Latviešu izklaides žanra grāvējam nupat iestājies pusmūža krīzes
vecums – 40, taču patriotiski erotisko kino stāstu skatāmies joprojām.
Par to, kā nezināšana ļāva tikt pie lomas un ar kuru kadru sākās
filmēšana, stāsta „Vella kalpu” Rūta – Nacionālā teātra aktrise Lolita
Cauka.
Ja laulībā nodzīvo tik ilgi, pie durvīm jau zelta kāzas! Kādas visus šos gadus bijušas attiecības ar „Vella kalpiem”?
Kā laiks skrien! Man tagad 65, bet, kad sāku filmēties, bija 23. Mēs, lomu tēlotāji, ik pa laikam tiekam saaicināti kopā. Ar Haraldu Ritenbergu (filmā Andris – Rūtas partneris. – Aut. piez.) vienā vai otrā pasākumā reizi desmit gados pilnīgi noteikti tiekamies. Kādreiz domāju – kāpēc šī filma tik labi „aizgāja”? Manuprāt, tādēļ ka mēs, galvenie varoņi, visu filmēšanās laiku bijām kā viens vesels. Tā notiek reti, tāpēc mums tiešām ir tāda kā pseidolaulība.
Gadās, ka mākslinieks rada vienu unikālu darbu un tad visu atlikušo mūžu guļ uz lauriem, jo atpazīstamība nodrošināta! Vai pieskaitāt sevi pie šādiem fenomeniem?
Sevi nē, taču Rūtu gan. Viņa noteikti ir pazīstamāka par aktrisi Lolitu Cauku! Mani pašu pēc ģīmja var nepazīt, bet, kā nosauc Rūtu, viss skaidrs! Tiešām šaubos, vai visi spēj mūs abas salikt kopā. (Smejas.)
Jūs filmā visi tik skaisti, tik seksīgi! Tajā laikā taču seksa
nemaz nebija, bet kādi kritēriji atlasē tika izvirzīti aktieriem?
Domāju, ka režisors Aleksandrs Leimanis skaidri zināja, kādus galvenos varoņus viņš grib redzēt. Taču ar šiem kritērijiem mēs netikām iepazīstināti. Zinu vien to, ka uz Rūtas lomu bija arī citas pretendentes. Vienu fotogrāfiju pat redzēju, un man dikti patika tā seja. Kas šī meitene bija, pat tagad nezinu, jo par aktrisi viņa nav kļuvusi. Leimanis atsauca visu mūsu kursu uz fotoprovēm. Liktenīgas apstākļu sakritības dēļ tieši tad, kad mani bildēja, viņš ienāca fotostudijā. Otovičs (tā aktieru vidē sauca Leimani) bija mazs un apaļš. Viņš sāka ar mani jokus plēst, un man bija interesanti māžoties ar šo apaļo kundziņu.
Vai zinājāt, ka tas ir režisors?
Ja būtu to zinājusi, noteikti censtos uzvesties „pareizi”. Tā es ākstījos un koķetēju. Pēc sava prāta, protams. Tajos laikos koķetērija bija kas tāds, kas tagad ir gluži nekas. Leimanis skatījās, skatījās, tad piemiedza vienu aci (demonstrē, kā viņš to darījis), tas man vēl labāk patika. Domāju, vai iedzēris, vai? Skatās tā, it kā es viņa acīs dubultotos! Tikai vēlāk sapratu, ka Leimanis tā iztēlojās kameras aci. Tad Otovičs lika atnest baltu parūku. Kad to man uzlika galvā, vizuāli pilnībā mainījos. Tā arī viss sākās.
Uzreiz sākās filmēšanas?
Vispirms lomai bija jāsagatavojas. Bija jātrenējas jāšanā. No pirmā treniņa aizlaidos, jo, tuvojoties hipodromam, redzu, pa priekšu iet Pāvuls, Ēķis un Ritenbergs (Eduards Pāvuls, Arturs Ēķis. – Aut. piez.). Kad redzēju viņus atveram vārtus un pavisam skaidri sapratu, ka arī šie dodas uz to pašu nodarbību, metos bēgt. Es nevarēju! Lielie mākslinieki! Neraugoties uz to, ka mācījos Teātra fakultātē, biju ļoti kautrīga. Nākamajā dienā mani medīja rokā – kur esmu palikusi un kāpēc neeju trenēties? Bija vien jāpiespiež sevi pārvarēt. Vispār fiziskā slodze, jo sevišķi puišiem, bija liela. Tādēļ jau tika izvēlēti atlētiski tēlotāji, lai to izturētu.
