Kvalificētiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, juristiem,
advokātiem, kuri savas profesionālās darbības ietvaros klienta uzdevumā
cita starpā veic arī parādu piedziņu no klienta parādniekiem, šīs
darbības nozīmē tik vien kā kārtējo civiltiesisko strīdu, kurš risināms
viņiem labi zināmā veidā, jo esošajos likumos jau ir noteikts pietiekami
skaidrs un saprotams strīda izšķiršanas, tostarp parāda piedziņas
tiesiskais regulējums.
Par "citādāku regulējumu" var sapņot
vienīgi paši parādu piedzinēji, kuri vēlas legalizēt savas iepriekš
paveiktās (un joprojām turpinātās) nelikumības, kas Civillikumā ir
definētas kā "netaisna iedzīvošanās". Netaisni iedzīvoties mēdz gandrīz
visi parādu piedziņas kantori, tādēļ starp viņiem pastāv diezgan liela
vienprātība par attiecīgās darbības jauna tiesiskā regulējuma
nepieciešamību. To aizstāv piedzinēji, kas izpelnījušies lielu
publicitāti ar savām nekorektajām darbībām, vēlīnajiem zvaniem, īsziņu
sūtīšanu parādnieka radiniekiem un darba kolēģiem, rupju izrunāšanos pa
telefonu, draudiem, neaicinātu ierašanos darba un dzīves vietā un citām
darbībām, kas pēc būtības robežojas ar sīko huligānismu un ko nekad
neatļautos neviens sevi cienošs advokāts vai jurists. To aizstāv arī
piedzinēji, kuri it kā cenšas ievērot vispārpieņemtas ētikas normas,
bet... viņiem visiem (vai gandrīz visiem) ir viens kopīgs "grēks" –
netaisna iedzīvošanās uz parādnieka rēķina.
Kādēļ piedzinēji netaisni iedzīvojas uz parādnieka rēķina?
Kādēļ iedzīvošanās? Kādēļ netaisna? Varu paskaidrot. Šobrīd spēkā
esošais tiesiskais regulējums katrai fiziskajai un juridiskajai personai
dod iespēju aizstāvēt savas aizskartās tiesības gan personiski, gan
caur saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas parādu piedziņas gadījumā
visbiežāk ir profesionāli juristi vai zvērināti advokāti. Juridiskās
palīdzības sniedzēji var tikt pieaicināti strīda risināšanā arī pirms
tiesāšanās procesa sākšanas, un labākajā gadījumā strīds beidzas ar
izlīgumu, kurā puses vienojas par maksājamās summas apmēru un maksājumu
termiņiem.
Ja puses nespēj panākt izlīgumu, strīda izšķiršana
nonāk tiesā, un, ja tiesa atzīst prasību par pamatotu, no parādnieka
tiek piedzīti visi prasītāja zaudējumi, parāda pamatsumma, procenti,
soda sankcijas un ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuros iekļaujas
arī zvērināta advokāta pakalpojumi ne vairāk par 5% no prasības summas
(Civilprocesa likuma 44. pants).
Parādu piedzinēju izdevumus jāmaksā vien atsevišķos gadījumos
Tādējādi no likuma secināms, ka parādnieka pienākums ir kompensēt
kreditoram piedziņas izdevumus tikai tad, ja vienlaikus īstenojas šādi
trīs priekšnosacījumi: (1) lieta tiek izšķirta tiesā un ar tiesas
spriedumu parādniekam noteikts apmaksāt arī piedzinēja izdevumus, (2)
juridisko palīdzību klientam ir sniedzis tikai zvērināts advokāts un (3)
kompensējamo izdevumu apmērs nepārsniedz 5% no prasības summas. Visus
izdevumus, kuri pārsniedz minēto summu un kuri ir saistīti ar citu
personu pakalpojumiem (kuri nav zvērināti advokāti), un kas saņemti
strīda ārpustiesas atrisināšanas ceļā, ir jāsedz pašam piedzinējam.
