24 Oktobrī, Sestdiena
Sievietēm :

Juris Strenga - no pagraba līdz ciema operai

Sievietēm » Personība

Palielināt Samazināt 15 Nov 2010 , 06:02

Juris Strenga - no pagraba līdz ciema operai

Šovakar teātra klubā "Austrumu robeža" notiks režisora un aktiera Jura Strengas izrādes "Dīkdieņa progress" pirmizrāde. TVNET tikās ar leģendāro un arī 73 gadu vecumā dzīvesspara pilno teātra un kino jomas profesionāli, lai gremdētos pārdomās par operu, zemi, valsti un fundamentālām patiesībām.

Pirmizrāde pirmdienā – tas ir drosmīgi!

Jā... Bet "Austrumu robežā" grūti ierēķināt dienu, kad tur jau nenotiktu kaut kas cits. Pirmdienas ir tās brīvākās.

Īsumā par to, kāpēc tieši šī un šāda izrāde?

Lai to visu izstāstītu, vajadzētu runāt ļoti ilgi. Grūti pateikt īsumā, jo tas PRASĀS pēc paskaidrojumiem. Klapkalnciemā pirms kādiem astoņiem gadiem mēs ar sievu sapratām, ka vasarās ir garlaicīgi un ka vajadzētu cieminiekiem par prieku kaut ko uztaisīt. Sākām pārskatīt operu libretus un izvēlējāmies tos pievilcīgākos. Sākām ar Mocarta "Bēgšanu no seraja" un lēnām gājām uz priekšu. Vārdu sakot, katru gadu kaut ko uztaisījām. Tās izrādes apauga – izgāja laukā no pagalma teātra uz brīvdabas izrādēm. Cilvēki sāka jau katru gadu prasīt: "Juri, vai tad šogad nekā nebūs?" Jābūt! Pēdējais, ar ko mēs tagad sastapāmies, bija Igora Stravinska "Rake's Progress" jeb latviskojot "Dīkdieņa progress". Skatāmies pēc tā, kas notiek apkārt. Tāda sociālā joma. Tad nu atmetām Stravinska mūziku, jo tā ir šķība un skatītājiem nepatīk. Aizstājām to ar daudz tīkamākiem Verdi, Pučīni, Mocarta, Bēthovena skaņdarbiem. Kur nu ārijas ir vajadzīgas, tās mēs it kā nodziedam. Prieks jau ir par to, ka varam izstāstīt šos operu sižetus, jo pasaules literatūrā nekas interesantāks nav uzrakstīts.

Bet tas parasti paiet garām, jo vai tad kāds kādreiz ir sapratis, par ko viņi tajā operā dzied?

Visi pirms tam ir ielīkuši pār tām programmiņām un mēģina saprast, kas tad tur vispār būs, un pēc tam mēģina salīdzināt, kas tad tur ir? Nesanāk.

Operā jau mēģina izlīdzēties arī ar titriem!

Nu, jā, tā ir vēl viena lieta. Tātad, lai šo lietu atvieglotu, mēs vienkārši ielikām citu mūziku un izstāstījām to stāstu visā spožumā. Ar visiem paradoksiem un visu pārējo, ko no tā stāsta var izdabūt laukā. Un ārā nāk brīnišķīgas lietas! Taču pret to jāizturas nopietni, lai arī tas viss nav nopietni ņemams. Tā tad mēs to arī darām. Ļoti interesanti arī bija šo izrādi no brīvdabas estrādes pārnest uz 5x2 metru skatuvīti. Estrādes izrādē piedalījās ciema militārā parāde ar visiem šaujamajiem un mašīnām, arī bērni un pat suņi. Būtībā visi ciema iedzīvotāji! Tagad izrāde būs uz minimālisma skatuves un stāsts tiks izstāstīts ar minimālisma līdzekļiem. Visu var izdarīt, arī sašaurinot. Lai cilvēki Latvijā nesūdzas, ka nav naudas! Viss ir iespējams!

Ļoti interesants ir tas stāsts par operu ciemā. Jūs var dēvēt par ciema kultūras karognesēju!

