2007. gadā līdz ar robežlīguma ratifikāciju Latvija arī juridiski
piekāpās Krievijai un atteicās no 1944. gadā atņemtā Abrenes novada.
Šovasar Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un fotogrāfs
Lauris Filics devās nelielā ceļojumā pa šo bijušo Latvijas teritoriju —
pa Abreni jeb Pitalovu.
Pēc brauciena Apinis teic: „Visiem, kas netic tam, ka Latvijā dzīvot ir labi, varu ieteikt vienas dienas ekskursiju – Pitalova (Abrene) – Ļinovo (Linava) – Kačanovo (Kacēni) – Lavri (Lauri) – ar mašīnu. Šo zemeslodes gabalu apzīmēšu ar nosaukumu Pietālava, jo tur sensenos laikos pārsvarā dzīvojuši letgaļi.”
Ceļojums ar audzinošu nozīmi
Ekskursijai bijušas vairākas audzinošas iezīmes — brauciens pāri Krievijas robežai tiem, kas aizmirsuši garās rindas uz Polijas robežas deviņdesmitajos gados, un sarunas ar Krievijas muitniekiem; brauciens pa asfalta seguma atliekām tiem, kas uzskata, ka Latvijas lielceļi ir slikti; pastaiga pa Pitalovas smiltīm tur, kur citās pilsētās būtu ietve; veikalu, medicīnas iestāžu, varas institūciju apmeklējums cilvēkiem ar specifiskām interesēm.
Apinim gan vēl laimējās — viņa mērķis pirmām kārtām bija Pitalovas slimnīcas apmeklējums, tādēļ turpceļā Latvijas pusē ceļotājs nestāvējis uz robežas septiņas stundas rindā, bet ar laipnu robežsardzes vadības atļauju palaists garām apmēram 70 auto. Šie rindā stāvētāji devušies nelielos pārrobežas iepirkšanās braucienos. „Un tomēr — uz robežas kā piektais rindā stāvošais es pavadīju divas stundas. Kaut Krievijas puses robežsargi un muitnieki bija izcili laipni, uzradās kaut kādi kontrolētāji, un mums tika pārbaudītas un pierakstītas visas apdrošināšanas un visas vīzas manā pasē.”
Tik briesmīgu ceļa segumu, kāds sākas no robežas Krievijā, Latvijā vienkārši nav. Apinis secina: „Nav nekādas nepieciešamības pēc ceļu policijas — ātrumu pārsniegt vienkārši nav iespējams. Un taisnība jau ir, jo vienīgā milicijas mašīna, ko redzējām, bija vecais labais UAZ busiņš.”
Spiegi ar fotokamerām!
Apskatījuši Pitalovu, latvieši devās uz Linavu, visu brauciena laiku kvalitatīvi skanot „Latvijas radio 2”. „Tas šajā novadā rada īpašu pacilātības noskaņu,” pasmaida Apinis. Linavā slimnīciņa kaut kad nodegusi pēdējo divdesmit gadu laikā, uzbūvēts feldšeru – vecmāšu punkts, bet ārsta nav jau sešus gadus. Vienīgā skaistā ēka – trīsdesmitajos gados Latvijas valsts celtā skola. „Miests ir ļoti noplucis. Cilvēki labprāt dalās iespaidos par Latviju, kurā pēdējoreiz esot bijuši deviņdesmito gadu sākumā – braukuši iepirkties,” stāsta Apinis.
Arī Kacēnos, lai arī skats bijis labāks, pilsētas slimnīca slēgta (tomēr nav izvazāta kā dažviet Latvijas mazajās slēgtajās slimnīciņās), bet nav izdevies atrast kaut vienu daudzmaz smuku vai vismaz lielāku māju, kas būvēta pēc 1940. gada.
Kacēnos ekskursanti piedzīvoja vienīgo patiesi satraucošo mirkli. „Brīdī, kad mēs fotografējām skaisti tumšzili krāsoto veikalu un autobusu pieturu, kāds vīrietis pēkšņi sāka kliegt: „Kur ir robežsardze? Mašīna ar Latvijas numuru, divi spiegi ar fotokamerām.” Viņš teciņus metās uz miliciju pa galveno ielu.” Latviešu „spiegi” nosprieduši, ka nemaz negrib skaidroties ar miličiem, leca mašīnā un pameta Kačanovu, aiz sevis atstājot vien milzīgu baltu putekļu mākoni.