Vienīgais izņēmums ir zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās piedziņas
darbības, kas notiek pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās un ko regulē
atsevišķs likums.
Tā ir patiesība, kuru zina visi, kas reiz
mācījušies tiesību zinātnes. Domāju, ka arī parādu piedziņas kantoros
kaut neliela daļa darbinieku un uzņēmumu vadītāju ir ieguvuši labāku vai
sliktāku juridisko izglītību, tādēļ lieliski apzinās, ka viņiem nav
likumīgu tiesību pieprasīt savu pakalpojumu apmaksu no parādnieka, jo
savus pakalpojumus viņi sniedz klientam, ar kuru tiem ir noslēgts
attiecīgs līgums, nevis parādniekam.
Atziņu, ka parādu
piedziņas kantoriem no parādnieka nepienākas nekāda samaksa, varam
atrast arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijušās ģenerāldirektores
Aleksandras Baranovas www.db.lv publicētajā rakstā "Kāpēc negribam tā kā
Amerikā – par parādu atgūšanas prakses tiesisko regulējumu Latvijā"
(2010. gada 4. janvāris), kurā minēts: "Taču, piemēram, parādu atgūšanas
izdevumi netiek regulēti vispār."
Parādnieki zina savas tiesības? Nē!
Bet vai
to zina parādnieki? Domāju, ka lielākā daļa diemžēl nē. Un parādu
piedzinēji izmanto parādnieku nezināšanu (maldību), lai dažādām metodēm,
bieži vien ne pārāk korektām, piespiestu parādnieku samaksāt ne tikai
parādu, bet apmaksāt arī piedzinēja "pakalpojumus", par ko viņiem ir
tiesības prasīt atlīdzību tikai no sava klienta. Parasti piedzinēji
iesniedz parādniekam rēķinu vai citu dokumentu, kurā norādīta parāda
summa ar procentiem un soda sankcijām un "piedziņas izdevumi". Protams,
godīgs parādnieks, kurš jebkādu iemeslu dēļ ir kavējis parāda samaksu un
apzinās savu vainu, pieprasīto summu samaksās pilnībā, pat
nenojauzdams, ka tādā veidā viņš bez jebkāda likumīga pamata "baro"
piedziņas kantorus, kuru vienīgais "pakalpojums" attiecīgajā lietā ir
saistīts tikai un vienīgi ar minētā rēķina izrakstīšanu.
Var
būt, ka nelielu parādu gadījumos arī piedziņas izdevumu summa nav ļoti
liela, bet... Uzskatāms piemērs ir "Lindorff Oy" Latvijas filiāles manam
uzņēmumam izrakstītais maksājuma paziņojums (lieta Nr. 0369428/01),
kurā norādīts parāds Ls 16 un piedziņas izdevumi Ls 11.80 ar PVN. No tā
redzams, ka pieprasīto piedziņas izdevumu summa ir ievērojami lielāka
par pusi no visa parāda summas, un tas vairāk nekā 10 reizes pārsniedz
izdevumus, ko parādnieks kompensētu piedzinējam par zvērināta advokāta
pakalpojumiem, ja šis parāds tiktu piedzīts tiesas ceļā. Situāciju vēl
komiskāku padara fakts, ka minētais maksājuma paziņojums manam uzņēmumam
ir izrakstīts par vispār neesošu parādu, jo tas nekad nav saņēmis
nekādus pakalpojumus no Lindorff Oy Latvijas filiāles pārstāvētā
klienta.
Civillikuma 2369. pants paredz: "Kas bez tiesiska
pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara
vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod
izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma."
