Pavisam nedaudz par Lindas Oltes filmu "Māsas" un krietni daudz par asarām, kinoteātriem, stulbiem tēviem, tizlām mātēm, ģimenēm un "bezbērnu nodokli".
Neviena filma mani nespēj saraudināt. Skatoties “Titāniku”, mani asaru kanāli bija sausi kā Nāves ieleja, bet “Spokā” sirds salta kā Jakutija. Nepastāv arī šausmu filma, kas spētu mani izbiedēt. “Apli” noskatījos ar mistera Bīna garlaikoto sejas izteiksmi, bet “Blēras raganā” saldi aizmigu. “Sociopāts!” bieži mīl teikt mana draudzene, kad es neesmu izspiedis pat pusīti asaras brīdī, kad nomira Hačiko. “Tev sirds ir vispār?” viņa man saka, kad cenšos attaisnot Simbas sencīša Mufasas brāli. "Tevi būtu jāizolē no sabiedrības," viņa man kliedz, kad pilnībā esmu Voltera Vaita jeb Heizenberga pusē.
Pašam jau bailīgi paliek. Varbūt tiešām man nav sirds? Varbūt kaut kas ar asaru dziedzeriem? Varbūt es nesaprotu filmas? Varbūt man nav empātijas? Varbūt... varbūt es patiesi esmu sociopāts?
Tādās, lūk, šaubās vedu savu dzīvi. Tā, lūk, šaustīju sevi līdz brīdim, kad viens pats aizgāju uz kinoteātri un noskatījos Lindas Oltes filmu “Māsas”, ko tagad iespējams vērot arī LMT Viedtelevīzijā.
Pie kino biļetes uz “Māsām” tiku pavisam nejauši un pēkšņi, tāpēc uz seansu gāju viens. Nekad nebiju bijis kinoteātrī viens. Parasti cilvēki uz kinoteātri neiet vieni, piekritīsiet. Ar mammu vai tēti iet. Arī ar draudzeni vai draugu iet. Ja nu galīgi nav ar ko iet, tad ar vectētiņu aiziet. Reiz kāds mans paziņa uz kino aizgāja ar vecmāmiņu. Jau pēc dažām minūtēm viņa bija jānes ārā no zāles, jo viņai licies, ka viņa krīt iekšā ekrānā.
Vieniem iet uz kinoteātri ir kaut kā pretdabiski. Tāpat kā nedzemdēt bērnus. Vajadzētu vienatnē uz kinoteātri ejošos aplikt ar nodokli. Sak, valstij nav izdevīgi, ka tu pērc vienu nevis divas vai trīs kino biļetes. Tālāk atrisinātos arī "bezbērnu nodokļa" jautājums. Cilvēks būtu bēdīgs, ka viņš nedrīkst iet uz kino viens, tāpēc uztaisītu trīs četrus zīdaiņus un ietu uz kino svilpodams. Vai nav vareni?
Lai nu kā, uz kino gāju viens. Biju plānojis iegādāties lielāko turzu popkorna, tomēr nezināju, ka popkorns tagad ir trifeļu cenā, tāpēc nopirku tikai pudelīti sarkanvīna.
Iegājis kinozālē, ļoti apmierināts secināju, ka atrodos tur viens. Nav nekā briesmīgāka par sēdēšanu ar skatītājiem pilnā kinozālē, teātrī vai operā. Viss sasmacis, gaisa nav, blakussēdētājs čāpstina, bet priekšā sēdētāja smejas tur, kur nekā smieklīga nav. Aizmugurē bērns spārdās, bet pa diagonāli viens krāc. Uz garderobi pēc tam jāstāv rindā stundas divas, bet tualetē vietu praktiski nav.
Tagad varēju izplesties, tā teikt. Vienā krēslā iesviedu somu, otrā kažoku, bet pa vidu iesēdos pats. Atkorķēju vīnu un sāku gaidīt filmu, pa kuru nezināju gandrīz neko. Bāreņi, bērnunams un Rīgas Centrāltirgus. Vispār pēdējo reizi kinoteātrī biju uz filmu, kurā sievietei piedzima jērs, tāpēc šaubījos, ka šoreiz mani kaut kas varētu pārsteigt vai aizkustināt. Kinoteātrī atrados tikai nejaušības pēc, tāpat kā nejaušības pēc tur biju viens.