Redzēts arī viens sakopts un glīts ciems – Sergino, kur dzīvo vecticībnieki. Te pat ir „Dom obrazcovogo porjadka” (priekšzīmīgas kārtības nams) – ap to iekopts puķu dārzs, nekuplo nātres un latvāņi, pat mauriņš nopļauts. Turklāt vietējie ar viesiem pat mēģināja sazināties latviski – šeit dzīvo diezgan daudz cilvēku, kas izbraukuši no Latvijas ap 1993. gadu. Gandrīz visi par Latviju izteikušies pozitīvi, atcerējušies labos brīžus pirms gadiem trīsdesmit, kad braukuši ekskursijās, klausīties Rīgas Doma ērģeles, uz Jūrmalu vai vienkārši iepirkties.
Bijusī latviešu kolonija
Interesanti latvietim esot iebraukt arī Lauros (Lavri) – Igaunijas pilsētiņā, ko Krievija nogrieza sev par labu 1944. gadā komplektā ar Abreni un Petceriem (Pečori). Lauros bija latviešu kolonija kopš 18. gadsimta, kad Alūksnes grāfi fon Fītinghofi savās Ziemeļlivonijas muižās aizveda un izmitināja latviešus. 20. gadsimta sākumā Lauru kolonijā dzīvoja ap 2100 latviešu, bet pēc 1923. gada Igaunijas un Latvijas vienošanās to sadalīja – divas trešdaļas igauņiem, viena trešdaļa Latvijai.
Vēl Igaunijas brīvvalsts laikā te gandrīz vienīgā sarunvaloda gan bijusi latviešu, un Kārlis Ulmanis Lauriem dāvājis latviešu vidusskolu. Tagad šeit latviešu un igauņu valoda dzirdama tikai veikalā. „Gan latvieši, gan igauņi šeit var labi sarunāties pa savu mobilo telefonu,” novērojis Apinis. Dīvainā kārtā viņš gan nevarējis pieslēgties LMT, bet visai brīvi „Bitei”. Zvanīt caur Krievijas operatoru ir pārāk dārgi – 1,79 lati minūtē.
Labāka vieta rindā par 20 latu
Mājupceļš caur Pededzes robežpunktu bijis daudz sarežģītāks nekā izbraukšana no Latvijas. „Mašīnu rinda bezgalīga, katra aizņēmusi rindu vēl divām trim citām. Beigu beigās par 20 latiem vienojāmies ar kādu glītu latviešu pārrobežas tirdzniecības darbinieci, kura tajā brīdī stāvēja otrajā vietā rindā,” atklāj Apinis. „Viņa devās uz rindas vidu (kur viņai „nejauši” aizņēmusies vēl viena vieta), bet mēs ieņēmām otro pozīciju aiz vārtiem. Tiesa, atbrauca divi autobusi, kā arī viena ģimene ar bērniem, kam tika priekšroka, – gaidījām savu kārtu vēl stundu.”
Laimīgā kārtā Krievijas robežpunktā visi vīri bijuši ļoti aizņemti – tieši tajā brīdī televīzijā rādīta Brazīlijas un Nīderlandes futbola spēle. Tad nu procedūru bijis desmitreiz mazāk nekā iebraucot, muitniece un kundzīte robežsardzes formā ātri vien atvēlējušas turpināt ceļu.
„Secinājumi – nav grūti saplānot šādu ekskursiju uz ļoti tuvu un neparastu ārvalsti ar latvisku izcelsmi. Krievijas tūristu vīza maksā 36 latus, nekādu citu problēmu nav. Drosmīgākajiem vajadzētu nakšņot Pitalovas viesnīcā un apmeklēt krogu – proti, visu to, ko mēs neizdarījām,” piebilst Apinis.
Ļeņina piemineklis un goda plāksne
Pitalovas slimnīcā Ārstu biedrības prezidents pavadīja divas stundas, un iespaids bijis žēls: „Remonta nav bijis kopš uzbūvēšanas septiņdesmitajos gados, elektrokardiogrāfs ir nopietnākā izmeklēšanas ierīce, traumatoloģijas nodaļā slimnieki joprojām iesieti ekstenzijās (lai kājas kauli saaugtu, slimnieks noguldīts uz muguras, kāja uz šinas pacelta un iekārta ar svara bumbām), slimnīcā valda nesaskaņas starp bijušo galveno ārstu, kurš tagad kļuvis par rajona vadītāju, un pašreizējo galveno, kas ieradies no Murmanskas, — atvaļinātu kara ārstu. Tā kā man ir bijusi iespēja vērot Maskavas klīnikas, kuru aprīkojums un iespējas daudzkārt pārsniedz Latvijas lielākās klīnikas, tad jāteic, ka Krievijā atšķirība starp centru un perifēriju ir daudzkārt lielāka. Un vēl — vienīgajai slimnīcas vannai ūdens nepienāca.”
