Brīdi degām, bijām pati liesma.
Mēs izgaisām kā pelni vējā.
Vējš ilgi dziedāja...
Tā bija skumja dziesma...
Un velti lūpas kaut ko lūdz,
Un velti domas karsē galvu,-
Ir kopā degts, ir kopā būts,
Un nav uz zemes citu balvu...
Kā man sirdī mīla kvēl.
Saldu skūpstu es tev sūtu,
Tik pa pastu, cik tas žēl...
Būt vēlreiz tur, kur senās dienās,
Un sapņot sapni brīnišķo.
Lai sirdī kvēlo mīlas liesmas,
Un atkal sirdis savieno!
Tad skūpstītu tevi ar rokām.
Ja es pazaudētu rokas,
Tad skūpstītu tevi ar sirdi.
Ja pazaudētu sirdi,
Tad tikai tevis dēļ...
Ļauj man Paradīzes vārtus vērt,
Tavā sirdī mīlu sēt.
Vārdi, kas tiek noklusēti,
Lai liek sirdij notrīsēt...
Tik vien sirds nemierā sit,
Un mierā tā negrib likties,
Jo ar otru tai gribas tikties!
Redzu - Tavās acīs ledus,
Bet uz lūpām jūtu - medus.
Jel paskaties uz mani, lūdzu, kairāk!
Tev acis asaros, un lūpas smaržos vairāk!
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet!
Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzīvei
Rīt sevī atrast var!
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet...
Es mīlu tavus klusos smaidus
Un tavas acis saulainās...
Es mīlu Tevi klusi, klusi
Kaut Tu es tālumā...
Dabas radīts līdzeklis,
Kā pārtraukt runāšanu
Reizēm, kad vārdi ir lieki...
Ar nagiem skrāpēju sienu
Un lādēju pistoli...
Lai nošautu to dienu,
Kad atstāji mani vienu...
Mana sirds....
Divas atctiņas,
Kas mirdz....
Sirsniņa,
Kas mīlēt liek....
Vai ar to tev nepietiek?
Es būšu eņģelis
Tu mani spārni
Es būšu saule
Tu mani stari
Es būšu puķe
Tu mana smarža
Es būšu grāmata
Tu mani stāsti
Es būšu pildspalva
Tu mana tinte
Es būšu dziesma
Tu mana melodija
Es būšu nakts
Tu manas zvaigznes
Es būšu es
Tu mana sirds...
Bez tevis es neesmu nekas
Ne eņģelis, ne nakts
Tu kā daļa no manis
Daļa kuru aizpildīt nevar ikkatrs
To vari tikai Tu
Tā ir.. tā bija...tā būs!
Tu izlēji trauku ar mieru - un nu tā vairs nav.
Es pacēlu sapni no ielas, lai maksātu Tev.
Varbūt vajag ko vēl?
Beigšu rakstīt vakars vēls,
Acīs parādās Tavs tēls,
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds pēc Tevis ilgās mirst.
Mobilais man kabatā,
Gaidu, kad man zvanīsi,
”Mīlu tevi!” sacīsi.
Gribu Tevi ieraudzīt,
Maigi, maigi noskūpstīt,
Piekļaut Tevi cieši klāt,
Mīlēt nekad nepārstāt!
Un salīdzinu ar sevi,
Manis pēc lai debesis jūk ar zemi,
Es tik un tā mīlēšu Tevi!
Šajā jūtu pasaulē,
Vienam otru jāmeklē.
Tie, kas meklēs atradīs,
Ja ne šeit, tad debesīs.
Paies nakts un pienāks rīts.
Tikai jāprot pagaidīt,
Varbūt šodien, bet varbūt rīt.
Mēs abi uzliesmojām.
Skat, tā spožā zvaigzne debesīs
Tā ir mūsu zvaigzne.
Tik spoži tā mirdz pirms izdzišanas.
Mēs abi to redzam pēdējo reizi kopā.
Tai naktī mēs skatījāmies vienā virzienā.
Diemžēl pēdējo reizi...
Tās nakts zvaigzne ir dzisusi
Taču Tu manā sirsniņā joprojām uzliesmo.
Daļu zvaigznes mirdzuma paturēju sev.
