavīram par seksuālo pakalpojumu. Kur nu pliks noslēpsi naudaszīmi! Trīnīšus bāzuši aiz šķilām. Dažreiz tā noslēpuši, ka maksāšanas brīdī vairs nespējuši atrast… Nereti, ja partneris iepaticies un bijusi cerība turpmākām attiecībām, tad viņu veduši uz mājām, taču tas bija riskanti – varēja aplaupīt vai pat piekaut… Gudri rīkojās Dubultu gejs Kaspars Aleksandrs Irbe (1906 – 1996), viņš slēpās aiz iesaukas Kleopatra un Vārava Jūras Roze un mājās nevienu nav vedis. Konspirācijas dēļ lesbietes saucis par tribātēm, dodoties pie gejiem, rakstījis – “devos uz Brāļu kopienu”. Pirmās padomju okupācijas vasarā vakaros izgājis publiskajā telpā, tērpies kā sieviete.
Ja neesi pareizais, ārstēsim!
80. gadu sākumā Latvijas iedzīvotāji informāciju par seksuāla rakstura jautājumiem galvenokārt varēja iegūt no seksologa Jāņa Zālīša (1933 – 2007) lekcijām un publikācijām, populārākā no tām bija grāmata “Mīlestības vārdā” (1981). Tajā homoseksualitāte aprakstīta kā nepareizas dzimumaudzināšanas ietekmē radusies novirze, ko nepieciešams ārstēt, jo tās dēļ samazinoties dzimstība, rodoties izvirtība un noziedzība. Padomju Savienībā praktizēja personu prettiesisku piespiedu “ārstēšanu” no homoseksuālās orientācijas, pacientus ievietoja stingra režīma psihiatriskajās slimnīcās. Pagaidām ziņu, ka tas darīts arī padomju Latvijā, nav. Tomēr ir pierādījumi, ka padomju laikā Latvijas ārsti praktizēja seksuālās orientācijas korekciju pēc personu lūguma. Tā, piemēram, grāmatā “Mīlestības vārdā” Jānis Zālītis apraksta gadījumu, kad vīrietim lietoja hipnozi, lai mainītu viņa homoseksuālo orientāciju uz heteroseksuālu. Kā liecina homoseksuāļu dzīvesstāsti Ritas Rudušas interviju krājumā “Pagrīdes citādība”, Zālīša grāmatas iespaidā jaunieši apzinājās savas izjūtas kā ārstējamu patoloģiju. Piemēram, Māra Santa stāstījums (11. stāsts “Dzīvam būt”). Baidoties, ka homoseksuālā orientācija neļaus viņam īstenot sapni nodibināt laimīgu ģimeni, Māris dodas pie ārstiem uz hipnozes seansiem, lai “izārstētos” no homoseksualitātes. Tāpat viņš meklē Dieva palīdzību un mokās ar domām par pašnāvību. Viņa plānotā pašnāvība neizdodas vienīgi nejaušības dēļ. Taču citi to izdarījuši, piemēram, toreizējās Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes students V. ielēcis Daugavā. Viņš lieliski dziedāja, taču balss bija izteikti sievišķīga, un manierīguma dēļ viņu apsaukāja par pidaru – mūsdienās šāda pašcieņas aizskaršana ir uzskatāma par emocionālo vardarbību, par ko var sodīt. Toreiz ne vienam vien liktenis izvērtās traģisks, piemēram, arī viesnīcas “Jūrmala” restorāna solistam Sašam, kuru Krievijā nosita… Biežāk uzbrukumus veica tautā tā dēvētie “remontņiki” (remontētāji), runāts, ka dažu piekauto pat iemetuši kanālā… Iespējams, ka šos huligānus atbalstīja pat drošības iestādes. Neiecietību pret seksuālajām minoritātēm vairoja arī toreizējā prese ar publikācijām. Piemēram, LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais seksopatologs Eduards Aganovs žurnālā “Liesma” 1988. gadā stāsta par vīriešu homoseksualitāti kā riskantu un draudīgu praksi, kura esot izplatīta kultūras darbinieku vidū. Arī seksopatoloģes Mirdzas Liepiņas attieksme pret lesbismu intervijā žurnālam “Liesma” 1989. gadā ir krasi noliedzoša – viņa uzskata, ka pareizi audzināta sieviete “pašā sliktākajā gadījumā [..] varētu nonākt pie masturbācijas, bet nekādā gadījumā pie homoseksuālisma”. Tomēr viņa min datus – lai gan 25% lesbiešu mēģinājušas izdarīt pašnāvību un 3% gadījumu sekas bijušas letālas, vairākums lesbiešu nevēlas ārstēties, jo uzskata, ka “tas dzīvot netraucē”. PSRS varas iestādes problematizēja homoseksualitāti īpaši biedējošā aspektā – 80. gadu beigās AIDS izplatījās arī Padomju Savienībā, un šai problēmai veltītos izdevumos vīriešus, kas stājas homoseksuālos sakaros, attēloja kā galvenos nāvējošās slimības pārnēsātājus.
