Tu
Šodien pamodos pikta,
ar tādu seju it kā pie darba būtu likta.
Manā mazajā galvā domas
tik daudz kā aktieriem lomas.
Tās visas ir par Tevi,
tik reālas un dziļas, ka
pat sajūtu Tevi ar sevi.
Tik nelietīgi ielavījies galvā,
tā, it kā būtu dabūjis mani balvā.
Tu sajauc domas vietām
maini nozīmi lietām.
Tev patīk rotaļāties ar maniem tauriņiem galvā,
tu dzen tos pa ķermeni manu,
ka skolā vairs nedzirdu zvanu.
Es pikta ne jau par visu šo,
un nedomā, ka arī par šo un to.
Visu nakti ar mani sarunas viji,
Bet pamodos un jau pazudis biji...
Mīlestība
Mīlestība – kas tas ir?
Īstenība vai sapnis?
Laime vai bēdas?
Elle vai debesis?
Saprast to ir ļoti grūti,
Teikt šos vārdus – es mīlu Tevi –
Īsti nespēšu nekad, jo...
Baidos es no jūtām pret Tevi.
Atzīstos – nevaru vairs tā dzīvot!
Mīlestība – vai tāda tā ir?
Īstenība, bet tomēr sapnis,
Laime, bet ne bez bēdām,
Elle, bet augstu debesīs...
Saprotu, bet ir tik grūti.
Tikai Tevi mīlu es,
Īsti un patiesi, bet...
Baidos tomēr teikt to skaļi,
Atzīties, ka gribu dzīvot!
Atvērt dzejoli jaunā lapā...
Nesavienojamas lietas (6)
Nesavienojamas lietas
Esam mēs ar Tevi.
Sirds mīl karsti, taču
Attopos, ka man nav ļauts.
Visur redzu tikai Tevi –
Ielās, sapņos, mākoņos...
Nesavienojami esam mēs.
Otram blakus neiesim,
Jo katram sava taka.
Apstājos un tur atkal Tu.
Man sirds kliedz: ”Ej!”
Izvēle ir rūgta, bet nogriežos,
Ejams Tev citāds ceļš.
* * *
asaras
tās atspulgojas rasā
asaras
tās rasā pārvērtās
rasa
tās ir zemes asaras
asaras
tās noskūpstīja
nakts...
* * *
Es gribētu par ēnu kļūt
Un rasai tuvāk būt,
Es gribētu par tauriņu būt
Un dzīvē jaunas krāsas kļūtu.
Es gribētu par lietu kļūt
Un putekļus aizslaucītu prom,
Būt kopā, kad sajūti lietus pieskārienus.
Mana asara tur guļ -
Tā smaržo pēc mums -
Pēc pļavām, pēc saldiem skūpstiem
Un tajā pašā laikā tā sāļa kā jūra.
Tā smaržo pēc mums -
Pēc tā, ko piedzīvojuši esam...
Sargā asaru, jo no tās dzīvība rodas.
Sargā to...
* * *
Prāts...
Kādus jokus ļaunus vēl spēlē tu?
Sirds..
Tā runā patiesību saldu..
Tā ilgojas...
Tā mīlēt prot...
Jā, reiz tā mītēja...
Tagad - ilgojas pēc sirdis tavas..
Prāts melo..
Notici sirdij manai..
Tā mīl tevi...
Sāpju okeāns
Vai kaut kas mainīsies?
Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek?
Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt?
Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?
Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?
Varbūt viss jau ir pazaudēts?
Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.
Jautājumu ir pārāk daudz,
Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,
Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens
Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.
Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.
Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt
Un sajust vairāk nekā var vēlēties
Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots
Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs
Vai par daudz no mums tiek prasīts?
Vai par daudz no mums tiek gaidīts?
Vai par daudz mums tiek smaidīts?
Vai par daudz mums tiek aizrādīts?
Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam
Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena
Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā
Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.
Daina- Galateja
Veltījums Sievietei un kafijas tasītei.*
Ir skatiens, ir logi.
Aiz stikla Daina-Galateja.
Mums dzīve ir uz pusēm –
ar Tevi – rīta mirkļu feja.
Es varu uzlikt savas rokas
uz dinamiskiem gurniem.
Un aizmirstās ir visas mokas-
bez Tevis un bez noktirnēm.
Viss notiek tā, kā rakstīts:
es skūpstu Tavu maigo ādu.
Tik viegli lūpas saskaras,
vēl gribās marmelādi...
Aiz sliekšņa Daina-Galateja,
kā vienmēr - karsta Sieviete.
Uz mirkli - mīlas korifeja,
uz mūžu - kafijas tasīte.
*Zinas Ulstes (1928 – 2006) 1960.gadā veidotās kafijas servīzes Daina dizains iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.
Ceļa galā
Kad šorīt pret pasauli acis pacēlu
simtiem mirkļu lūdza skriet pie Tevis
Lai pateiktu, lai nebaidies. Nebaidies!
Es tikai gribu pasacīt,
cik skaisti šodien ir Tavi smiekli!
Pasaule var manu sirdi salauzt,
pasaule var mani ceļos nomest
Bet es neļaušu sev šodien nokrist
Jo man vēl jāpaspēj Tev pasacīt,
cik skaisti Tu šodien smējies!
Vai atceries kā solījām reiz
Ka iesim līdz galam mēs šajā ceļā.
Bet pasaule mani tagad rauj pie sevis
un es nāku pie Tevis ar piedošanu,
ka nav spēka man ar tevi līdz galam iet...
Un, kad es aiziešu
Tu tikai neskumsti.
Mums vienmēr būs iespēja satikties.
Ceļa galā.
* * *
Balti palagi, maigums un siltums,
Tava smarža, garša, neticams mīļums.
Šīs lietas, kas manas mūzas ik dienu,
Vismaz tās mani sola neatstāt vienu.
No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.
Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.
Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”
* * *
tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā var
tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm cel
tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU
Atkal jau prom
Man netīk atvadas,
Jo sveikas jau ilgas.
Man netīk ilgi,
Lai vēlāk vieglāk ir.
Mēs pa vienai vīna glāzei,
Pa vienam gadam tveram,
Tā laimes laiku kavēt
Pie jūras, kur vējš mūs nes.
Tā saitiņa, kas mūs tur,
Brīžiem tik varena,
Ka skaisti vārdi smejas manī
Par mūsu pavadīto laiku!
Man tevis trūkst
Klusi snieg uz tavām plaukstām
un kūst...
Tu tagad esi ļoti tālu
un man tevis trūkst...
Es gribu par sniegu kļūt
un tavās plaukstās būt...
Manas rokas
Manas rokas glāstu pilnas –
tikai tevi glāstīt grib.
- Kur lai viņas tevi meklē?
Visur maldugunis zib.
Reizēm liekas – tās nav rokas –
ievu zari zied un līkst...
- Rokas kāds nolādējis:
Viņas vienmēr glāstīt tvīkst.
Dārznieks
Uzplauksti kā jauns zieds
manā sapņu pasaulē.
Savas ziedlapiņas zemē liec
un neļauj man iet tai saulē.
Mana dzīvība lapās tavās,
tur svaigums, dzīvība rit.
Manu sirdi turi tu ziedlapiņās savās,
Lai tā ritmiskus pukstus sit.
Lai zāle ap tevi, dobē apkārt
par manu svēto zemi kļūst;
Lai rokas manas tevi noklāj,
kad zari kokos augšā vējā lūzt
Un, lai asaras manas prieka
tev veldzējumu tveicē sniedz.
Lai eņģeļu svētīta ir šī vieta,
kur ik rītus tu man prieku sniedz.
Sirds sāpēs
Kā sāp tas viss,
Kas pagājis
Skaļš kliedziens to
Pat neizdzēš
Krūtīs asiņo sirds
Tik ļoti...
Pārgājis viss
Bet nekas nav izdzisis
Sirds tik smaga,
Un rokas tik vieglas...
Uz zemes dvēsele mana
Jau sen vairs nedzīvo
Piparmētru tēja,
Un šokolāde ” Laima ”
šīs sāpes manas
Neizdzēš...
Jo viens Tavs glāsts,
Un apskāviens...
Man sirdi dedzina...
Es nespēju ienīst Tevi
Kā gribētos.
