Bailes var brīdināt no nelaimes, tātad ietekmēt pozitīvi. Taču tās var būt arī postošs spēks, kas pārņem savā varā un neļauj darboties. Kad es tiekos ar cilvēkiem pilns baiļu, rodas saspringums un sarunai ir nepieciešama liela piepūle. Nereti pat nezinu, kas būtu jāsaka.
Nespēju dabūt ne vārda pār lūpām. Bailes neļauj darīt to, ko citādi labprāt darītu. Tādā veidā es ļauju citiem valdīt pār mani, noteikt manu rīcību. Līdzās sociālajām bailēm no citu cilvēku sprieduma pastāv arī bailes kaut ko izdarīt nepareizi un būt vainīgam: labāk nedarīšu neko nekā būšu vainīgs. Citi savukārt cieš no dažādām fobijām, piemēram, bailēm no eksāmeniem: viņi visu zina, bet panika nomāc zināšanas. Šie cilvēki jūtas tā, it kā būtu zaudējuši domāšanas spējas. Bailēm ir tendence mūs pārņemt pilnībā. Cilvēks, kurš baidās no eksāmeniem, tik ļoti koncentrējas uz bailēm, ka tās viņu paralizē jau ilgi pirms paša eksāmena. Viņš nespēj mācīties un zaudē saikni ar savām spējām. Bailes atņem daudz spēka. Cilvēks sāk baidīties no bailēm un arvien dziļāk iestieg šķietamajā bezizejā.
Godkāre, ja tā ir pārspīlēta, arī var saduļķot mūsu spēka avotus un atjaunošanās iespējas. Neliela godkāre ir vēlama, jo palīdz rūpīgāk veikt darbu, censties un attīstīt spējas. Savukārt pārmērīga godkāre var kļūt par iekšējo cietumu, no kura ir ļoti grūti izbēgt.
Diemžēl, tā kā spēki netiek smelti no dziļajiem avotiem, bet tos dod ar stipru gribu saistīta psihiskā enerģija, avots tiek izsmelts un neatjaunojas. Darbs godkāres dēļ ir loti grūts. Daži pat iet pāri līķiem. Viņus interesē tikai paša gods un karjera. Viss cits ir vienaldzīgs. Mūsdienās spēcīgu godkāri darba dzīvē uzskata par virzītājspēku, tātad par pozitīvu īpašību. Tās postošās sekas tomēr neaprobežojas tikai ar darba vidi. Pārmērīga godkāre ir kaitīga arī ģimenes un privātajā dzīvē. Ja esmu godkārīgs, audzinot bērnus, es domāju nevis par bērnu godu un cieņu, bet gan par sevi. Es izmantoju bērnus savām vajadzībām. Šis ir duļķains avots, kas apgrūtina dzīvi ģimenē.
Darbaholisms mūsdienās ir sabiedrības akceptēta dziņa jeb nosliece. Šī dziņa būtībā ir ļoti tuva alkām pēc goda. Darbaholiķis ir atkarīgs no tā, pēc kā aizgūtnēm tiecas. Viņš baidās atklāt savu patieso "es", tāpēc labāk slēpjas aiz dziņām. Daži uzņēmumi par vadītājiem ieceļ darbaholiķus, jo domā, ka tas ir optimāls risinājums un nāks par labu uzņēmumam. Taisnība, darbaholiķis daudz strādā, taču bez panākumiem, jo darbs viņam ir nepieciešams iekšējā tukšuma aizpildīšanai. Darbs ir viņa glābiņš. Neprazdams palūkoties uz darbu no malas, darbaholiķis nespēj būt radošs un ieviest jauninājumus. Viņš ir kā akls. Galvenais, lai vienmēr būtu ko darīt. Tādā veidā darbaholiķis rada iespaidu, ka ir neaizstājams. Viņš strādā, bet nepaveic daudz. Darbaholisms ir duļķains avots. Smeļot no tā, darbaholiķis nokausē kā sevi, tā cilvēkus ap sevi. Tāds darbs nenes svētību.
Perfekcionisms ir vēl viens duļķains avots: vēlēdamies visu izdarīt nevainojami, cilvēks sevi pakļauj lielam stresam. Iekšējais spiediens paralizē un laupa enerģiju. Perfekcionists nespēj no sirds nodoties darbam un aizmirsties iemīļotā nodarbē, bet nemitīgi prāto, vai visu dara pareizi. Viņš sevi spiež strādāt bez kļūdām. Taču šis spiediens nereti ir vainojams pie kļūdu rašanās. Perfekcionists vairāk koncentrējas uz nevainojamu darba veikšanu un sabiedrības atzinību, tāpēc netiek pie iekšējā avota.
Vēlēšanās pierādīt sevi arī ir samērā izplatīta tieksme, kas atņem spēkus. Kad vien domas sāk riņķot ap sevi, panākumiem un godu, nevis darāmo darbu vai cilvēkiem, mēs smeļamies no duļķaina avota, kas atņem enerģiju.
