Iespējams, no šodienas skatpunkta šķiet neticami, bet televīzijas seriāli nav ar mums kopā no Ievas un Ādama laikiem. Tie neizklaidēja nedz Romas imperatorus, nedz Francijas karaļus. Varētu vaicāt – bet kā toreiz nabaga cilvēki pavadīja brīvo laiku? Kā viņi aizpildīja tumšos ziemas vakarus, ja nevarēja ērti atlaisties dīvānā ar TV pulti rokā? Jāatzīst, arī mūsu vecvectētiņi un vecvecmāmiņas tomēr nevarēja pilnīgi iztikt bez intrigām un sarežģījumiem, un sava veida seriālus tolaik ražoja prese. Lasītāju piesaistīšanai tika publicēti romāni turpinājumos, un pats par sevi saprotams, ka romāna notikumi pārtrūka visinteresantākajā vietā. Lasītājs bija spiests nepacietībā gaidīt jauno numuru – dikti jau gribējās zināt, vai ļaundaris notverts un vai nevainīgā jaunava glābta! Vēlāk šos romānus iespieda grāmatā, kurai labāku reklāmu par romāna publicēšanu presē turpinājumos nemaz nevarēja vēlēties. Taču ne visi rakstnieki bija ar mieru nolaisties līdz šādai, viņuprāt, sēnalu literatūrai, tāpēc garstāstus nereti rakstīja paši žurnālisti. Bieži vien mīlas mudžekli radīja vairāki redakcijas cilvēki. Par šiem kopdarbiem joprojām klīst dažādas leģendas. Viss notika kā skolā – bija sadalītas dežūras, un katru dienu vienam žurnālistam vajadzēja rakstīt turpinājumu. Kolēģi mēdza cits citu iznerrot, samudžinot notikumus un sižetu un liekot kolēģim, nākamās dienas dežurantam, to atrisināt. Tā avīžu lapās vairākkārt no miroņiem augšāmcēlās galvenais varonis un te pazuda, te atradās bērni.
Seriālu priekšteču titulu var piešķirt arī mēmā kino laikos pirms galvenās filmas demonstrētajām īsfilmām. Tās bija apmēram desmit minūšu garas un vēstīja nelielu aizraujošu, bieži vien humoristisku stāstu.
Kaut ko līdzīgu, bet ne tik interesantu varēja vērot PSRS kinoteātros, kad pirms filmas rādīja obligāto kinožurnālu par kombainieriem pirmrindniekiem, čakliem rūpnīcas virpotājiem, plašām zelta druvām un jauniem ceļiem.
No radio līdz televīzijai
20. gadsimta 30. gados visā pasaulē, bet jo sevišķi ASV populāri kļuva radiolugu lasījumi, tāpēc tos sponsorēt pieteicās mazgāšanas līdzekļu kompānijas. Katru vakaru miljoniem cilvēku uz 15 minūtēm pievirzījās tuvāk radioaparātam, lai noklausītos neticamus pavērsienus mīlā, bet pirms un pēc raidlugas viņi bija spiesti dzirdēt ziepju reklāmas, tāpēc ļaudis ikvakara izklaidi sāka dēvēt par ziepju operām [angliski – soap opera]. Viena no populārākajām un pirmajām radio ziepju operām bija Klāra, Lū un Ema, kas pirmizrādi piedzīvoja 1930. gada 16. jūnijā Čikāgā. Stāsts bija par trim blakusmājās dzīvojošām kaimiņienēm, viņu priekiem, bēdām, pārpratumiem. Netrūka arī sievišķīgas klačošanās, nelielas deva intrigu, vīriešu aprunāšanas. Nav grūti šajā radio seriālā saskatīt šodienas Seksa un lielpilsētas, Lūpukrāsas pavēlnieču, Bīstamo mājsaimnieču un citu seriālu līdzinieku!