Bet Eduards Pāvuls? Viņu par atlētu nenosauksi!
Fantastisks aktieris būdams, Pāvuls visu pavērsa pēc sava prāta. Kāds nu viņš lāčuks bija, tā arī cīnījās. Filmēšanas laikā Pāvulam bija smagas veselības problēmas. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš mocījās sāpēs aiz kadra, bet kā atskanēja: „Uzmanību! Motors!”, neviens to vairs nemanīja. Vēlāk arī pati uz savas ādas izjutu skatuves bioķīmiju. Tev var zobs sāpēt visu dienu, bet uz skatuves sāpes pāriet. Reiz izrādes laikā pārlauzu roku un nospēlēju to līdz galam ar lauztu elkoni.
Esmeralda Ermale Baibas lomā „Pūt, vējiņi!” ienāca ar savu garo bizi. Kā tur ir ar to krāšņo Rūtas matu rotu?
No dabas esmu pilnīga tumšmate. Melniem matiem. Šai lomai tie bija jāizbalina. Krāšņās bizes piepina klāt. Pēc filmēšanas savējos vairs neataudzēju, bet balināju, un nekad vairs tumšmate neesmu bijusi – uz visu atlikušo dzīvi piesavinājos Rūtas matus.
Parasti sižetos izmanto pretstatu – ugunīgo tumšmati, kura milzīgi cīnās par galveno varoni, bet to nedabū, jo uzvar kautrā un piemīlīgā blondīne. „Vella kalpos” jūs ar Olgu Dreģi neesat pretstati, temperamenta ziņā – līdzvērtīgas.
Tajā, ka tika lauzti kaut kādi kanoni, mana nopelna nav – to režisors gudri veidoja. Kodu, ko Otovičs šajā filmā ielika, dzīvīgumu un seksualitāti, un patriotismu, varu vien apbrīnot. Joprojām nesaprotu, kāpēc neviens to neaizliedza?! Neticami! Filmas mēdza aizliegt par vienu teikumu, bet te latviešu zēni un meitenes cīnās par savu zemi, valsti, pilsētu.
Kur nu vēl Raimonda Paula dziesmas, kas kļuva par himnām!
Sākumā jau bija domāts, ka rakstīs Imants Kalniņš. „Vella kalpu” dziesma iefilmēta, dziedot viņa melodiju.
Kur tad pārējās palika?
Kalniņš vienkārši neuzrakstīja, un Paulam īsi pirms filmas nodošanas vajadzēja glābt, kas glābjams. Tādēļ filmā, ja uzmanīgi skatās, tajā dziesmā var redzēt, kā mūsu dziedājums nesakrīt ar reālo skaņu. Tāda liktenīga sakritība, jo Paula dziesmas joprojām dzied un dzied – gan aliņu dzerot, gan tramvajā, braucot mājup no Dziesmu svētkiem.
Kā ir sevi atkal un atkal skatīt tik jaunu un skaistu? Vai vispār spējat vairs Rūtu attiecināt uz to sievieti, kas pašlaik esat?
Par to jaunību un skaistumu gan neprātoju, bet, filmu skatoties, atceros, kas notika aiz kadra. Re, vaļņi un Rīgas vārti tika filmēti Kaļiņingradā – uzreiz atminos visu tur notikušo. Savukārt raugoties, kā iznākam no baznīcas, atceros Tallinu.
Veselai paaudzei esat bijusi skaistuma etalons – vai pati arī tā jutāties?
Nē! Iespējams, Dievs man bijis labvēlīgs, ka neesmu tik ļoti sevī samīlējusies. Taisnību sakot, tā sajūta, kad pirmo reizi sevi ieraugi nofilmētu – kustībā un tādos rakursos, kādos, piemēram, spogulī sevi nemaz nevari saskatīt, ir diezgan dīvaina. Tas nepatīk un „šitais” – arī ne! Vai, Dieviņ, kā es tur grozos, kā es nesmuki paraudzījos! Tiesa, bija atsevišķas vietas, kur nospriedu – īsti labi nav, bet tā varētu būt. Taču skaistule? Nē! Visi citi man patika, atskaitot sevi!
Ja šāda filma tiktu veidota tagad, jūs dzeltenajā presē pilnīgi noteikti būtu ar saviem lomas partneriem vienā gultā ielikti.
Nešaubos!
Kāpēc tomēr tie pāri dzīvē neveidojās?
