Gaidāmi nu jau kārtējie trīs koncerti Kongresu namā!
Jā, nožēlojami.
It kā jau ierasta lieta, bet noteikti būs kas tāds, kas vēl nav bijis.
Tas pats eklektiskais bardaks, kas vienmēr. Taču būs diezgan daudz jauna materiāla, jo pēdējā gada laikā ir sašancēts baigi daudz. Bija visādi pasūtījuma darbi. Piemēram, slavenā "Žurka Kornēlija". Daudzi brīnījās, ko mēs tur līdām tai izrādē, bet mums tā bija forša pieredze. Mūziķiem jau viegli neklājas, ar koncertiem pagrūti, bet mums bija vairāk nekā 30 izrādes! Intensīvs darbs, oriģinālmateriāls, uzrakstījām kādas padsmit dziesmas, pieņēma kādas astoņas, vairāk nemaz nevajadzēja. Koncertā tad būs šie gabali, nedaudz gan pārtaisītā veidā. Būs arī tās izbrāķētās dziesmas, kas neiekļuva izrādē, jo tur ir pāris ļoti labi gabali, paši muļķi, ka nepaņēma. Vēl mums bija tāds pasūtījuma darbs Kuldīgas pilsētas svētkiem, kam sastrādājām dziesmas. Piemēram, tas tagadējais radio gabals "Tā, lūk, man iet" tika rakstīts tieši Kuldīgai. Viņi bija ieņēmuši galvā, ka ir baigā jūras pilsēta, un svinēja jūras svētkus. Viss tad ap to jūru arī grozījās, un mums bija iespēja uzrakstīt arī kādas trīs jūrnieku dziesmas, kas arī koncertā būs. Vēl būs redzams, kā es dejoju, jo tagad mācos speciālu horeogrāfiju. Vispār, ja prasīs kaut ko uz bis, tad dabūs pāris baigos pārsteigumus...
Pirmais koncerts turklāt domāts kā Jaungada svinības.
Jā,
pie reizes taisām Jaungada pārraidi Latvijas Televīzijai. Lai publika nāk ar visādiem konfeti!
Vienreiz mums izdevās līdzīga hohma – izdomājām, ka mums būs koncerts Taškentā. Visiem likām ierasties ķubiķeikās (domātas tibeteikas - red.). Gribējās uzspēlēt Taškentā, bet aizbraukt jau nesanāk. Pa radio izbļaustījāmies, un ļoti daudzi atnāca vairāk vai mazāk ķubiķeikās – šausmīgi smuks skats! Kā būs ar to Jaungadu, redzēsim. Bet tas jau nav galvenais. Galvenais ir tas, ka šoreiz nebūs ierastais scenārijs – pirmajā daļā jauns materiāls, lai visiem garlaicīgi, tad otrajā vecie gabali un visi lec kājās. Šoreiz viss sadalīts pa abām daļām tā, lai visu laiku ir garlaicīgi!
Albumā būs teātra materiāls vai vēl kas cits?
Tur ir daudz kas. Teātra un izbrāķētie gabali, vēl citi, arī tie, kas jau simts gadus pa radio skanējuši, sākot jau ar "čiekuru" un tamlīdzīgiem. Arī tādi, kurus sen spēlējam, bet nekad neesam publicējuši. Sanācis tāds drausmīgi garš – 18 dziesmu albums. Riktīgs milzenis. Bet nav jau vairs septiņdesmitie gadi, konceptuālo albumu laiks – septiņi gabali, katrs 12 minūtes garš.
Esat paši skaitījuši, cik jums tas katalogs ir liels?
Vienubrīd bija kādas 80 vai 90, bet tas jau bija sen, tagad ir stipri vairāk.
Galvā tas viss droši vien neturas?