No tūrisma cienīgiem objektiem Pitalovā Apinis iesaka bijušās PSRS laika cienīgas liecības — kinoteātri „Okjabrj”, pilsētas pirti, kultūras namu, goda plāksni, kurā medicīnu godam pārstāv akušiere un ātrās palīdzības šoferis, dzelzceļa staciju, kurā joprojām nedrīkst fotografēt. Un, protams, pilsētā joprojām slejas proletariāta vadoņa Ļeņina piemineklis ar dīvainu uzrakstu (1870—1970). Dzimšanas gads pareizs, bet „simtnieku” Ļeņins gan nenodzīvoja, — acīmredzot šis ir pieminekļa uzstādīšanas laiks.
Abrenes novads un seši pagasti kļuva par Latvijas Republikas daļu
1920. gada 11. augustā pulksten 12.40, saskaņā ar parakstīto Latvijas un
Padomju Krievijas miera līgumu, galvenokārt vadoties no ekonomiskiem
apsvērumiem, jo caur Abreni gāja Latvijai svarīgs dzelzceļa mezgls.
Robeža nebija nav īsti etnogrāfiska, aiz tās Padomju Savienībā, tiešā pierobežā palika dzīvot daudzi latvieši, kuri faktiski no Latvijas nemaz neizbrauca. 1935. gadā Abrenes apriņķī dzīvoja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Apriņķa austrumdaļā latvieši bija mazākumā: 17% Kacēnu pagastā, 5% Linavas pagastā, 32% Purvmalas pagastā, 5% Augšpils pagastā, un 4% Gauru pagastā, turpretī 71% Šķilbēnu pagastā un 91% Viļakas pagastā. Abrenes pilsētā dzīvoja 1242 iedzīvotāju, no tiem 484 latvieši.
1944. gada 23. augustā PSRS, turpinot otrreiz pārņemt varu Latvijā, pretlikumīgi pievienoja Abrenes apriņķi Krievijas PSR, iekļaujot to jaunizveidotajā Pleskavas apgabalā, neskatoties uz vietējo iedzīvotāju protestiem. Laika gaitā Abrenes novadā uz dzīvi apmetās krievi un citu PSRS tautu pārstāvji. Pēc pēdējiem statistikas datiem Pitalovas (Abrenes) rajonā dzīvo tikai 73 cilvēki kuri sevi uzskatīja par latviešiem.
Pēc brauciena Apinis teic: „Visiem, kas netic tam, ka Latvijā dzīvot ir labi, varu ieteikt vienas dienas ekskursiju – Pitalova (Abrene) – Ļinovo (Linava) – Kačanovo (Kacēni) – Lavri (Lauri) – ar mašīnu. Šo zemeslodes gabalu apzīmēšu ar nosaukumu Pietālava, jo tur sensenos laikos pārsvarā dzīvojuši letgaļi.”
Ceļojums ar audzinošu nozīmi
Ekskursijai bijušas vairākas audzinošas iezīmes — brauciens pāri Krievijas robežai tiem, kas aizmirsuši garās rindas uz Polijas robežas deviņdesmitajos gados, un sarunas ar Krievijas muitniekiem; brauciens pa asfalta seguma atliekām tiem, kas uzskata, ka Latvijas lielceļi ir slikti; pastaiga pa Pitalovas smiltīm tur, kur citās pilsētās būtu ietve; veikalu, medicīnas iestāžu, varas institūciju apmeklējums cilvēkiem ar specifiskām interesēm.
Apinim gan vēl laimējās — viņa mērķis pirmām kārtām bija Pitalovas slimnīcas apmeklējums, tādēļ turpceļā Latvijas pusē ceļotājs nestāvējis uz robežas septiņas stundas rindā, bet ar laipnu robežsardzes vadības atļauju palaists garām apmēram 70 auto. Šie rindā stāvētāji devušies nelielos pārrobežas iepirkšanās braucienos. „Un tomēr — uz robežas kā piektais rindā stāvošais es pavadīju divas stundas. Kaut Krievijas puses robežsargi un muitnieki bija izcili laipni, uzradās kaut kādi kontrolētāji, un mums tika pārbaudītas un pierakstītas visas apdrošināšanas un visas vīzas manā pasē.”
Tik briesmīgu ceļa segumu, kāds sākas no robežas Krievijā, Latvijā vienkārši nav. Apinis secina: „Nav nekādas nepieciešamības pēc ceļu policijas — ātrumu pārsniegt vienkārši nav iespējams. Un taisnība jau ir, jo vienīgā milicijas mašīna, ko redzējām, bija vecais labais UAZ busiņš.”