Pilnības simfonija
Mēness zili blāvajā gaismā šonakt
Viņš Viņas matus maigi un vienmērīgi glāsta
Viņa guļ miegā, elpa tai ir rāma
un tomēr, kaut kā īpatni Viņa klausās
kā Viņš Viņai pilnības simfoniju klāsta:
Kaut arī miegā, varbūt tu tālu prom no manis,
Tomēr sirdis mūsu mūžam kopā būs:
Mūs cieši vienos mīlas saldās saites,
Tava laime par manu laimi kļūs
Ik vienu asaru ko liesi,
Es ar skūpstiem raidīšu prom;
Tu pa mīlas kāpnēm augšup iesi,
Sāpes un žēlums zudīs prom!
Un, kad manas lūpas tevi skars,
Zvaigznes miljoniem kritīs:
Mana sirds kautrīgi sarks,
Vēlēto sapņu stunda sitīs
Dzīvi pārveidosim mirklī šajā,
Kurš pilns laimes un glāstu tīru;
Dzīvosim savu mūžu tajā,
To atkārtot ik brīdi sirdis mūsu liktu
Un, kad acis mūsu uz mūžu slēgsies,
Paslēpes mēs mākoņos spēlēsim:
Tu un es – eņģeļu spārnos tērpsies,
Mūsu pēctečiem savu mīlu vēlēsim...
Šokolāde
Es paspēju izstaigāt tūkstošiem taku -
līdzi Tev sakot tikpat klusu čukstu.
Iztērēt kalniem naudas -
ko pārspēj vien manas kļūdu grēdas.
Pārņem trīsas veroties pēc Tevis,
kam seko neviltots smaids.
Tu dzen man apetīti pēc sevis,
ko labprāt remdētu pie Tevis blakus.
Redzot tās dzirkstošās acis kā kāras ogas,
kas kausētu mani,
ja būtu šokolāde Tava.
Tu kā oga, es kā karsta šokolāde.
Nepretosimies
Caur rasu augstu nāku es
Pie tavām plaukstām sildīties
Pie tavām krūtīm pieglausties
Vai asarām tu padosies?
Bet saviļņojums šis tik maigs
Mums abiem sirdīs iezadzies
Un domās liek tev maldīties
Pie velna! Nepretosimies.
Tad tava siltā elpa ar manu sastapsies
Un savā dvēselē tu atdosies
Vai tagad redzi kā pakļaujies?
Un tu man teici - nedosies...
Tik daudz ko teikt
saki ko tu negribi dzirdēt/redzēt/lasīt
to es neteikšu/nerādīšu/nerakstīšu
bet tu klusē kā apjucis pirmklasnieks
un it kā ar to vēl nepietiktu nosarksti
man nav ne jausmas ko lai tev raksta
un mulsuma pilna klusēšana nepalīdz
toties satraukti švīkājumi uz lappuses malām
liecina ka tā pa īstam jau nav ko rakstīt
p.s. man tik daudz tev ir ko teikt
Rīts
auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.
kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.
svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts
vaļā.
Par to kā vajadzēja būt jau Tagad
…naktstauriņu spārnos slēpjas
Dekādes vecs vakars;
Divas ēnas kopā vienā,
Kājās valsis, sirdī mīla
Pirksti drosmē notrīc aši,
Lūpām Viņas bija veltīts glāsts;
Skūpstu sniedzu viņai braši,
Sākās mūsu Mīlas stāsts
Piecstāveņu ēnās ieskauts,
Gaidu, pirkstos oranža gerbera,
Viņa logā pamāj mīļī
Pēc pastaigas gar jūras malu,
Viņas elpa manas krūtus silda;
Saulriets Vecāķos, kas skatīts,
Tagad smaržo viņas plaukstās
Plaukstās solījums gulstās,
Pirksti mūsu, sajūsmā kautrīgi trīc:
Gredzens pirkstā, acu kaktiņi notrīc –
Prieka asaras nu tūlīt dzimst!
…tās tik skaistas domas,
Par to, kā vajadzēja būt,
Būt jau Tagad…
Bet, tagad nav jau Nāve!
(smaidu beidzot patiesi)
Šis domas par īstenību taps,
Ja vien izdosies nosist mēslu mušas,
Kuras ar negatīvo enerģiju
man apkārt smirdinās
Pavasara smaržas
Ābeles un bumbieres
Man galvā spilgtas atmiņas
Uz ziedu pilnas zemes sēžu
Kur reibinošas smaržas vijas
Simts, pat tūkstoš ziedu zinu
Tie pavasari uzrunā
Tik vienu smaržu neatminos
Ko sen es baudījusi biju
Tā pati spilgtāka un maigākā
Pilns reibinošu ziedu lija
To pazinu, kad biju
Reiz kā pavasara ziedā
Šī smarža ar pavasari vijas
Un brīžiem sajūtu es atkal
Tavas mīļās rokas
Kas ap mani vijas
* * *
makā stāv tavi antidepresanti
tukšs iepakojums četras tabletes
es nezinu kāpēc to paņēmu
domāju zināšu
kā lai tev palīdz aizmirst visas tās lietas
* * *
zaļas auskaru acis
raugās sāņus
dūmu tirpas ir kā mana dīvainā gaita
sēžam Vašingtona laukumā un zāle ir parasti zaļa
tu zini vēsturi
es nezinu
* * *
mēs samiegtām acīm lavāmies
ķīniešu dzīvoklī un tēlojam mieru
viņu sasēdētais dīvāns un siltie skatieni
tu tulko jautājumus un stāsti
upe aizsalusi meklējot Karnevāla parku
mēs esam kolēģi un mēs nekad nedejojam
* * *
man ir svēts tas brīdis
kad guļot grozies un maigi šņāc
pats nevaru iemigt
klausos
elpa klīst tavos matos
mazliet mulstu no savām domām
kas tev zem apģērba
tādā saldā kamolā satinies dzīvnieks
mugura mierīgi cilājas
Snieg
Tauriņa efekts.
Viņi viens otram slīd zemāk un zemāk.
Sajūtu reitingos.
Pārklājas vieni tauriņu bari vēderos ar citiem.
Vieni dzestri rīti nomaina negulēto nakšu neuzrakstītās īsziņas.
Viņu plaksti kā kalendāra lapiņas ik vakaru krīt vienā pasaules malā un ik rītu paver citus horizontus citā.
Slīd zemāk un zemāk. Pārklājas. Skaita laiku.
Starp viņiem. Atņem un saskaita kopā. Negulētās naktis.
Nekas tur nav izpostīts. Jo nav kam sabrukt.
Kautro tauriņu spārnu atvēzieni ir tikai mirklis pirms lidojuma.
Pirms lidojuma uz siltākām zemēm.
P.S. Pagaidām vēl nezinu, kā Tu izskaties, bet zinu Tavu pasta indeksu no galvas.
Papīra lidmašīna
bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem
Gaidu tevi
uz palodzes atstātas cigaretes
tādas pašas kā tu - garas un slaidas
uz krūzītes maliņas sarkani nospiedumi
tādi paši kā tavas lūpas - sarkani kvēli
uz naktsgaldiņa zīmīte
tā pat kā tu - gaidi kad atvēršu
bet es kluss un rāms
kā naktsgaldiņš
krūzīte
palodze
Paklausīgi gaidu tevi mājās
Ja spētu
Ja spētu tevi satikt
Kaut uz mirkli
Vien sekundi
Laika okeānā.
Kaut piķa melnā tumsā
Tu pludmalē
Paietu man garām.
Tavā sejā
Es atgūtu sevi.
Bet tā nenotiek...
Un mēs esam kā bākas,
Kuru gaismas stari
Slīd viens otram garām
Dienu pēc dienas.
Piedzimt
Zudusi pasaule,
Zudusi sirds
Jau piecpadsmit garas dienas
Un naktis.
Un nav citas
Izvēles manu zēn,
Kā vien piedzimt
No sirds uz sirdi.
Ar jaunām acīm,
Ar jaunu dzirdi...
Sienas
Gaisma ložņā ap matu šķipsnām.
Zāles stiebri izlien caur mani, un skropstās uzzied baltas puķītes, glāstīdamas vaigus.
Ceļš iesūc sevī Dieva izlieto kafiju un laimīgi iemirdzas,
Norādot virzienu tiem, kuri vienmēr apjukuši.
Nakts izplaukst, viss apmainās vietām –
Debesīs iemirdzas jāņtārpiņi, un pļavas pilnas ar zvaigznēm.