Atceroties Tevi,
Es smaidu ar skumīgu mirdzumu acīs.
Tavs mirdzums taču ir manā sirsniņā...vienmēr!
Nesaki man neko - paklusē,
Ir vienkārši ļoti labi,
Ka tu esi šai pasaulē...
Bez Taviem skūpstiem...
Man ķermenis atdzisis
Bez Taviem apskāvieniem un glāstiem...
Manas acis aizvērās,
Neredzot Tevi -
Es skumstu bez Tevis!
Atnākšu es,
Tikai pasauc,
Un tikai pasaki:
Skumstu bez Tevis,
Man gribas mīlestību Tavu,
Kurā skūpstu lietus!
Pat no šķiršanās uz stundu,
Atceroties Tevi un lūpas Tavas!
Sajukt prātā un -
Pieskarties lūpām, klusi,
Klusi pačukstēt Tev -
Es Tevi neatdošu!
Un ta nu ļauju es, lai zvaigznes mani nes
Es šonakt nebaidos, atļauties
Pie Tevis piekļauties
Un klusi atdzīties
Mums tagad pieder nakts
Un naktis pēc tam...
Ir galvenais.
Mīlēt un tik mīlētam,
Ir labākais,
Mīli un piepieldīsies,
Tava sirds ar mīlu.
Jo mīlēt Tu vari,
Tikai vienu!
Tu skatījies tā, kā neviens,
Tu runāji tā, kā neviens,
Tu smaidīji tā, kā neviens,
Tu piedevi tā, kā neviens,
Tu skūpstīji tā, kā neviens,
Tu glāstīji tā, kā neviens,
Tu izjuti tā, kā neviens,
Tu mīlēji tā, kā neviens.
Es ceru šis sapnis atkartosies,
Pa īstam ar Tevi tas piepildīsies.
Es ceru Tu dzirdi, kā sirds Tevi sauc
Es ceru Tu jūti, kā vienai man salst...
Lai smagi nekristu gar zemi,
Vienreiz, Tu to panāksi,
Kad Tu žēli raudāsi.....
Kāpēc man Tu pāri dari?
Ja Tu arī mīlēt vari...
Bija rokas Tev tik mīļas,
Pēkšņi devi sāpes dziļas....
Daudz asaru man bira
Un ar laiku jūtas mira....
Labu pieredzi man devi,
Vairāk nevaru es mīlēt Tevi!
Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko Tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.
Mana sirds ir sāpju pilna,
Alkstu es pēc Tevīm ļoti,
Manu sirdi salauzis Tu esi,
Bet man nav spēka cīnīties,
Nezinu vai mīlu Tevi.....
Nezinu vai gribu Tevi....
Bet pēc Tevīm ilgojos es ļoti!
Laikam tomēr mīlu Tevi..!
Bezgala tālēs domas man klīst.
Gribētos satikt, roku Tev spiest,
Pasacīt visu, kas sirdij liek ciest!
Tu man nevari pazust – zemeslode par mazu,
Gadi kā sarkanas lapas, kā mirdzoši sniegi snigs, -
Mūsu mīlestībai ar mūžību nepietiks.
Dzīve ir maldi, kas kvēlo un gaist.
Nemācies kavēt, tusēt un spriest.
Mācies mīlēt, piedot un ciest!
Nes marta pastu zvaigžņu bites,
Sirds ilgu putni zaros sēž
Un lasa vēstules un dzeju,
Un apliecina: ”Kāds jūs mīl!”
Valentīndienas apsveikuma pantiņi
Avots : http://epadomi.lv/ko_davinat/06022011-valentindienas_apsveikuma_pantiniTu man jautā ko es mīlu?
Es tev varu pateikt to -
visus pirmos burtus lasi -
Izlasīsi jautāto!
Es no tevis neaiziešu
Tevi projām nelaidīšu
Dziļi tevī saknes dzīšu
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu...nelaidīšu
Paliec mans es tava būšu
Visu mūsu abu mūžu.
Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdas.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaislības un jūtas.
Bet manā sirdī būsi tikai Tu.
Ņem manu prieku un atpakaļ nenes,
Atpakaļ nestais dzīvei ir lieks,
Neņem pa daļai, paņem it visu,
Es būšu stipra, jo tevī mans prieks.
