Režisoru Aigaru Graubu «Rīgas Viļņi» sastop, rosoties Vidzemes Olimpiskā centra sporta zālē Valmierā. Uz Latvijas kinovēsturē lielāko treniņnometni sabraucis ap 50 aktieru no visas Latvijas. Sapulču telpā pie sienas saspraustas senu fotogrāfiju kopijas, bet ekrānā «griežas» pieejamās videoliecības par tā laika basketbolistiem Latvijā. Lai skaidrs ir visiem, kādi ir Graubas iecerētie filmas varoņi! Filmēšana plānota jau šovasar kinopilsētiņā «Cinevilla» un Rīgas kinostudijā.
Izdzirdot vārdu salikumu «Latvija – pirmie Eiropas čempioni», ir nojausma, par ko varētu būt filma. Tomēr filmai ar faktu vien ir par maz, vajadzīgs arī aizraujošs stāsts. Vai ir daudz ko stāstīt par leģendāro basketbola komandu?
1935. gada 4. maijā Latvijas basketbolisti Mārtiņš Grundmanis, Džems Raudziņš, Aleksejs Anufrijevs, Rūdolfs Jurciņš, Visvaldis Melderis, Jānis Lidmanis, Herberts Gubiņš, Eduards Andersons trenera Valdemāra Baumaņa vadībā Ženēvā uzvarēja pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs, iegūdami čempioniem paredzēto sudraba vīna trauku un mūžam paliekošu vietu basketbola vēsturē.
Filma būs stāsts par Baumani un viņa «Sapņu komandu». Izlasot un iepazīstoties ar šīs filmas vēstures materiāliem, gribas teikt – pati dzīve dažkārt uzraksta tik spožu un pagriezieniem pilnu scenāriju!
Mani vienmēr interesējusi personības loma nozīmīgu notikumu pavērsienu brīžos. Cik liela nozīme aizrautībai, ticībai, mērķim, kad jāveic kas jauns un vēl nebijis!? Cik ir to, kuri, izdzirdot par skaistu ideju, saka – lai izdodas? Cik ir to, kuri sameklē simtiem iemeslu, kāpēc nevajag pat mēģināt? Neticība, muļķība galu galā atņem spārnus... Kā saliedēt komandu, kā apvienot to cīņā par mērķi, kurš pirmajā acu uzmetienā šķiet nereāls? Tāda būs filma par Latvijas basketbola izlases un Valdemāra Baumaņa triumfu pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs 1935. gadā Šveicē.
Kāpēc uzvara mūsu basketbolistiem šķita tik nereāla?
Kad tikko izveidotās Starptautiskās basketbola federācijas pirmajā kongresā tika lemts par pirmo Eiropas meistarsacīkšu sarīkošanu Ženēvā, LBS nostāja bija skaidra un nepārprotama – jābrauc! Lai arī LBS kasē naudas šādam ceļojumam tobrīd nebija...
Vēsturiskā notikuma svarīgums ar laiku pār 1935. gada notikumiem pārklāja tādu kā apzeltītu noslēpumainības plīvuru, glorificējot uzvaru un notušējot iesaistīto personu rīcības motīvus un līkločus. Taču patiesībā gatavošanās turnīram notikusi latviskajam basketbolam piedienīgajā stilā, iespēju robežās sabalansējot sportiskās vēlmes un materiālās iespējas, kā arī iesaistīto personu ambīcijas un rīcības lietderību.
Nākamie čempioni uz Šveici devās trešās klases vagonā, lāgā negulējuši un neēduši. 36 stundu ilgo braucienu Baumanis vēlāk trimdā izdotajā grāmatā «Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes» pēc daudziem gadiem atcerējās šādi: «Nakti līdz Berlīnei basketbolisti pārlaida uz cietajiem soliem, daži bagāžas tīklos, bet pāris pat bija izklājuši avīzes uz grīdas. Sevišķi grūta bija brauciena pēdējā daļa. Bijām pārguruši, pa daļai arī neēduši.»
Nākamos čempionus Ženēvā neviens nesagaidīja. Izmantojot tālruņa grāmatu, beidzot izdevies sazināties ar viesnīcu un turnīra rīkotājiem. Tā kā spēļu laukums izstāžu paviljonā vēl nav bijis iekārtots, pirmo treniņu ar tālajā ceļā ierūsējušajām locītavām latvieši aizvadījuši kādas kafejnīcas tukšajā zālē.
Saprotu, ka vēsturisko meistarsacīkšu fons izzināts līdz pat sīkumiem.