Tumsa aprod ar acīm un uzdāvina tām aizaugušus dārzus,
Kuros gribas apgulties un bezgalīgi lūgt Dievu.
Logi joprojām ir vaļā, vasara staigā tiem cauri.
Istaba pilna ar sienām, bet neviena no tām nesargā tevi no manis.
Naktis
Pasaules vibrācija
Nomurmina avīžu ziņās
Tā tava zirgaste sašūpojas pār ielu nākot viņam.
Un nodurts ar ieroci aukstu
Tavs skatiens brauc taisni robežām cauri
Lai dienās sapņotu naktis.
Naktis ar jasmīnu debesīm
Un burbuļos paslēptu sulu.
No jauna
Iela ir gara mēle
Kas salaiza sevī sarkano krāsu
Un rūgtenai zemei dod padzerties.
No manis līdz tevīm nav tālu
Ar tramvaju tīrais nieks.
Viens tirpinošs roku pieskāriens.
Šodien domu plastikāts karājas logos-
par laimi nav vinnēts ledusskapis
Itin kā šorīt tevī no jauna es mostos,
Lai teiktu a r l a b u n a k t i
Nāk vasara
nāk vasara. nav vietas taviem paliem
nav tevis. pirkstu galiem sniegs
iet projām taustoties pār lauku
nav tevis. nav ne graša. biezs
aug zāliens kur reiz bija sniegs
nāk vasara. nāk saule. kā caur skaliem
tu lūko šajā zemē tikt
gaiss atbild tev ar miglas vāliem
no kokiem pumpurzvīņas līst
* * *
sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem un glumām un spīdīgām frakām
zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms
varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles
bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu
Princese vārdā Ticība
Neskrien prom no manis šonakt,
Mana princese mīļā, kārotā;
Neļauj baisā naktī nosmakt,
Maniem sapņiem, mīļotā
Atzīstos, man sirdī zogas
Bailes saltās, ledainās;
Ļaunas domas pie manis dodas,
Tās aizdzen līksmes svelmainās
Negribu es tumsā zaudēt
Gaismu tavu svēto, spēcīgo;
Gribu priekā skaļi plaudēt:
Par to, ka kāvu sevī grēcīgo
Tavām princeses lūpām piemīt spēks:
Skūpsti viegli, mitrinoši;
Jūtot tos, ir daudz kas dzēsts:
Nemiera skices stindzinošas
Alkstu tavas elpas šonakt,
Tava dzīvība mani – brīnums brīnumā;
Tava elpa var no manis zemi norakt,
Manas dienas netaps kapa klusumā
Princese vārdā Laime
Prom Pievakare steidzas pa Mežaparka takām,
Līdz ar gājputnu sapņiem par siltajām zemēm;
Liekas, caur priežu zariem, dzirdu tos man sakām:
Seko mums līdzi ar saviem spārniem un vēlmēm..
Mākoņos mīt brīvība, ko elposi savās plaušās,
Mēs kopā skarsim Dieva mākoņu bārdu;
Vai jūti, kā šobrīd tava sirds klaudz un dauzās,
Satraukta, tai sveši visi pasaules vārdi
Es klusēju, galvu nodūris, veros es sūnās:
Viens nevaru lidot, kaut laiks ir tik jauks,
Bez princeses savas, kura vēl dus kaut kur dūnās,
Kad modīsies viņa, tad mani tā sauks...
Ja sekošu putniem, viņa paliks tad viena,
Velti tā meklēs mani Mežaparka takās,
Kur gaidīt to solījos, kādā vasaras dienā;
Būs princese atmiņās ne sirdī manā
Kā smaržo rozes pirms negaisa!
Kā dūdu skaņas,
Ar skatu pret okeānu plašo
Saviļņojas dvēsele mana,
Un jūtu,
Kā ziedi plaukst, manas maņas,
Tās šo acumirkli garšo!
Acīs plaukst asaras lielas,
Jo skatījis es šīs pasaules mīlu esmu;
Deguns trīc vējā nosalis,
Ieelpojot šīs pasaules mīlu;
Pirksti, trīcošo šovakar glāsta
Viņas – pasaules mīlas seju;
Ausis piepildītas ar mūziku,
Ko komponējusi pasaules mīla;
Mēle noslēpusies kautrīgi
Aiz lūpām…,
Kuras pasaules mīla,
Kā Māte radījusi.
Ņem vērā
Aiz šīs miesas
Ir kas vairāk par iekāri
Ņem to vērā
Pirms pieskaries
Aiz šīm lūpām
Ir kas vairāk par vārdiem
Ņem to vērā
Pirms uzrunā
Aiz šīm asarām
Ir kas vairāk par sērām
Ņem to vērā
Pirms noslauki tās
Aiz šīs dvēseles
Ir kas vairāk par ticību
Ņem to vērā
Pirms ieskaties manī
Atvērt dzejoli jaunā lapā...
Tik atminēties
Kad klusi apkārt vakars krīt
Zilās debesīs tas slīkst
Koku šalkoņa vēl klusi dzirdama
Un svaigs gaiss klusi čukst
Tad pieglausties zemei alksti
Un mazliet vientulībā grimt
Vai kur augsu gaisā būt
Un neko nedzirdēt
Neko nejust
Tik pa vējam laisties līdzi
Aizmirst sāpes, kas sirdī mīt
Aizmirst sāpes, kas manu sirdi alkst
Aizmirst nepateikto
It visu aizmirst, kas reiz bijis lieks
Tik atminēties skaistos mirkļus
Kas atminēties sirdij liek...
Priekšpavasarī
Silti vēji cauri tālēm zilgām
Saldā šalkā sirdis atkal nes
Pretim gaismai, brīvībai un ilgām,
Bet, kur tu, esmu tur arī es.
Vēl jau agrs, tu vien tik priekā spīdi,
Lai no sāpēm atraisās mans gars,
Tāpēc neej . . . paliec mazu brīdi:
Tevī mājo mūžīgs pavasars.
Es vēlos
Es vēlos mīļumu šaja gadā
es vēlos lūkoties viņas vaiga sārtā
šajā gadā
es vēlos just matu smaržu, kad viņa izkāpj no dušas
es vēlos nepūst ziloni no mušas...
es vēlos pamostoties redzēt viņas actiņās kā dzirkstelītes zaigo
es vēlos just viņas rociņu maigo
un jā!, es vēlos
just viņu visu šajā gadā
Ja vien kāds zinātu kā ticēt es vēlos
Ka maza uguntiņa šogad kvēlos
Ka sirsniņas uz mīlestību ceļu mēros
Roku rokā – mīlestības lokā
Atceries kā sēdēji tu skolas solā?
Es vēlos būt bijis tas kas tev aiz muguras sēž
Sapņos mūsu nākotni lēš
Matemātikas kladi plēš
Lai rakstītu tev šo
Un gaidītu nākošo -
Mīļuma pilno skatienu no sola priekšējā
Domās lūdzot lai sēdi tu manējā
Es vēlos lai kļūtu tu savējā
Es vēlos lai arī maniem radiem būtu tu mīļotā
Visu apkartējo lolotā
Es vēlos zināt
Ka griežoties naktī uz otru pusi
Es neredzēšu sev blakus nekādu trusi
Redzēšu saulīti, kas blakus man būs
Miegu no peļu ratiem sūks
Sapnītī visi teiktu mums rūgts
Es vēlos –
Vel tikai drusku, drusku
Pasapņot savā mākoņu sapnītī
Pastāvēt savas saulītes aplītī
Tas ir viss ko es vēlos-
šis dzejolis tālu ceļu mēros
Skrien, lido – nes manu ziņu rakstīto
Pretī dāvā vēlmi kāroto...