Vēlāk radio ziepju operas iekaroja zilos ekrānus. Sākumā tās bija 15 minūšu garas sērijas, 60. gados seriāla sērija ilga jau 30 minūtes, bet 70. gados sasniedza vienu stundu. Filmu starplaikos jau sen vairs nereklamēja tikai ziepes vai šampūnu. Seriāli kļuva interesanti ne vienam vien reklāmdevējam, jo tika pārraidīti izdevīgos raidlaikos un tiem bija milzīga auditorija.
Dakterīši, vampīri un Barišņikovs
Daudzu iecienītajai ikvakara atslodzei – seriāliem – ir sava hierarhija. Klasiskam seriālam sižets ir zināms tikai pāris sērijām uz priekšu, taču galvenie notikumi zināmi jau filmēšanas sākumā. Parasti tiek uzņemtas 20–26 sērijas jeb epizodes, kuras tiek rādītas vienu vai divas reizes nedēļā. Šo sēriju kopumu sauc par sezonu, kas lielākoties beidzas ar intrigu, un tad seriāls kādu laiku netiek rādīts. Dažkārt sižets ir uzrakstīts visai sezonai, pieļaujot atsevišķas pārmaiņas gadījumā, ja kāds aktieris atsakās turpināt filmēšanos vai saslimst. Seriālos sezonas garumā tiek risināta galvenokārt viena stāsta līnija, bet katrā epizodē tiek izstāstīts atsevišķs stāsts. Pirms jaunās sērijas sākuma īsumā tiek atstāstīts iepriekšējo saturs – gadījumam, ja skatītājs pirmo reizi ieslēdz televizoru vai jau paspējis aizmirst, ko skatījies iepriekš.
Seriāls "Daktere Kvinna". Foto: Publicitātes foto
Daži seriāli iztur dakteru līniju, kur aktieri nopietnām sejām bārsta medicīniskus terminus, veic sarežģītas operācijas, bet starplaikos risina mīlas problēmas – populārākie no tiem ir Daktere Kvinna, Grejas anatomija, Čikāgas cerība, Ātrā palīdzība un Dr. Hauss. Režisori, scenāristi un producenti ir atklājuši arī dzīvnieku popularitātes fenomenu, kas liek skatītājiem miklām acīm sekot līdzi cilvēka labākā drauga piedzīvojumiem. Piemēram, kolliju meitenes Lesijas piedzīvojumi ekranizēti vairākos seriālos dažādās valstīs. Šajā sakarā nevar nepieminēt Austrijas seriālu Komisārs Reksis, ko, neraugoties uz asiņainām slepkavībām, skatījās pat mazi bērni. Vecāki acīmredzot ir pārliecināti – ja reiz filmā sunītis, tā domāta bērnam. Pašmāju censoņi radīja Rekša līdzinieku, seriālu Inspektors Grauds, kur tādas pašas šķirnes suns kopā ar aktieriem ķēra kandžas tecinātājus, veikala aplaupītājus un citus noziedzniekus.
Protams, nevar iztikt bez izmeklētāju seriāliem, kuros galvenie varoņi ir mis Mārpla, Erkils Puaro un detektīvs Krūzs. 20. gadsimta 90. gados parādījās aizvien vairāk vampīru un jauniešu seriālu – Bafija pret vampīriem, Beverlihilza 90210, O.C., Draugi.
Mūsdienu seriālos skatītāju piesaistei pāris sērijās dažkārt tiek nofilmēta kāda cita žanra zvaigzne, piemēram, vienā no Seksa un lielpilsētas sezonām parādījās baletdejotājs Mihails Barišņikovs liktenīgā vīrieša lomā.