Galīgi neturas. Man ar to galvu vienmēr bijis slikti. Pirmos divus vai pat trīs gadus es jaunās dziesmas dziedu no lapiņas. Man tāpēc ir tāda pultīte priekšā. Apbrīnoju aktierus, kuri var kalt iekšā tos tekstus... Jā, daudz mums tā materiāla. Es jau sāku domāt, ka varbūt mēs par daudz darām. Derētu mazliet pasēdēt mierā.
Šis gads jums bijis pamatīgi ražīgs arī koncertu ziņā. Pārsteidzoši!
Jā, mēs taču uz Jāņiem pat bijām Anglijā un Īrijā pie letiņiem. Tusiņš bija riktīgs – kādi 5000 cilvēku!
Bija savādāk, nekā spēlēt uz vietas?
Nē! Pilnīgi tā pati aura. Bezmaz vai katru otro jau pazīsti, jo šis jau nācis uz koncertiem Latvijā, tagad dzīvo tur. Sajūta bija tāda, kā spēlētu kaut kur pie Suntažiem.
Vēlme tik ļoti ņemties pa studiju un koncertiem šogad saistīta ar ekonomisko vai radošo vajadzību?
Nu, baigi interesanti bija rakstīt tās pasūtījumu lietas. Tev uzdod darbu un tu raksti nevis dziesmas tīri sev, bet konkrētam projektam. Tie rezultāti sanāk pārsteidzoši labi. Un tas jaunais albums "Kurvis" tādēļ arī sanācis tāds nopietnāks – nav īsti radio formāts.
"Kurvis" vairāk saistīts ar sēņošanu vai ar meiteni, kura "iedod kurvīti"?
Tur ir visa dzīve. Sākot ar stārķi, kurš tevi kurvī atnes, turpinot ar kurvīti, ko iedod skaistākā meitene skolas ballē, kuru tu savā prāta aptumsumā esi uzdrošinājies uzlūgt uz deju, tad vēl ir tas iztikas kurvis jeb grozs, ko dod tie elementi, kurus atkal tikko ievēlējām.
Un beigās jau atnāk tā kaulainā un ieliek kā sēni savā kurvī. Pseidofilosofiskā doma.
Tas kurvis latviešiem ir tāds simbols, mēs taču arī esam tāda sēņotāju tauta.
Tu teici, ka pasūtījuma darbu bija daudz. Gan jau, ka arī politiskie spēki vēlējās ko pasūtīt.
Kaut kas jau bija. Viena apvienība vēlējās mums noņemt vienu veco gabalu, pārtaisīt tekstu un tā. Bet mēs nobrāķējām viņu ideju un neatdevāmies. Zini, muzikantam jau it kā ir po..., kur uzspēlēt, bet šajās vēlēšanās pēc mums nemaz tik liela vēlme nebija. Mums arī nekādas diži politiskas pārliecības nevienam nav un arī tā īsti negribas neko tādu darīt, jo tauta jau briesmīgi greizsirdīgi skatās uz šīm lietām.
Šis gads bija zīmīgs arī ar lielām pārmaiņām radio jomā. Cik tiešā veidā tās skāra tevi?
Diezgan. Vairāk darba, jo paņēmu klāt jaunu programmu. Izdomāju, ka gribas kaut ko padarīt arī vienam pašam, ne tikai pārī. Uztaisīju sev programmiņu priekš sirds, muzikālā valodā runājot, tādu soloalbumiņu.
Pareklamē tiem, kas vēl nezina – kad var dzirdēt, kas tas ir?
Tā ir "Mazā sestdiena" katru trešdienas vakaru no pulksten 19. Viena stunda, kurā iebraucu easy listening, oldies un orchestral pop lauciņā. Bet tā programma nav par mūziku, jo es nekādā gadījumā nepretendēju uz Ivara Godmaņa statusu. Es vienkārši taisu tādu fīlingu, kāds mums nav bijis. Tas ir par to, kā būtu bijis, ja mums piecdesmitajos un sešdesmitajos gados būtu bijusi tāda amerikāņu tipa programma. Tajos laikos taču mūsu radio bija gruntīgs, ideoloģisks, smags. Runāju daudz, bet kādas 14 dziesmas tajā stundā paspēju nospēlēt.