Es tieši tajā vasarā biju laimīgi apprecējusies savās pirmajās laulībās. Haraldam savukārt filmēšanas laikā Tallinā pienāca vēsts, ka piedzimuši dvīņi (vai, tas bija vesels pasākums – bija iemesls visu nakti svinēt un dzert putojošās kafijas, ko kūlām no beznosēdumu kafijas, pilinot ūdeni klāt!). Kāds gan mūsu starpā varētu būt romāns? Arturam Ēķim bija viņa Tamāra, Olga arī precēta, bet Baiba Indriksone, kā zināms, paša Leimaņa dzīvesbiedre. Tas bija lieliski, jo mūsu starpā nepastāvēja vajadzības veidot romāniņus.
Pat neatkarīgi no dvīņiem, vīriem, sievām. Toties mums radās fantastiska partnerība. Haralda plecu jutu ik mirkli, tieši tehniskajā ziņā, piemēram, jājot vai dejojot. Viņš vienmēr zināja, kad atbalstīt, kad padot roku. Ar viņu kopā man bija milzīga drošības sajūta. Tā lomu partnerattiecībās ir reta laime. Savukārt attiecību kadros starp mums valdīja ārkārtīgas simpātijas.
Skatītāji gan redz ko citu. Piemēram, tas kadrs, kur Dreģe pļaukā Ēķi – tur tak seksualitāte iet pa gaisu un skaidri redzams, ka viņi viens otrā iemīlējušies!
Tas, starp citu, ir pirmais kadrs, kas šai filmai tika filmēts! Nekāda reāla mīla vēl nebūtu varējusi rasties. Re, cik labi aktieri! Starp citu, personiskās attiecības tiešām traucē nospēlēt jūtas uz skatuves. Divi samīlējušies aktieri nav labākais variants, lai nospēlētu Romeo un Džuljetu. Bet simpātijām gan jābūt.
Ja filmētu turpinājumu kā „Trīs musketieriem” – „Vella kalpi pēc 40 gadiem”, kas būtu noticis ar jūsu varoni un pārējiem?
Rūta būtu tikpat optimistiska kā es tagad. Viņai būtu daudz bērnu. Man ir tikai viens, bet Rūtai – kādi pieci. Kāda kontracepcija tolaik? Un viņi ar Andri viens otram tik ļoti patika! Noteikti būtu vēl kādi kari. Un visi šīs filmas varoņi joprojām būtu ļoti patriotiski noskaņoti. Vienīgais – tie zirgi un jāšana varētu drusku traucēt. (Smejas.)
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „Marta”
Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva un privātā arhīva
Ja laulībā nodzīvo tik ilgi, pie durvīm jau zelta kāzas! Kādas visus šos gadus bijušas attiecības ar „Vella kalpiem”?
Kā laiks skrien! Man tagad 65, bet, kad sāku filmēties, bija 23. Mēs, lomu tēlotāji, ik pa laikam tiekam saaicināti kopā. Ar Haraldu Ritenbergu (filmā Andris – Rūtas partneris. – Aut. piez.) vienā vai otrā pasākumā reizi desmit gados pilnīgi noteikti tiekamies. Kādreiz domāju – kāpēc šī filma tik labi „aizgāja”? Manuprāt, tādēļ ka mēs, galvenie varoņi, visu filmēšanās laiku bijām kā viens vesels. Tā notiek reti, tāpēc mums tiešām ir tāda kā pseidolaulība.
Gadās, ka mākslinieks rada vienu unikālu darbu un tad visu atlikušo mūžu guļ uz lauriem, jo atpazīstamība nodrošināta! Vai pieskaitāt sevi pie šādiem fenomeniem?
Sevi nē, taču Rūtu gan. Viņa noteikti ir pazīstamāka par aktrisi Lolitu Cauku! Mani pašu pēc ģīmja var nepazīt, bet, kā nosauc Rūtu, viss skaidrs! Tiešām šaubos, vai visi spēj mūs abas salikt kopā. (Smejas.)
Domāju, ka režisors Aleksandrs Leimanis skaidri zināja, kādus galvenos varoņus viņš grib redzēt. Taču ar šiem kritērijiem mēs netikām iepazīstināti. Zinu vien to, ka uz Rūtas lomu bija arī citas pretendentes. Vienu fotogrāfiju pat redzēju, un man dikti patika tā seja. Kas šī meitene bija, pat tagad nezinu, jo par aktrisi viņa nav kļuvusi. Leimanis atsauca visu mūsu kursu uz fotoprovēm. Liktenīgas apstākļu sakritības dēļ tieši tad, kad mani bildēja, viņš ienāca fotostudijā. Otovičs (tā aktieru vidē sauca Leimani) bija mazs un apaļš. Viņš sāka ar mani jokus plēst, un man bija interesanti māžoties ar šo apaļo kundziņu.