Divas māsas
Ziepju opera ir seriālu vieglprātīgā, mūžam iemīlējusies māsa, par kuru nekad nevar zināt, cik garš būs stāsts un kad tas beigsies. Ziepju operas kodols ir kāda ģimene – vēlams, bagāta – ar savām biznesa un mīlas problēmām. Tai pievienojas jauni personāži, kas atkarībā no reitinga pazūd vai paliek uz ilgu laiku. Vide parasti ir greznas telpas, ārskati piefilmēti, lai skatītāji varētu sekot, kurā vietā darbība norisinās. Negaidītas katastrofas mijas ar greznām kāzām, ļoti izplatīts pavērsiens ir dvīņubrāļa vai māsas parādīšanās. Neiztrūkstošs elements ir amnēzija, pazaudēti un samainīti bērni. Nāvei ziepju operās ir īpašs statuss. Par varoņa nāvi skatītāji var būt īsti pārliecināti, ja ekrānā redzams vaļējs zārks ar mirušo, tikai jāatceras, ka viņam, pilnīgi iespējams, ir dvīņubrālis!
Visi personāži, kuri nolec no klints, pakļūst zem vilciena, noslīkst kuģa katastrofā, gandrīz vienmēr atgriežas, tāpēc producenti cenšas vienoties ar aktieri par honorāru lielumu vai filmēšanas grupa izlemj sižetā uz laiku viņu nogalināt.
Ziepeņu filmēšanas vēsturē bijuši gadījumi, kad kāds aktieris tiek aizstāts ar citu, vēlams, līdzīgu iepriekšējam – latviešu skatītāji to noteikti atceras no seriāliem Bagātie arī raud vai Hameleonu rotaļas. Tas tiek darīts, ja aktieris pēkšņi nomirst vai lauž līgumu un viņa varoni seriālā nevar pagūt nogalināt.
Seriāls "Hamaleonu rotaļas". Foto: Publicitātes foto
Latvijā spilgts ziepju operas piemērs ir seriāls Ugunsgrēks. Bagātajā Pētersonu ģimenē plosās kaislības, un aiz loga valda mūžīga vasara. Tas gan tiek darīts taupības nolūkos, jo seriāla budžets neatļauj apģērbt visus varoņus dārgos ziemas kažokos.
Televīzijas novelei sēriju skaits atšķirībā no ziepju operas nestiepjas bezgalīgi, bet sasniedz aptuveni 200–230 sēriju. Tie ir mīlas seriāli ar dramatisku sižetu un detektīvžanra elementiem. Sižets ir iepriekš paredzams, bet nianses mēdz atšķirties. Stāsts parasti ir par nabadzīgu, sirdsšķīstu jaunavu, kuru iemīl bagātnieks. Protams, kāda sliktā meitene grib bārenītei šo laimi atņemt. Neiztrūkstošs ir bars radinieku, kas aktīvi piedalās notikumos. Noteikti ir kāds krāšņs personāžs, kura vienīgais uzdevums ir izteikt asprātīgus komentārus un nonākt neveiklās situācijās. Visbiežāk šajos seriālos parāda nākamās sērijas spilgtākos momentus, tādējādi uzkarsējot skatītāju interesi līdz baltkvēlei. Televīzijas noveles īpaši ražīgi tiek uzņemtas Latīņamerikā un Vācijā, bet brazīliešu demogrāfi iedzīvotāju aizraušanos ar seriāliem pat vaino dzimstības kritumā.
Ražīgā fabrika
Amerikāņi seriālu ražošanai pievērsušies tikpat nopietni kā Latīņamerika televīzijas novelēm. Viņi aizpilda visas seriālu un ziepju operu nišas, piemēram, izmeklētāju seriāls C.S.I. risinās gan Ņujorkā, gan Maiami, gan Lasvegasā. Katrai lielākajai pilsētai ir veltīts arī savs dakteru seriāls.