Lai kaut kam labam klāt
Ir vienmēr daļa Tava,
Nu kaut vai cerība,
Ja cita nav, ko dot.
Ar sirdspukstiem, ar
Mīlestības vārdiem
Lai protam ikdienu
Mēs piestarot!
Es lūdzu Dieviņam ūdeni,
Viņš dāvāja okeānu.
Es lūdzu Viņam ziedu
Un Viņš dāvāja rožu dārzu.
Es lūdzu Viņam laimi
Un Viņš man dāvāja Tevi!
Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!
Ļauj rozei ziedēt,
Ļauj smaržīgai būt,
Ļauj sirdij mīlēt
Un laimīgai būt.
Raksti smiltīs visus, kurus nīsti,
Jūras viļņi smiltis aizskalos!
Raksti klintīs visus, kurus mīli,
Viļņi klintis nesagraus.
Dāvā visus savus smieklus,
Savus smaidus citiem sniedz!
Bet to skatienu, kas ugunīgs kā liesma,
Tikai vienam vienīgajam sniedz.
Turi rokā vienu rozi,
Skaties, lai tā nenovīst,
Turi sirdī vienu draugu,
Skaties, lai tas nepazūd!
Tos brīžus, kad mums jautri gāja,
Tos atceries un piemini...
Bet tos, kas tevi sāpināja,
Tos aizmirsti un piedodi.
To laimi, ko Tu meklē
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko Tu mīli
To citām neatdod.
Jūra ir barga,
Bet kaijas to mīl,
Draudzība skaista,
Ja patiesa sirds.
Kur divas sirdis satiekas
Mazs kalējiņš tur ierodas
Tas kaļ un kaļ un nerimstas
Līdz kamēr abas vienojas.
Es gribu Tavās acīs skatīties
Kā spogulī tur redzēt sevi
Un klusi, klusi pateikt Tev
Ka ļoti mīlu Tevi!
Vakarā, kad saule sapņo
Un, kad saule silā riet,
Manas domas viegliem soļiem
Tālumā pie tevis iet.
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
Klausies, kā pasaulē klusi
Cilvēks pēc cilvēka sauc.
Dabūt no cilvēka pusi -
Laikam jau tas ir daudz.
Mīlestība - skaista rota,
Tā par visu spožāk mirdz!
Laimīgs tas, kam tā ir dota,
Ko var glabāt katra sirds.
Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība - tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar paslēpties.
Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu,
Tev tik pieder mana sirds!
Kad vēji vakardziesmu čukst,
Un tālē zvaigznes mirdz,
Tad atceries, ka kaut kur pukst
Tev mīļa drauga sirds.
Neteic manim vārdu daudz, -
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs.
Dalies un tevi neatdalīs,
Mīli, un tevi mīlēs,
Vēlies, un viss būs tieši tā,
Kā tu vēlies.
Gribu skūpstīt tavas lūpas,
Gribu sirdī sajust to.
Gribu pateikt, ka es mīlu,
Tikai tevi vienīgo!
Es varētu piekliegt visu pasauli,
Lai tik tu mani sadzirdētu,
Es varētu apskaust visu pasauli,
Lai tik tu mani sajustu,
Es varētu mīlēt visu pasauli,
Lai tik tu mīlētu mani.
Ja atceries – tad zini!
Ja nezini – tad mini,
Ka es tevi mīlu!
Ne uguns, ne puķe nekvēlo tā,
Kā mana mīla klusībā.
Es mīlu tavu kluso smaidu,
Un tavas acis zilganās,
Es mīlu tevi klusi,klusi
Kaut tu no manis tālumā.
Saspied ciešāk roku manu,
Saspied tā, lai pirksti kaist,
Lai zūd šaubas, lai es manu -
Nav tas sapnis, kas var gaist.
Trīs ir sīkas asins lāses,
Trīs no pašas sirds,
Trīs ir sīki mīļi vārdi,
Es tevi mīlu!
Tā elpa pēc elpas,
Vārds pēc vārda
Telpu pēc telpas,
Pilda un ārda
Vis ir tik pilns un nav vairs kur dēties
Varbūt mums paņemt un iemīlēties.