Viņai
viņš meklēja mīlestību
bet tā atrada viņu...
ikkatrs viņu kopības mirklis
bija kā svētlaime
kuru nespēj aizvietot nekas..
pienāca brīdis
kad viņš sāka interesēties par viņas pagātni,
bet lieki -
tā nekad nav tik spoža kā vēlētos
tā nekad nav uzklausīšanas vērta
jo tās dēļ birst asaras
gaužas, ļoti rūgtas un sāpīgas
tās dēļ cieš viņa, jo viss draud sabrukt
kā kāršu namiņš - tikai lielāks -
celts no divu cilvēku sirdīm...
kuras kvēlo tieksmē pēc maiguma,
mīļuma, sapratnes, bezrūpības un ticības.
ticības, ka tu esi kādam vajadzīgs
kāda lolots un saprasts, lai arī ko tu darītu.
attālumam no mīļotās nav nozīmes,
jo mīlestība ir ne tikai aizraujošie nakts prieciņi
iekāre un apbrīna...
bet arī ticība, kas nepārprotami valda starp viņiem
par to, ka pagātne neatspoguļosies uz nākotni
par to, ka nebūs sānsoļi bezcerīgā cerībā sevi mierināt
par to, ka ka tevi kāds gaida un pēc tevis ilgojas
un ja nav ticības
tad nevar būt ne runas par mīlestību...
Kaķēns
kā mazs, jauks kaķēns
ar brīnumaini mīļu skatu
ar maigu,vēl mīkstu spalvu
ar mīkstiem nadziņiem,
kas vēl tik maigi skrāpē
un slapju rozā purniņu
pa dzīvi klunkurē,
mazām austiņām, kas visu sadzird
bet vēl ļaunus vārdus nedzird
varbūt dzird,
bet nezin...
ar mazu dvēselīti,
kas jaunumus gaida,
visu ļauno projām raida..
kas paklausīgi vārdus uztver
tavu austiņu naktī satver
un murrā kokles stīgu nomierinošajās skaņās
tad apņem miers un pilnības sajūta.
tik mazs, ka rokās bailes ņemt
ka nesaspiež!
šo brīnumaino
šķīstības un maiguma etalonu..
Tevi.
Ienāc manā pasaulē
Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.
Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.
Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
Sirds kāro
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
Vakara saule
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
Bet bēdu nezināji.
Kungs un Dāma
Atkal galveno lomu liktenis uzņemas
Kā lai divi nejauši cilvēki saņemas?
Ja rokās ir tikai divas kārtis
Divas,
Pietam uz diviem
Neviļus paskatamies uz citiem
Tiem rokās ir vesela kava
Bet mums tikai cerību krava
Un pagriezienā strupceļa grava...
Kad deniņos vadiņi pulsē
Tu zini, ka viņa šonakt bez tevis dusē
Nu un kapēc tu klusē
Kliedz!
Par to ko liktenis liedz
Viņa tev pa dienu ar aci miedz
Bet nejaušība ar jaudu kliedz -
Savus limitus nepārsniedz!
Asara notek,
Pār vīrišķīgo vaigu
Domājot par tavu –
Tik ļoti ļoti maigu
Vienu tavu glāstu valgu
Lai sauktu tevi par draugu.
Par savu dzīves draugu -
Piekam to darītu ar baudu...
Kungs un dāma
Dāma ir ļoti rāma
Gaisotne veidojas sārma
Kungs kā kungs -
Tam dzelžains skatiens
Bet tikai ārēji,
Iekšēji?
Līdzinās zemestrīcei lielajā kanjonā.
Pārvērtīsies tas māsonā...
Kungs un dāma pārskata vērtības
Bet sirdij un prātam tās atšķiras
Viena sirds otrai pārvijas
Tāpat arī ķermeņi naktī
Bet tas ir tikai sapnī.
Tas ir viss, kas ir mums
Iestājas vakars drūms
Atkal ievelkam sapņu dūmu
Kurā nogriežam liktens un nejaušību krūmu
Kungs un dāma duetā
Viens otru mazliet samaitā
Kam lai padomu pavaicā?
Dāmai un kungam
Palīdzēs kalpi
Šodien vairs nelidos skalpi
Bet tie ir tikai kalpi
Viņu teicieni nav tik smalki kā gribētos
Kam mūsu vietā liktens sūdzētos?
Vai mēs viens par otru tā rūpētos?
Vai celtu idejas bez pamata?
Mums pamats jau sen sūnām kaisīts
Tas ir tikai nejaušības maisīts
Un tagad kupidona raisīts
Tas gaida...
Neko tas nemaina...
Kungs un dāma
Bezkaunības vīti
Izmisuma dzīti,
Tiek pārkāpti visi mīti
Lai būtu kopīgi tiem rīti
Kungs un dāma savijās -
Ercena Dūzis.
Kupidona loks ir lūzis,
Tā ka Kungs un dāma to jau sen bij’ lūdzis...
Mīlestības vēstule
Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,
Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu
Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs
Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...
Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!
Tu nebiji patiess
Nekur tu nebiji patiess,
Viss melos ir sapīts.
Vien mirkli tu proti acīs
Būt vairāk kā dzīve...
Viss.. Tukšs ir it viss,
Uz kurieni skaties..
Vējš aizmirst ceļu, kad
Stāvi tam seju pret seju.
Uz augšu krīt tie,
Kam asara sveša kā sava.
Bet tavās sausajās acīs
Šis lietus nav lijis...
Nekam tu nebiji patiess,
Mēs neesam tavi.
Vien dvēsele turas pie
Ceļa caur sirdi uz ”labi” ....
Pasaulei garām
Lēni šūpojās mirdzošās vindās
Zilas lampas tai naktī pār mums,
Koki stāvēja sarmoti rindās,
Cieši līdzās es gāju ar jums.
Puķu namu un veikalu logi,
Veikli gleznojot, uztvēra mūs,
Visi šantani, kabaki, krogi
Saldi dūca un sauca tik mūs.
Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:
Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!
Bet mēs aizgājām pasaulei garām
Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.
Nakts elēģija
Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)
Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.
Vīzija naktī
Viņa bija te . . . Es jutu
Viņas elpas pieskaršanos
lt kā vieglu jūras putu
Nemierīgo viļņošanos.
Tad es saucu, pēkšņi juzdams,
Kurp ik skaņu vēsma aiznes,
Un no jauna viss bij klusu.
Gaisos mirgoja tik zvaigznes.
Apsēstais
Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu -
Tava mīla manī runā,
Un es miera nepazīstu.
Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos, maldās manas acis:
Varbūt ka starp smaržām, krāsām
Liktens manu mieru racis?
Bet nekur, nekur tā nava! . . .
Dzirdu, klausot ielu dunā,
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā.
Svešai
Tu uzsmaidīji man uz ielas,
Kur dienu sīkās gaitās skrej,
Un acis tev bij tumši lielas
Kā austrumzemju princesei.
No tevis savāds tuvums dvesa
Un pusnakts dārzu aroms svaigs,
Un tas vēl ilgi mani nesa
Caur pilsētu kā vilnis maigs.
Ja būtu
Ja būtu Dievs, es Viņu lūgtu,
Lai sargā tevi, kurp vien ej,
Lai mīlestības nepietrūktu
Un saules tavai dvēselei.
Ja būtu Dievs, es ceļos kristu
Un lūdzot aizplūstu kā gaiss:
Lai dzīves tumsā neizdzistu
Tavs daiļums, Viņam līdzīgais.
Laime
Te laime plauka mirkļa dvašā,
Te mirkļa dvašā vīta tā,
Līdz ausa tava mīla plašā
Pār mani gaismā mūžīgā.
Kā zvaigžņu dimants tumsā sētais,
Kā zelta mets, kas dienas sien,
Kā mēness, saules apspīdētais,
Tā tev es sekošu arvien.
Lietainā vakarā
Mans putniņ, kur pelēkos gaisos
Tu maldies? Es pievildams sevi,
Kā piemircis zars, liecos un raisos,
Šai vakarā gaidīdams tevi.
Nāc! . . . Trīcošā dziesmā caur ēnām,
Kad sveicot tu raudzīsies tālē,
Es šūpošos līdzi tev lēnām,
Un mirdzot birs pilieni zālē.
(lapas 1 - 12)
Šodien pamodos pikta,
ar tādu seju it kā pie darba būtu likta.
Manā mazajā galvā domas
tik daudz kā aktieriem lomas.
Tās visas ir par Tevi,
tik reālas un dziļas, ka
pat sajūtu Tevi ar sevi.
Tik nelietīgi ielavījies galvā,
tā, it kā būtu dabūjis mani balvā.
Tu sajauc domas vietām
maini nozīmi lietām.
Tev patīk rotaļāties ar maniem tauriņiem galvā,
tu dzen tos pa ķermeni manu,
ka skolā vairs nedzirdu zvanu.
Es pikta ne jau par visu šo,
un nedomā, ka arī par šo un to.