Nav brīnums, ka Amerika var lepoties arī ar garāko ziepju operu pasaulē. Vaduguns sākās kā ziepju opera radio 1937. gadā, bet 1952. gadā turpināja savas gaitas CBS televīzijā. Šis seriāls turpinājās 72 gadus. 1969. gadā tas no melnbalta kļuva krāsains, bet vēl pēc 40 gadiem tika parādīta pēdējā sērija. Seriāla nāvē bija vainojami zemie reitingi – lielajā seriālu klāstā stāsts par kādu Springfīldas ģimeni vairs nespēja aizraut skatītājus. Iespējams, viens no faktoriem bija tas, ka lielākā daļa skatītāju, kuri sekoja līdzi seriālam, bija aizgājuši viņsaulē.
Nav viegli vairāk nekā pusgadsimtu dzīvot līdzi svešām kaislībām!
Amerikāņi savulaik lieliski demonstrēja, kā vienu romānu, pēc kura 1957. gadā tika uzņemta filma, var saskaldīt daudzos mazos gabaliņos un rādīt pat vairākus gadus no vietas. Tas bija viens no amerikāņu iemīļotākajiem seriāliem Peyton Place [1964–1969], kas kļuva par sava veida paraugu visiem pārējiem seriāliem ar vienkāršo stāstu par labā un ļaunā cīņu. Šī formula tika izmantota, piemēram, populārajā seriālā Dalasa, ko zilajos ekrānos varēja vērot arī latviešu skatītāji. 1978. gada 2. aprīlī tika parādīta tā pirmā epizode jeb sērija. Šis darbs sākumā bija iecerēts kā miniseriāls, bet kļuva par 14 sezonas un 356 sērijas garu ziepeni. Dalasa ir arī viens no visvairāk atkārtotajiem seriāliem pasaulē.
Seriāls "Dallasa". Foto: Publicitātes foto
Konflikts Dalasā tika izstāstīts jau pirmajā sērijā, lai pārējās to mežģītu un staipītu dažādos veidos, uzturot intrigu. Seriāla scenārijs ir ļoti vienkāršs un pārbaudīts, tā pamatā ir atsauces uz diviem seniem darbiem – Bībeli un Šekspīra lugu. Pirmā līnija vēsta par Kainu un Ābelu, labo un ļauno brāli, bet otrā ir Romeo un Džuljetas stāsts par ietekmīgām dzimtām, kas neļauj jauniešiem būt laimīgiem.
Izauras un Mariannas fenomens
Plašajā Padomju Savienībā 20. gadsimta 60. gados populāri bija tā sauktie miniseriāli. Toreiz gan termins seriāls atradās aiz dzelzs priekškara kopā ar citiem kapitālisma labumiem un padomju seriāli tika saukti par televīzijas daudzsēriju mākslas filmām. Visi noteikti atceramies, kā savulaik gaidījām čehu daudzsēriju filmu Četri tankisti un suns! 80. gados varējām lepoties ar to, ka tieši mēs uzņēmām populāro daudzsēriju skatāmgabalu Ilgais ceļš kāpās. Taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar 1988. gada 16. oktobri, kad no Ostankinas PSRS skatītājiem pārraidīja brazīliešu televīzijas noveles Verdzene Izaura pirmo sēriju. Tas bija kaut kas! Viss tika atlikts malā, lai varētu sekot līdzi baltās verdzenes Izauras cīņai par mīlu un brīvību. Nevienu neinteresēja, ka seriāls uzņemts jau 1976. gadā un tiek rādīts saīsinātā versijā. Skatītājus neuztrauca, ka dievinātās Izauras atveidotāja aktrise Lusēlija Santosa pēc filmēšanās seriālā kļuva par pieprasītu modeli erotiskos žurnālos un Playboy zvaigzni. Skatītājiem viņa bija šķīstā verdzene, kas ieguvusi laimi.