Izsekošana, vervēšana un šantāža
Padomju laikā homoseksuālos prettiesiski pakļāva uzskaitei un šantāžai, ko veica milicijas un valsts drošības struktūras. Vēsturniece Ineta Lipša min faktu, ka “bija darbinieks Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes kriminālizmeklēšanas nodaļā, kurš pārzināja šo jautājumu.” Kā liecina intervijas ar gejiem, milicijas struktūrās pastāvēja amati, kuru veicēju atsevišķs uzdevums bija nodarboties ar homoseksuālistu uzskaiti un veidot homoseksuālo personu kartotēku. Bieži vien homoseksuālos, kuriem milicija draudēja ar kriminālo vajāšanu par labprātīgiem dzimumsakariem ar citiem vīriešiem, šantažēja un izmantoja par ziņu pienesējiem. Tam piemērus var rast žurnālista Armanda Pučes grāmatā “Kurtizānes apakšveļa”: “Daļa no homoseksuāli orientētajiem arī no laba prāta piekrita sadarboties ar speciālo dienestu, jo tā viņi nodrošināja gan savas seksuālās tieksmes, gan izvairījās no publiska pazemojuma…”
VDK speciāliem uzdevumiem vajadzēja vīriešus, kas gultā pie vīrieša tēloja sievieti. “Operatīvie uzdevumi varēja būt dažādi, tāpat – klientu vēlmes, – Viktors atsāka lēni un apcerīgi. – Mani ieveda speciālā istabā, kur bija duša, atstāja bundžiņu ar vazelīnu, un – varēju pats savā nodabā visu izmēģināt. Tur bija dažādu izmēru mākslīgie dzimumlocekļi (..) No visiem šiem trenažieriem man patika viens stacionārais – pie krēsla bija piestiprināts gumijas falls, kam varēja uzsēsties… “ Autoram jautāts, vai tiešām tā bija, kā rakstīts? Armands Puče apstiprina: “Mana grāmata ir dokumentālā proza. Bija pat vēl trakāk, ja juta cilvēka homoseksuālo noslieci vai par viņu bija kompromats, “salauza” viegli …”.
Geja Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatā 1970. gada 8. novembrī ierakstīts: “Pāri ielai stāvēja kāda mašīna ar brezentu – armijas. Tādas lieto arī milicija. Sapratu, ka mauzolejā (ateja) ierīkots kāds slazds homoseksuāļu ķeršanai (..). Arī atejā pie Jāņa baznīcas redzēti ieejam divi jauni miliči un kādu laiku stāvam pie durvīm. Šādās akcijās liela izdevība izspiešanai. Cik zinu, tad ir arī, kas to dara, it sevišķi no tā saucamā palīgdienesta aprindām, kur iesaistās arī noziedzīgi elementi.” Kā vēsta “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”, homoseksuāļu sociālai kontrolei izmantoja divas kartotēkas: vienu uzturēja Republikāniskais ādas un venerisko slimību dispansers, otru – Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes kriminālizmeklēšanas nodaļa. Kā nonāca uzskaitē? Venerisko slimību dispanseri informēja Iekšlietu ministrijas orgānus par potenciāli slimajiem, ziņas nonāca arī pie Rīgas milicijas garnizona iecirkņa pilnvarotajiem, kas informēja savas struktūras miličus un brīvprātīgos kārtības sargus. Viņi kopā ar operatīvo grupu devās reidos pa homoseksuāļu tikšanās vietām. Procesu uzraudzīja LPSR prokuratūra. Darbojās stacionārs ar speciālu režīmu (faktiski cietums), kam bija sava operatīvā grupa slimnieku ķeršanai, lai viņus piespiedu kārtā izmeklētu un ārstētu. Tas bija pakļauts Rīgas Veselības aizsardzības nodaļai un atradās Rīgā, Maskavas ielā 241.