Lai sagatavotu vienu šādu stundu, man aiziet kādas piecas vai sešas stundas! Riktīgi šancēju, un katra tā programma dod sajūtu, it kā būtu grāmatu uzrakstījis. Tā ir mana jaunā mīlestība!
Pats esmu sevi nodēvējis par Little Freddy, kas piederas tam oldies stilam. Tā ir niša, ko Latvijā neviens nedara. Kaut kādu septiņdesmito roku jau spēlē tai pašā "SWH Rock", tad vēl "Skonto" ar astoņdesmitajiem, bet es ielienu dziļumos vēl pirms tā visa. Katra no tā laika estrādes dziesmām tagad ir jau tūkstošiem reižu izpildīta dažādos kaveros. Tur tiešām ir tādas pērles! Pat daži mūziķi ir novērtējuši, ka kāds kaut ko tādu dara. Tas pats Pits Andersons man teica, ka sen jau ko tādu vajadzēja. Tādu vieglu un ar humoriņu. Tā vīzija man ir tāda kā alternatīvā vēsture – padomju varas nav, abi pasaules kari nav bijuši, Merilina Monro ir dzīva, Kenedijs nav nošauts, mums ir brīva Latvija, Eiropas standartu kūrorts Jūrmala, veikals "Sakta" ir pilns ar labām, smukām precēm... Nav arī nekāda interneta, e-pastu. Lieku klausītājiem rakstīt reālas vēstules. Tā nav tāda batonu bāšana, bet ideja, ka viss ir baigi forši un viegli. Arī reitingi rāda, ka esmu to vakara laiku uzsitis uz augšu.
Turpinot par radio tēmu – tas pats 101 nemēģināja tevi pārvilināt pie sevis?
Ja atklājam kārtis, tad mēs ar Ufo bijām pirmie, kuriem it kā vajadzēja uz turieni iet. Runas tika sāktas ar mums, bet patriotisms mūsos uzvarēja un mēs palikām. Zini, vecu cilvēku vest uz jaunu dzīvokli ir baigi bīstami. Kas tik nevar gadīties! Cilvēki, kas ilgi nostrādājuši vienā vietā, reti maina savas paražas. Izdomājām, ka turpat var labi pašrealizēties. Nečīkstējām, ka mums neļauj kaut ko darīt. Vot, izdomāju pats savu programmu un taisu! Tagad man ir zināma teikšana arī radio mūzikas atlasē, esmu tajā komisijā, kas regulē repertuāru. Man šķiet, ka pa šo pusgadu esam izravējuši nezāles. Bija par daudz aizaudzis, bija pārāk daudz lieka.
Vēl taču tev noteikti ir nozīmīga festivāla "Bildes" 25 gadu jubileja!
O, jā! Es taču pa turieni ņemos jau kopš astoņdesmitajiem gadiem, "anglikāņos" savulaik biju, kā tagad modē teikt, rezidējošais dīdžejs! Dalījām to lietu ar Gobziņu. Šogad gan sanāk baigi stulbi, jo grupai sakrīt tie uzstāšanās datumi. Tija (domāta festivāla "Bildes" organizētāja Tija Auziņa – red.) jau neskatās uz mūsu grafikiem un salikusi visu blakus. Par tiem veterānu koncertiem tāpēc nemaz vēl īsti nezinu, kā būs. Man arī tā nostalģija tik ļoti neinteresē. Bet jaunnedēļ vadīšu to jauniešu un veterānu kopvakaru, kas man pašam ļoti patīk. Ir interesanti redzēt tās jocīgās apvienības un pie reizes paskatīties, ko tie sīkie dara. Ir baigi interesanti, ka tie svaru kausi lūst uz tādu džeza un džezroka pusi. Sīkie ņem tādas augstas latiņas. No "kondženes” izlaisti jauni muzikālie spēki, kaut kas jau viņiem ir jādara. Viņi negrib spēlēt vienkārši pankroku, labāk izvēlas visādus soulus un fankus, tādas sarežģītas lietas. Skaidrs, ka mūsu mentalitātei tā ir smaga niša, bet forši, ka viņi to dara, un gan jau kāds arī izlīdīs uz augšu.