Mani piespiež tādam būt! Un brauc cilvēki no apkārtējiem ciemiem un saka – ak dievs, kā mēs jūs apskaužam, ka pie jums kas tāds notiek! Bet tad ir atbilde – vai tad pie jums tas nevar notikt? Lūdzu, saņemieties un sāciet darīt! Vienkārši ir jāsāk darīt! Un tas jau neattiecas tikai uz operas uzvedumiem. Tikpat labi tas attiecas uz saimniecībām – sāc audzēt kāļus vai burkānus! Vajag tikai atrast īsto brīdi, kad vajadzīgi kāļi vai burkāni.

Sanāk pabraukāt apkārt pa Latviju profesionālās vajadzībās vai vienkārši tāpat?

Kas attiecas uz izrādēm, tad agrāk, padomju laikos, mēs ar teātri ļoti daudz braukājām apkārt. Pavasara braucieni bija kā dubultatvaļinājums. Tu iznāc pēc sezonas apdullis laukā no tiem teātra putekļiem un dodies tur ārā! Brīnišķīgi! Teātris jau arī ir radies no čigānu kulbas. Viduslaikos taču tas nemitīgi bija kustībā un sajuta to, kas notiek tautā. Spēlējot visu laiku vienā betona klucī, tu patiesībā atpaliec. Es savos gados arvien vairāk saprotu, ka esmu sevi apdalījis un baigi daudz palaidis garām. Teātris, braucieni pa pasauli... To, kas notiek deguna priekšā, nemaz neredzi.

Bet tagad sanāk pabraukāt pa Latviju, pavērot to, kas notiek šodien?

Jā, mēs mēdzam ar sievu uztaisīt tādas ekskursijas. Agrāk braucām mazliet vairāk, jo man bija divi draugi – viens nomira, otrs aizbrauca uz Angliju -, kuriem bija atbilstošas mašīnas. Braucām sēnēs, forelēs vai vienkārši tāpat pa Kurzemi. Abi ar sievu esam siguldieši, kuri pārcēlušies uz Klapkalnciemu, un ir ļoti interesanti iepazīt tieši Kurzemi. Tā tāpat kā visa pārējā Latvija slēpj tik daudz interesantu vietu – vecas baznīcas, dabas skatus un tā tālāk.

Ko cilvēkiem vairāk jāmīl – sava zeme vai sava valsts?

Par valsti atļaušos pavīpsnāt, jo tas, kas šeit notiek, nav prātam aptverams. Kā teica Gēte: "Tādi ir kalni. Nu, un tādas ir lejas, kurās mēs tagad gremdējamies!" Ko tad par Latviju raksta angļu žurnālisti? Tikai vienu – neprofesionāla, neadekvāta attieksme pret to un to, nav sajēgas par to, kas notiek, nav nākotnes vīzijas, ir tikai izdzīvošanas lēmumi...

Ar izdzīvošanu vien nekas nekad nav radies. Ir jābūt jēgai, kāpēc mēs dzīvojam tieši šeit.

Tātad atliek mīlēt savu zemi!

Protams! Vecu cilvēku jau nevar izraut no tā, kā viņš pieradis dzīvot, bet tiem, kas ir jaunāki, taču vajadzētu padomāt par to, lai mēs vismaz ar godu aizietu no šīs dzīves. Mana māte, kura nomira 98 gadu vecumā, teica: "Es tikai gribētu vienu – redzēt, ar ko tā šļura beigsies." Man arī ir neliela interese – ar ko tā šļura beigsies. Bet tas jau ir paredzams – tepat jāpaliek un tajā šļurā arī jānobeidzas! Ja mēs nekārpāmies augšā, tad pāri mucai iet musulmaņa zobens un... galva nost!

Daudzi cilvēki jūsu vecumā Latvijā tiešām ir nolaiduši rokas un vienkārši gaida, ar ko viss beigsies. No kurienes jums tāds dzīvesspars?