Visu nakti ar mani sarunas viji,
Bet pamodos un jau pazudis biji...
Mīlestība
Mīlestība – kas tas ir?
Īstenība vai sapnis?
Laime vai bēdas?
Elle vai debesis?
Saprast to ir ļoti grūti,
Teikt šos vārdus – es mīlu Tevi –
Īsti nespēšu nekad, jo...
Baidos es no jūtām pret Tevi.
Atzīstos – nevaru vairs tā dzīvot!
Mīlestība – vai tāda tā ir?
Īstenība, bet tomēr sapnis,
Laime, bet ne bez bēdām,
Elle, bet augstu debesīs...
Saprotu, bet ir tik grūti.
Tikai Tevi mīlu es,
Īsti un patiesi, bet...
Baidos tomēr teikt to skaļi,
Atzīties, ka gribu dzīvot!
Atvērt dzejoli jaunā lapā...
Nesavienojamas lietas (6)
Nesavienojamas lietas
Esam mēs ar Tevi.
Sirds mīl karsti, taču
Attopos, ka man nav ļauts.
Visur redzu tikai Tevi –
Ielās, sapņos, mākoņos...
Nesavienojami esam mēs.
Otram blakus neiesim,
Jo katram sava taka.
Apstājos un tur atkal Tu.
Man sirds kliedz: ”Ej!”
Izvēle ir rūgta, bet nogriežos,
Ejams Tev citāds ceļš.
* * *
asaras
tās atspulgojas rasā
asaras
tās rasā pārvērtās
rasa
tās ir zemes asaras
asaras
tās noskūpstīja
nakts...
* * *
Es gribētu par ēnu kļūt
Un rasai tuvāk būt,
Es gribētu par tauriņu būt
Un dzīvē jaunas krāsas kļūtu.
Es gribētu par lietu kļūt
Un putekļus aizslaucītu prom,
Būt kopā, kad sajūti lietus pieskārienus.
Mana asara tur guļ -
Tā smaržo pēc mums -
Pēc pļavām, pēc saldiem skūpstiem
Un tajā pašā laikā tā sāļa kā jūra.
Tā smaržo pēc mums -
Pēc tā, ko piedzīvojuši esam...
Sargā asaru, jo no tās dzīvība rodas.
Sargā to...
* * *
Prāts...
Kādus jokus ļaunus vēl spēlē tu?
Sirds..
Tā runā patiesību saldu..
Tā ilgojas...
Tā mīlēt prot...
Jā, reiz tā mītēja...
Tagad - ilgojas pēc sirdis tavas..
Prāts melo..
Notici sirdij manai..
Tā mīl tevi...
Sāpju okeāns
Vai kaut kas mainīsies?
Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek?
Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt?
Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?
Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?
Varbūt viss jau ir pazaudēts?
Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.
Jautājumu ir pārāk daudz,
Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,
Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens
Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.
Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.
Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt
Un sajust vairāk nekā var vēlēties
Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots
Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs
Vai par daudz no mums tiek prasīts?
Vai par daudz no mums tiek gaidīts?
Vai par daudz mums tiek smaidīts?
Vai par daudz mums tiek aizrādīts?
Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam
Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena
Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā
Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.
Daina- Galateja
Veltījums Sievietei un kafijas tasītei.*
Ir skatiens, ir logi.
Aiz stikla Daina-Galateja.
Mums dzīve ir uz pusēm –
ar Tevi – rīta mirkļu feja.
Es varu uzlikt savas rokas
uz dinamiskiem gurniem.
Un aizmirstās ir visas mokas-
bez Tevis un bez noktirnēm.
Viss notiek tā, kā rakstīts:
es skūpstu Tavu maigo ādu.
Tik viegli lūpas saskaras,
vēl gribās marmelādi...
Aiz sliekšņa Daina-Galateja,
kā vienmēr - karsta Sieviete.
Uz mirkli - mīlas korifeja,
uz mūžu - kafijas tasīte.
*Zinas Ulstes (1928 – 2006) 1960.gadā veidotās kafijas servīzes Daina dizains iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.
Ceļa galā
Kad šorīt pret pasauli acis pacēlu
simtiem mirkļu lūdza skriet pie Tevis
Lai pateiktu, lai nebaidies. Nebaidies!
Es tikai gribu pasacīt,
cik skaisti šodien ir Tavi smiekli!
Pasaule var manu sirdi salauzt,
pasaule var mani ceļos nomest
Bet es neļaušu sev šodien nokrist
Jo man vēl jāpaspēj Tev pasacīt,
cik skaisti Tu šodien smējies!
Vai atceries kā solījām reiz
Ka iesim līdz galam mēs šajā ceļā.
Bet pasaule mani tagad rauj pie sevis
un es nāku pie Tevis ar piedošanu,
ka nav spēka man ar tevi līdz galam iet...
Un, kad es aiziešu
Tu tikai neskumsti.
Mums vienmēr būs iespēja satikties.
Ceļa galā.
* * *
Balti palagi, maigums un siltums,
Tava smarža, garša, neticams mīļums.
Šīs lietas, kas manas mūzas ik dienu,
Vismaz tās mani sola neatstāt vienu.
No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.
Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.
Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”
* * *
tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā var
tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
sirds sitas tik strauji
ak jel
tu mani līdz debesīm cel
tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
tās saka
to ko negaidīju
trīs vārdi
ES TEVI MĪLU
Atkal jau prom
Man netīk atvadas,
Jo sveikas jau ilgas.
Man netīk ilgi,
Lai vēlāk vieglāk ir.
Mēs pa vienai vīna glāzei,
Pa vienam gadam tveram,
Tā laimes laiku kavēt
Pie jūras, kur vējš mūs nes.
Tā saitiņa, kas mūs tur,
Brīžiem tik varena,
Ka skaisti vārdi smejas manī
Par mūsu pavadīto laiku!
Man tevis trūkst
Klusi snieg uz tavām plaukstām
un kūst...
Tu tagad esi ļoti tālu
un man tevis trūkst...
Es gribu par sniegu kļūt
un tavās plaukstās būt...
Manas rokas
Manas rokas glāstu pilnas –
tikai tevi glāstīt grib.
- Kur lai viņas tevi meklē?
Visur maldugunis zib.
Reizēm liekas – tās nav rokas –
ievu zari zied un līkst...
- Rokas kāds nolādējis:
Viņas vienmēr glāstīt tvīkst.
Dārznieks
Uzplauksti kā jauns zieds
manā sapņu pasaulē.
Savas ziedlapiņas zemē liec
un neļauj man iet tai saulē.
Mana dzīvība lapās tavās,
tur svaigums, dzīvība rit.
Manu sirdi turi tu ziedlapiņās savās,
Lai tā ritmiskus pukstus sit.
Lai zāle ap tevi, dobē apkārt
par manu svēto zemi kļūst;
Lai rokas manas tevi noklāj,
kad zari kokos augšā vējā lūzt
Un, lai asaras manas prieka
tev veldzējumu tveicē sniedz.
Lai eņģeļu svētīta ir šī vieta,
kur ik rītus tu man prieku sniedz.
Sirds sāpēs
Kā sāp tas viss,
Kas pagājis
Skaļš kliedziens to
Pat neizdzēš
Krūtīs asiņo sirds
Tik ļoti...
Pārgājis viss
Bet nekas nav izdzisis
Sirds tik smaga,
Un rokas tik vieglas...
Uz zemes dvēsele mana
Jau sen vairs nedzīvo
Piparmētru tēja,
Un šokolāde ” Laima ”
šīs sāpes manas
Neizdzēš...
Jo viens Tavs glāsts,
Un apskāviens...
Man sirdi dedzina...
Es nespēju ienīst Tevi
Kā gribētos.
Pilnības simfonija
Mēness zili blāvajā gaismā šonakt
Viņš Viņas matus maigi un vienmērīgi glāsta
Viņa guļ miegā, elpa tai ir rāma
un tomēr, kaut kā īpatni Viņa klausās
kā Viņš Viņai pilnības simfoniju klāsta:
Kaut arī miegā, varbūt tu tālu prom no manis,
Tomēr sirdis mūsu mūžam kopā būs:
Mūs cieši vienos mīlas saldās saites,
Tava laime par manu laimi kļūs
Ik vienu asaru ko liesi,
Es ar skūpstiem raidīšu prom;
Tu pa mīlas kāpnēm augšup iesi,
Sāpes un žēlums zudīs prom!