Sevi lauzu, bet nesalauzu…
Ir bijuši arī geji, kas centušies paši tikt vaļā no savas “ačgārnās” identitātes, sevi laužot – cenšoties kļūt par heteroseksuāliem: ne žestu, ne skatienu, ne arī apģērba, kas ļautu nojaust patieso seksuālo orientāciju. Par šādu gadījumu savā grāmatā raksta Rita Ruduša: “Puisis no Daugavpils: “Padomju armijā es pirmo reizi izdzirdēju tādus vārdus kā “pediņš”, “zilais”, “mīkstais” – jautāju, kas tie tādi, un man paskaidroja, ka tas ir tad, kad vīrietis ar vīrieti. Jēziņ, tas taču par mani! Sapratu, ka man jābūt kārtīgam “heterītim”.” Ja tas neizdotos, draudētu labākajā gadījumā regulāra apsaukāšana un nievas, sliktākajā – fiziska izrēķināšanās. Pēc armijas Sandis nolēma hetero leģendu padarīt par realitāti. “Vienkārši negribēju vairs būt gejs. Bija visu laiku jāslapstās, jābaidās. Man nepatika bailes. Tā nevar dzīvot.” Iepazinies ar meiteni, vārdā Kate, Sandis mēģināja “sevi lauzt” un panākt to, lai viņa iepatiktos. (..)
Kā ir iespējams piespiest sevi kādā ieskatīties? Sandis pacietīgi paskaidro: “Centos atrast kaut ko tādu, kas man patiktu. Un atradu – viņas balss bija līdzīga džeka balsij. Mums bija intīmas attiecības. Bija jāsameklē saikne ar vīrišķo, citādi nekas nesanāktu.” Draudzība turpinājās četrus gadus, un, saaudzis ar leģendu, Sandis bija apņēmības pilns precēties, “lai būtu normāla ģimene”. Viņš pat aizveda līgavu atrādīt mammai, un tā atzina Kati par labu esam. “Teica – preci nost.” Taču tad Sandi pēkšņi nosūtīja darbā uz citu pilsētu, un attiecības pārtrūka. Sevis laušanas projekts bija izgāzies.”
Atjaunotajā Latvijā par homoseksualitāti vairs nesoda, tomēr daļa sabiedrības pret šiem citādajiem joprojām ir naidīgi, pat agresīvi. To liecina arī komentāri internetā, kā arī ziņa, ka jaunākajā seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācijas “ILGA Europe” pētījumā “Rainbow Europe 2018” par LGBT tiesību stāvokli Eiropā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) tiesību ievērošanas jomā Latvijā ir sliktākā situācija Eiropas Savienībā. (LETA, 14. maijs). Tāpēc seksuālās minoritātes ar savu publicitāti (arī praidu) cenšas iegūt tādu pašu vienlīdzību likumos kā viņu heteroseksuālie līdzpilsoņi, un viņu darbība atbilst demokrātiskas valsts idejai un vispāratzītām cilvēktiesību normām.
