Tad, kad pienākusi gada visgarākā
diena, kurai seko īsākā nakts, latvieši svin Jāņus. Īstā Jāņu diena
pēc Gregorija kalendāra ir 23.jūnijā.
Jāņi ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki. Tāpēc tiem gatavojas jo cītīgi. Jāapdara lauku darbi, jāizravē dārzi un puķudobes, jāsakopj sēta. Saimnieces sēja sieru, saimnieki no miežiem darīja alu.
Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tanī plūktām zālēm piemīt īpašs spēks. Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc appušķoja gan laukus, gan dārzu, gan sētu. Pušķošanai visvairāk izmantoja bērza meijas un ozola zarus.Ja Jāņu dienā līgotājus aizraida, tad aizraidītājiem sagaidāma kāda nelaime.
Ja pa Jāņiem nelīgojot, tad vasarā lini sakritīšot veldrē.
Jāņiem alu darot, nedrīkst laist svešus cilvēkus klāt, jo tad alus nerūgst.
tur, kur līgotāji Jāņu naktī ejot par pļavām, augot labāki zāle.
Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
Jāņa naktī paparde zied zelta ziediem; kas viņu redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies.
Zemē ierakta nauda Jāņa naktī kaltējoties.
Jāņa naktī vajag kailam apskriet laukus, tad labāk aug.
Jāņa dienas vainagi jānes uz siena šķūni, tad govis dod tauku pienu.
Jāņu nakti nevajag gulēt, lai odi nekož.
Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.
Jāņu vakarā laidars jāizkaisa ar nātrām, lai raganas noduras.
Jāņa naktī meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam.
Jāņa naktī jāsviež ozola vaiņags ābelē; cik reizes vaiņags kritīs zemē, tik gadu vēl līdz kāzām.
Jāņu naktī atveroties debess. Ja tai brīdī kaut ko vēlas, tad tas piepildās.
Jāņu vakarā visās ēkās jāiesprauž pīlādži, lai pērkons neiespertu.
Ja Jāņu naktī govis maujot, tad būšot slapjš rudens.
Jāņu vakarā salasītās zāles der visām slimībām.
Kas Jāņu naktī divpadsmitos viens atrodas mežā, to var saplosīt zvēri.
Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.
Jāņu vakaru kaimiņienēm vajaga runāt, tad neesot jāstrīdas visu gadu.
Ja kāds grib otru noskaust, tad vajaga Jāņa vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust.
Ja grib, lai gari mati aug, tad Jāņu naktī pusnaktī vajag iet kur apīņi aug un sukāt galvu.
No Jāņa dienas dzeguze mēdās.
Jāņi ir lielākie un mīlētākie latviešu svētki. Tāpēc tiem gatavojas jo cītīgi. Jāapdara lauku darbi, jāizravē dārzi un puķudobes, jāsakopj sēta. Saimnieces sēja sieru, saimnieki no miežiem darīja alu.
Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Tā kā saule savu gaismu un siltumu šajā laikā dāvā visdāsnāk, ļaudis ticēja, ka tanī plūktām zālēm piemīt īpašs spēks. Dažādi lietotas, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc appušķoja gan laukus, gan dārzu, gan sētu. Pušķošanai visvairāk izmantoja bērza meijas un ozola zarus.
Jāņu ticējumi