Un, kad manas lūpas tevi skars,
Zvaigznes miljoniem kritīs:
Mana sirds kautrīgi sarks,
Vēlēto sapņu stunda sitīs
Dzīvi pārveidosim mirklī šajā,
Kurš pilns laimes un glāstu tīru;
Dzīvosim savu mūžu tajā,
To atkārtot ik brīdi sirdis mūsu liktu
Un, kad acis mūsu uz mūžu slēgsies,
Paslēpes mēs mākoņos spēlēsim:
Tu un es – eņģeļu spārnos tērpsies,
Mūsu pēctečiem savu mīlu vēlēsim...
Šokolāde
Es paspēju izstaigāt tūkstošiem taku -
līdzi Tev sakot tikpat klusu čukstu.
Iztērēt kalniem naudas -
ko pārspēj vien manas kļūdu grēdas.
Pārņem trīsas veroties pēc Tevis,
kam seko neviltots smaids.
Tu dzen man apetīti pēc sevis,
ko labprāt remdētu pie Tevis blakus.
Redzot tās dzirkstošās acis kā kāras ogas,
kas kausētu mani,
ja būtu šokolāde Tava.
Tu kā oga, es kā karsta šokolāde.
Nepretosimies
Caur rasu augstu nāku es
Pie tavām plaukstām sildīties
Pie tavām krūtīm pieglausties
Vai asarām tu padosies?
Bet saviļņojums šis tik maigs
Mums abiem sirdīs iezadzies
Un domās liek tev maldīties
Pie velna! Nepretosimies.
Tad tava siltā elpa ar manu sastapsies
Un savā dvēselē tu atdosies
Vai tagad redzi kā pakļaujies?
Un tu man teici - nedosies...
Tik daudz ko teikt
saki ko tu negribi dzirdēt/redzēt/lasīt
to es neteikšu/nerādīšu/nerakstīšu
bet tu klusē kā apjucis pirmklasnieks
un it kā ar to vēl nepietiktu nosarksti
man nav ne jausmas ko lai tev raksta
un mulsuma pilna klusēšana nepalīdz
toties satraukti švīkājumi uz lappuses malām
liecina ka tā pa īstam jau nav ko rakstīt
p.s. man tik daudz tev ir ko teikt
Rīts
auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.
kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.
svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts
vaļā.
Par to kā vajadzēja būt jau Tagad
…naktstauriņu spārnos slēpjas
Dekādes vecs vakars;
Divas ēnas kopā vienā,
Kājās valsis, sirdī mīla
Pirksti drosmē notrīc aši,
Lūpām Viņas bija veltīts glāsts;
Skūpstu sniedzu viņai braši,
Sākās mūsu Mīlas stāsts
Piecstāveņu ēnās ieskauts,
Gaidu, pirkstos oranža gerbera,
Viņa logā pamāj mīļī
Pēc pastaigas gar jūras malu,
Viņas elpa manas krūtus silda;
Saulriets Vecāķos, kas skatīts,
Tagad smaržo viņas plaukstās
Plaukstās solījums gulstās,
Pirksti mūsu, sajūsmā kautrīgi trīc:
Gredzens pirkstā, acu kaktiņi notrīc –
Prieka asaras nu tūlīt dzimst!
…tās tik skaistas domas,
Par to, kā vajadzēja būt,
Būt jau Tagad…
Bet, tagad nav jau Nāve!
(smaidu beidzot patiesi)
Šis domas par īstenību taps,
Ja vien izdosies nosist mēslu mušas,
Kuras ar negatīvo enerģiju
man apkārt smirdinās
Pavasara smaržas
Ābeles un bumbieres
Man galvā spilgtas atmiņas
Uz ziedu pilnas zemes sēžu
Kur reibinošas smaržas vijas
Simts, pat tūkstoš ziedu zinu
Tie pavasari uzrunā
Tik vienu smaržu neatminos
Ko sen es baudījusi biju
Tā pati spilgtāka un maigākā
Pilns reibinošu ziedu lija
To pazinu, kad biju
Reiz kā pavasara ziedā
Šī smarža ar pavasari vijas
Un brīžiem sajūtu es atkal
Tavas mīļās rokas
Kas ap mani vijas
* * *
makā stāv tavi antidepresanti
tukšs iepakojums četras tabletes
es nezinu kāpēc to paņēmu
domāju zināšu
kā lai tev palīdz aizmirst visas tās lietas
* * *
zaļas auskaru acis
raugās sāņus
dūmu tirpas ir kā mana dīvainā gaita
sēžam Vašingtona laukumā un zāle ir parasti zaļa
tu zini vēsturi
es nezinu
* * *
mēs samiegtām acīm lavāmies
ķīniešu dzīvoklī un tēlojam mieru
viņu sasēdētais dīvāns un siltie skatieni
tu tulko jautājumus un stāsti
upe aizsalusi meklējot Karnevāla parku
mēs esam kolēģi un mēs nekad nedejojam
* * *
man ir svēts tas brīdis
kad guļot grozies un maigi šņāc
pats nevaru iemigt
klausos
elpa klīst tavos matos
mazliet mulstu no savām domām
kas tev zem apģērba
tādā saldā kamolā satinies dzīvnieks
mugura mierīgi cilājas
Snieg
Tauriņa efekts.
Viņi viens otram slīd zemāk un zemāk.
Sajūtu reitingos.
Pārklājas vieni tauriņu bari vēderos ar citiem.
Vieni dzestri rīti nomaina negulēto nakšu neuzrakstītās īsziņas.
Viņu plaksti kā kalendāra lapiņas ik vakaru krīt vienā pasaules malā un ik rītu paver citus horizontus citā.
Slīd zemāk un zemāk. Pārklājas. Skaita laiku.
Starp viņiem. Atņem un saskaita kopā. Negulētās naktis.
Nekas tur nav izpostīts. Jo nav kam sabrukt.
Kautro tauriņu spārnu atvēzieni ir tikai mirklis pirms lidojuma.
Pirms lidojuma uz siltākām zemēm.
P.S. Pagaidām vēl nezinu, kā Tu izskaties, bet zinu Tavu pasta indeksu no galvas.
Papīra lidmašīna
bāla kā palags
tu izplūdi uz kāpnēm
pat visciešākā
putekļu lāpstiņa
nespētu sadabūt
tevi kopā
es nometos blakus
caurspīdīgajam ezeriņam
kurā kā vientuļa sala
peldēja tava seja
un nolādēju
visas pasaules vijoles
kuras kaut reizi
tevi ir sāpinājušas
skrejošs puika
ar sunīti saitē
iebrida tevī
viņam likās
ka tu esi peļķe
dzintara pārdevējas
aizmiga
un sāka dūkt
tu iesūcies zemē
un kļuvi par
papīra lidmašīnu
lai atklātu reisu
uz maniem sapņiem
Gaidu tevi
uz palodzes atstātas cigaretes
tādas pašas kā tu - garas un slaidas
uz krūzītes maliņas sarkani nospiedumi
tādi paši kā tavas lūpas - sarkani kvēli
uz naktsgaldiņa zīmīte
tā pat kā tu - gaidi kad atvēršu
bet es kluss un rāms
kā naktsgaldiņš
krūzīte
palodze
Paklausīgi gaidu tevi mājās
Ja spētu
Ja spētu tevi satikt
Kaut uz mirkli
Vien sekundi
Laika okeānā.
Kaut piķa melnā tumsā
Tu pludmalē
Paietu man garām.
Tavā sejā
Es atgūtu sevi.
Bet tā nenotiek...
Un mēs esam kā bākas,
Kuru gaismas stari
Slīd viens otram garām
Dienu pēc dienas.
Piedzimt
Zudusi pasaule,
Zudusi sirds
Jau piecpadsmit garas dienas
Un naktis.
Un nav citas
Izvēles manu zēn,
Kā vien piedzimt
No sirds uz sirdi.
Ar jaunām acīm,
Ar jaunu dzirdi...
Sienas
Gaisma ložņā ap matu šķipsnām.
Zāles stiebri izlien caur mani, un skropstās uzzied baltas puķītes, glāstīdamas vaigus.
Ceļš iesūc sevī Dieva izlieto kafiju un laimīgi iemirdzas,
Norādot virzienu tiem, kuri vienmēr apjukuši.
