Monētas grafisko dizainu veidojis mākslinieks Juris Dimiters, un ģipša modeli – tēlnieks Andris Vārpa. Jaunās monētas kaltas Nīderlandes kaltuvē "Koninklijke Nederlandse Munt".
Latvijas Bankas iedibinātajai īpašo apgrozības vienlatnieku tradīcijai nu jau desmit gadu, to iesāka monēta ar stārķi, un jau kopš 2004. gada tiek kaltas divas šādas monētas gadā – viena uz Jāņiem un otra uz Ziemassvētkiem. Alus kauss ir viens no līgošanas svētku simboliem, jo arī pats alus šai zemē darīts un dzerts izsenis.
Jaunās lata monētas reversā attēlots alus kauss. Aversā zem Latvijas ģerboņa redzams jaunās monētas kalšanas gads – 2011.
Monētas kopējā tirāža ir viens miljons, un tā tāpat kā citām īpašajām apgrozības monētām netiks papildināta. Tā ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijā. Monētas nonāks apritē tāpat kā cita apgrozības nauda – ar banku starpniecību sasniedzot tirdzniecības un citus uzņēmumus un iedzīvotājus.
Apgrozībā ir monētas arī ar stārķa, skudras, baravikas, Sprīdīša, Pētergaiļa, kliņģera, Jāņu vainaga, priedes čiekura, pūcessaktas, sniegavīra, ūdensrozes, skursteņslauķa, Nameja gredzena, Ziemassvētku eglītes, krupja un pakava (divu veidu) attēlu. Šādas monētas paredzēts izlaist arī turpmāk, līdz Latvija kļūs par pilntiesīgu Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalsti un ieviesīs eiro.
Alus kauss
1 lats (saīsināti – Ls 1)
Monētas priekšpuse (averss)
Centrā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā gadskaitlis 2011. Monētas augšā puslokā uzraksts LATVIJAS, apakšā – REPUBLIKA.
Monētas aizmugure (reverss)
Centrā alus kauss, zem tā – uzraksts 1 LATS.
Monētas josta
Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar rombveida punktiem.
Paaudžu paaudzēs uzturot līgošanas tradīciju, nekad netiek aizmirsts viens no šo svētku simboliem – alus kauss. Tā senākais līdzinieks Eiropā ir izrakumos Vācijas teritorijā atrastā alus krūka, kas darināta ap 800. g.pr.Kr. Mūsdienās alus kausus veido dažāda lieluma un no visdažādākajiem materiāliem gan praktiskiem nolūkiem, gan kā suvenīrus un īstus mākslas darbus. Piemēram, Cēsu 800 gadu jubilejā pilsēta, kurā pirmajā Baltijas reģionā 1590. gadā atklāja alus ražotni, saņēma AS "Cēsu alus" dāvātus trīs mākslinieka Aivara Kerliņa no akmens darinātus alus kausus. Lielākā daļa alus kausu tomēr iepazīst savu vārda devēju.
Alus pēc ūdens un tējas ir trešais izplatītākais dzēriens pasaulē. Jau Ēģiptes piramīdas celtnieku dienas devā bija trīs trauki ar alu. Arī latviešu zemniekam, kalpojot muižā, dienā pienācās stops alus (1.2 litri). Mūsdienās latvieši alus dzeršanā tomēr mazliet atpaliekot no lietuviešiem un igauņiem.
Lai gan alus vēsture ir gandrīz tikpat sena, cik cilvēka prasme audzēt miežus, un glabājas rakstītās un zīmētās liecībās jau tūkstošiem gadu, tā receptes vienmēr mainījušās un attīstījušās, klasiskos komponentus (iesalu, ūdeni, raugu un apiņus) bagātinot ar dažādām piedevām (medu, muskata vīnogām, safrānu, rozmarīnu, mirtēm, viršiem, vērmelēm, pelašķiem u.c.).
Eiropā izsmalcinātākie aldari un čaklākie recepšu glabātāji bijuši mūki, ko nevārīta ūdens vietā lietotais alus pasargājis no slimībām un stiprinājis. Hronikās starp pirmajiem mūkiem, kas darīja alu, minēti benediktīnieši Sanktgallenes klosterī Šveicē, kur alus darītava iekārtota 820. gadā. Ķīmiķis Luijs Pastērs Francijas-Prūsijas kara laikā meklēja iespēju uzlabot fermentācijas procesu, lai radītu alu, kas pārāks par vācu alu. Šie atriebības alku raisītie pētījumi palīdzēja uzlabot alus kvalitāti, izvēloties piemērotāku raugu.
Alu uzskatīja par tonizējošu, dezinficējošu un spēkus atjaunojošu dzērienu, tāpēc 18. gs. un 19. gs. sākumā slimnīcās zāles deva dzert kopā ar alu. Pat ASV t.s. sausā likuma laikā (1919–1933) tika atļauts tirgot gaišo alu ar nelielu alkohola saturu (2.75%). Alus palīdzot pret bezmiegu, savukārt sapnī skatīts, dzerts vai darīts alus esot lietus vēstnesis.
