Barbaras Briļskas likteņa ironija

VIZĪTKARTE
Barbara Briļska
[1941]
NODARBOŠANĀS: aktrise
KARJERAS VIRSOTNE: Nadjas Ševeļovas loma filmā Likteņa ironija jeb vieglu garu
LAULĪBAS: pirmais vīrs Jans Borovecs, otrais vīrs Ludvigs Kosmaļs
BĒRNI: meita Barbara Kosmaļa [1973–1993], dēls Ludvigs Kosmaļs [1983]

Daudzi varbūt nemaz nezina, ka viņu sauc Barbara Briļska, un pazīst tikai kā Nadju no Jaungada nakts filmas, kas vēsta par dzērušu vīriešu pēršanos pirtī un iespēju pavisam brīnumainā veidā satikt savu likteņa nolemto. Un ikreiz mums ir iespēja noticēt šai pasakai. Pati aktrise ir pārliecināta, ka reālajā dzīvē tas diez vai būtu iespējams. Bet tas nenozīmē, ka skaistās polietes dzīve bijusi rāma un garlaicīga – satricinājumu un negaidītu pavērsienu tajā nav trūcis. Liktenis ar viņu spēlējies, kā pašam tīk, – Barbara ir daudz mīlējusi un daudz zaudējusi. Daudz cietusi un daudz piedevusi. Būdama slavena visā Padomju Savienībā, savā valstī viņa vēl aizvien ir nenovērtēta. Briļska iztukšojusi arī to sūro kausu, ko nenovēl nevienam cilvēkam, – zaudējusi meitu.

Kautrība un nabadzība
Diez vai 1941. gada 5. jūnijā, kad Polijā, Lodzas rajona Skotņiku ciematā, piedzima meitenīte, viņas vecāki – pulksteņmeistars un šuvēja – nojauta, ka šo bērnu sagaida milzīga slava un sūrs liktenis. Bet viņiem pilnīgi noteikti bija skaidrs, ka ilgi gaidītā meita jāaudzina stingri, pēc vislabākajām poļu tradīcijām, turklāt to nācās darīt lielā nabadzībā, kas 40. gadu sākumā bija raksturīga visām Otrā pasaules kara skartajām valstīm.
Stingrās audzināšanas rezultāts bija acīm redzams – mazā Barbara izauga ārkārtīgi kautrīga un kompleksaina, turklāt smagie dzīves apstākļi jau kopš bērnības lika viņai būt patstāvīgai.
Barbaras ceļš pretī kinokarjerai sākās 15 gadu vecumā ar epizodisku lomu filmā Laimes galošas. Taisnības labad gan jāsaka, ka viņa tika mudināta to izvēlēties, jo bija pārāk nepārliecināta par sevi. Jā, viņa iesaistījās teātra pulciņā Mākslas licejā, kur mācījās, tomēr galveno stimulu turpināt studijas Lodzas Teātra augstskolā viņai deva liceja direktore, kura, ieraugot Barbaru spēlējam, bija pārliecināta par aktrises profesiju. Vēlāk, 1967. gadā, Briļska pabeidza arī Varšavas Teātra, kino un televīzijas augstskolu. Tātad – aktrise dubultā.