Baumanis mira 1992. gadā Čikāgā. Pirms tam viņš viesojās Rīgā, kur kāds paziņa abu tikšanos bija iemūžinājis kasetē. Apmēram triju stundu garā saruna bija iedota kādam sporta žurnālistam Latvijas Televīzijā. Kad Zaķusalā iebruka OMON vienība, kasete aizgāja bojā... Tā, lūk, notiek ar liecībām, kas lieliski būtu noderējušas filmai...
Esam apzinājuši plašu dokumentālo materiālu par tā laika sportistiem, viņu likteņiem un pašām meistarsacīkstēm. Esam pētījuši arhīvu materiālus, literatūru Latvijā un Šveicē, meklējuši ziņas tālaika presē, tikušies ar sportistu līdzgaitniekiem tepat un Amerikā. Sadarbojamies arī ar Sporta muzeju, kurā saglabājušās gan tā laika lietas, gan bildes.
Apmēram divu gadu laikā esam tikušies ar daudziem sportistu līdzgaitniekiem, kuri palīdzējuši saprast filmas varoņu raksturu un personības nianses. Jāatzīst, ka sporta mīļotāji ir organizēti cilvēki. Un tas mums ir palīdzējis tikt pie salīdzinoši detalizētas informācijas. Piemēram, aizsūtot anketas uz ASV, saņēmām atbildes par Baumani pat uz šķietami ikdienišķiem sīkumiem. Man liekas, ka komandas puišus nu pazīstam diezgan labi.
Nesen izteicāties, ka kopā ar producentu Andreju Ēķi bijāt Ženēvā iedvesmoties filmai. Kā tas izpaudās?
Ženēvas Centrālajā stacijā ir liels gleznojums, kurā redzama Eiropa bez robežām, ar Latviju, Lietuvu un kopīgu galvaspilsētu Kauņu. Gleznojums iemieso 20. gadu ASV prezidenta Vilsona sapni. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, pasaule saprata, ka nevar dzīvot pa vecam, ka visas kaujas jārisina sarunu ceļā pie galda, bet vienīgās cīņas jāizcīna tikai sporta laukumos. Vilsons bija liels romantiķis, tāpēc iecerēja Tautas savienību (zināmā mērā ANO priekštece). Atrada vietu – Ženēvu, kur visas tautas savus konfliktus atrisinātu mierīgā ceļā. Uzbūvēja staciju, kuras vārti arhitektoniski atgādina ieeju mūsu Brāļu kapos. Un uzgleznoja «Eiropu bez robežām». Glezna saglabājusies vēl tagad. Skatoties uz to, bija tik savādi apzināties, ka pirms daudziem gadiem mūsējie gāja iekšā pa šiem vārtiem un skatījās uz to pašu darbu... Mūsu basketbola komanda zināmā mērā iemieso visskaistāko, kas var notikt. Atbraukt no starptautiski nezināmas valstiņas un kļūst par pirmajiem Eiropā!
Kā tas notiek, ka abi ar Ēķi radošajā ziņā allaž «inficējaties» ar vienu ideju? Kurš kuru pavelk? Unikāls tas jūsu tandēms! Braukt uz Ženēvu, lai paskatītos sienas gleznojumu...
Mēs jau arī esam komanda! Ir lietas, par kurām varam runāt ar pusvārdiem, un ir lietas, kas jāizrunā un par kurām jāizstrīdas. Man nav tādas uzskaites, kurš kuru biežāk un vairāk «pavelk». Ideja ir kaut kur gaisā. Un katrs tai pieķeramies no savas puses.
Atgriežoties pie filmas... Zināms, ka pusi no leģendārā astotnieka, sākoties Otrajam pasaules karam, sagaidīja traģisks liktenis. Vai filmā paredzēts pieskarties arī tam?
Mēs vēsturiski zinām par sportistu likteņiem Otrā pasaules kara laikā. Komandas treneris Baumanis bija vienīgais, kurš pieredzēja Latvijas valsts atjaunošanu un Basketbola savienības atgriešanos savā likumīgajā vietā... Taču tas jau būtu cits stāsts. Mūsu kā filmas veidotāju uzdevums ir «uznest» skatītāju pašā augstākajā punktā – radīt iedvesmu, rādot, kā Baumanis un viņa komanda sagādāja uzvaru Latvijai, izcīnot paliekošu vietu Eiropas basketbola vēsturē.