Mīlestības stunda.
Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss Tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.
Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt.
Mīlestība tā kā zibens nāk,
Atnāk balta, uzliesmo un nosit.
Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi -
tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais -
ka mīlestība neprot skaitīt.
Man vajag tavas acis,
Kad tās mīļi manī raugās.
Man vajag tavas rokas,
Kad tās silti mani skauj.
Man vajag tevi visu,
Jo visam manam mūžam
Esi vajadzīga tieši tu...
Kad vakars klāt un diena tumst,
Sirds vientulībā atkal skumst.
Lai sirds spētu mieru gūt,
Mums vajag abiem kopā būt.
Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā- 60 minūtes
Minūtē - 60 sekundes
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!
Ja skūpsts būtu lietus lāse
Aizsūtītu tev negaisu,
Ja apkampiens būtu sekunde,
Aizsūtītu tev stundas,
Ja smaids būtu ūdens
Aizsūtītu tev jūru.
Pie Tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj.
Liec Tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj!
Mīļo manu Eņģelīt,
Šovakar lai zvaigznes krīt.
Es Tev saldus sapņus vēlu,
Un pēc Tevis ilgās kvēlu.
Tici tam, ka divreizdivi - četri,
Tci tam, ka reizēm zvaigznes krīt,
Tci tam, ka pasaule ir mīļa,
Tci tam, ka Tevi mīlu es!
Pieej pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!
Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām,
Un lēni tajās kūst
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un Tavās plaukstās tagad būt!I
Tie nerunā par mīlu balsī skaļā,
Tie līdzās stāv un tikai klusi šalc;
Ir bērzam egle vēl tā pati zaļā
Un eglei bērzs- arvien vēl tīrs un balts.
Aizmirst var, ko runājis.
Aizmirst var, ko domājis.
Aizmirst var, ko sapņojis.
Bet ko mīlējis - nekad!I
Mīlestība ir kā putns
Kas paceļ mūs spārnos
Kā milzīgs vilnis
Kas aiznes mūs tālu.
Reizēm mīlestība ir kā smalks lietus,-
Tu ej un neko nenojaut,
Bet pēkšņi saproti,
Ka esi izmircis līdz pat sirdij.
Mēs tiksimies pie pasaules vārtiem!
Tur - kur zied zeltītas rozes,
Tur - kur liekas iespējams viss!
Tur - kur ir dzirdamas domas,
Tur - kur piepildās sapņi!
Varbūt vienkārši dzīvot - šajā mirklī, šai dienā,
Ļaujot gaismai un priekam katrā ikdienā ienākt.
Varbūt vienkārši mīlēt - šajā mirklī, šai dienā,
Dziļi izjūtot dzīvi tās pieskārienā.
Tik tuvu kā sprīdi
Kaut uz īsu brīdi
Pie tevis būt
Un mīļumu gūt.
Valentīndienas pantiņi un apsveikumi.
Avots : http://manalapa.1w.lv/?a=1534Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!
***
To laimi, ko Tu meklē
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko Tu mīli
To citām neatdod.
***
Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.
***
Eņģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucās!
***
Tu man jautā ko es mīlu?
Es tev teikt to nevaru!
Varbūt saliec vārda pirmos birtus!
Iznāks tas ko mīlu es.
***
Sajust vēlreiz tavu elpu,
Tavos glāstos vēlreiz slīgt.
Aizpildīt šo tukšo telpu,
Kura manā sirdī mīt!
***
Man ir tikai viena sirds
Divas acis kuras mirdz
Dvēsele, kas mīlēt liek
Vai ar to Tev nepietiek?
***
Kad amoriņš šai dienā atnāk,
tas skatās kur lai bultas šauj;
Bet nejau tikai to viņš dara,
Viņš sūta sveicienus no manis.
***
Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā -
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārīgātīgā atbalsā.
***
Glabā manu sirsniņu
Tā kā baltu tauriņu,
Neļauj viņu samīdīt,
Dzīves dubļos notraipīt.
***
Tos brīžus, kad mums jautri gāja -
Tos, lūdzu, atceries!
Bet to, kad tevi sāpināju -
Tos piedod man un aizmirsti!
***
Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.