Vai zinājāt, ka tas ir režisors?
Ja būtu to zinājusi, noteikti censtos uzvesties „pareizi”. Tā es ākstījos un koķetēju. Pēc sava prāta, protams. Tajos laikos koķetērija bija kas tāds, kas tagad ir gluži nekas. Leimanis skatījās, skatījās, tad piemiedza vienu aci (demonstrē, kā viņš to darījis), tas man vēl labāk patika. Domāju, vai iedzēris, vai? Skatās tā, it kā es viņa acīs dubultotos! Tikai vēlāk sapratu, ka Leimanis tā iztēlojās kameras aci. Tad Otovičs lika atnest baltu parūku. Kad to man uzlika galvā, vizuāli pilnībā mainījos. Tā arī viss sākās.
Uzreiz sākās filmēšanas?
Vispirms lomai bija jāsagatavojas. Bija jātrenējas jāšanā. No pirmā treniņa aizlaidos, jo, tuvojoties hipodromam, redzu, pa priekšu iet Pāvuls, Ēķis un Ritenbergs (Eduards Pāvuls, Arturs Ēķis. – Aut. piez.). Kad redzēju viņus atveram vārtus un pavisam skaidri sapratu, ka arī šie dodas uz to pašu nodarbību, metos bēgt. Es nevarēju! Lielie mākslinieki! Neraugoties uz to, ka mācījos Teātra fakultātē, biju ļoti kautrīga. Nākamajā dienā mani medīja rokā – kur esmu palikusi un kāpēc neeju trenēties? Bija vien jāpiespiež sevi pārvarēt. Vispār fiziskā slodze, jo sevišķi puišiem, bija liela. Tādēļ jau tika izvēlēti atlētiski tēlotāji, lai to izturētu.
Bet Eduards Pāvuls? Viņu par atlētu nenosauksi!
Fantastisks aktieris būdams, Pāvuls visu pavērsa pēc sava prāta. Kāds nu viņš lāčuks bija, tā arī cīnījās. Filmēšanas laikā Pāvulam bija smagas veselības problēmas. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš mocījās sāpēs aiz kadra, bet kā atskanēja: „Uzmanību! Motors!”, neviens to vairs nemanīja. Vēlāk arī pati uz savas ādas izjutu skatuves bioķīmiju. Tev var zobs sāpēt visu dienu, bet uz skatuves sāpes pāriet. Reiz izrādes laikā pārlauzu roku un nospēlēju to līdz galam ar lauztu elkoni.
Esmeralda Ermale Baibas lomā „Pūt, vējiņi!” ienāca ar savu garo bizi. Kā tur ir ar to krāšņo Rūtas matu rotu?
No dabas esmu pilnīga tumšmate. Melniem matiem. Šai lomai tie bija jāizbalina. Krāšņās bizes piepina klāt. Pēc filmēšanas savējos vairs neataudzēju, bet balināju, un nekad vairs tumšmate neesmu bijusi – uz visu atlikušo dzīvi piesavinājos Rūtas matus.
Parasti sižetos izmanto pretstatu – ugunīgo tumšmati, kura milzīgi cīnās par galveno varoni, bet to nedabū, jo uzvar kautrā un piemīlīgā blondīne. „Vella kalpos” jūs ar Olgu Dreģi neesat pretstati, temperamenta ziņā – līdzvērtīgas.
Tajā, ka tika lauzti kaut kādi kanoni, mana nopelna nav – to režisors gudri veidoja. Kodu, ko Otovičs šajā filmā ielika, dzīvīgumu un seksualitāti, un patriotismu, varu vien apbrīnot. Joprojām nesaprotu, kāpēc neviens to neaizliedza?! Neticami! Filmas mēdza aizliegt par vienu teikumu, bet te latviešu zēni un meitenes cīnās par savu zemi, valsti, pilsētu.
Kur nu vēl Raimonda Paula dziesmas, kas kļuva par himnām!
Sākumā jau bija domāts, ka rakstīs Imants Kalniņš. „Vella kalpu” dziesma iefilmēta, dziedot viņa melodiju.
Kur tad pārējās palika?