Man par lielu sašutumu drīz zāle sāka pildīties ar cilvēkiem. Kas interesanti, zāle pildījās gandrīz tikai ar pusaudžiem un viņu vecākiem. Mamma, tētis un divas meitas bija pārsvarā, bet gadījās arī pusaudzes pa vienai. Kas vēl interesanti, zālē nemanīju vīriešus, izņemot tēvus, kurus, visticamāk, uz kino piespiedušas atnākt sievas. Kamēr visas 40 meitenes zālē taisīja selfijus, es internetā beidzot palasīju par filmu, uz kuru esmu ieradies.
“Sociāla ģimenes drāma par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju un Diānu, kurām rodas iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē. Filmas galvenā varone ir dumpinieciskā Anastasija, kura ir pārliecināta, ka viņai nekādi adoptētāji nav vajadzīgi. Kad meitene uzzina savas bioloģiskās mātes Allas atrašanās vietu, Anastasija nolemj darīt visu, lai atjaunotu kontaktu un iemantotu mammas mīlestību.”
Tā vēstīts filmas anotācijā. Es dievinu sociālās drāmas. Laikam mans mīļākais kino žanrs. Skarbā dzīve un tās pabērni. Šī žanra filmas mani visvairāk mēdz pietuvināt emocijām, empātijai un asaras apjausmai. Viens no maniem iecienītākajiem sociālo drāmu veidotājiem ir Andrejs Zvjagincevs. Brīnišķīgs kino. Mūsu pašu dokumentālā kino meistars Ivars Zviedris arī manī allaž iededz emociju dzirksti. Lūk, laikam tomēr neesmu sociopāts. Vienkārši mani nespēj aizkustināt mākslīgs, no realitātes atrauts kino. Man vajag īsto dzīvi, to pašu, kas ir mums apkārt un kuru mēs bieži instinktīvi cenšamies neredzēt, tai priekšā liekot mākslas filmu daudz patīkamāko realitāti. Saldsērīgās mokas, ko jūti, vērojot ainas, kurās pilnīgi mierīgi varētu attapties pats, ir kaut kāds ļoti īpašs baudas paveids.
Jā, es biju nonācis filmas “Māsas” seansā. Jau pirmajās ainās es sapratu, ka šeit nu būs kaut kas īpašs. Bāreņu tēma man, tā teikt, interesē. Pats, par laimi, neesmu bārenis un esmu saņēmis visu bērnam vajadzīgo mīlestību un rūpes. Katrs bērns to ir pelnījis. Diemžēl pārāk daudzi pelnīto nav saņēmuši. Te māte ar astoto bērnu, kuru ieņēmusi pālī no sencīša, kurš jau sēž cietumā. Te tētis, kurš kaut ko kaut kam jau divdesmito reizi ir iestādījis, bet īsti par to neuztraucas. Te ģimene, kurā vecāki viens otru dauza, kamēr bērni skatās. Te bērnu bariņš, kuriem jādzīvo bērnu namā, jo vispār nav skaidrs, kāpēc vecāki viņus laiduši pasaulē. Šausmas gatavās. "Bezbērnu nodokļa" apsvēršana šajā kontekstā ir visai interesanta lieta.
Pavei, palags jau sarakstīts, bet ne vārda par filmu. Jā, varbūt pirmo reizi dzīvē es, skatoties kino, apraudājos. Drausmīgi smags kino, kas diemžēl ir ļoti tuvs realitātei. Pusaudzis, kas meklē neko vairāk kā vecāku mīlestību un rūpes, neeksistējošs tēvs un māte, kas galīgi nav “mātes materiāls”.
Pagaidi, tikai tagad es sapratu, ka filmas galvenā varone taču nebija bārene! Viņai bija vecāki. Dzīvi divi vecāki. Tomēr viņa dzīvoja bāreņu namā un “stāvēja rindā” uz adopciju. Vecāki brutāli iesvieduši dzīvību pasaulē un atteikušies uzņemties atbildību par izdarīto. Drausmīgi. Protams, protams, ka "bezbērnu nodoklis" šo problēmu atrisinās momentā.
Lai nu kā, visu cieņu filmas galvenās varones Anastasijas (Emma Skirmante) priekšā, kuras tēlam es ne tikai noticēju, bet pat spēju just līdzi. Visu cieņu amerikāņu pārim, kas parādīja nopietnu problēmu, ar kuru var saskarties katra ģimene, kas vēlas adoptēt. Spiežu roku režisorei Lindai Oltei, kas radīja latviešu kino, ar kuru varu lepoties.
Lai izvairītos no “spoileriem”, beidzu. Ejiet uz kino vai slēdziet iekšā LMT Viedtelevīziju un noskatieties paši. Vislabāk - kopā ar bērniem.