Reāls stāsts
Rita Ruduša. Foto – Ilze Pētersone
Rita Ruduša, publiciste: Padomju laika dakteri J. Zālīti neuzskatu par autoritāti, īpaši lasot viņa grāmatas “Mīlestības vārdā” nodaļu “Ar likumu aizliegtā mīlestība”. Tā lieliski atklāj tolaik valdošos uzskatus par seksuālajām minoritātēm. Sevišķi sirsnīga ir replika par “skumjajām sievietēm”, kurām esot paaugstināts risks laist pasaulē bērnu ar noslieci uz homoseksualitāti. Ķengaragā intervēju Olgu, vienu no šīm “skumjajām” personām savā grāmatā. Jutos neērti, ka esmu atnākusi tikai ar vienu saulespuķi un neko nepiedāvāju galdam – Olga ir tik ļoti centusies, lai tikšanās būtu īpaša. Viņai mugurā ir plandoša zila blūze, lūpas rūpīgi uzkrāsotas, uz plakstiem vieglas ēnas. Puķainās krūzītēs kūp tēja. Vēl tikai iesildāmies sarunai, kad Olga negaidīti pajautā: “Bet vai es izskatos pēc sievietes, kā jums šķiet?” Olgai atbilde uz šo jautājumu ir ļoti būtiska, jo dzīvi viņa sāka kā Oļegs. Bērnībā smagi raustījusi valodu, un tās dēļ viņu vajāja klasesbiedri. Bet ne tikai tās dēļ – Olga neatbilda gandrīz nevienam standarta zēna kritērijam, un apkārtējie nezināja, ko ar šo dīvaini iesākt, arī vecāki ne. Precizēsim – audžuvecāki. “Es piedzimu 1948. gadā, un četru gadu vecumā mani paņēma no bērnunama.” Olga nonāca ģimenē ar relatīvi augstu statusu padomju sabiedrībā, bet ar tolaik izplatītu vājību – dzeršanu. Iemeslu Olgu nopērt vecākiem netrūka un, ja pietrūka, tad varēja nopērt arī tāpat vien. Piemēram, vecmāmiņa (“vienīgais cilvēks, kas mani aizstāvēja”) reiz nopirkusi bērnam bulciņas – svaigas un smaržīgas, nu gatavie svētki, jo Olgas mamma ēst gatavoja izcili negaršīgi. Bet māte, padzirdējusi, ka bulciņas ēstas, Olgu nopēra. Visbiežāk Olgu sita par to, ka viņa nebija tāda, kādam jābūt “kārtīgam puikam”. Un viņa centās par tādu kļūt – nodarbojās ar sportu, bet tik un tā agresiju uzaudzēt tā arī neizdevās, gluži otrādi – padsmitnieka gados sievišķais sāka lauzties uz āru vēl vairāk un Olga sākusi paslepus vilkt sieviešu apģērbu. “Bēniņos fenderēju.” Nakts stundās Olga zagusies uz bēniņiem, kur mājas iemītnieki žāvēja veļu, atradusi kādu sieviešu apģērba gabalu un tupat bēniņos uzlaikojusi. Armijā Olgai paveicies – viņa nodienējusi virtuvē, kur apkārt bijušas tikai sievietes, nevis mačiskie ģedi. Pēcāk Olga ir meklējusi iespējas veikt dzimuma maiņas operāciju vai vismaz tikt pie krūtīm, bet tas maksāja tādu summu, kādu pensionētai invalīdei nav izredžu dabūt. Vēlāk Olga sieviešu drēbēs staigāja pastāvīgi, ar sievietes vārdu iestājusies vairākās nevalstiskās organizācijās. Viņa aizgāja mūžībā no nedziedināmas slimības, klusi kaut kur aprakta, bērēs nav aicināts neviens viņas draugs, paziņa… Pat pēc nāves viņa nevarēja būt savā identitātē, jo apbērēta kā Oļegs, nevis Olga…
Reāls stāsts
Rīdzinieks J.: Uz Kalngali braucu sauļoties nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Te jau mēs cits citu pazīstam vaigā un svešiniekus pamanām uzreiz. Vieni ierodas intereses, otri – iepazīšanās dēļ, trešie… Jā, bija arī tādi, kas mums uzbruka. Ja nemaldos, tad ap 1989. gadu te siroja pieci seši vīrieši, kas gāja pa kāpām un uzbruka visiem pēc kārtas, kas sauļojās kaili. Izkliedza pret viņiem vērstas lamas, sita pa seju… Uzbrucējiem bija izteikti slāviski sejas vaibsti, pēcāk dažus no viņiem pamanīju Čiekurkalna tirgū. Uzbrukuma vilnis atkārtojās ap 1992., pēcāk vēl ap 2003. gadu, tad minoritātes tiranizēja citi huligāni. Vai kāds no viņiem būtu sodīts? Esmu gan dzirdējis, ka gejus izsekoja milicijas un drošības iestādes. Dažreiz pludmalē dzirdēju stāstām, kurš bijis izsaukts Rīgā pie Čičkovska vai Naumova, vai Ižboldina, vai Rudoja… Iespējams, ka tieši šie cilvēki uzskaitīja seksuālās minoritātes, ar geju fotogrāfijām veidoja īpašus albumus.