Poļu B. B.
Dzimtajā Polijā Barbaru Briļsku mēdz dēvēt vienkārši B. B. gluži kā Brižitu Bordo Francijā. Taču, atšķirībā no franču B. B., polietes karjera veidojās rāmāk. Viņu negaidīja galvu reibinoša popularitāte pēc pirmajām atveidotajām lomām.
Iespējams, iemesls bija gandrīz vai iedzimtā kautrība – Briļska sevi nekad nepiedāvāja. Pirms dažiem gadiem kādā intervijā viņa teica: “Man ir tāds raksturs, neprotu sevi piedāvāt. Es pazemīgi pieņemu likteni – labāk sēžu bez darba un gaidu, kad mani pasauks. Tā bijis visu mūžu. Tikai vienreiz dzīvē cīnījos par lomu, bet to dabūt man tik un tā neizdevās, iejaucās korupcija. Tā bija Arinkas loma Ježija Hofmana filmā Plūdi. Lomu atdeva citai, un šis gadījums man uz visiem laikiem atņēma vēlmi izrādīt iniciatīvu.”
Tomēr Briļskai bijis vairāk nekā septiņdesmit lomu. Kādā intervijā paškritiskā aktrise atklāti atzīst, ka no daudzajām lomām mīļas ir tikai trīs, jo vienīgi tajās viņa sev patiešām patīk. Interesanti, ka tās visas Briļska atveidoja jaunībā.
Pirmo šajā sarakstā viņa min režisora Ježija Kavaļeroviča veidoto vēsturisko drāmu Faraons [1965], kurā Barbara tēloja galveno varoni Kamu. “Ļoti gribēju tajā spēlēt. Tiesa, toreiz man vajadzēja izģērbties kailai. Šausmas! Bet biju jauna un gatava uz visu šādas lomas dēļ,” stāstījusi Barbara.
Otrā Briļskas sarakstā ir melodrāma Mīlestības anatomija [1972]. “Eva patiesībā ir mana vismīļākā loma. Šajā filmā tik smalki tika attēlotas vīrieša un sievietes attiecības! Turklāt tajā mani ievēroja režisors Eldars Rjazanovs.”
Jāpiebilst, ka tieši Eldars Rjazanovs uzņēma tik iecienīto un arī Latvijā populāro kinolenti Likteņa ironija jeb Vieglu garu! [1975]. Arī šī filma ir Briļskas trijniekā. Kāpēc? “Man patīk, kā Likteņa ironijā spēlēju ģitāru un dziedāju Allas Pugačovas balsī. Šī kinolente man ir likteņa dāvana, ļoti dārga.”

Slava un divi tūkstoši
Likteņa ironijas ceļš pie daudzskaitlīgā Padomju Savienības skatītāja nebija rozēm kaisīts. Sākumā Eldars Rjazanovs gribēja šo darbu iestudēt kādā no Maskavas teātriem, taču visi to atraidīja. Galu galā viena teātra vadība tam piekrita, tika pat sadalītas lomas, bet uzvedums, vienkārši runājot, nobruka. Pēc sešu gadu mētāšanās pa teātriem Rjazanovs nolēma materiālu ekranizēt.
Lukašina lomā viņš redzēja Staņislavu Ļubšinu, kurš apvainojās, uzzinot, ka uz provēm šai lomai tiek aicināti arī citi aktieri. Ļubšinu nācās aizstāt Andrejam Mjagkovam, un viņš to izdarīja lieliski. Ipolita lomai sākumā bija paredzēts Oļegs Basilašvili, viņam pat tika šūti kostīmi, taču aktierim nomira tēvs un Ipolita atveidošanu uzticēja Jurijam Jakovļevam. Atkal – brīnišķīga izvēle!
Vislielākās grūtības Rjazanovam sagādāja aktrises meklēšana Nadjas lomai. Uz to pretendēja gandrīz visas bijušās Padomju Savienības primadonnas. Proves sākās, bet ideālo pretendenti režisors nevarēja atrast. Tad Rjazanovs atcerējās poļu filmu Mīlestības anatomija un tajā redzēto Barbaru Briļsku. Daudzi režisoram jautāja: “Vai tiešām mūsu valstī nevar atrast piemērotu aktrisi?” Tomēr Rjazanovs bija nelokāms – tieši Barbarā, kura ne tikai īsti neprata runāt krieviski, bet arī nedziedāja un nespēlēja ģitāru, viņš redzēja ideālu Nadju. Viņš atrada jaunās poļu aktrises telefonu un pats viņai piezvanīja.
Barbara ieradās Maskavā uz kinoprovēm. Viņas versija par šo lomu tiešām izrādījās vispārliecinošākā. Aiz skaistās ārienes režisors redzēja sūru likteni.
Likteņa ironiju filmēja trīs mēnešus. Viņa pati tekstu ierunāt nevarēja, to darīja aktrise Valentīna Talizina, savukārt estrādes primadonna Alla Pugačova izpildīja galvenās varones dziedātās dziesmas. Viņas visas kopā padomju sievietēm dāvāja cerību, ka Jaungada naktī piepildās visneticamākie sapņi.
Barbara uzvedās kā īsta profesionāle – akurāta, atbildīga un pedantiska ieradās filmēšanas laukumā un zināja tekstu no galvas. Augām naktīm mācīdamās, izmēģinādama žestus un mīmiku, aktrise bija pārsteigta par savu kolēģu – Jakovļeva un Mjagkova – pastāvīgo improvizāciju. Viņi nerīkojās atbilstoši scenārijam un nepārtraukti iedzina Briļsku strupceļā ar negaidītājiem izdomājumiem.
Bet pūles attaisnojās: par šo lomu viņa esot saņēmusi neprātīgi lielu honorāru – divus tūkstošus rubļu un valsts prēmiju, kas pirmoreiz tika piešķirta ārzemniecei.