Kalniņš vienkārši neuzrakstīja, un Paulam īsi pirms filmas nodošanas vajadzēja glābt, kas glābjams. Tādēļ filmā, ja uzmanīgi skatās, tajā dziesmā var redzēt, kā mūsu dziedājums nesakrīt ar reālo skaņu. Tāda liktenīga sakritība, jo Paula dziesmas joprojām dzied un dzied – gan aliņu dzerot, gan tramvajā, braucot mājup no Dziesmu svētkiem.
Kā ir sevi atkal un atkal skatīt tik jaunu un skaistu? Vai vispār spējat vairs Rūtu attiecināt uz to sievieti, kas pašlaik esat?
Par to jaunību un skaistumu gan neprātoju, bet, filmu skatoties, atceros, kas notika aiz kadra. Re, vaļņi un Rīgas vārti tika filmēti Kaļiņingradā – uzreiz atminos visu tur notikušo. Savukārt raugoties, kā iznākam no baznīcas, atceros Tallinu.
Veselai paaudzei esat bijusi skaistuma etalons – vai pati arī tā jutāties?
Nē! Iespējams, Dievs man bijis labvēlīgs, ka neesmu tik ļoti sevī samīlējusies. Taisnību sakot, tā sajūta, kad pirmo reizi sevi ieraugi nofilmētu – kustībā un tādos rakursos, kādos, piemēram, spogulī sevi nemaz nevari saskatīt, ir diezgan dīvaina. Tas nepatīk un „šitais” – arī ne! Vai, Dieviņ, kā es tur grozos, kā es nesmuki paraudzījos! Tiesa, bija atsevišķas vietas, kur nospriedu – īsti labi nav, bet tā varētu būt. Taču skaistule? Nē! Visi citi man patika, atskaitot sevi!
Ja šāda filma tiktu veidota tagad, jūs dzeltenajā presē pilnīgi noteikti būtu ar saviem lomas partneriem vienā gultā ielikti.
Nešaubos!
Kāpēc tomēr tie pāri dzīvē neveidojās?
Es tieši tajā vasarā biju laimīgi apprecējusies savās pirmajās laulībās. Haraldam savukārt filmēšanas laikā Tallinā pienāca vēsts, ka piedzimuši dvīņi (vai, tas bija vesels pasākums – bija iemesls visu nakti svinēt un dzert putojošās kafijas, ko kūlām no beznosēdumu kafijas, pilinot ūdeni klāt!). Kāds gan mūsu starpā varētu būt romāns? Arturam Ēķim bija viņa Tamāra, Olga arī precēta, bet Baiba Indriksone, kā zināms, paša Leimaņa dzīvesbiedre. Tas bija lieliski, jo mūsu starpā nepastāvēja vajadzības veidot romāniņus.
Pat neatkarīgi no dvīņiem, vīriem, sievām. Toties mums radās fantastiska partnerība. Haralda plecu jutu ik mirkli, tieši tehniskajā ziņā, piemēram, jājot vai dejojot. Viņš vienmēr zināja, kad atbalstīt, kad padot roku. Ar viņu kopā man bija milzīga drošības sajūta. Tā lomu partnerattiecībās ir reta laime. Savukārt attiecību kadros starp mums valdīja ārkārtīgas simpātijas.
Skatītāji gan redz ko citu. Piemēram, tas kadrs, kur Dreģe pļaukā Ēķi – tur tak seksualitāte iet pa gaisu un skaidri redzams, ka viņi viens otrā iemīlējušies!
Tas, starp citu, ir pirmais kadrs, kas šai filmai tika filmēts! Nekāda reāla mīla vēl nebūtu varējusi rasties. Re, cik labi aktieri! Starp citu, personiskās attiecības tiešām traucē nospēlēt jūtas uz skatuves. Divi samīlējušies aktieri nav labākais variants, lai nospēlētu Romeo un Džuljetu. Bet simpātijām gan jābūt.
Ja filmētu turpinājumu kā „Trīs musketieriem” – „Vella kalpi pēc 40 gadiem”, kas būtu noticis ar jūsu varoni un pārējiem?
Rūta būtu tikpat optimistiska kā es tagad. Viņai būtu daudz bērnu. Man ir tikai viens, bet Rūtai – kādi pieci. Kāda kontracepcija tolaik? Un viņi ar Andri viens otram tik ļoti patika! Noteikti būtu vēl kādi kari. Un visi šīs filmas varoņi joprojām būtu ļoti patriotiski noskaņoti. Vienīgais – tie zirgi un jāšana varētu drusku traucēt. (Smejas.)
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „Marta”
Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva un privātā arhīva