Viņi basketbolu padarīja par populārāko sporta veidu Latvijā. Līdz tam sporta karalis bija futbols un vieglatlētika. Pēc tam basketbolu spēlēja bērni uz ielas, māju pagalmos, pie telefonu stabiem… Visur parādījās stīpas un pašdarināti basketbola grozi. Interesanti, ka basketbols Latvijā bija pazīstams apmēram 15 gadus – to Rīgas studentiem, skolēniem un karavīriem ierādīja amerikāņu instruktori no Jaunekļu kristīgās savienības.
Kas ir Graubas sporta veids numur viens?
(Ilgi domā.) Man pašam laikam nemaz tāda sporta veida numur viens nav. Nē, es konkrēti par kādu vienu nefanoju.
Vidzemes sporta centra zālē, pulcējot jaunos aktierus, jūs komplektējāt piecu valstu basketbola komandas. Kuras tās būs?
Latvija, Spānija, Šveice, Ungārija un Čehoslovākija.
Tā vietā, lai trenētu aktierus, nebija vieglāk aicināt jau profesionālus basketbolistus?
Basketbols kopš tā laika ir ļoti mainījies! 1935. gada spēles stils nelīdzinās tam, kā basketbolu spēlē mūsdienās. Un to brīnišķīgi redz spēles profesionāļi. Gan metienu tehnikā, gan noteikumos. Taču tas, ko mēs meklējām Valmierā, kad kopā sabrauca gandrīz 50 jaunie aktieri, nebija spēles tehnika (to var iestudēt filmēšanas brīdī) vai konkrētas lomas, bet gan komandas gars! Jā, aktieru salikšana kopā būs milzīgs darbs, kurā mums palīdzēs treniņnometnē uzfilmētais materiāls. Man ir dosjē – zinu par katru spēlētāju. Ir zināms, kurš bijis ļoti jautrs, kurš brīvs vai nopietns. Nezinu, vai piemeklēšu aktierus reālajiem tēliem pēc vizuālās līdzības. Varbūt tas nemaz nebūs galvenais. Drīzāk mēģināšu ieraudzīt aktieros, kurš pats pēc savas iekšējās būtības līdzinās tam cilvēkam toreiz.
Pieļauju, ka filmā būs ne tikai jaunie, bet arī jau pieredzējušie aktieri. Vai varat atklāt galveno lomu atveidotājus? Piemēram, vai redzēsim Artūru Skrastiņu, kurš spēlējis abās jūsu iepriekšējās filmās?
Tas ir pilnīgi nepareizs jautājums! Jo es to vēl nezinu! Nosaukt aktierus ir kā darbam ķerties klāt no otra gala. Kā māju būvēt no jumta... Mēs esam pašā filmas sākumā. Vispirms mums jānoķer komandas gars, jāizveido Latvijas un pārējo valstu izlases, jāatrod Baumanis, un tad var piepulcēties pārējie. Tāpēc vēl neesmu gatavs runāt par konkrētām lomām.
Bet neba nu visa filma būs par basketbolu un vīriešiem! Droši vien jums kā scenārija autoram prātā arī kāda romantiskāka stīga. Tikpat reāla, cik basketbols...
Mēs zinām par Baumaņa kundzi Elvīru, abu mīlpilnām attiecībām un kopā pavadīto mūžu. Zinām, cik dārgi viņi viens otram bijuši. Ka iepazinušies slidotavā. Tiesa, līdz visiem sīkumiem zināt nav iespējams. Viņu privātā dzīve nav bijusi aplūkota kā viela preses izdevumā… Taču arī te man jāsaka – neko simtprocentīgi solīt nevaru, jo filmēšanas procesā daudz kas var mainīties. Akcenti bieži vien nobīdās, lai ievērotu filmas struktūru un balansu. Mans uzdevums ir emocionāli saistošāk izstāstīt šo stāstu, kā es to redzu. Filma nenotiek «uz papīra». Tā var nolauzt kaklu. Filmas tapšana ir process, kurā visas drumslas ieņem savu vietu. Kaut kādā situācijā pēkšņi var izrādīties, ka šķietami svarīgais vairs nav tik svarīgs. Var izrādīties, ka šo stāstu iespējams izstāstīt bez Elvīras.
Žēl, ka toreiz nebija dzeltenās preses… Izrādās, ka režisoriem tā varētu būt labs avots personības iepazīšanai.
Te nu man jāpiekrīt. (Smejas.) Bet kino no lausku gabaliņiem vari izveidot stāstu, paļaujoties dzīves pieredzei, cilvēciskai loģikai un intuīcijai. Zinātnieks jau ar’ atrod vienu mazu kauliņu un spēj no tā uzbūvēt aizvēsturisku radījumu.
