Saskaņā ar kādreiz valdības pieņemtajiem dokumentiem par minimālo algu 2010. gadā tai bija jābūt 50 procentu apmērā no strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu, taču tas nav realizēts, jo dažus gadus tā tika paaugstināta par zemāku procentu nekā noteikts noteikumos, kā arī dažus gadus minimālā alga netika paaugstināta vispār. Latvijā minimālā alga ir viena no zemākajām salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm.
Jaunā LM koncepcija piedāvā trīs minimālās mēneša darba algas noteikšanas pamatprincipus. Pirmais no tiem paredz noteikt, ka minimālā alga netiek piesaistīta vienam konkrētam makroekonomiskajam rādītājam, bet gan analizējot plašu makroekonomisko rādītāju kopu (piemēram, iekšzemes kopprodukta izmaiņas (IKP), bezdarba līmeni, inflāciju). Šis variants minimālās algas noteikšanā ļauj vislabāk atspoguļot makroekonomisko situāciju valstī, uzskata koncepcijas izstrādātāji. Kā priekšrocība tam tiek minēti arī šādi aspekti: sniedz vispusīgi pamatotu priekšlikumu par minimālās algas pārmaiņu nepieciešamību un elastīgi reaģē uz aktuālākajām tendencēm tautsaimniecībā. Taču ir arī mīnusi: nenoteiktība minimālās algas prognozēšanā; pastāv risks, ka minimālās algas izmaiņas notiks vai gluži otrādi nenotiks politiskās gribas un valsts budžeta iespēju dēļ.
Otrajā variantā LM piedāvā minimālo algu saistīt ar darba ražīgumu, proti, tā tiek noteikta un paaugstināta (samazināta) atbilstoši iepriekšējā gada darba ražīguma izmaiņām pirms gada, kurā apstiprina jauno minimālās algas apmēru. LM speciālisti norāda, ka darba ražīgums ir tikai viens no makroekonomiskajiem rādītājiem, kuru aprēķina, ņemot vērā IKP un nodarbināto skaita izmaiņas, un tas nav pietiekams minimālās algas noteikšanai. Pati LM šim variantam praktiski neredz priekšrocības – šāda pieeja attaisnotos tikai ilgtermiņā, jo algu izmaiņas tautsaimniecībā nosaka produktivitātes izmaiņas. Savukārt negatīvie aspekti ir vairāki: tas neatspoguļo makroekonomisko situāciju valstī; atkarībā no izmantotās aprēķina metodikas darba ražīguma dinamika būtiski atšķiras; nav pieejami darba ražīguma dati par mazkvalificētiem darbiniekiem, uz kuriem minimālā alga attiecas visvairāk, u.c.
Savukārt trešais variants paredz ar 2012. gadu minimālo algu noteikt un paaugstināt tā, lai piecu gadu pārejas periodā tās neto apmērs sasniegtu 100 procentus no Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās iztikas minimuma patēriņa groza vidējās gada vērtības. Lai sasniegtu mērķi, neto minimālās algas plānotais apmērs pārejas periodā ir no 82 procentiem 2012. gadā līdz 100 procentiem 2016. gadā. Trešais variants tiek pozicionēts kā sociāli orientēts, jo liek uzsvaru uz darba ņēmēju nodrošināšanu ar iztikas minimumu. Minimālā alga tiktu piesaistīta rādītājam, kas atspoguļo nepieciešamo resursu apjomu cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai un minimālo dzīves standartu nodrošināšanai. Taču arī šim variantam ir savi trūkumi, jo tas nepietiekami atspoguļo makroekonomisko situāciju valstī – tiek ignorēti reālie rādītāji (nodarbinātība, IKP). LM arī atzīmē, ka iztikas minimuma aprēķināšana ir novecojusi, jo ņem vērā 1991. gada patēriņa grozu.
LM Neatkarīgā noskaidroja, ka vairākums darba grupas locekļu, kas strādāja pie koncepcijas izstrādes, atbalsta pirmo variantu, kad minimālās algas pārmaiņas tiek noteiktas atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Krasi mainīgās valsts ekonomiskās attīstības situācijā tas ir vienīgais variants, kas ļautu elastīgi reaģēt uz makroekonomikas attīstības pārmaiņām. Savukārt sociālie partneri – darba devēji un arodbiedrības – atbalsta trešo variantu, jo uzskata, ka šis risinājuma variants ir vienīgais, kas realizēs koncepcijas mērķi.