Varbūt tev ir kāds viedais padoms jaunajiem censoņiem?
Nu ko tad es! Pat notis īsti nezinu... Bet galvenais jau ir strādāt ar publiku – skatīties acīs, nevis tikai grīdā un notīs! Zinu dažus, vārdā neminēšu, kuri pusi savas karjeras ir noskatījušies grīdā un sevī. Sevī arī, protams, vajag paskatīties. Bet jāpaskatās arī uz publiku. Un, tikko tas izpildītājs paceļ acis no tiem grīdas dēļiem uz to publiku, – viss, tās lietas aiziet!
Gan jau ka tevi ik pa laikam neliek mierā arī televīzijas šovu pārstāvji, ņemot vērā, ka esi diezgan daudz padarbojies arī šajā lauciņā.
Aicina jau, bet es vairs negribu. Man kaut kā televīzija vairs galīgi nepatīk. It kā jau man tur vajadzētu darboties, jo pat diploms ir pa šo līniju – esmu televīzijas režisors. Deviņdesmito sākumā jau arī diezgan daudz šajā jomā pastrādāju, bet, kopš es atradu radio... Tur ir krietni lielākas iespējas, neesi atkarīgs no mašinērijas. Televīzijā pats tu vari izdomāt nezin ko, bet ir tik daudzi posmi, kas to galarezultātu var padarīt nebaudāmu. Radio visu vari izplānot un izdarīt pats. Mums gan tagad jau nedēļu radio ir saliktas kameras, nevaram pat normāli dibenu pakasīt. Ir arī daži plusi, protams, varam kaut ko arī PARĀDĪT. Es jau gan nesaprotu tos cilvēkus – neskatās īstu televizoru, bet attēlu, kurā divi veči sēž un muld. Bet tas viss vēl ir OK, tā nav televīzija. Mani jau ik pa laikam sauc arī uz visādiem šoviem žūrijā, bet es negribu pat to. Pāris reizes biju aizgājis, nu, nepatīk.
Tās zvaigznes tik ražo un ražo, kur mēs viņas liksim? Es jau saprotu, ka daudziem patīk tā atķenutsa un brīvdienās paskatīties tos šovus, bet man nepatīk tas, ka tā negācija ir tik liela.
Kādreiz cilvēks uzstājās, dziedāja, nu, dažreiz trāpīja garām, normāli. Bet tagad ir tāds baigais naids! Un arī pats uzstādījums, ka galvenais ir vienu izbalsot, jau ir ar mīnus zīmi. Gladiatoru cīņas, kurās upurim jābūt!
Varbūt vari piedāvāt alternatīvu, kā labāk pavadīt brīvdienas!
Varu! Es tiešām televizoru tikpat kā neskatos. Es baigi daudz lasu. Nopietni! Neesmu sev atklājis visas tās jaunās elektrogrāmatas, lasu vecas papīra grāmatas. Veru lappusi, tā pāršķiras no labās puses uz kreiso, un tad es lasu nākamo. Un man ir grāmatzīme, kuru ielieku vietā, līdz kurai esmu ticis. Tā, lūk. Turklāt pēdējā laikā esmu kļuvis tāds haotiskāks un lasu kādas trīs vai četras grāmatas uzreiz. Grāmatas noteikti ir interesantākas arī par kino, jo pats vari redzēt to bildi un izjust to valodu. Ļoti daudz lasu krieviski. Pirms kāda laika lasīju visādus jaunos krievus, no klasiķiem baidījos, bet tagad esmu saņēmies un pieķēries Dostojevskim. Baigi forši!