Parādnieki, kuri "pārmaksājuši", drīkst prasīt naudu atpakaļ
No tā mēs redzam, ka parādnieki, kuri savas nezināšanas (maldības) dēļ savulaik ir veikuši jebkādus maksājumus parādu piedzinējiem, ir tiesīgi pieprasīt atpakaļ visas nepamatoti samaksātās naudas summas par t.s. piedziņas izdevumiem vai „piedziņas pakalpojumiem”. Darīt to vai ne – lai paliek jūsu pašu ziņā! Tāpat jūsu ziņā ir izlemt turpmāk apmaksāt vai neapmaksāt parādu piedzinēju sniegtos (nelūgtos, neuzdotos) „pakalpojumus”.
Civillikuma 2370. pantā mēs atrodam atbildi, kādēļ parādu piedzinēji tik ļoti vēlas ar likumu noteikt jaunu regulējumu savai prettiesiskajai darbībai. Tur ir teikts: "Ja izpildīta tāda neesoša parāda saistība, kas vēlāk dabūjusi tiesisku pamatu, tad atprasījuma tiesība atkrīt." Tas nozīmē, ka jauns tiesiskais regulējums var pilnībā legalizēt visas parādu piedzinēju iepriekš paveiktās nelikumības. Atceramies, ka "jaunā regulējuma" piekritēji vēlas ne tikai precizēt pieļaujamās un nepieļaujamās darbības ārpustiesas piedziņas procesā, bet ar likumu noteikt arī savas tiesības par piedziņas darbībām pieprasīt papildu samaksu arī no parādnieka, nevis tikai no sava klienta, kā tas ir šobrīd.
Ņemot vērā visu minēto, es kategoriski iebilstu jebkādam "jaunam regulējumam", kas legalizētu parādu piedziņas kantoru pastrādātās nelikumības.
Piedzinēju "rēķini" - nepamatoti
Papildus minētajam rodas arī retorisks jautājums, vai piedziņas kantoru izrakstītie "maksājuma paziņojumi" vai "maksājuma pieprasījumi" pēc savas būtības ir pielīdzināmi rēķinam? Ja nav, tad skaidrs, ka arī to apmaksai nav nekāda pamata. Ja ir, tad es labprāt saprastu, kādēļ tas tomēr netiek nosaukts par rēķinu? Varbūt tam ir kāds sakars ar "paziņojumā" norādīto pakalpojumu, kurš apliekams ar PVN? Vai šis nodoklis vienmēr tiek samaksāts likumā noteiktajā termiņā pēc rēķina izrakstīšanas, vai tomēr valsts budžets tiek papildināts tikai pēc tam, kad parādnieks ir samaksājis piedzinējam atlīdzību par sniegtajiem „pakalpojumiem”? Iespējams, dažās kompetentās valsts iestādēs kāds pievērsīs uzmanību šiem jautājumiem un nolems pārbaudīt, kā parādu piedziņas kantoros tiek ievērotas nodokļu likumdošanas prasības.
Jāpārbauda, vai parādu piedzinēju rīcība nebūtu krimināli sodāma
Varbūt kāds cits speciālists no kādas citas iestādes nolems arī
pārbaudīt, vai "piedziņas izdevumu" pieprasīšana no parādnieka,
izmantojot šīs personas nezināšanu (maldību), gadījumā nerobežojas ar
kādu krimināli sodāmu nodarījumu, kurš ir saistīts ar "svešas mantas
iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, vai ar viltu"... par ko
likumā ir paredzēta kriminālatbildība.
Kāpēc esmu "uzēdies"
tieši Lindorffam, ja šādu un pēc būtības līdzīgu kantoru mums Latvijā ir
daudz? Viss ir vienkārši! Tāpēc, ka tieši no šā kantora mans uzņēmums
ir saņēmis jau vairākus "maksājuma paziņojumus" par parādiem, kuru
patiesībā nekad nav bijis, un tieši šis kantoris turpināja mani kaitināt
ar garlaicīgu, vienveidīgu korespondenci, nepatīkamām īsziņām un
telefona zvaniem arī pēc tam, kad viņiem tika konkrēti paskaidrots, ka
turpmāk to darīt vairs nevajag – apnicis!
Askolds Lorencs