Foto: Publicitātes foto
Pirmajai bezdelīgai sekoja nākamā – drīz vien visa plašā valsts sekoja līdzi Mariannas liktenim seriālā Bagātie arī raud, kura pirmizrāde savā valstī bija notikusi 1979. gadā. Televīzijas noveles ievadā aktrise bija nekopts un neaudzināts skuķis, kas lēkāja starp salmu kaudzēm, bet ar laiku pārvērtās par lēdiju. Vecais labais stāsts par Pelnrušķīti, neglīto pīlēnu, Elīzu Dūlitlu! Taču seriālā šāds stāsts, kā varētu domāt, nebeidzas ar kāzām – pa vidu vēl ir jāpaspēj pazaudēt ne vien atmiņu, bet arī bērnu. Seriāla popularitāte PSRS bija neiedomājama, un Mariannas lomas tēlotāja aktrise Veronika Kastro pat tika uzaicināta viesoties Maskavā, kur viņu 90. gadu sākumā sagaidīja tuvu ekstāzei esošs pūlis, kas skandēja: "Ma-ri-anna! Ma-ri-anna!” Aktrise, protams, bija apmulsusi, jo pirms vairākiem gadiem atveidoto lomu nebūt neuzskatīja par izcilāko veikumu savā karjerā.
PSRS iedzīvotāji bija atklājuši sev jaunus apvāršņus. Brīdī, kad tulkotāja balss ziņoja: "Prodjusor Valentin Pimstein predstavļajet*...” un atskanēja ievadmūzika no šīs noveles, valsts pārvērtās. Traktoristi pameta dzelzs rumakus uz lauka, pārdevējas aizslēdza veikalus, skolotāji ar skolēniem algebras vietā vērās meksikāņu kaislībās un juta līdz vienkārši Marijai, Mariannai un citām spāniski runājošām daiļavām.
Importa un pašmāju bezdelīgas
Reizē ar neatkarības atgūšanu Latvijā ienāca pasaules vēsmas. Arī mēs sajūsmā pieplakām pie televizoru ekrāniem, lai skatītos, piemēram, Donnu Beižu, kura, ak dieniņ, vienā no sērijām divas minūtes kaila jāja uz balta zirga.
Jaunieši savukārt nespēja vien sagaidīt seriālu Glābējzvans, kur Beisaidas skolā mācījās un jokus dzina amerikāņu skolēni. Mūsējie jaunieši varēja tikai pabrīnīties par skapīšiem skolā un amerikāņu ēdienu kaujām.
Nepārspēts fenomens ir ziepju opera Hameleonu rotaļas, kura pirmizrāde notika 1987. gada 23. martā un kurš vēsta par Foresteru ģimeni. Scenāristi jau pašā sākumā bija parūpējušies par kuplu ģimeni, kas gadu gaitā tiek papildināta. Ciltsmāte Stefānija ar vīru Ēriku jau paspējuši trīs reizes izšķirties un atkal apprecēties.
Latvieši, noskatījušies, kā to dara, arī ķērās pie sava produkta ražošanas. Īstas celmlauzes, kas iepazīstināja lasītājus ar Latvijā radītiem un ražotiem seriāliem, bija režisores Inta Gorodecka [Viss kārtībā, Dzīvoklis, Liepājas blūzs, Cukura nams, Saldā indes garša, Neprāta cena, Ugunsgrēks] un Virdžīnija Lejiņa [Vienas vasaras zieds, Tumsas puķe, Tas notika Rīgā, Likteņa līdumnieki].
Grūti atrast cilvēku, kurš kaut reizi nebūtu redzējis kāda seriāla sēriju. Dažam tā varbūt bijusi nejaušība, citam – mērķtiecīga izklaide, kad TV programmā ar sarkanu tiek apvilkts iemīļotais skatāmgabals. Bērniem multeņu seriāli palīdz no rīta pamosties uz skolu, pensionāriem pēcpusdienas televīzijas noveles ir cukura vietā. Nopietns darījumu cilvēks atslēdzas no darba ar kādu humora pilnu seriālu, bet dāmas savu iknedēļas seriālu gaida kā mīļoto vīrieti. Cilvēki izbauda vienu no redzamākajiem masu kultūras fenomeniem!
* "Producents Valentīns Pimšteins piedāvā...” [krievu val.]