Vēlēšanās attaisnot citu cerības ir vēl viena bieži sastopama tieksme. Sarunās ar skolotājiem uzzinu, ka viņi milzum daudz laika velta mācību stundas sagatavošanai. Taču šādā veidā viņi izšķiež laiku un enerģiju, zaudē prieku strādāt radoši un mācību stundās meklēt jaunus ceļus. Kas spiež visu izdarīt, cik vien iespējams labi? Skolotāji saka: tādas esot skolas prasības, direktors gaidot nevainojamu darbu, viņus uzraugot vecāki. Savukārt es atbildu tā: katrs pats izdara spiedienu uz sevi, locīdamies daždažādo prasību priekšā, kā arī darot to, ko citi no viņa gaida. Taču mēs esam brīvi un mums nav jādara tas, ko citi gaida. Lai viņi mierīgi gaida. Mēs paši izlemsim, ko un kā darīsim.
Sāncensība un konkurence mūsdienās daudzkārt nosaka sadzīvi. Kaut gan darbu nedarām ar sirdi un dvēseli, tomēr salīdzinām sevi ar citiem. Visus uzskatām par konkurentiem un cenšamies pārspēt. Pretējā gadījumā nevirzāmies pa karjeras kāpnēm un pārējie mūs zemāk vērtē. Cilvēki ar zemu pašvērtību domā: tā kā pats ar sevi neesmu apmierināts, man vismaz jāpierāda sava vērtība citiem, viņus pārspējot. Būdams mierā ar sevi, cilvēks dzīvo dzīvi, kāda tā ir. Viņam nav vajadzības nemitīgi salīdzināt sevi ar pārējiem. Salīdzinājums atņem ener¬ģiju. Sāncensība ir grūta. Pastāvīgi kāds cenšas mūs pārspēt, jābūt modriem, pastāvīgi jāatvaira sāncenšu uzbrukumi un jācīnās. Taču bieži tās ir nevajadzīgas cīņas, kas tērē enerģiju.
Tieksme kontrolēt ir vēl viens duļķains avots. Vēlamies kontrolēt emocijas. Baidāmies zaudēt savaldīšanos. Baidāmies, ka citi varētu pamanīt mūsu trūkumus un apspiestās emocijas. Citreiz vēlamies kontrolēt dzīvi, par visu parūpēties iepriekš. Daudziem ir nosliece kontrolēt gan savu, gan citu cilvēku dzīvi. Visam jābūt skaidram, sakārtotam un pārraudzītam. Viņi baidās, ka pretējā gadījumā dzīve izslīdēs no rokām. Lai būtu skaidrs: tiekšanās pēc noteiktības un vajadzība visu kontrolēt izsūc spēkus.
Pašpārliecības trūkums arī ir bīstams: ja cilvēkam trūkst pašpārliecības, viņš pārējos uzskata par draudu. Es pazīstu cilvēkus, kuriem tikai ar lielām pūlēm ir izdevies iegūt kaut nedaudz pašpārliecības. Viņi ir kļuvuši mazliet drošāki un iemācījušies nemitīgi nešaubīties par sevi. Taču dažkārt nākas saskarties ar enerģijas zagļiem. Viņi prot saskatīt otra Ahilleja papēdi jeb vājo vietu un caur to izsūkt enerģiju.
Depresija ir slimība, no kuras šodien cieš daudzi. Iestājoties depresijai, cilvēki redz tikai grūtības un bezizeju. Viņi izskatās nomākti, ir gausi. Katra mazākā darbība prasa ārkārtīgu piespiešanos. Daudzi zina, ka pastaigas mežā palīdzētu, bet nespēj tām saņemties. Viņi sūdzas par bezcerību. Nav dzinuļa kaut ko darīt. Vislabprātāk viņi paliktu gultā un neceltos. Taču pat tas nedod mierinājumu. Daži mēģina cīnīties pret depresīvo noskaņojumu un piespiež sevi darīt vismaz kaut ko. Strādā, kā ierasts, bet pēc darba jūtas pārguruši. Reizēm depresija ir aicinājums atpūsties un sameklēt iekšējo avotu, kas ir dziļāks par paša gribu, godkāri vai pasteļu un panākumiem.
Dusmas daudzos gadījumos ir patiesais iekšējā avota piesārņotājs. Kad priekšlasījumos pieminēju duļķainos avotus, no kuriem tik bieži smeļamies, man visbiežāk jautāja par dusmām. Šīs jūtas provocē visdažādākie iemesli, un tās visbiežāk sagandē mūsu dzīvi. Cilvēki, kuri par tam stāsta, neveļas dusmoties, bet dusmām pretoties arī nespēj. Viņi pakļaujas citu cilvēku ietekmei, ir pārāk vājā saskaņā ar sevi, nesargā iekšējo avotu, ļauj pa to bradāt svešiniekiem un to piedulķot. Dusmas piesārņo iekšējo avotu, pat šķir mūs no tā. Dusmas ir tik spēcīgas, ka nosaka gan domāšanu, gan jušanos.