Nakts izplaukst, viss apmainās vietām –
Debesīs iemirdzas jāņtārpiņi, un pļavas pilnas ar zvaigznēm.
Tumsa aprod ar acīm un uzdāvina tām aizaugušus dārzus,
Kuros gribas apgulties un bezgalīgi lūgt Dievu.
Logi joprojām ir vaļā, vasara staigā tiem cauri.
Istaba pilna ar sienām, bet neviena no tām nesargā tevi no manis.
Naktis
Pasaules vibrācija
Nomurmina avīžu ziņās
Tā tava zirgaste sašūpojas pār ielu nākot viņam.
Un nodurts ar ieroci aukstu
Tavs skatiens brauc taisni robežām cauri
Lai dienās sapņotu naktis.
Naktis ar jasmīnu debesīm
Un burbuļos paslēptu sulu.
No jauna
Iela ir gara mēle
Kas salaiza sevī sarkano krāsu
Un rūgtenai zemei dod padzerties.
No manis līdz tevīm nav tālu
Ar tramvaju tīrais nieks.
Viens tirpinošs roku pieskāriens.
Šodien domu plastikāts karājas logos-
par laimi nav vinnēts ledusskapis
Itin kā šorīt tevī no jauna es mostos,
Lai teiktu a r l a b u n a k t i
Nāk vasara
nāk vasara. nav vietas taviem paliem
nav tevis. pirkstu galiem sniegs
iet projām taustoties pār lauku
nav tevis. nav ne graša. biezs
aug zāliens kur reiz bija sniegs
nāk vasara. nāk saule. kā caur skaliem
tu lūko šajā zemē tikt
gaiss atbild tev ar miglas vāliem
no kokiem pumpurzvīņas līst
* * *
sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem un glumām un spīdīgām frakām
zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms
varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles
bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu
Princese vārdā Ticība
Neskrien prom no manis šonakt,
Mana princese mīļā, kārotā;
Neļauj baisā naktī nosmakt,
Maniem sapņiem, mīļotā
Atzīstos, man sirdī zogas
Bailes saltās, ledainās;
Ļaunas domas pie manis dodas,
Tās aizdzen līksmes svelmainās
Negribu es tumsā zaudēt
Gaismu tavu svēto, spēcīgo;
Gribu priekā skaļi plaudēt:
Par to, ka kāvu sevī grēcīgo
Tavām princeses lūpām piemīt spēks:
Skūpsti viegli, mitrinoši;
Jūtot tos, ir daudz kas dzēsts:
Nemiera skices stindzinošas
Alkstu tavas elpas šonakt,
Tava dzīvība mani – brīnums brīnumā;
Tava elpa var no manis zemi norakt,
Manas dienas netaps kapa klusumā
Princese vārdā Laime
Prom Pievakare steidzas pa Mežaparka takām,
Līdz ar gājputnu sapņiem par siltajām zemēm;
Liekas, caur priežu zariem, dzirdu tos man sakām:
Seko mums līdzi ar saviem spārniem un vēlmēm..
Mākoņos mīt brīvība, ko elposi savās plaušās,
Mēs kopā skarsim Dieva mākoņu bārdu;
Vai jūti, kā šobrīd tava sirds klaudz un dauzās,
Satraukta, tai sveši visi pasaules vārdi
Es klusēju, galvu nodūris, veros es sūnās:
Viens nevaru lidot, kaut laiks ir tik jauks,
Bez princeses savas, kura vēl dus kaut kur dūnās,
Kad modīsies viņa, tad mani tā sauks...
Ja sekošu putniem, viņa paliks tad viena,
Velti tā meklēs mani Mežaparka takās,
Kur gaidīt to solījos, kādā vasaras dienā;
Būs princese atmiņās ne sirdī manā
Kā smaržo rozes pirms negaisa!
Kā dūdu skaņas,
Ar skatu pret okeānu plašo
Saviļņojas dvēsele mana,
Un jūtu,
Kā ziedi plaukst, manas maņas,
Tās šo acumirkli garšo!
Acīs plaukst asaras lielas,
Jo skatījis es šīs pasaules mīlu esmu;
Deguns trīc vējā nosalis,
Ieelpojot šīs pasaules mīlu;
Pirksti, trīcošo šovakar glāsta
Viņas – pasaules mīlas seju;
Ausis piepildītas ar mūziku,
Ko komponējusi pasaules mīla;
Mēle noslēpusies kautrīgi
Aiz lūpām…,
Kuras pasaules mīla,
Kā Māte radījusi.
Ņem vērā
Aiz šīs miesas
Ir kas vairāk par iekāri
Ņem to vērā
Pirms pieskaries
Aiz šīm lūpām
Ir kas vairāk par vārdiem
Ņem to vērā
Pirms uzrunā
Aiz šīm asarām
Ir kas vairāk par sērām
Ņem to vērā
Pirms noslauki tās
Aiz šīs dvēseles
Ir kas vairāk par ticību
Ņem to vērā
Pirms ieskaties manī
Atvērt dzejoli jaunā lapā...
Tik atminēties
Kad klusi apkārt vakars krīt
Zilās debesīs tas slīkst
Koku šalkoņa vēl klusi dzirdama
Un svaigs gaiss klusi čukst
Tad pieglausties zemei alksti
Un mazliet vientulībā grimt
Vai kur augsu gaisā būt
Un neko nedzirdēt
Neko nejust
Tik pa vējam laisties līdzi
Aizmirst sāpes, kas sirdī mīt
Aizmirst sāpes, kas manu sirdi alkst
Aizmirst nepateikto
It visu aizmirst, kas reiz bijis lieks
Tik atminēties skaistos mirkļus
Kas atminēties sirdij liek...
Priekšpavasarī
Silti vēji cauri tālēm zilgām
Saldā šalkā sirdis atkal nes
Pretim gaismai, brīvībai un ilgām,
Bet, kur tu, esmu tur arī es.
Vēl jau agrs, tu vien tik priekā spīdi,
Lai no sāpēm atraisās mans gars,
Tāpēc neej . . . paliec mazu brīdi:
Tevī mājo mūžīgs pavasars.
Es vēlos
Es vēlos mīļumu šaja gadā
es vēlos lūkoties viņas vaiga sārtā
šajā gadā
es vēlos just matu smaržu, kad viņa izkāpj no dušas
es vēlos nepūst ziloni no mušas...
es vēlos pamostoties redzēt viņas actiņās kā dzirkstelītes zaigo
es vēlos just viņas rociņu maigo
un jā!, es vēlos
just viņu visu šajā gadā
Ja vien kāds zinātu kā ticēt es vēlos
Ka maza uguntiņa šogad kvēlos
Ka sirsniņas uz mīlestību ceļu mēros
Roku rokā – mīlestības lokā
Atceries kā sēdēji tu skolas solā?
Es vēlos būt bijis tas kas tev aiz muguras sēž
Sapņos mūsu nākotni lēš
Matemātikas kladi plēš
Lai rakstītu tev šo
Un gaidītu nākošo -
Mīļuma pilno skatienu no sola priekšējā
Domās lūdzot lai sēdi tu manējā
Es vēlos lai kļūtu tu savējā
Es vēlos lai arī maniem radiem būtu tu mīļotā
Visu apkartējo lolotā
Es vēlos zināt
Ka griežoties naktī uz otru pusi
Es neredzēšu sev blakus nekādu trusi
Redzēšu saulīti, kas blakus man būs
Miegu no peļu ratiem sūks
Sapnītī visi teiktu mums rūgts
Es vēlos –
Vel tikai drusku, drusku
Pasapņot savā mākoņu sapnītī
Pastāvēt savas saulītes aplītī
Tas ir viss ko es vēlos-
šis dzejolis tālu ceļu mēros
Skrien, lido – nes manu ziņu rakstīto
Pretī dāvā vēlmi kāroto...