Skaidrības labad
Kā rodas seksuālā orientācija?
Ir dažādas teorijas, tomēr neviena nav pilnībā zinātniski pamatota. Pastāv teorija, ka homoseksualitāte iedzimst, tomēr šis gēns vēl nav atklāts. Var gadīties, ka šāda gēna nav, bet cilvēkam ir gēnu kombinācija, kas netieši stimulē viņu tuvām attiecībām izvēlēties sava dzimuma pārstāvjus. Pēc citas teorijas, izšķiroša nozīme ir grūtniecības laika notikumiem. Uzskata arī, ka homoseksualitāte veidojas apkārtējās vides ietekmē. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids atzina, ka homoseksuāli bērni ir audzināšanas rezultāts – tie rodas ģimenēs, kur ir valdonīgas mātes un nevarīgi tēvi. Mūsdienās šī teorija ir apgāzta. Daži zinātnieki apgalvo, ka homoseksualitāte veidojas bērna pirmajos dzīves gados. Tomēr dažādu teoriju pārstāvji un speciālisti ir vienisprātis, ka:
* homoseksuālo pārstāvju skaits populācijā visu laiku ir nemainīgs. Tie ir 8 – 10% no populācijas neatkarīgi no vides ietekmes un sabiedrības attieksmes;
* homoseksualitātes veidošanos ne ģimenes modelis, ne dzimumu un lomu sadalījums ģimenē tiešā veidā neietekmē. Homoseksuālās ģimenēs var izaugt heteroseksuāli bērni un otrādi. Pētījumi liecina, ka homoseksuāļu skaits procentuāli ir tieši tikpat liels gan homoseksuālās, gan heteroseksuālās ģimenēs;
* seksuālo orientāciju nevar mainīt, ne audzinot ar kādu īpašu metodi, ne ārstējot. Ja meiteni ģērbj rozā krāsas drēbēs un audzina kā heteroseksuāli, tas neietekmē viņas seksuālo orientāciju. Homoseksualitāti nevar arī izārstēt, jo tā nav slimība. Ja vecāki vai sabiedrības spiediens bērnam liek noliegt sevī homoseksualitāti, mostas kauns un vainas izjūta, kas neļauj cilvēkam justies laimīgam.
Ko var darīt vecāki
Labākais, ko vecāki var dot, lai bērna seksualitāte attīstītos veselīgi, ir attieksme – tu esi labs un mīlams tāds, kāds esi! Augot ar šādu apziņu, bērns iemācās veidot labas attiecības ar citiem. Vēl vecāki var palīdzēt bērnam apgūt attiecību mākslas praktisko pusi – kā tuvoties otram, kā paust savas jūtas, kā tikt galā ar atraidījumu, kā atbalstīt, kā risināt konfliktsituācijas.
(Žurnāls “Mans Mazais”, 2008)
*
1973. gadā pēc zinātniskiem pētījumiem ASV Psihiatru asociācija atzina, ka homoseksualitāte nav saistīta ar psiholoģisku novirzi.
*
Garīgam apvārsnim
Režisores Ināras Kolmanes filma “Dubultā dzīve. Sekss un PSRS”.
*
Kaspara Gobas dokumentālā filma “Homo@lv” .
*
Ritas Rudušas grāmata “Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā”.
*
Kaspara Zālīša, Inetas Lipšas zinātnisks pētījums “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”.
*
Riharda Bargā īsprozas krājums “Plikie rukši”.
*
Dailes teātra izrāde “Eņģeļi Amerikā”.
*
Jaunā Rīgas teātra izrādes “Dukši” un “Cerību ezers”.