***
Būt vēlreiz tur, kur senās dienās,
Un sapņot sapni brīnišķo.
Lai sirdī kvēlo mīlas liesmas,
Un atkal sirdis savieno!
***
Visaugstākā laime,
Ko cilvēks var gūt,
Ir mīlēt otru
Un mīlētam būt...
***
Vakarā, kad jūra šalko
Un, kad saule zemē riet,
Manas domas klusi, klusi
Tālumā pie Tevis iet.
***
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
***
Tu man prasi, ko es mīlu,
Es Tev nevaru to teikt -
Varbūt saliec vārdu pirmos burtus!
Iznāks tas, ko mīlu es.
***
Tu esi visspožākā zvaigzne zvaigznājā,
Tu esi gaisma tumsā, kas rāda man ceļu,
Tu esi tauriņš, kas viegli lidinās apkārt,
Tu esi pūciņa, kas maigi mani glāsta!
***
Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīlē sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
***
Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība - tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.
***
Es sapņoju tikai par tevi,
Es domāju tikai par tevi,
Es skumstu tikai pēc tevis,
Es nespēju dzīvot bez tevis,
Es tevi mīlu.
***
To laimi, ko Tu meklē
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko Tu mīli
To citām neatdod.
***
T-burtu uzrakstu
E-klāt pielieku
V-prātā noturu
I-pasaku ko mīlu!
***
Saki puisīt kāpēc tā?
Man par tevi jādomā,
Diena aust un atkal tumst
Mana sirds pēc tevis skumst!
Apsveikuma dzejoļi Valentīndienā:
Avots : http://www.iinuu.lv/?id=219***
Es mīlu tevi
Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl -
Es mīlu tevi.
/Rainis/
***
Es tevi mīlu
Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs...
Par ko gan skumt?
/Velta Toma/
***
Paliec
Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.
/Klāvs Elsbergs/
***
Krēslā
Man gribējās tevi ieaijāt,
kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pāri tev klāt
kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest
pa tumšzaļām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
uz debesīm - manām un tavām...
/Fricis Bārda/
***
Kad mani tu skūpsti
Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/Elīna Zālīte/
***
Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/Imants Ziedonis/
***
Jūs baltu dvēseli zem kājām viņai paklājiet
Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
Kad kopā sakusušas
debesis un zeme zied.
Un tur pa vidu - jūsu mīlestība iet.
Jūs baltu dvēseli zem kājām
viņai paklājiet.
/Ojārs Vācietis/
***
Sludinājums
Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.
/Mārtiņš Freimanis/
***
Kā zagšus
Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis:
Zied lazdas, zaļo jau mētras.
Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Tā, pašam nemanoti,
Pret tevi iedegusēs sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.
/Rūdolfs Blaumanis/
***
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?
/Aleksandrs Čaks/
***
Mīlestība
Viņu nevar nopirkt ar rozēm,
kuras pārdod uz bulvāra stūra,
ne laimēt loterijā,
ne saņemt kā dāvanu gadu mijā.
Viņu nevar ne ieelpot sevī
kā ceriņu zili sirmu,
ne pieradināt
kā putnu vai stirnu.
Viņas atnākšanu
nevar paredzēt iepriekš
kā anticiklonu
vai tālas vētras zvanu.
Neviens arī nezin viņas cenu.
Es laimīgs samaksāju
ar savu raibo mūžu.
Vai daudz?
Tie- kas viņai garām gājuši-
brīnās.
Tie- kas pārmaksājuši-
klusē.
/Alfrēds Krūklis/
***
Tu manai dzīvei duries cauri
kā sniegam sniegpulksteņa zieds,
tas pulkstenis sit cauri auriem,
ka laiks uz pavasari iet.
Tu liec man ziemā plaukt un zarot,
uz ledus zariem ziedus nest,
tu liec tik stipri pavasarot,
ka ziemas nepazīstu es.
Kad pietrūkst jaudas manai gribai,
tu liec man nespējamo spēt
tik stipri, ka šai nolemtībai
es gandrīz varu noticēt.
Un tūlīt arī noticēšu,
tā oglīte jau krūtīs gail,
un tad no visa, ko es spēšu,
man dažu brīdi būs pat bail.
/Ojārs Vācietis/