Vai tad esmu mēma?
Šī filma Barbaru Briļsku pacēla neticamos augstumos – viņa iemantoja tādu slavu, kāda nav bijusi nevienai poļu aktrisei. Taču popularitātei bija un vēl aizvien ir ēnas puses – kopš filmas uzņemšanas Briļska nespēj atrast kopīgu valodu ar Valentīnu Talizinu. Bet varbūt to nespēj Talizina, kura ierunāja Nadjas lomu. Pēc Talizinas pārliecības, miljoni skatītāju Nadju iemīlēja tieši viņas balss dēļ, savukārt Briļska neesot pat paldies pateikusi. Poļu skaistule kādā intervijā par šīm nesaskaņām gan bija neizpratnē. “Kāds paldies?! Viņa taču par to saņēma honorāru! Vispār es pati gribēju ierunāt savu lomu. Man vajadzēja spēlēt poļu valodas skolotāju, bet kāds pret to iebilda. Tā bija politika. Es neesot varējusi ierunāt savu lomu? Mani Talizinas pretenzijas pārsteidz. Es taču nelūdzu, lai viņa to dara. Vai tad esmu mēma? Pati varēju!”
Bet šīs ne tuvu nebija nepatīkamākās atskaņas. Padomju Savienības piešķirtā prēmija par Nadjas lomu pielika punktu Briļskas karjerai Polijā. “Man tikpat kā vairs nedeva lomas. Es sāku spēlēt ārzemēs – Vācijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, Krievijā.” Dzimtenē aktrise sastapās ar nicinājumu un greizsirdību viņas panākumu dēļ. Bija vēl kāds apstāklis: 70. gadu beigās poļu kinematogrāfijā bija pavisam cits pieprasījums – tika meklētas agresīvas, enerģiskas, uzstājīgas varones. Barbara Briļska ar savu maigo un lirisko tēlu tika pastumta malā.
Arī visā Krievijā tik ļoti iecienīto Likteņa ironiju jeb Vieglu garu! poļu skatītāji gandrīz nepazīst. “Polijā šo filmu nerāda katru gadu, patiesībā to nodemonstrēja vien divas vai trīs reizes. Pirms vairākiem gadiem Krievijā nopirku videokaseti, mēs abas ar mammu sēdējām un skatījāmies, es tulkoju atsevišķas epizodes, bet visu iztulkot nebija manos spēkos. Gribēju, lai viņa saprot filmas jēgu. Kad noskatījāmies, mamma pateica – ak dievs, Basja, cik tu biji jauna!”

