No kurienes radušies rabarberi?
Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Kā ārstniecības augs tas pazīstams gandrīz piecus gadu tūkstošus, no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. Par tā lietderību dažādu kaišu, tostarp astmas ārstēšanā rakstījis Avicenna, un, pateicoties viņam un arābu ārstiem, to iepazina viduslaiku Eiropa. Pirmais no eiropiešiem Ķīnā bija un tur rabarberu vākšanu novēroja lielais 13. gadsimta ceļotājs venēcietis Marko Polo. Lai iegūtu izejvielu preparātu izgatavošanai, audzē rabarberu kultivētās šķirnes. Lielāko daļu šīs izejvielas iegūst Ķīnā no 5-10 gadus veciem augiem. Šis augs mēdz sasniegt 2-3 metru augstumu. Auga kultivētajām – dārza šķirnēm piemīt tādas pašas īpašības kā savvaļā augošajiem augiem. Saknes ievāc no 5-10 gadus veciem augiem. Pagatavo drogas. Galvenās aktīvās vielas ir miecvielas un antrahions.
Sakņu pulveris. Augu ieteicams izmantot atslābinošo un lieko svaru pazeminošo tēju sastāvos. Nelielās devās (0,05-0,5 g) sakņu pulveri izmanto kuņģa – zarnu trakta iekaisumu gadījumos, daudz lielākā devā tas iedarbojas kā atslābinošs līdzeklis. Iesaka lietot pret aizcietējumiem. Nav ieteicams lietot grūtniecības, menstruāciju laikā. Dod bērniem pret caureju, kad parādās pirmie zobiņi. Ilgstoši lietojot, jāuzmanās, jo organisms var zaudēt pārāk daudz kālija.
Rabarberu sastāvs ir visai daudzveidīgs. Tajos ir daudz askorbīnskābes, arī A, E , C (14-20 mg/%), P (līdz 80 mg/%) un daži B grupas vitamīni, rutīns, nātrijs, kālijs, magnijs, dzelzs, jods, organiskās skābes, pektīni, cukuri, miecvielas, flavonoīdi un daudz kas cits. Kāti ir bagāti ar organiskajām skābēm (ābolskābe – 1,58-2,6%, citronskābe, dzintarskābe, skābeņskābe). Tautas medicīnā svaigus rabarberus izmantoja kā spēcinošu, temperatūru pazeminošu, dažādus šķidrus izdalījumus un asinsradi veicinošu līdzekli. Kopš sirmas senatnes lietoja rabarberu kātus un sulu, lai ārstētu aknu un kuņģa – barības trakta kaites. Mūsdienu medicīna norāda, ka šis augs sekmē kuņģa sekrēciju, palīdz vairot kuņģa skābi, uzlabo apetīti, nostiprina kuņģa gļotādas sīkos asinsvadiņus, kā arī uzlabo aknu stāvokli un noder pret vieglas formas hipertoniju. Augstais kālija saturs labvēlīgi iespaido sirds slimniekus un veicina urinēšanu.
Tomēr jāzina: rabarberos – īpaši pēc Jāņiem – veidojas visai liels skābeņskābes daudzums. Tā organismā reaģē ar kalcija sāļiem, veidojot nešķīstošus savienojumus – oksalātus. Šie oksalāti kuņģa – zarnu traktā traucē kalcija uzsūkšanos, turklāt paši viegli nokļūst asinīs, arī tur viegli saistās ar kalciju un palielina oksalātu saturu asinīs. Tas ir bīstami cilvēkiem ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, bērniem un grūtniecēm, kam kalcija deficīta dēļ var uznākt muskuļu krampji un tikt traucēta asins recēšana. Liels oksalātu daudzums asinīs veicina akmeņu veidošanos nierēs. Par skābeņskābes pretlīdzekli uzskata ābolu etiķi. To lieto pa 1 tējkarotei uz glāzi ūdens 2 – 3 reizes dienā, tādējādi mainot asins un urīna reakciju uz skābo pusi, palielinot oksalātu šķīdību un izvadīšanu no organisma ar urīnu. Arī piens der, jo tajā ir daudz kalcija, kas kavē skābeņskābes nokļūšanu no zarnu trakta asinīs. No skābeņskābes pilnīgi brīvus rabarberus var iegūt, izmantojot veco labo sulu tvaicētāju – divdaļīgu katlu, kur apakšā ielej karsējamo ūdeni, bet augšdaļā ieliek tvaicējamo produktu. Karsējot katlu uz uguns, pa augšpusē esošo caurulīti nāk laukā iztvaicētais koncentrāts, un pēc šīs tehnoloģijas skābeņskābe paliek biezumos. Rabarberus nav ieteicams lietot grūtniecēm un cilvēkiem, kam ir zarnu iekaisumi.
Lietojums tautas medicīnā
Novārījums. 2 ēdamk. kaltētu kātu, 1,5 gl. ūdens. Uz lēnas uguns karsē 30 min, nostādina 1 stundu. Dzer 1/3 – 1/2 gl. 3 reizes dienā pirms ēšanas. Lieto pret mazasinību, hipertoniju, deguna vai iekšēju asiņošanu, gastrītu ar samazinātu kuņģa sekrēciju, ēstgribas trūkumu, aknu slimībām, vēdera aizcietējumiem, sirdskaitēm.
Uzlējums. 2 tējk. rabarberu sakņu, 1 gl. verdoša ūdens. Nostādina 2 stundas, dzer pa 1/4 gl. 3 reizes dienā. Lieto kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā, ja ir saindēšanās ar pārtikas produktiem, dažādas intoksācijas, meteorisms, reimatisms.
***
Padomi
Kā lietot rabarberus
Uzturā lieto jaunus, sulīgus rabarbera kātus.
Lai samazinātu rabarberu skābumu, kātus pirms lietošanas izmērcē ūdenī.
Rabarbera lapas uzturā nelieto, jo tās satur cilvēka organismam kaitīgo skābeņskābi.
Rabarberus uzglabā vēsā vietā, aptītus mitrā papīrā vai ietītus plēvē.
Rabarberus var sasaldēt un lietot uzturā, augu gadu, pirms lietošanas tos atsaldējot.
No rabarberiem var vārīt ievārījumu, pievienojot vanilīna cukuru, citrona sulu vai rīvētu citrona miziņu, kivi, mango, ābolus, zemenes vai citus augļus, kuri mazina rabarberu skābo un aso garšu.
No rabarberiem var gatavot kompotus ar zemenēm, avenēm, upenēm, jāņogām un citiem augļiem.
No rabarberiem var vēl gatavot kīseļus, ievārījumus, kompotus, uzpūteni, pīrāgu un kūku pildījumus, mērces zivs un gaļas ēdieniem, sacepumus, ēst ar cukuru utt.
Rabarberus arī ilgāku laiku var uzglabāt svaigus bez vārīšanas un sasaldēšanas un bez cukura. Nesacietējošus kātus nomizo un sagriež 1,5-2 cm, lielos gabaliņos, sapilda stikla burkās vai pudelēs un pārlej ar aukstu vārītu ūdeni. Burkas vai pudeles stingri noslēdz. Uzglabā vēsā vietā, pudeles ieteicams novietot guļus.
