Psiholoģes pārliecinātas, lai kādā formā vecāki netiktu zaudēti (viņiem šķirot laulību, pārtraucot attiecības, zaudējot dzīvību vai esot ilgstošā prombūtnē), tā ir krīze, kas izraisa noteiktas sekas. To dziļums un intensitāte būs atkarīga no mammas un tēta spējas racionāli vadīt šo procesu, kā arī izskaidrot atvasei notiekošo.
Kad virsroku ņem emocijas
Lai arī vecākus var zaudēt dažādi, statistiski visbiežāk tas tomēr notiek, šķirot laulību. "Šķiršanās ir sapņu un ilūziju sabrukums divu cilvēku starpā. Tas ir zaudējums — kā maza nāve, ko, protams, pavada ļoti daudz emociju. Parasti tur ir dusmas, aizvainojums, vilšanās, pazemojums. Pieaugušie, kas ir šķiršanās procesā, kādu brīdi mēdz būt ļoti jūtīgi, ka nespēj racionāli izvērtēt notiekošo. Viņi paši kļūst nedaudz bērnišķīgi," turpina Ieva, norādīdama, ka šķiroties vecāki tik ļoti pārņemti ar savām lietām, ka bērnam velta krietni mazāk uzmanības. Turklāt gadās, ka mammas un tēvi šajā cīņā nejaukā veidā sāk izmantot savu atvasi kā ieroci pret partneri — noskaņot pret otru, liegt tikšanās iespējas —, tādējādi kompensējot savu mazvērtību.
Un bērns tajā visā pa vidu ar novārtā atstātām emocijām, dusmām, vainas izjūtu, nedrošību un neskaidrību, kā pēc visa mainīsies viņa ierastais ikdienas ritms, kur un ar kuru no vecākiem viņš turpmāk dzīvos.
"Traumējošākais nav pati šķiršanās, jo bērns ar to var tikt galā, ka tas neatstāj nopietnas sekas visa mūža garumā, bet šķiršanās process. Tāpēc svarīgi, ka pieaugušie saprot, kas notiek, kāpēc tā gadījies un kā dzīvot tālāk, spēj piedot viens otram un visu paskaidrot bērnam. Tas viņam rada drošības izjūtu," atzīst I. Lazdiņa.
Uz mūžu
"Galvenais, kas šķiršanās laikā būtu jāaptver pieaugušajiem, — viņi nav tikai pāris, bet vecāki savam bērnam. Ja arī nolēmuši katrs iet uz savu pusi, jāsaprot, ka viena daļa ar atvasi paliek kopīga un būs nepieciešama sadarbība. Bērnam ir tiesības mīlēt abus vecākus, un viņam ir vajadzīgi abi," pārliecināta Ieva.
"Neatkarīgi, kas notiek starp diviem pieaugušajiem, bērns, lai kā raudzītos uz viņu nākšanu pasaulē — bioloģiski, reliģiski vai ezotēriski —, ir uz mūžu! Var šķirt laulību, bet nevar šķirties no bērna," papildina Ilze, vēlreiz atgādinādama, ka jebkura šķiršanās atvasei būs sāpīga, jo tas ir zaudējums, krīzes situācija ģimenē, kurā gan nevajadzētu iestrēgt.
Tēvam — dēls, mātei — meita
Vecāku zaudējums katrā vecumposmā var izraisīt dažādus personības bojājumus, kuru intensitāti ietekmē arī bērna dzimums, tāpēc ir grūti atbildēt, kad optimālāk šķirties un vai tikai bērnu dēļ būtu vērts turpināt attiecības. "Ja izdodas viņu dēļ dzīvot kopā, kāpēc ne!" uzskata I. Āna.
Tomēr nereti strīdu, emocionālās un fiziskās vardarbības pilnā vecāku kopdzīve var izdarīt atvasei lielāku ļaunumu nekā mammas un tēva šķiršanās.
"Visjūtīgākais un dramatiskākais vecums ir trīs līdz pieci gadi, kad bērna pasaule ir samērā egocentriska, veidojas vērtību izpratne un dzimumidentitāte. Zēni tad parasti "mīl" mammas un grib viņas precēt. Ja pēkšņi pazūd tēvs, zūd arī veselīga sāncensība," tēlo Ilze. Viņa norāda, ka pētījumi apliecinot — bērna attīstībai piemērotāk, ka pēc šķiršanās viņu audzina viņa dzimuma viens no vecākiem: tēvs — dēlu un māte — meitu. Ja zēns tomēr palicis māmiņas aprūpē, kas parasti visbiežāk arī notiek, viņam noteikti vajadzētu veidot saskarsmi ar tēvu vai citu paplašinātās ģimenes vīrieti — pārliecināta I. Lazdiņa.
"Šķietami mierīgs vecumposms ir deviņi līdz 12 gadu, kad bērna dzīvē galvenais ir skola un draugi. Tomēr arī tad vecāki var pamanīt, ka šķiršanās procesā atvasei pasliktinās sekmes vai viņa sāk biežāk slimot. Šajā vecumā bērns nereti domā, ja viņš kaut kā pacenstos, vecāki paliktu kopā, un šim nolūkam mēdz izmantot dažādas "viltības". Savukārt pusaudžu vecumā, kas ir aktīvs dzimumnobriešanas posms, meitenes īpaši jūtīgi uztver tēva "pazušanu", bet zēniem var parādīties attieksme, ka nekam nav jēgas un nekas nav pastāvīgs, tāpēc labāk dzeru, pīpēju, lietoju narkotikas un spēlēju azartspēles," tēlo I. Āna, atgādinot, ka vecākiem nepieciešama skaidra galva, daudz gudrības un sirds mīlestības pret savu bērnu, lai arī, prom esot, varētu piedalīties viņa personības attīstībā.