Viņai
viņš meklēja mīlestību
bet tā atrada viņu...
ikkatrs viņu kopības mirklis
bija kā svētlaime
kuru nespēj aizvietot nekas..
pienāca brīdis
kad viņš sāka interesēties par viņas pagātni,
bet lieki -
tā nekad nav tik spoža kā vēlētos
tā nekad nav uzklausīšanas vērta
jo tās dēļ birst asaras
gaužas, ļoti rūgtas un sāpīgas
tās dēļ cieš viņa, jo viss draud sabrukt
kā kāršu namiņš - tikai lielāks -
celts no divu cilvēku sirdīm...
kuras kvēlo tieksmē pēc maiguma,
mīļuma, sapratnes, bezrūpības un ticības.
ticības, ka tu esi kādam vajadzīgs
kāda lolots un saprasts, lai arī ko tu darītu.
attālumam no mīļotās nav nozīmes,
jo mīlestība ir ne tikai aizraujošie nakts prieciņi
iekāre un apbrīna...
bet arī ticība, kas nepārprotami valda starp viņiem
par to, ka pagātne neatspoguļosies uz nākotni
par to, ka nebūs sānsoļi bezcerīgā cerībā sevi mierināt
par to, ka ka tevi kāds gaida un pēc tevis ilgojas
un ja nav ticības
tad nevar būt ne runas par mīlestību...
Kaķēns
kā mazs, jauks kaķēns
ar brīnumaini mīļu skatu
ar maigu,vēl mīkstu spalvu
ar mīkstiem nadziņiem,
kas vēl tik maigi skrāpē
un slapju rozā purniņu
pa dzīvi klunkurē,
mazām austiņām, kas visu sadzird
bet vēl ļaunus vārdus nedzird
varbūt dzird,
bet nezin...
ar mazu dvēselīti,
kas jaunumus gaida,
visu ļauno projām raida..
kas paklausīgi vārdus uztver
tavu austiņu naktī satver
un murrā kokles stīgu nomierinošajās skaņās
tad apņem miers un pilnības sajūta.
tik mazs, ka rokās bailes ņemt
ka nesaspiež!
šo brīnumaino
šķīstības un maiguma etalonu..
Tevi.
Ienāc manā pasaulē
Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Skumjas aiznesīs.
Mūsus strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
Pasaulē ir brīnumbērni,
bērni kas laimi nes.
Laimi bēdas spēj apvietot,
Mīlestību savienot.
Atver acis un pasmaidi,
ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
Sirds kāro
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
Vakara saule
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds palika drūma.
Tu mani mierināji,
Bet bēdu nezināji.
Kungs un Dāma
Atkal galveno lomu liktenis uzņemas
Kā lai divi nejauši cilvēki saņemas?
Ja rokās ir tikai divas kārtis
Divas,
Pietam uz diviem
Neviļus paskatamies uz citiem
Tiem rokās ir vesela kava
Bet mums tikai cerību krava
Un pagriezienā strupceļa grava...
Kad deniņos vadiņi pulsē
Tu zini, ka viņa šonakt bez tevis dusē
Nu un kapēc tu klusē
Kliedz!
Par to ko liktenis liedz
Viņa tev pa dienu ar aci miedz
Bet nejaušība ar jaudu kliedz -
Savus limitus nepārsniedz!
Asara notek,
Pār vīrišķīgo vaigu
Domājot par tavu –
Tik ļoti ļoti maigu
Vienu tavu glāstu valgu
Lai sauktu tevi par draugu.
Par savu dzīves draugu -
Piekam to darītu ar baudu...
Kungs un dāma
Dāma ir ļoti rāma
Gaisotne veidojas sārma
Kungs kā kungs -
Tam dzelžains skatiens
Bet tikai ārēji,
Iekšēji?
Līdzinās zemestrīcei lielajā kanjonā.
Pārvērtīsies tas māsonā...
Kungs un dāma pārskata vērtības
Bet sirdij un prātam tās atšķiras
Viena sirds otrai pārvijas
Tāpat arī ķermeņi naktī
Bet tas ir tikai sapnī.
Tas ir viss, kas ir mums
Iestājas vakars drūms
Atkal ievelkam sapņu dūmu
Kurā nogriežam liktens un nejaušību krūmu
Kungs un dāma duetā
Viens otru mazliet samaitā
Kam lai padomu pavaicā?
Dāmai un kungam
Palīdzēs kalpi
Šodien vairs nelidos skalpi
Bet tie ir tikai kalpi
Viņu teicieni nav tik smalki kā gribētos
Kam mūsu vietā liktens sūdzētos?
Vai mēs viens par otru tā rūpētos?
Vai celtu idejas bez pamata?
Mums pamats jau sen sūnām kaisīts
Tas ir tikai nejaušības maisīts
Un tagad kupidona raisīts
Tas gaida...
Neko tas nemaina...
Kungs un dāma
Bezkaunības vīti
Izmisuma dzīti,
Tiek pārkāpti visi mīti
Lai būtu kopīgi tiem rīti
Kungs un dāma savijās -
Ercena Dūzis.
Kupidona loks ir lūzis,
Tā ka Kungs un dāma to jau sen bij’ lūdzis...
Mīlestības vēstule
Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,
Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu
Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs
Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds...
Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!
Tu nebiji patiess
Nekur tu nebiji patiess,
Viss melos ir sapīts.
Vien mirkli tu proti acīs
Būt vairāk kā dzīve...
Viss.. Tukšs ir it viss,
Uz kurieni skaties..
Vējš aizmirst ceļu, kad
Stāvi tam seju pret seju.
Uz augšu krīt tie,
Kam asara sveša kā sava.
Bet tavās sausajās acīs
Šis lietus nav lijis...
Nekam tu nebiji patiess,
Mēs neesam tavi.
Vien dvēsele turas pie
Ceļa caur sirdi uz ”labi” ....
Pasaulei garām
Lēni šūpojās mirdzošās vindās
Zilas lampas tai naktī pār mums,
Koki stāvēja sarmoti rindās,
Cieši līdzās es gāju ar jums.
Puķu namu un veikalu logi,
Veikli gleznojot, uztvēra mūs,
Visi šantani, kabaki, krogi
Saldi dūca un sauca tik mūs.
Cēlās priekškari zeltaiņām skarām:
Lūdzu, lūdzu, tik mirkli še būt!
Bet mēs aizgājām pasaulei garām
Sapņu skaistumu dvēselēs gūt.
Nakts elēģija
Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)
Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.
Vīzija naktī
Viņa bija te . . . Es jutu
Viņas elpas pieskaršanos
lt kā vieglu jūras putu
Nemierīgo viļņošanos.
Tad es saucu, pēkšņi juzdams,
Kurp ik skaņu vēsma aiznes,
Un no jauna viss bij klusu.
Gaisos mirgoja tik zvaigznes.
Apsēstais
Ļaužu drūzmā, ielu dunā
Vai es maldos, vai es klīstu -
Tava mīla manī runā,
Un es miera nepazīstu.
Gan pie puķēm, tavām māsām
Logos, maldās manas acis:
Varbūt ka starp smaržām, krāsām
Liktens manu mieru racis?
Bet nekur, nekur tā nava! . . .
Dzirdu, klausot ielu dunā,
Vien, ka sirdī mīla tava
Tumši čukst un saldi runā.
Svešai
Tu uzsmaidīji man uz ielas,
Kur dienu sīkās gaitās skrej,
Un acis tev bij tumši lielas
Kā austrumzemju princesei.
No tevis savāds tuvums dvesa
Un pusnakts dārzu aroms svaigs,
Un tas vēl ilgi mani nesa
Caur pilsētu kā vilnis maigs.
Ja būtu
Ja būtu Dievs, es Viņu lūgtu,
Lai sargā tevi, kurp vien ej,
Lai mīlestības nepietrūktu
Un saules tavai dvēselei.
Ja būtu Dievs, es ceļos kristu
Un lūdzot aizplūstu kā gaiss:
Lai dzīves tumsā neizdzistu
Tavs daiļums, Viņam līdzīgais.
Laime
Te laime plauka mirkļa dvašā,
Te mirkļa dvašā vīta tā,
Līdz ausa tava mīla plašā
Pār mani gaismā mūžīgā.
Kā zvaigžņu dimants tumsā sētais,
Kā zelta mets, kas dienas sien,
Kā mēness, saules apspīdētais,
Tā tev es sekošu arvien.
Lietainā vakarā
Mans putniņ, kur pelēkos gaisos
Tu maldies? Es pievildams sevi,
Kā piemircis zars, liecos un raisos,
Šai vakarā gaidīdams tevi.
Nāc! . . . Trīcošā dziesmā caur ēnām,
Kad sveicot tu raudzīsies tālē,
Es šūpošos līdzi tev lēnām,
Un mirdzot birs pilieni zālē.
(lapas 1 - 12)