Vienkārši – ir nepārtraukti kaut kas jādara! Mums Siguldā klases audzinātājs teica: "Nekad nebūs tā, ka nekas nebūs jādara!" Un tā arī ir. Ja man jau ir māja, dārzs, malka, mežs, tad vienkārši nav tāda brīža, kad nekas nebūtu jādara. Aizbraucot uz Klapkalnciemu, vienmēr ir ko darīt. Ja nu galīgi ir tāds brīdis, kad es atkrītu, tad vismaz kaut ko lasu. Un tā esmu pavadījis visu savu mūžu. Esmu braucis tramvajā vai trolejbusā un mācījies svešvalodu vārdiņus. Tās valodas īsti neesmu iemācījies, bet varu kaut ko lasīt un tā. Esmu mācījies! Mani ļoti iedvesmoja režisore Baņuta Rubesa, kura iestudēja izrādi "Gaidot Godo". Man tur ir pilnīga absurda monologs, kam nav nekādas loģikas. Ir tikai vārdu savērpums. Un viņa teica: "Juri, ja tu to vēl vari iemācīties un norunāt, tad tuvākajā laikā pilnīgi droši nesaslimsi ar Alcheimera slimību!" Ir jādarbina ne tikai rokas, bet arī smadzenes.

Nav dīka un tukša laika. Ir tikai mūsu laiks, kamēr mēs esam šeit.

Jebkuru brīdi tevi var paķert kaulainā, un tad vairs nebūs nekāda attaisnojuma.


Juris Strenga Moriartija lomā izrādē "Šerloks Holmss" 1979. gadā. Foto: No Dailes teātra arhīva

Par nemitīgu darbību liecina arī ārkārtīgi daudzās jūsu tēlotās lomas. Noteikti ir dažas tādas, kas palikušas atmiņā īpaši spilgti.

Ir viena loma, kas ir pāri visām. Un tas ir Brands tāda paša nosaukuma izrādē. Nebiju spēlējis nevienu galveno lomu, un pēkšņi viss notika. Tā tas notiek reizi dzīvē – viss sakrīt savās vietās. Es jau neesmu spēlējis daudz dižu lomu. Vēl gribas atcerēties Borga lomu izrādē "Zemeņu lauks" Krievu drāmas teātrī. Ar to izrādi mēs braukājām pa Krieviju, un tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, bija ļoti interesanti ieiet pilnīgi citā kolektīvā, tēlot krievu valodā. Vēl, protams, jāatminas Moriartija loma izrādē "Šerloks Holmss". Taču spēlēts jau ir krustu šķērsu, arī kino. Esmu ļoti daudz spēlējis visādus draņķus – fašistus... Ir braukāts pa visu Padomju Savienību un pārējo pasauli. Bet tas jau aktierim arī dod dzīves pieredzi. Es nekad nebūtu saticies ar tādiem cilvēkiem, ja man nebūtu bijusi tāda izdevība ceļot kino sakarā. Tādos braucienos vienmēr ir piedzīvojumi, interesanti cilvēki un īpatnējas filosofijas. Arī Ameriku esmu noteikti redzējis daudz vairāk nekā daudzi amerikāņi, jo esmu bijis visās lielajās megapolēs, braucis uz turieni vairākkārt jau kopš 1988. gada, kad mēs jau varējām sākt kaut kur izbraukt laukā no Padomju Savienības. Dzīves pieredze – tas jau ir galvenais, nevis lomas.


Juris Strenga galvenajā lomā izrādē "Brands". Foto: No Dailes teātra arhīva

Bet runājot par lomām, ko vairāk atceras citi, daudziem jūsu tēls pirmajā brīdī saistās ar Sīkstuļa lomu filmā "Sprīdītis" un baiso frāzi – ieurbšu kā bērzā!

Jā! Man bieži sanāk satikt vidējās paaudzes cilvēkus, kas saka – tu taču biji tas šausmīgais tips, kurš teica tos vārdus un izdūri Sprīdītim rokā caurumu! Tas tiešām cilvēkiem ir kaut kā iesēdies atmiņā ļoti dziļi. Pierādījums tam, ka ar šokējošiem paņēmieniem var kaut ko atstāt cilvēkā vairāk, nekā apelējot pie viņa prāta. Krietni mazāk cilvēku vispirms atceras, ka tēloju Brandu.

Dailes teātrim ir 90 gadu jubileja. Ko tā nozīmē jums, ņemot vērā, ka esat tur jau 52 gadus? Teātris šajā laika posmā noteikti ir krietni mainījies.