Spiegi ar fotokamerām!
Apskatījuši Pitalovu, latvieši devās uz Linavu, visu brauciena laiku kvalitatīvi skanot „Latvijas radio 2”. „Tas šajā novadā rada īpašu pacilātības noskaņu,” pasmaida Apinis. Linavā slimnīciņa kaut kad nodegusi pēdējo divdesmit gadu laikā, uzbūvēts feldšeru – vecmāšu punkts, bet ārsta nav jau sešus gadus. Vienīgā skaistā ēka – trīsdesmitajos gados Latvijas valsts celtā skola. „Miests ir ļoti noplucis. Cilvēki labprāt dalās iespaidos par Latviju, kurā pēdējoreiz esot bijuši deviņdesmito gadu sākumā – braukuši iepirkties,” stāsta Apinis.
Arī Kacēnos, lai arī skats bijis labāks, pilsētas slimnīca slēgta (tomēr nav izvazāta kā dažviet Latvijas mazajās slēgtajās slimnīciņās), bet nav izdevies atrast kaut vienu daudzmaz smuku vai vismaz lielāku māju, kas būvēta pēc 1940. gada.
Kacēnos ekskursanti piedzīvoja vienīgo patiesi satraucošo mirkli. „Brīdī, kad mēs fotografējām skaisti tumšzili krāsoto veikalu un autobusu pieturu, kāds vīrietis pēkšņi sāka kliegt: „Kur ir robežsardze? Mašīna ar Latvijas numuru, divi spiegi ar fotokamerām.” Viņš teciņus metās uz miliciju pa galveno ielu.” Latviešu „spiegi” nosprieduši, ka nemaz negrib skaidroties ar miličiem, leca mašīnā un pameta Kačanovu, aiz sevis atstājot vien milzīgu baltu putekļu mākoni.
Redzēts arī viens sakopts un glīts ciems – Sergino, kur dzīvo vecticībnieki. Te pat ir „Dom obrazcovogo porjadka” (priekšzīmīgas kārtības nams) – ap to iekopts puķu dārzs, nekuplo nātres un latvāņi, pat mauriņš nopļauts. Turklāt vietējie ar viesiem pat mēģināja sazināties latviski – šeit dzīvo diezgan daudz cilvēku, kas izbraukuši no Latvijas ap 1993. gadu. Gandrīz visi par Latviju izteikušies pozitīvi, atcerējušies labos brīžus pirms gadiem trīsdesmit, kad braukuši ekskursijās, klausīties Rīgas Doma ērģeles, uz Jūrmalu vai vienkārši iepirkties.
Bijusī latviešu kolonija
Interesanti latvietim esot iebraukt arī Lauros (Lavri) – Igaunijas pilsētiņā, ko Krievija nogrieza sev par labu 1944. gadā komplektā ar Abreni un Petceriem (Pečori). Lauros bija latviešu kolonija kopš 18. gadsimta, kad Alūksnes grāfi fon Fītinghofi savās Ziemeļlivonijas muižās aizveda un izmitināja latviešus. 20. gadsimta sākumā Lauru kolonijā dzīvoja ap 2100 latviešu, bet pēc 1923. gada Igaunijas un Latvijas vienošanās to sadalīja – divas trešdaļas igauņiem, viena trešdaļa Latvijai.
Vēl Igaunijas brīvvalsts laikā te gandrīz vienīgā sarunvaloda gan bijusi latviešu, un Kārlis Ulmanis Lauriem dāvājis latviešu vidusskolu. Tagad šeit latviešu un igauņu valoda dzirdama tikai veikalā. „Gan latvieši, gan igauņi šeit var labi sarunāties pa savu mobilo telefonu,” novērojis Apinis. Dīvainā kārtā viņš gan nevarējis pieslēgties LMT, bet visai brīvi „Bitei”. Zvanīt caur Krievijas operatoru ir pārāk dārgi – 1,79 lati minūtē.
Labāka vieta rindā par 20 latu
Mājupceļš caur Pededzes robežpunktu bijis daudz sarežģītāks nekā izbraukšana no Latvijas. „Mašīnu rinda bezgalīga, katra aizņēmusi rindu vēl divām trim citām. Beigu beigās par 20 latiem vienojāmies ar kādu glītu latviešu pārrobežas tirdzniecības darbinieci, kura tajā brīdī stāvēja otrajā vietā rindā,” atklāj Apinis. „Viņa devās uz rindas vidu (kur viņai „nejauši” aizņēmusies vēl viena vieta), bet mēs ieņēmām otro pozīciju aiz vārtiem. Tiesa, atbrauca divi autobusi, kā arī viena ģimene ar bērniem, kam tika priekšroka, – gaidījām savu kārtu vēl stundu.”