Vilciens no Lodzas uz Krakovu
Ak dievs, Basja, cik tu biji jauna, skaista un laimīga – tā par Barbaru Briļsku varēja teikt arī vidusskolas laikā, kad viņa satika pirmo lielo mīlestību Janu Borovecu. Gracioza, skaista, bieziem, tumšiem matiem – tādu Jans ieraudzīja Barbaru vilcienā, kas devās no Lodzas uz Krakovu. Meitene kopā ar klasesbiedriem brauca ekskursijā, bet sešus gadus vecākais Jans bija tā paša vilciena pasažieris. Vēlāk Barbara teiks, ka Jans izskatījies gluži kā Žans Marē. Kad meitenēm vajadzēja izkāpt, puisis Barbaras saujā iespieda zīmīti. Diemžēl to pamanīja skolotāja un tik svarīgo papīra gabaliņu atņēma.
Bet Jans skaistuli tomēr atrada. Zinādams, ka skolēni brauca no Lodzas, viņš noskaidroja, kuras skolas audzēkņi konkrētajā dienā apmeklēja Krakovu. Atrada skolu un kādam skolniekam lūdza pasaukt Barbaru. Janam gan neienāca prātā, ka klasē varētu būt vairākas Barbaras. Kad pie viņa atnāca skaista blondīne, Jans teica, ka meklē Barbaru ar tumšiem matiem un garām skropstām. Meitene atgriezās klasē un paziņoja: “Pan profesor, Briļsku izsauc direktors!”
Būdams sešus gadus vecāks, Jans tomēr izrādījās gana kautrīgs. Pēc ilgas stomīšanās viņš piedāvāja meitenei iet uz kino. Barbara nobijās – uz kino? Tur taču izslēdz gaismu! Un atteicās. Nākamajā nedēļas nogalē Jans ieradās Lodzā un lūdza Barbaru iepazīstināt ar saviem vecākiem. Lai cik savādi, bet vecāki pēc tikšanās bija apmierināti – pat tēvs, kurš vienmēr atkārtoja, ka visiem vīriešiem vajadzīgs tikai viens un tāpēc no viņiem jāuzmanās.
Barbara iemīlējās līdz ausīm. Šīm jūtām sekoja laulība, kas viņai varēja maksāt karjeru... Viņa jau bija iestājusies Lodzas Teātra augstskolā, bet konservatīvie vīra radi izvēlēto profesiju uzskatīja par vieglprātīgu. Arī pats līgavainis vecāku iespaidā gribēja jauno sievu padarīt par mājsaimnieci, nevis ļaut kameras priekšā mīlēt kādu citu. Barbara bija tik ļoti iemīlējusies, ka ultimātu pamest studijas nemaz neuztvēra kā ultimātu un aizgāja no augstskolas.
Divus mēnešus Barbara centās būt laba sieva un saimniece, bet drīz vien tas apnika. Viņai taču nebija pat 20 gadu, un aiz loga notika lielā dzīve. Barbara aizgāja atpakaļ uz augstskolu. Izņēmuma kārtā viņai ļāva apmeklēt lekcijas kā brīvprātīgajai un sāka pat piedāvāt pirmās lomas.
Kad Barbara pirmoreiz parādījās uz ekrāniem, izrādījās, Janam tas tomēr patika. Viņš vienīgi nevarēja ciest sabiedrisko dzīvi, izbraukumus, filmēšanos prom no mājām, jo viņam tas nozīmēja vientulību. Likumsakarīgi, ka viņi attālinājās viens no otra. Laulība turpinājās vienpadsmit gadu – līdz brīdim, kad abiem parādījās citas aizraušanās.
Reiz Barbara esot atgriezusies no filmēšanas divas dienas ātrāk. Vīra nebija mājās. Viņa devās pie miera, bet iemiegot koridorā izdzirdēja čukstus – Jans bija atvedis mājās sievieti. Briļska neizvērsa skandālu, jo tobrīd arī viņai pašai bija sācies vētrains romāns ar aktieri Slobodanu Dmitrijeviču. Viņa nosprieda – ja atradu attaisnojumu sev, atradīšu tādu arī vīram. No rīta Barbara viņam esot vienkārši pateikusi: “Man nevajadzēja ierasties bez brīdinājuma.”
Pēc daudziem gadiem, analizējot attiecības, Barbara par pirmo vīru teica: “Viņš bija ļoti labs cilvēks... Mēs izšķīrāmies, jo es biju viņa pirmā sieviete un viņš mans pirmais vīrietis. Tā nedrīkst darīt – precēties ar pirmo sievieti! Viņš sāka mani krāpt. Tas ir normāli. Visu laiku būt kopā tikai ar vienu sievieti – vīrietim tā ir muļķīga rīcība. Viņiem vajag mazliet pamācīties. Bet es viņu ļoti mīlēju. Jans man bija dieva vietā.
Patiesībā es domāju, ka nekad nebūtu šķīrusies, ja vien mums būtu bērni, taču es ļoti ilgi nevarēju palikt stāvoklī.”