Protams! Katram jaunam režisoram, kļūstot par galveno režisoru Dailes teātrī, vajadzētu novilkt strīpu un, piemēram, pateikt – tā, Smiļģa teātris ir beidzies, tagad sāksies Pētersona teātris! Jo citādi paliek tādas nosēdumu akas, kurās ir sapulcējušies veci aktieri, kuri no turienes ceļ augšā rokas un sauc: "Smiļģis! Smiļģis!" Bet ar to ir cauri. Tagad ir Pētersons! Un katram nākamajam galvenajam režisoram bija un ir jānovelk šī strīpa, citādi attīstības nebūs. Nav jau runa par to, ka nevajag pārņemt to, kas ir bijis labs. Bet tradīcijām ir jāatrod jauna forma. Kamēr nenomirs visi tie cilvēki, kas vēl atceras Smiļģi, nekas Dailes teātrī nemainīsies. Tāpat kā nekas nemainīsies Latvijā, kamēr nenomirs visi tie, kas izkāpa no komjaunatnes un uztaisīja brīvo valsti.

Nobeigumā atgriežoties pie "Austrumu robežas" – kāpēc jūsu jaunās izrādes pirmizrādei izvēlēts tieši šis teātris? Tās ir īpašas vai no jauna radušās simpātijas pret tā saukto istabas teātri?

Man ir patikšana visos virzienos, jo esmu beidzis režisoru fakultāti Konservatorijā. Skaitos masu uzvedumu režisors. Un ir tik skaisti pēc pastrādāšanas teātrī atkal atgriezties pie masām. Un cik interesanti ir atgriezties atkal atpakaļ pagrabā! Jo savulaik mēs kopā ar Uldi Pūcīti iesākām Rīgā pagraba teātri. Izstaigājām visus pagrabus, visur bija smacīgi un baismīgi. Un Krāmu ielām atradām visbriesmīgāko vietu, kur pat staigāja žurkas. Mēģinājām tur sapuvušos salmos "Sokrata pēdējo nakti". Sargs, kurš tur palika sargāt aparatūru, pa nakti pat esot redzējis staigājošus tēlus... Tādā atmosfērā mēs to izrādi arī iestudējām. Un skatītāji nāca! Pēc tam to izrādi ielika lielā teātra repertuārā un mēs to spēlējām izbraukumā Ščecinā, Polijā.

Tas bija murgs, jo bija jāspēlē uz oficiālas teātra skatuves. Ne vairs smacīguma, ne puvušu salmu.

Viss mums nojuka, tekstos jaucāmies... Vārdu sakot, ir smalkas robežas – pagraba teātris un brīvdabas teātris. Un tajās ir jāatrod sava vieta. Un piedod, ka visu šito samuldēju, jo varu muldēt arī dienu, divas, cik vajag!


Ja vēlies nobalsot par šo rakstu, sūti SMS ar tekstu

TXT BALSS

uz numuru

1897


Nobalsots 761 reizes


Maksa (0,36 LVL) ir pievienota telefona rēķinam vai atrēķināta no priekšapmaksas kartes.
Atbalsts: +37129469896 | zinuspice@gmail.com | Piedāvā fortumo.lv
IESKATIES!

Materiāls publicēts sadarbībā ar vietni

Ievietots : 15 Novembrī 2010

Skatīts : 2283 reizes

Avots : http://www.tvnet.lv/izklaide/skatuve/353832-juris_strenga_no_pagraba_lidz_ciema_operai

Birkas : operu, operā, režisora, kino, teātra, aktiera, Strenga, izrāde, leģendāro, lomām

(Balsu nav)
"Ziņu Spice" rekomendē
  • "Arēnas Rīga" teritorijā būvēs hokeja halli un akustisko koncertzāli

  • Teikā nozog kilometru "Lattelecom" sakaru kabeļu

  • Strauji savairojušies odi

Komentāru pagaidām nav. Esi pirmais !
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ziņu Spice neatbild par rakstiem pievienotajām lasītāju atsauksmēm, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Ziņu Spice patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju, kā arī dzēst neatbilstošos komentārus.
Komentāru noformēšana

Aizmirsti nebaltās dienas, bet neaizmirsti to, ko viņas tev iemācīja.
-- Hesners

"Liepājas brāļi" ar dziesmu pateicas mediķiem

  • Visi aktuālie video
  • 24 Oktobrī vēsturē

    Vai uzskatāt, ka klimata pārmaiņas var reāli apdraudēt Latviju?
    Atbildes: 47
    Ārstniecības augi Latvijā | Пик известий | Tiek izmantotas uCoz tehnoloģijas | Katalogs | Kinofilm@LV