Laimīgā kārtā Krievijas robežpunktā visi vīri bijuši ļoti aizņemti – tieši tajā brīdī televīzijā rādīta Brazīlijas un Nīderlandes futbola spēle. Tad nu procedūru bijis desmitreiz mazāk nekā iebraucot, muitniece un kundzīte robežsardzes formā ātri vien atvēlējušas turpināt ceļu.
„Secinājumi – nav grūti saplānot šādu ekskursiju uz ļoti tuvu un neparastu ārvalsti ar latvisku izcelsmi. Krievijas tūristu vīza maksā 36 latus, nekādu citu problēmu nav. Drosmīgākajiem vajadzētu nakšņot Pitalovas viesnīcā un apmeklēt krogu – proti, visu to, ko mēs neizdarījām,” piebilst Apinis.
Ļeņina piemineklis un goda plāksne
Pitalovas slimnīcā Ārstu biedrības prezidents pavadīja divas stundas, un iespaids bijis žēls: „Remonta nav bijis kopš uzbūvēšanas septiņdesmitajos gados, elektrokardiogrāfs ir nopietnākā izmeklēšanas ierīce, traumatoloģijas nodaļā slimnieki joprojām iesieti ekstenzijās (lai kājas kauli saaugtu, slimnieks noguldīts uz muguras, kāja uz šinas pacelta un iekārta ar svara bumbām), slimnīcā valda nesaskaņas starp bijušo galveno ārstu, kurš tagad kļuvis par rajona vadītāju, un pašreizējo galveno, kas ieradies no Murmanskas, — atvaļinātu kara ārstu. Tā kā man ir bijusi iespēja vērot Maskavas klīnikas, kuru aprīkojums un iespējas daudzkārt pārsniedz Latvijas lielākās klīnikas, tad jāteic, ka Krievijā atšķirība starp centru un perifēriju ir daudzkārt lielāka. Un vēl — vienīgajai slimnīcas vannai ūdens nepienāca.”
No tūrisma cienīgiem objektiem Pitalovā Apinis iesaka bijušās PSRS laika cienīgas liecības — kinoteātri „Okjabrj”, pilsētas pirti, kultūras namu, goda plāksni, kurā medicīnu godam pārstāv akušiere un ātrās palīdzības šoferis, dzelzceļa staciju, kurā joprojām nedrīkst fotografēt. Un, protams, pilsētā joprojām slejas proletariāta vadoņa Ļeņina piemineklis ar dīvainu uzrakstu (1870—1970). Dzimšanas gads pareizs, bet „simtnieku” Ļeņins gan nenodzīvoja, — acīmredzot šis ir pieminekļa uzstādīšanas laiks.
Abrenes novads
Robeža nebija nav īsti etnogrāfiska, aiz tās Padomju Savienībā, tiešā pierobežā palika dzīvot daudzi latvieši, kuri faktiski no Latvijas nemaz neizbrauca. 1935. gadā Abrenes apriņķī dzīvoja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Apriņķa austrumdaļā latvieši bija mazākumā: 17% Kacēnu pagastā, 5% Linavas pagastā, 32% Purvmalas pagastā, 5% Augšpils pagastā, un 4% Gauru pagastā, turpretī 71% Šķilbēnu pagastā un 91% Viļakas pagastā. Abrenes pilsētā dzīvoja 1242 iedzīvotāju, no tiem 484 latvieši.
1944. gada 23. augustā PSRS, turpinot otrreiz pārņemt varu Latvijā, pretlikumīgi pievienoja Abrenes apriņķi Krievijas PSR, iekļaujot to jaunizveidotajā Pleskavas apgabalā, neskatoties uz vietējo iedzīvotāju protestiem. Laika gaitā Abrenes novadā uz dzīvi apmetās krievi un citu PSRS tautu pārstāvji. Pēc pēdējiem statistikas datiem Pitalovas (Abrenes) rajonā dzīvo tikai 73 cilvēki kuri sevi uzskatīja par latviešiem.
Līdz pat 2007. gadam Latvija juridiski uzskatīja Abrenes apriņķi par
savu teritoriju, atbilstoši zīmēja valsts karti, bet, ratificējot
robežlīgumu ar Krieviju, valdība un Saeima no Abrenes atteicās.
